Vai psihiska veseliba - depresija- spej ietekmet cilveka grudribu un logisko domasanu? Lidz sim (pirms depresijas) bija loti laba logiska domasana un izcila matematika, bet tagad tas ir nedaudz, bet tomer mazinajies, tiesi sekmes.

Gudrība un loģiskā domāšana necieš gan, taču tās baismīgās nomāktības dēļ prāts vairs nespēj uz pilnu klapi darboties, plus, ir īpašas grūtības ieraudzīt pareizo risinājumu.

..un sarūk koncentrēšanās spējas!

Ja ir riktīga, smaga depresija- tad matemātika vispār ir pie vienas vietas. Bet no ta jau cilvēks nav palicis dumjāks.

Piekrītu ...:( Pašlaik darbā nevaru sakoncentrēties.... lēna domāšana, lēmumu pieņemšana (pat vienkāršu) sagādā grūtības... Kaut ātrāk palīdzētu AD. Atkal biju pie doka.... kabinetā sākās histērija... viņa piedāvāja dienas stacionāru.... es nobijos ne pa jokam, lai gan loģiski būtu piekrist. Viņa piedāvāja mūzikas terapiju, ergoterapiju, psihologu..... Mani pārņēma bailes un tajā trauksmē atteicos.... tagad arī neietu .... Dura tāda! man pat nebūtu jāņem slimības lapa.... tūlīt sāksies atvaļinājums :((( NEIEREDZU sevi.... Nevēlos atvaļinājumu... pie doka pat pajautāju, vai viņiem nevajag apkopēju... vienu brīdi pat bija doma iet kautkur strādāt bez algas... Bet vīrs mani nesaprastu... mājās mazs bērns, pa mājām arī šis tas jāpadara, vīrs ieplānoja atpūtas braucienus.... Negribu brīvdienas.... nekas neineteresē un neko negribās... Ja AD nepalīdzēs, mēneša laikā nobrauks jumts... Gribās no tā visa aizbēgt uz NEAPDZĪVOTU salu... nē to es arī negribu, neko negribu... bezizeja....
Doks pierunāja atkal lietot Seroxat, jo šis ir vienīgais AD, kas reāli palīdzēja.......... Pagaidām tikai otrā diena ar Seroxat, galvā putra.... mokos ar nekā negribēšanu.... enerģijas zudumu, slikto garastāvokli.... un trauksmi...
Jā.... pretīgi- mājās sēdēt negribu, iet NEKUR negribu un darbam arī paliek maz enerģijas........., neviena nodarbe, kas agrāk sagādāja prieku vai interesi - NEINTERESĒ....Nekas neinteresē un neko negribās.........kaut ar pieri pret sienu, varbūt tās domas izlidotu caur pauri.......... dusssssmassss....

Janetty
Tikai manas subjektīvās domas, bet man liekas, ka kaut kur dziļi iekšā tu neko mainīt nevēlies un ceri tikt cauri ar tabletītēm.

Es pašlaik arī esmu visdziļākaja pakaļā, lai gan ārā tik labs laiks, bet es nīkstu nost. Bāc, kas par mokām! Kaut varētu saņemties drosmi un beidzot nogalināt sevi. :/ tik daudzi cilveki to izdara, bet es kā tāds sūda gabals eksistēju un neko nespēju iesākt.

autoram

es domāju, ka depresija neietekmē to, ko sauc par gudrību; ietekmē spējas loģiski domāt, kas ir skaidrs, ņemot vērā bioloģiskos procesus, kādi notiek smadzenēs, kad cilvēkam ir depresija.

Janetty

Tu laikam gribi nosēsties slēgtajā nodaļā...

Alstere
Iespējams! Man sākās panika, kad doks piedāvāja dienas stacionāru... būs jātiekas ar cilvēkiem.... Ceru, ka sākšu justies labāk un tad saņemšos psihoterapijai... kad? - nezinu... pagaidām neesmu nobriedusi badoties un aiziet prom no vienkārša dzīvokļa uz pagrabu....

Runcene
"Tu laikam gribi nosēsties slēgtajā nodaļā..." Nav slikta ideja :)))) Un tā lai mani piesien pie gultas, lai man nav jāmokās ar gribēšanu negribēšanu, man nebūtu izvēles..... nē, es nomirtu bez meitiņas... es neko negribu... ja ne viņa, tad es te vairs nerakstītu.... un nepiesārņotu forumu.... esmu pati sev pretīga..........

tā ir "laba" ideja līdz brīdim, kamēr tas notiek... tad parasti visi zina, ka varēja kaut ko darīt laikus.

jautājums par naudu saistībā ar psihoterapiju ir smieklīgs. cilvēks dabū naudu visam, kam grib... un nedabū, kam negrib. tur nav nekā objektīva.

Janetty, es nesaprotu kā tu ar tādām problēmām izvēlējies nodibināt ģimeni un dzemdēt bērnu. Tas parasti vel tikai sarežģī visu, ja cilvēks līdz tam nav ticis ar sevi galā. Tu esi iekritusi gluži kā lamatās.

existential fool
Man arī Tev kas sakāms:)
Nekādi nevaru saprast. No Taviem tekstiem sanāk, ka tikai sēdi mājās, nestrādā, nemācies. No kādiem līdzekļiem Tu dzīvo?

Es dzīvoju cietuma režīmā. Bet Tev pilnīga taisnība- es pašlaik nedaru PILNĪGI neko un man liekas, ka drīz nojūgšos. Pašlaik es sevi neuzturu, esmu parazīts, ja lietas sauksim īstajos vārdos.

