Lasu un brīnos-izrādās,ka nevēlēšanās iet ciemos ir slimība,kas jāārstē...

Kaut kur lasīju- vienā valstī nepareizie politiskie uzskati arī skaitās garīga slimība. :)))

Nevis neveeleesanaas iet ciemos, bet BAILES no sabiedribas!

bet ko palīdz pieeja: "negribu tāds būt"

vai

mūžīgais nazis pie rīkles par to, ka tāds esmu. un tas tiek izstāstīts visādos variantos. kā nu kāršos, šausos, slīcināšos, bet nav dūšas, nevaru, nemāku, traucē tas un tas. patiesībā nekas netraucē. tātad negribas, gribas dzīvot...

laiks cept idejas, manuprāt, un domāt, kā tikt ārā no tās nāves valstības, nevis piedāvāt jaunus stāstus par to, kādos veidos protu sevi nīst... nāve nav zāles nāvei.

Janetty
Tev CP

Runcene
Pilniigi Tev piekriitu, bet vieglaak no taa nepaliek. Teoriju zinu, bet praktiski.... ciinos..... no visiem speekiem, kuru paliek mazaak un mazaak... Bail iet pie doka un staastiit, kaa juutos ... man buus kauns par sevi, ka netieku galaa, ka es vinai buusu apnikusi (man loti patiik sii daktere).... Vina patiesi priecaajaas, kad man bija labaak... Briiziem paarnem taada bezizeja.... kad nevaru atteikt un jaatiekas ar radiem, viirabraalja gimeni....pazinaam... Viirs prieciigs pazinoja, ka brauksim kopaa ar jauku kompaniju ar teltiim uz dazaam dienaam tepat LV.... Vinam acis mirdz, bet man - kaut raudi :((( BAILES UN momentaa garastavoklis pasliktinaas :((((((((( Negribu nekur braukt/iet.... un negribu arii maajaas tupeet..... ABAS "negribeesanas" ir vienliidz stipras......... Pat tuviem cilveekiem taa siiki pastaatiit nevaru, jo nesapratiis mani....... Turklaat tas neko neatrisinaas, jo es nejuutos labaak, ja palieku maajaas.... Shiis "negribeesanas" shausmiigi moka :(

pali
Kas ir CP? Diagnoze? :))))))))))

Janetty
:))))))))cāļpasts:))))))

To Janetty: Sociofobija nav iesnas, kas vienu dienu pielīp, Tev jādomā arī kāpēc? Kad tas sākās, kurā brīdī, kas tad notika, kas bija skolas laikā, un pēc iespējas objektīvi pret sevi. Man liekas, ka sociofobija Tev ir aisberga redzamā daļa, bet neredzamo Tu nemaz nekustini, tāpēc arī bailes riņķo uz apli. Diskusijas sākumā bija iespaids, ka problēma ir tikai citu cilvēku domas, bet tagad Tu atklāj, ka pati negribi tā dzīvot. Un pilnīgi visu izrunā ar dakteri, visos sīkumos, nekas viņai nav apnicis, ne Tu, ne Tava problēma.

Janetty

Zini teoriju? :))) Kādu??? Tu zini, no kā Tev šitas ir? To neredzano aisberga daļu deru, ka nezini, Tu tagad kulies pa tukšo un tiešām izšķied spēkus; psihiatrs arī te maz var līdzēt; nav lielas jēgas viņai ko stāstīt... neesi jau nekāda grēciniece, kam vnk grēksūdze nepieciešama.

Jāsaka, ka izdarīju kā biju nolēmis. Nu par to Jāņu tusiņu. Aizgāju tusēt Rīgā krastmalā. Sākumā nevarēju atraisīties, bet tad satiku vienu kompāniju. Iedzēru grādīgo jeb šnabi un tad tās sliktās domas atkāpās. Varēju gan dejot, gan runāt. Pamatīgi noplostoju :) Jāatzīst, ka nekas jau pēc viena tusiņa nemainījās. Kad izgulēju dzērumu, visa SF atkal atgriezās. Bet labums tāds, ka es vismaz tagad sev nepārmetu, ka nekur neesmu bijis izklaidēties, ka esmu slikts un nekam nederīgs un sēdējis bezjēdzīgi pie datora vai TV un galvā malis visu to atkal un atkal. Tāda neliela pauzīte tā sakot.

