Arvien grūtāk tikt galā ar sevi... Mani arvien vairāk pārņem bailes par to, ka AD vairs nelīdzēs... nu jau mēnesi tiek lietots Venlafaxin - uzlabojumu nav... Šodien gribēju jau doties mājās, nevarēju pastrādāt - bremze domāšānā, trauksme, depresija... Kautkā saņēmos... bet strādājas lēni... domas par spīti visam aizklīst prom... Es vairs nestādos priekšā savu dzīvi ar ģimeni - es nevarēšu veikt ne sievas ne mātes lomas, jo es vairs nevaru saņemties kautkur iet, darīt, būt smaidoša mamma savai meitiņai... es gribu tāda būt, bet man tas vairs gandrīz nesanāk.... Meitiņa pat apjautājās, kāpēc es tāda noskumusi :((( Pat ar pūlēm nevaru savilkt lūpas smaidam... emocijas pazuda, nerunājot par pozitīvām emocijām...Man bail zaudēt savu ģimeni.... bail, ka vīrs zaudēs pret mani jebkādu interesi, jo es arvien biežāk atsakos iet kopā ar viņu, bet ja eju, tad esmu kā nervu kamols.... bail, ka viņam ar mani paliks garlaicīgi ... nu kam tad būs ar mani interesanti, ja es neko negribu...? Un kam tāda mamma? Kura visu laiku jūtas nomākta, iztukšota un tik vien spēj kā ar mazo sēdēt ar tantukiem parkā stundām ilgi... pat rotaļas ar meitiņu no manis prasa tik daudz spēka.... man vairs nav spēku....
Pie doka nesen biju, 'bet atteicos lietot klāt Amitriptilin... No viņa arī labuma nebija.... dzīvs mironis.... Labāk būt mirušam mironim... Jūtos kā slogs savai ģimenei ... Kad biju dziļā depresijā pēc dzemdībām, māsa draudēja man atņemt meitiņu, ja nesaņemšos... man bail, ka šoreiz saņemšos .... un iznīcināšu savu pretīgo ķermeni, ar māsu meitiņai būs daudz labāk, es neesmu cienīga audzināt tādu eņģelīti.............................

67222922; tas ir krīzes tālrunis.

Janetty, ja Tu nespēj runāt ne ar vienu mājās, tad Tev ir iespēja saņemt palīdzību citur. Tavs psihiatrs tagad nepieņem?

Padomā, kā jutīsies Tava meitiņa VISU mūžu.
Ir bijuši ilgi periodi, kad esmu bijusi pašā dziļākajā pa...ļā. Depresijas&VD dēļ pat 2 gadus varēju iziet no mājas tikai ar vīru pie rokas. Tāpat, kā Tev bija, galīgi melnie periodi un drusku mazāk melni. Bērniem var paskaidrot (un tas no pieredzes!!!), ka mamma jūtas slikti, bet viņi tur nav vainīgi, bērni saprot. Vīrs arī saprata, lai arī nevarēja pat iedomāties, kā tas ir. Novilku līdz tiem 40 gadiem, kad psihoterapeits sāka līdzēt.
Man ir tāda sajūta, ka savas ķezas Tu no visiem slēp un jūties bezgala vainīga. Es neslēpu t.sk. darbā. Neviens mani tāpēc par traku nav turējis, bet atbalstījuši. Pārlieku čīkstējusi par savu "drausmīgo likteni" gan neesmu un pasnāvības domas neesmu lolojusi.
Ko varu ieteikt Tev.
1. Sameklē psihiatru zāļu speciālistu. Pameklē forumā Dr. Mecs, tur viņa telefons arī ir. Viņs liek sazvanīties burtiski ik dienu, kamēr nepiemeklē "īstās" zāles un devas. Tas, lai tagad noturētos. Vienīgi ar viņu labāk krieviski komunicēt.
2. Meklē psihoterapeitu. Šādā situācijā labāk neēst, bet tam naudu atrast. Mans "āzis" ņem ls 10, izņemot vakara laikus.
Nav ko nolaist ķepiņas. Paskatoties atpakaļ, zinu, ka melnais dzīve periods ir arī daudz ko iemācījis. Un esmu laimīgs cilvēks - forši bērni, mazbērni, labs darbs un karjera. Un, galvenai, krāsaina pasaule!!!
Raksti privāti, ja gribi ko sīkā zināt.

