...bailes ir simboliskas, nebuut nav jaatic tam, no kaa baidaas... jo nez vai kaads no tiesas tic, ka ir iespeeja uz ielas Riigaa satikt laaci... bet ir, kas baidaas... dazhaadaa pakaapee.. pat taadaa, ka no maajas nevar iziet, jo ja nu tur laacis... paskataas pa logu seetaa- nav laacha... a ja nu aiz stuura tomeer gluun?... vai sapraata liimenii tic tam, ka laacis tur var buut- stingri apshaubu...

Man viens psihiatrs reiz teica, ka normālam cilvēkam piemīt bailes no kaut kā- visi mēs no kaut kā baidāmies, jāārstējas ir tad, ja tas sāk traucēt un ietekmēt ikdienas dzīvi. Bet īpaši jāsatraucas ir tad, ja nav ne no kā bail- tā teikt, trakie nenokā nebaidās... Tā, lūk

Zemapziņas līmenī tic.

Tas arī nebūs precīzi, ka tikai trakie ne no kā nebaidās. Ir jau arī cilvēki, kas visādas lietas ir apzinājušies un sapratuši (un pieņēmuši šo sapratni), ka nav no kā baidīties.

psihoterapeits noteikti gribētu zināt, kas lācis viņam ir, ko simbolizē, un tur parasti ir atbilde.

protams, ne vienmēr tā ir reliģiska ticība, bet reliģiozi cilvji vai no reliģiski orientētām ģimenēm nākuši vairumā gadījumu baidās no reliģisku simbolu parādīšanās.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> psihoterapeits noteikti gribētu zināt, kas
> lācis viņam ir, ko simbolizē, un tur parasti ir
> atbilde.
--------
Bērnišķīgi izklausās:)

> protams, ne vienmēr tā ir reliģiska ticība,
> bet reliģiozi cilvji vai no reliģiski
> orientētām ģimenēm nākuši vairumā gadījumu
> baidās no reliģisku simbolu parādīšanās.


Ja tā, tad tur arī ir tas āķis, kāpēc nav vērts kaut ko darīt/ticēt, ja nav skaidrs, kas tas īsti ir.

strawberry, bet kas izklausās advancēti? un tas nebūt nav viegli... bet, pa šo ceļu ejot, var, piemēram, nenozāļot psihozes ar neiroleptiķiem, no kuriem te visi tik ļoti baidās.

Runcene, braucam parastajās sliedēs- vai nu zāļošana vai psihoterapija.
Tie ir kaut kādi trafaretjautājumi, ko psihoterapeits uzdod klientam. Klientam izveidojas trafareta domāšana- kur kas jāmeklē.
Es drīzāk pieļauju, ka psihoterapeits to lāci "norunā" nost. Tur nav nekā dziļāka, klientam nerodas dziļāka sapratne par lietām, arī par zemapziņas procesiem. Kā jau ne reti te ir izskanējis: "man tas pazuda" pēc psihoterapijas seansiem. Bet kur pazuda? Tas jau ir skaidrs, ka slims cilvēks grib kļūt vesels vienalga ar kādiem līdzekļiem (kāds varbūt iebildīs, ka nē, ne ar jebkādiem, bet tomēr lielākoties tā ir). Advancētāk būtu, ja cilvēks arī saprastu, kas un kā notiek.

kā Tu zini, kādus jautājumus psihoterapeits uzdod? es neminēju nekādus jautājumus. kā jau ,,, teica: tie ir simboli; tos izprot, un, jā, tie vairs netraucē, turklāt visu var saprast... es vismaz savus zinu un saprotu, nezinu, varbūt kāds Tevis sastapts nesaprot, bet gan jau tas notiks. nekas tāpat vien nepazūd. cita lieta, ka ne visiem dikti teorijas interesē.

Runcene, es vados pēc Tevis rakstītā tepat pāris komentārus augstāk:D

ā, skaidrs, lietoji radošu pieeju... :D

ja klients tup kaktā, apkampis ceļus ar rokām, jo baidās paskatīties uz "lāci", tad es nezinu, kādus tur jautājumus var uzdot...

tāpat ir metodes, kur tehnika no malas vairāk pēc vingrošanas nodarbības izskatās. psihoanalītiķi vispār gandrīz ar klientu nerunā...

Man jau tāpat šo gadu garumā, ko te tusēju, ir skaidras tehnikas. Tās var būt tādas vai šitādas, bet būtība daudz nemainās.