Fuzzy
A man pat alkohols vairs nelīdz :( Agrāk gan līdzēja....

Fuzzy
Drīkstu uzdot jautājumus? Cik Tev gadu? Vai Tev SF jau sen? Vai depresija arī ir? Vai esi mēģinājis psihoterapiju... Es nē... Vai zini kautko sīkāk par SF ārstēšanu ar psihoterapiju? Man tāda sajūta, ka vairs nekas nelīdz... :( Tie AD, kuri līdzēja, mocīja ar blakusparādībām.... Bet tos, kurus labi panesu, nelīdz ne pret SF, ne pret depresiju.......... Esmu krustcelēs, panikā un trauksmē par nākotni, jo tāda es nevarēšu normāli dzīvot kā māte un sieva... Man ir reālas bailes par ģimenes saglabāšanu... lai gan pagaidām vēl viss ir OK..... (varu kautcik sevi savākt, bet tas izdodās, izvairoties no soc. kontaktiem pieklājības robežās) Jūtu, ka ilgi tā neturpināsies, jūtos iedzīta stūrī...
Jautājums arī citiem: kas ko izraisa - depresija SF vai SF - depresiju? Jeb šīs slimības ir paralēlas? Cik sevi atceros, man bija abas - gan slikts garastāvoklis gan bailes no sabiedrības.....

Vispirms ir trauksme, pēc tam depresija kā aizsardzības mehānisms, ko Tu pati esi iemanījusies sevī ģenerēt.

Tās varbūt ir slimības šauri psihiatriskā skatījumā, bet ne dziļākā. Tās būtībā NAV slimības.

Ar mammu par agrīno bērnību parunāji?



Edited 1 time(s). Last edit at 28.06.2010 15:01 by Runcene.

Janetty, man ir 30. SF gan jau, ka bija jau agrāk, bet ar pirmajām panikas lēkmēm saskāros 18 gadu vecumā. No tā laika iet kā pa viļņiem. Man galvenokārt pašām uztrauc VD un visa to somatizācija, kas nekādi neiet mazumā. Nepārtrauktas problēmas ar vēderu, tahikardija, svīšana un vēl viss kas cits. Pirmie 5 gadi bija vienkārši traģiski. Neko labu par to laiku neatceros. Mēģināju AD, tad atkal visu atmetu uz gadiem 4, tad atsāku. Pie psihoterapeita eju, bet neesmu pārliecināts, ka ejam pareizajā virzienā. Kaut kas jau mainās, bet gribas izdarīt to labāku. Vai viņa man var palīdzēt neesmu 100% pārliecināts. Bet es esmu ietiepīgs un neatlaidīgs. Ja ko uzsāku negribu pamest. Tāpēc kapāju tik tālāk, bet varbūt vajag ko pamainīt... Psihoterapija ir dārga, bet es tev Janetty to ieteiktu, jo man ir sajūta, ka tas tev ir nepieciešams. Visu ko Tu raksti šeit varētu stāstīt savam ārstam. Citādi Tu tik sevi uzskrūvē, bet nav kur to spriedzi izlādēt. Es gan pats arī tā daru, bet ne pie kā laba tas neved. Tik uzvelk nervus līdz pēdējam.

Fuzzy
Paldies par atbildi! Cik Tu maksaa par viziiti un cik biezi ir jaapmeklee psihoterapeits? Peec kaada principa Tu izveelejies aarstu? Kaada bija pirmaa reize? Es lasiiju, ka SF gadijumaa iesaka kognitīvi biheiviorālo terapiju..... Vai kautko zini par to?