Krīzes tālrunis ir pupu mizas. Tāds sektantisks kantoris. Izgāju tur krīzes intervences kursus, gribēju brīvprātīgi pie krīzes telefona strādāt, bet mēs nepasējām kopā. Tur visi jautājumi/atbildes stingri definētas pēc vienas noteiktas ASV metodikas. Var jau būt, ka kādam arī palīdz.

es negribētu sākt strīdu, vai krīzes tālrunis der, jo man derēja... tā ir palīdzība krīzē; uz neko vairāk viņi nepretendē, bet reizēm ir svarīgi saņemt tieši šādu palīdzību.

bet par psihiatru es Alsterei piekrītu.

Ir sastapti visādi cilvēki un visādi stāsti par zālēm dzirdēti; Mecs un Pūce atrod zāles tiem, kam citi neatrod. katram ārstam ir sava varēšana. Mecs ir ļoti sen privātpraksē.

janetty, vai Tev nepaliek sliktāk, kad tuvojas brīvdienas, kad it kā var nākties doties kaut kur cilvēkos?

Runcene
Jā, kad tuvojas brīvdienas, paliek sliktāk.... nu vot, tagad darbā asaras birst... labi ka neviens neredz un darbs nav ar cilvēkiem...
Jā... es slēpju, cik varu savas problēmas, kautcik par mani informēta mamma, bet tik un tā viņa mani nesaprot un runāju ar viņu par problēmām minimāli, jo viņa ļoti pārdzīvo par mani, brīžiem dusmojas, bet viņai ir vāja sirds un vispār ļoti slikta veselība.... man ļoti sāp, ka manis dēļ viņai jāuztraucās, un nevēlos "gruzīt" ar savām problēmām arī māsu, draudzeņu man nav, bet ja būtu, nespētu par to runāt.... Doks arī pateica, ka veselie nesapratīs depresijas slimniekus .... Ar vīru labas attiecības, bet man ir bailes pat pusi no tā stāstīt. Esmu mēģinājusi ieminēties par to, ka man zāles pagaidām neiedarbojās, līdz ar to depresija un nav vēlmes kautkur iet. Bet viņš atbild, tur taču būs tik forši, jauki cilvēki, svaigs gaiss, izvēdināsi smadzenes un aizmirsīsi par savu depresiju "saņemies!".... Kā es varu atteikt? Ar lielām mokām saņemos, jo nevaru skatīties viņam acīs... viņa acīs prieks par gaidāmo pasākumu, bet manī - vainas sajūta, ka esmu tāda.... Meitiņai arī bail runāt par savu noskaņojumu... viņai tikai 4 gadiņi, man ir ĻOTI BAIL, ka tas var ietekmēt viņas psihi, attieksmi pret mani, es sev to nekad nepiedošu...
Nestādos priekšā ... kā būtu, ja darbā arī zinātu par manu slimību.... bet šeit tomēr varu to slēpt, jo darbs tikai pie datora un manu sejas izteiksmi neviens tā īpaši nevēro....Bet ja kolēģi uzzinātu, noteikti attieksme pret mani mainītos... nezinu, vieni sāktu mani "uzmundrināt", citi žēlot, citi uzskatīt par jocīgo.... bailes pat iedomāties...

Brīžiem jau jūtos vainīga par to, ka esmu piedzimusi un apkārtējiem traucēju dzīvot..... Kad varēju saņemties...ok, bet mani biedē tas, ka pienāks brīdis, ka nevarēšu... tas škiet ļoti reāli....

Janetty kadel tu uzskati, ka visi citi ir svarigaki par tevi...?
Tev ir jaiemacas milet sevi... Taadu kaada esi. Un nerunaa par savu kjermeni taa... Var just, ka esi loti labestiigs cilveeks.. Tev jaanotic sev. Saskati sevii to labo un koncentreejies uz labo kas ir tevii nevis slikto. Nedari sev paari! Bus atkal labaak. Tici!

Nu, katrs ir savādāks, nav jau jāskrien un jāraksta uz ziņojumu dēļa, man zināja, jo es vienkārši nokļuvu slimnīcā; to nu nekādi nevarēja noslēpt, viņi nāca pie manis ciemos, daži bija ļoti otimistiski, bet tie bija cilvēki, kam ģimenē bija bijusi saskare ar psihiatriju un kas pat padomju laikos bija beigusies labi. Tātad kopumā viss arī man beidzās ok, jo šie pēdējie apgaismoja pārējos. Man tas nekad netika atgādināts, es biju vidēja līmeņa vadītāja, un man nebūtu bijušas problēmas ar karjeru, ja es pilnībā negribētu mainīt dzīves filozofiju, bet tas tagad uz tēmu neattiecas. Es pa laikam sastopu bijušos kolēģus, ir mums arī reizēm darījumu attiecības, bet neviens nav bijis noraidošs. Ir gan viena, hm, ļoti savādas dabas dāma, kura uzskata, ka esmu traka, jo traks ir traks, un ka mani vajag izmainīt. ok, lai viņai tiek viņas laime, bet mani tas tiešām daudz neuztrauc, jo viņa ir kašķu polis, kas nevienam nepatīk, nīgra vientuļa sieviete, kura zina, kā citiem dzīvot, un arī visas citas lietas, ko šādas dāmas parasti zina...

