Tomēr nokārtoju. Tas vēl nav gala eksāmens, bet nu arī liels pusgada darbs. Visa tā aizstāvēšanās komisijas un pārējo studentu priekšā bija samērā nogurdinoša. Sēdēju un gaidīju savu kārtu, lai uzstātos un rādītu prezentāciju. Biju nolēmis, ka neuztraukšos un sākumā jutos mierīgs. Bet jo tuvāk sāka nākt mana kārta jūtu, ka neko sev nevaru padarīt. Sirds sitas arvien ātrāk un ātrāk. Elpa tāda strauja, ka normāli parunāt nav iespējams.Princpā šadas sajūtas man jau ir pazīstamas, bet nu kārtējo reizi rodas doma, ka nu gan šoreiz izgāzīšos visu priekšā, jo nevarēšu divus vārdus nomāli norunāt. Tā aiztāvēšanās likās pat grūtāka nekā darba uzrakstīšana. Bet neko, tomēr nomierināju sevi ar elpošanu un uzmanības novēršanu no savām sajūtām. Sāku runāt pirmie teikumi bija kā bija, bet pēc tam kaut kā savācos un norunāju tīri mierīgi. Dabūju pat 9, kas nemaz nav slikti. Un neviens pat neko nepamanīja, jo vairāki studenti arī bija satraukušies. Daži pat teica, ka dzēruši balzāmu pirms runāšanas :) Jūtos tagad saguris pēc tā stresa, bet ar domu, ka viss izdevās un, ka visas lietas ir pārvaramas.Viss ir galvā. Novēlu visiem, kam jāuzstājas vai mutiski eksāmeni jākarto un ir SF, lai viss sanāk un SF nebojā dzīvi!

Viena daļa cilvēku uztraukumu uzskata par normālu lietu, pauztraucas, izdara un atkal nomierinās.
Otra daļa uzskata to par nenormālu un sāk domāt, tā, es atkal uztraucos, mana nenormālībā ir klāt, un tad tā pa īstam attīsta apgriezienus! :)
Katrā ziņā apsveicu, Fuzzy!

"Otra daļa uzskata to par nenormālu un sāk domāt, tā, es atkal uztraucos, mana nenormālībā ir klāt, un tad tā pa īstam attīsta apgriezienus! :)"

precīzi...

apsveicu, Fuzzy! ļoti pozitīva ziņa. veiksmi līdz galam!

Paldies! Šovakar būs jāatzīmē šis pozitīvais notikums. Kā nekā pus gada darbs ieguldīts. Mācoties neredzēju ne Lieldienu, ne Maija svētkus.
Strawberry, tur jau tā lieta. Atceros kādreiz uztraucos arī pirms eksāmeniem, bet ne tā, ka liekas par traku. Ātri atkal nomierinājos. Tagad ir tā, ka sirds skrien piemēram pusstundu no vietas un nenomierinās. Nu tas jau laikam ir ārpus normas. Nu vismaz man tā šķiet.

Fuzzy
Super:)))) Apsveicu no sirds. :)
Atceros savus stresus pirms aizstāvēšanām.

es nezinu, vai tas palīdzēs, bet man šī lieta pielēca šādi.

es stāstīju terapeitei par kādu epizodi, kur biju nosvīdusi no galvas līdz kājām pilnīgi slapja. jauna vide, solīda iestāde, visāda nopietna publika (arī televīzijā redzama) joņoja iekšā/ārā savās ikdienas gaitās; tas cilvēks, kurš man no viņiem bija steidzami jāsatiek (mums bija sarunāts), arī visu laiku joņoja, jo viņu daudzi gribēja sastapt. runāja gan ar mani, gan vēl 2 citiem vienlaicīgi. vēl tur man bija jāpagūst noķert viens otrs cits, kuram vajadzēja steigties prom, īsā laikā vajadzēja sarunāt diezgan precīzas detaļas par kopā veicamu atbildīgu darbu... turklāt es turp nevarēju atkārtoti doties gluži vai katru dienu, lai noskaidrotu to, ko būtu aizmirsusi pajautāt, jo to neļāva laiks un attālums. man vajadzēja apstrādāt galvā lielu daudzumu jaunas informācijas iepriekš nepazīstamā kustīgā ļaužu pūlī... man likās, ka tas ir šausmīgi muļķīgi, ka tagad atļaujos nodarboties ar svīšanu un baidīšanos...

jutos ļoti muļķīgi arī tad, kad to stāstīju terapeitei, ļoti mulsu... domāju, nu kā var šitā stresot.

bet viņa man pateica ko tādu, no kā es iekšēji apsēdos:) : "es tādā situācijā arī būtu pilnīgi slapja"... tie, kam ir bijusi saskare ar psihoterapiju, zina, ka terapeiti personiskas piezīmes izsaka reti. tā, manuprāt, pat nav nekāda terapeitiskā frāze, vnk cilvēcisks komentārs.

nūū, bet man tas bija atklājums... viņa arī... nu, tā. man šķiet, ka mēs reizēm nespējam uztvert, ka normālas reakcijas ir normālas :)

kopš tās reizes esmu līdzīgās situācijās bijusi vairākas reizes, es gan labāk sagatavojos un cenšos atrast mazāk karstus brīžus, jo vajag taču arī drusku par sevi domāt, bet tik un tā visu iepriekš nevar paredzēt. es vnk ļauju sev svīst, un tad tas ir krietni mazākās devās :)

Man vienmer bijis stress eksamenos un vienmer esmu nolicis ja jutu ka izlidoshu tad nemaz negaju... tas ir kautkāds uzbudinājuma stāvoklis bet fakts ir tāds ka atbildīgā brīdī mobilizējās visi resursi... manuprāt no tā nav jābaidās bet to jāiemācās izmantot,,, tas ir tāpat ka baiļu situācijās cilvēks var īslaicgi mobilizēt nereālu spēku piemēram sieviete pacēla auto un turēja 5min jo gadījās ka bērns kautko tur samezgija un jagaid palidzba bija..
var skriet ātrāk kā auto utt... tu tacu examenu noliki uz 9... kad mes macijamies bija anekdote ka students var iemacities kjiniesu valodu 3dienās un 2 dienās aizmirst... tas ir tas ko iemācās studējot... domāt...
man vēl trakāk gāja man visās stresa situācijās pienak viena fobija, bet ar to var sadzivot varbut tas ir mehanisms ka noverst stressu no uzdevuma piemēram lai šāvējam no uztraukuma netrīc roka vaig uzliet karstu ūdeni uz kājas lai novērstu uzmanību..
galvenais ir rezultāts. :-)

Pievienojos apsveikumiem! Fuzzy
Pārlasīju Tevis rakstīto un sāka lēkāt sirds..... pat no atmiņām par eksāmeniem.....