Par vizīti maksāju 20 Ls. Eju 1 reiz nedēļā, bet vienubrīdi viņa man piedāvāja 2x nedēļā. Sapratu, ka tas būs par traku un dārgi ar. Izvēlējos to ārsti uz labu laimi. Vienkārši bija tik slikti, ka iegāju vienā centra poliklīnikā un prasīju vai viņiem ir psihoterapeits vai psihiatrs. Tā arī sāku apmeklēt. Nezinu kas tas par veidu, ko viņa pielieto. Manuprāt it kā ir kaut kādi kognitīvi biheirviorālie elementi. Pirmā reizē biju uztraucies kā jau pie SF. Mans gadījums tāds pasmags nevaru vēl joprojām uzticēties īsti, stāstīt visu ko varu, bet vienalga iekšēji bail, ka nesapratīs un atraidīs mani. Bet, ko var gribēt. Es pat ar vecākiem nevaru izrunāties un uzticēties, kur nu vēl ar nosacīti svešu cilvēku. Bet jādara kaut kas lietas labā ir. Visu laiku domāju varbūt ir kāds labāks terapeits un kā tādu atrast. No otras puses man tā visa lieta vienalga ļoti lēni risinās, varbūt tā būs arī pie cita ārsta.

Aizmirsu pajautāt, cik reizes vidēji jāiet, es domāju, cik vizītes nepieciešamas, lai uzlabotos stāvoklis? Saprotu, ka tas ir individuāli.... Vai doks Tev uzdod arī "mājas darbus"? Tev ir ģimene? Un kā Tu tiec galā ar darba pienākumiem? 20 ls - tā ir vidēja cena tagad? Nav lēti, ņemot vērā, ka tās nebūs 3-5 vizītes.... :( Gaidīt atkal "treknos gadus"? :)))) Pagaidām tas nav reāli...
vai Tu esi interesējies, kur lētāk pieejami pakalpojumi? Kā jau daudzām ģimenēm, mums vēl nav nomaksāts kredīts.... kautcik reāli varētu maksāt 10 ls (mēnesī 40 ls)..... un tā katru mēnesi.... tas būtu liels robs ģimenes budžetā, bet izdzīvotu.... Piemēram, tagad vasaras periodā, kad nav jāmaksā par apkuri.... bet rudenī... Vai 3 mēneši, tas ir pietiekams laiks psihoterapijai?

Sakarā ar krīzi, labu ps. t. var atrast arī par Ls 10.
Kurš katrs nederēs, te svarīgi, lai būtu arī pozitīva savstarpējā saikne.

Man liekas, ka ar psihoterapeitu tomēr var runāt par dažādiem variantiem, ne vienmēr ir jāmaksā tik dārgi un ne vienmēr ir jānāk tik bieži. Var runāt par divām reizēm mēnesī, bet var jau arī sarunāt, ko Tu darīsi pati mājās, kaut vai rakstīsi dienasgrāmatu.
Par laiku, man vispārīgi liekas, ka trīs mēneši ir stipri par īsu, bet man, piemēram, doks pašai prasīja noteitk (pēc sajūtas), cik ilgs laiks būs vajadzīgs nosauktajiem pasūtījumiem. Nosaucu divus gadus, aptuveni uz to arī ceru.
Katrā ziņā man liekas, ka pat slikta psihoterapija ir labāka par labu psihiatriju. :-))

2 gadi??? ........... :(

es teiktu, ka Tavā situācijā 2 gadi būtu tikai sākums... es zinu vēl vienu cilvēku (bez Alsteres un sevis), kam bija depresija ar paniku, ielaista lieta no bērnības, ilga zāļošanās pie psihiatra bez rezultātiem, un psihoterapija sāka dod ko taustāmu apmēram pēc 3-4 gadiem. man arī tas pats. ar piebildi, ja vien Tu negribi skriet uz kognitīvi biheiviorālo 3-4 mēn. 2x gadā. k.b., manuprāt, viena pati (plikā formā) ir suņu dresūra, ko pats var īstenot pēc grāmatas formas uzturēšanai.