Pēc tam es nomainīju darbu, kur neviens manu vēsturi nezināja. Darbā bija viena sieviete, par kuru bija zināms, ka viņa ir ārstējusies. priekšnieces attieksme bija pretīga, tāda pati bija tikai viena kolēģe, jauna meitene. pārējie visi bija ok, kā mūris. priekšniece bija tiešām nepatīkams cilvēks, tāda, par kuru tautā saka: nav dabūjusi... es no turienes drīz aizkopos prom, kantoris nu ir gandrīz nogrimis, jo cilvēki pat krīzes laikā ir atraduši labākus priekšniekus.

tātad normāli cilvēki nekad nebūs aizspriedumaini.

es gan nedomāju, ka psihiatri nemācētu pastāstīt ģimenes locekļiem vismaz kādu daļu; visu visi nekad nesapratīs, bet tas pat nav vajadzīgs. es tiešām ieteiktu Tev vīram pateikt vēl kādu daļu; Tev pašai kļūtu vieglāk; nudien. Es arī dotos cita psihiatra meklējumos. psihoterapeits pats par sevi... tam jābūt plānā ātri, ātri. vismaz es nezinu cita ceļa.

Janetty, es teiktu, ka problēma IR tur, ka Tu gribi saņemties un domā, ka tā ir jādara. tas nav iespējams.

Lai gan man ne visai patīk pieeja "slimība" šādiem gadījumiem, tomēr te ir zināmi slimības elemeti kaut tai aspektā, ka saņemšanās un klusēšana kaitēs. Ja kādam ir apendicīts un viņš sēž mājās starp cilvēkiem, bet mēģina saņemties, tad tas nelabi beidzas.

Tavai meitiņai nebūs labi bez Tevis, tās ir aplamas idejas, tā būs izmisuma pilna dzīve... es arī tā kā negribētu vainas sajūtu kultivēt, tāpēc teikšu vien, ka jāmeklē labāka palīdzība; un to Tu vari izdarīt.



Edited 1 time(s). Last edit at 02.07.2010 13:21 by Runcene.

Janetty, uzrakstīju tev privātziņu, apskaties.

Iedzēru Fenozepam... palika vieglāk.... tagad miegu ciet pie datora, galva apdullusi...

Dažreiz pašnāvība (precīzāk - mēģinājums) var nebūt mērķis, bet gan līdzeklis. Ilgstoši atrados Janetty radniecīgā stāvoklī. Tā plaisa strap manu pašsajūtu un to, kāda centos būt citiem, kļuva tik liela un nepanesama, ka vienā brīdī salūzu un izdzēru ne vienu vien Fenozepam. Jāpiebilst, apzinājos, ka no pārdozēšanas mirst reti, biežāk - izvemjas :) Būtībā to izmantoju, lai visai pasaulei beidzot pateiktu, ka man IR SLIKTI. Lai kā tuviniekiem arī agrāk to biju mēģinājusi teikt - nesadzirdēja, nesaprata. Pēc "tā" bija daudzas sarunas ar vīru, vecākiem, māsu. Arī histērijas, kad pateicu visiem visu, kas ir sāpējis daudzu gadu garumā. Pirmā reakcija bija - tu tiešām esi jukusi!!! Vēlāk gan - saprata, iejutās, piedeva. Tuvinieki ir pieņēmuši, ka šobrīd ir sarežģīts periods manā dzīvē, esam vienojušies, ka varu būt dīvaina un neadekvāta, varu nebūt taktiska un visiem tīkama. Tagad, kad nav jāsaņemās un jātēlo, spriedze ir manāmi mazinājusies. Izjūtu, izdzīvoju visplašāko emociju gammu, tikai ne depresiju, kurā slīgu 4 gadus.
Neaicinu darīt to pašu. Ir jāsaprot, ka labi nebūs, jo ar medikamentiem vien nebūs līdzēts. Janetty! Uzraksti meklētājā savu vārdu un lasi tikai savus tekstus! 4!!! gadu laikā Tu tikai riņķo ap dažām problēmām, sāpēm, kuras nemazinās. Meklē atbalstu, palīdzību! Nu nekur šīs lietas nepazudīs, pat ja īslaicīgi tiks nomāktas ar zāļu palīdzību. Nemelo sev un piedod sev!

Vispār tas krīzes telefons nemaz nav tik slikta ideja, es vienreiz pazvanīju, nu man bija baigi skumji, tāds garīgais, ka nekāds, viss melnās krāsās. Nu davai izdomāju, ka var taču pazvanīt, nu un baigi labi bija, izrunājos kādu stundu, pati visu izdomāju ko darīt, kas jāpamaina, beigās tik priecīga paliku. Tas tā, par krīzes telefoniem, bet Janetty, nu neskumsti, gribas Tev kaut ko ieteikt, bet galīgi nezinu. Turies, escveru, ka viss nokārtosies. Un neviens nav pelnījis sevi sodīt ar nāvi, Tu noteikti to neesi pelnījusi. Tu taču neko sliktu neesi izdarījusi, Tu esi pelnījusi palīdzību, nevis nomirt.

Esmu bijusi sados stavoklos ari ntas reizes, bet katru reizi esmu tam tikusi pari, jo vienkarsi kaut kur loti dzili velejos dzivot, tas vairak izmisums, bezspecibas sajuta ko mainit, speka izzsikums, ka liekas vairs nav kur. Galvenais, lai blakus ir kada uzticibas persona, kura uzklausis un atbalstis. Forums ari nav slikts, bet tomer ir vairak vajadzigs kads reals cilveks, bet ja nav, tad vismaz ta.
Krizes centra esmu ari bijusi, man nelidzeja, tapat ar draudzeni paplapaju un sniedza man atbalstu, bet varbut ne visi specialisti tur tadi.

Njā, psihoterapija izskatās, ka būs vienīgais iespējamais glābiņš. Psihzāles- visi tie AD un neiroleptiķi- tie vien tādi ememdemsi, kas varbūrt uz kādu brītiņu var palīdzēt, bet nu neko nopietnu jau tie nevar izmainīt. Izskatās, Janetty, ka Tu pārlieku lielas cerības liec uz tām ripām. Galvenais uz ko jākoncentrējas- man patika kā viens čuvaks teica- "get your shit together!"- tas ir- jāsaprot, kas ir tas , kas traucē dzīvot un jāsaliek viss pa savām vietām. Nevar aizmukt no savām problēmām iedzerot kādu maģisko tabletīti. Un depresijai VIENMĒR ir iemesls. Nekad nav tā, ka depresija ir vienkārši ne no šā un ne no tā. Man liekas, ka tā sauktā endogēnā depresija ir fufelis.

Un es domāju, ka Tev jāpasaka vismaz vīram kādai ellei Tu ej cauri. Vai ja viņam būtu līdzīgas problēmas vai tad Tu gribētu lai viņš vislaik to slēpj un izliekas, ka viss kārtībā? Kam no tā kāds labums?

Ja cilvēkam nav bērnu, tad pašnāvība man liekas ir ok- tādā gadījumā kad viss ir izmēģināts, bet nekas nav palīdzējis un dzīvot tomēr nav iespējams. Un ja pietiek dūšas atņemt sev dzīvību, kas patiesībā ir viena no grūtakajām lietām. Bet ja ir uztaisīts bērns, tad viss- Tu nes atbildību par to sīko un tad visas tavas problēmas aiziet otrajā plānā. Tā nav diezko patīkama situācija priekš depresīva, suicidāla indivīda.

Runcene, iesaki kaadu psihoterapeitu.. pienemu, ka Tu zini vairaakus... vispaar, buutu veelams krieviski runaajosu, ne paaraak daargu... Vari rakstiit privaati...

Man tagad nepaartraukti slikts garastaavoklis... nav speeka... mani buutu jaanoshauj kaa nodziitu zirgu...

kaadeelj jus nevaretu vairak laika pavadiit 3ata - tu, virs, meitinja. Aizbraucat nedeljas nogalee uz juuru... var buut tik daudz kaa skaista un jauka divata ar viru un meitinju, vai tas tev nepatiktu? kadelj vienmer jabrauc pie kadiem citiem cilveekiem?

Es pie citiem jau ilgu laiku vairs nebraucu... vai nu ar viiru vai seezu maajaas....

bet tas ir normaali, ja tev nav veleshanas tad nebrauc...saki viiram, ka veelies piedzivot skaistus brizhus 2ataa un ar meitinju... kaa gjimene... nesaprotu, prieksh kam katru nedeljas nogali jabrauc pie kaadiem ciemos. Un tev par to nav jaajuutas vainiigai, ka negribi braukt...

Nu jā, ir tak tik daudz foršu lietu ko var darīt ģimenes lokā- apceļot Latviju, pabūt foršās vietās, pikniki pie dabas, pie ūdens un ta tālāk un ta joprojām. Vasarā tak ir tik daudz ko darīt. Un tiešām- nav jau vislaik jābrauc pie kāda ciemos.