Ja Alstere saka, ka kopā 10 gadi, tad es tagad tam varu noticēt. Lai sevi mainītu pilnībā (nevis "pamainītu" domāšanu) ir vajadzīgs ilgs un nopietns darbs, kura laikā cilvēks visām pārmaiņām izmisīgi pretojas, jo vienmēr ir labāk un drošāk neko nemainīt. tas ir cilvēciski un saprotami, bet tas arī ļoti apēd laiku.



Edited 1 time(s). Last edit at 29.06.2010 13:45 by Runcene.

Janetty
Nenobīsties, ja Tu esi vēl jauna, tad, droši vien, < 10 gadiem. Es sāku, kad man bija gandrīz 40 un viss pamatīgi ielaists.

cik ilgi vajadzēs, to jau nu neviens pilnīgi droši pateikt nevar, tādi mēģinājumi pat būtu šarlatāniski. jāpazvanās, jāpataujā cenas un jāsāk. būs kāds, kurš gribēs, lai ej 2 x ned., būs kāds, kurš būs ar mieru, ka nāc 2x mēn...

vienkārši vajag izmēģināt, kāda pašai sajūta no tā pasākuma. un āiet pie tāda, kur patīk nevis cena, bet pats pakalpojuma sniedzējs, vai vari viņam noticēt utt.

Janetty, man divi gadi ar cerību uz uzlabošanos liekas labāk nekā visa atlikusī dzīve bez cerības. Tajā brīdī man gan smiekli nāca par šādu termiņu, jo nebiju droša, ka vēl divus mēnešus nodzīvošu, bet kaut kā tagad beidzot sāk gribēties dzīvot, līdz ar to viltīgu pašiznīcināšanās plānu izpilde ir, teiksim tā, atlikta uz nenoteiktu laiku. Apsveiciet mani, viens optimists šajā grupā (ne jau nu obligāti vienīgais). :-)))

Alstere
Man arī gandrīz 40... (37 gadi).... Un mokos ar visu šo jau kopš sevi atceros....

Janetty
Tev pašai jāizlemj, ko darīsi, ko nē. Man, var sacīt, viss sākās vēl pirms dzimšanas. Ja gribēsi, naudu ģimenes budžetā atradīsi. Jā, dārgi, bet tā ir tikai viena no grūtībām psihoterapijā, process nav viegls. Toties rezultāts (100% garantiju gan neviens nedos) ir to vērts. Visus 10 gadus negāju 1x nedēļā. Bija arī pārtraukumi, "termiņa" otrajā pusē sāku iet 2x mēnesī, tad 1x, tad tikai, kad man bija sajūta, ka vajag kaut ko pa plauktiņiem salikt.

varbūt vajag uz to paskatīties kā uz iespēju: galu galā visi, kam šitā bija pirms 20 gadiem, tagad mīt pansionātos vai ir pilnīgi dārzeņi kāda žēlastības maizē. galu galā ir zinātniski pierādīts, ka psihoterapija maina psihes struktūru. šodien vairs nav jāstrīdās, vai tā ir vai nav. ir.

vienīgi, ka pašam ir jāsvīst. un, lai pasākums izdotos, ir jābūt nelielam spiedienam uz maku, lai nav vajadzības izķēpāt laiku pie terapeita, lai ir motivācija investēt sevi, cik nu vien var.

Nu jā, manuprāt, antidepresanti, protams, ir noderīgi, bet tās ir pretsāpju zāles dvēseles zobusāpēm. Reiz caurais zobs ir vienkārši jāsaārstē, ilgtermiņā tas tik un tā sanāk gan lētāk, gan veselīgāk. Veiksmi!

jocīgi, man visi svētki vienmēr ir likušies ļoti forši kopā ar visu, ko tajos varētu darīt. kaut gan man pašreizējo veselības problēmu dēļ ir grūtāk komunicēt ar cilvēkiem, es tāpat dodos jāņot un iepazīstos ar jauniem cilvēkiem, svinu, pildu dažādas tradīcijas, muzicēju, fiziski aktīvi atpūšos, dzeru alu, utt. ja nedotos uz svētkiem vai pasākumiem, tad vispār liktos, ka visa dzīve paiet garām, kā arī pašlaik šķiet.