Manās smadzenēs kaut kas ir sagājis uz īso un es nekādi nespēju pašlaik to izlabot. Es esmu viens no tiem, kam būtu vienkarši janomirst dabīgajā atlasē. Tāpēc es ienīstu šo modernos laikus, kad visi nīkuļi un lūzeri tiek mākslīgi turēti pie dzīvības. Absurds.

Runcene
Jā, laikam es negribu....Ceru, ka tas ir tikai uz šo brīdi.... kāmēr AD nav "ieskrējies"............
existential fool
:) Jā, tas ir varoņdarbs no manas puses!!! Bet agrāk šīs problēmas NEBIJA tik ļoti izteiktas. Es varēju sevi turēt rāmjos, pat radinieki gandrīz nenojauta, cik man ir grūti pastāvīgi savākties, lai gan galvā - elle....... Es vispār nevarēju nodibināt jebkādas attiecības ar vīriešiem.... no viņiem man bija vēl lielākas bailes ne kā no sava dzimuma pārstāvēm.... (lai gan no vīriešiem nekad neesmu cietusi).... Es nevarēju sevi iedomāties sievas/mātes lomā, bet pēc 30 gadiem mani pārņēma tāda PANIKA, bailes, ka palikšu pavisam viena šajā pasaulē (vecāki nav mūžīgi). Turklāt, kā jau jebkuru sievieti, arī mani mocīja jautājums - kā tas ir - būt mātei, lai gan bērni nekad nav patikuši... Man bija bail kļut par sievu/māti, bet lielākas bailes - palikt par vecmeitu, kura vispār nevienam nebūs vajadzīga.... Es ļoti gribēju gribēt ģimeni, bet gribēšanas nebija, es sevi piespiedu ar varu.... jo sapratu, ka pretējā gadījumā nojūgšos pavisam.... Drudžaini sāku mēģināt iepazīties ar vīriešiem caur internetu.... Līdz 27 gadiem biju nevainīga un pat NE REIZI neskūpstījos.... lai gan esmu skaista sieviete... Pāris tikšanās reizes bija neveiksmīgas... ne tikai tāpēc ka viņi nebija īstie, bet arī tāpēc ka jutos tik ļoti saspringta un tizla, ka nekādas attiecības vnk neveidojās.... labs bija tikai sex.... Kad jau sāku zaudēt cerību, iepazinos (arī caur internetu) ar savu vīru.... sākumā pat neplānoju ar viņu neko nopietnu, jo viņš dažiem gadiem jaunāks, izskatīgs... (es par spīti savai pievilcīgai ārienei jutos neglītene)..... bet viņš manī "ieķērās" ... sajutu, ka viņš tiešām (kā pats apgalvoja) - nevar bez manis.... un es sajutos drošāka ar viņu.... un samīlējos līdz ausīm :))) Līdz šīm brīdim esmu laimīga, ka viņu satiku... nākošais solis bija bērns... arī bija sevi jāpiespiež saņemties..... Un tad slimība progresēja kosmiskā ātrumā...... tikai ar zālēm izjutu laimi būt mātei..... Esmu neaprakstāmi laimīga, ka saņēmos un darīju kautko lietas labā.... pretējā gadījumā tagad es jau būtu ieslēgusies 4 sienās un zaudējusi jebkādu cerību.... un laimīga, ka nesāku lietot AD PIRMS grūtniecības....

existential fool
Ja Tev nebūtu iespējas parazitēt, varbūt i vēlme dzīvot parādītos, i kaut kas jādara būtu, lai izdzīvotu, i veselība uzlabotos.
Kad dzīvē 90-gados nonācu situācijā, kad bija pilnīga bezizeja un pazaudēts absolūti viss (bet toties atbildība par 3 bērnu eksistenci), visas figņas uz laiku atkāpās. Izķepurojāmies.

Jā, Alstere, es Tev pilnīgi piekrītu par šito parazitēšanas lietu. Ņemot vērā vēl to, ka sociālā dzīve man pilnībā neeksistē un gadus desmit domas ir tikai par nāvi. Bet tā ir arī dzīvnieku pasaulē- ja kaut kas nāk viegli- tad neviens dzīvs organisms nenovērsīsies no tā un ies pats cīnīties pats par izdzīvošanu. Tā vienkārši tās lietas nedarbojas. Dzīvība vienmēr izvēlas vieglako ceļu, ja vien nav kāda cita stipra motivācija.

Un švaki ir ar to motivāciju kaut ko darīt, kad tu- cilvēks, sociāla būtne- nesi spējīgs funkcionēt sabiedrībā. Stress un bailes, kurām jaiziet cauri ikdienā sagrauj organismu tik smagi, ka vakarā tu jūties kā riktīgi piekauts vai it kā kamazs būtu pārbraucis pāri- muskuļi ir tik saspringti un sāp pilnīgi kā līdz kaulam. Tad tu visu nakti nevari gulēt. Un kāds darbinieks tad tu vari būt nakamajā dienā? Plus atkal viss tas stress. To visu nevar saprast tie, kas nav to izjutuši. Cilvēkiem pat grūti iedomāties, ka tāda parasta lieta kā komunikācija, citiem var būt kaut kas tik šausminošs.

Finito.

existential fool
Tev vieglāk no tā nepaliks, bet es Tevi saprotu.... Saprotu, ka kontaksts ar cilvēkiem Tev vismaz pagaidām nav reāls, bet vai Tu apmeklē ārstu? Ja nelīdzēja, pamaini ārstu! Ir taču pieejami bezmaksas! Esmu lasījusi in-tā, ka ar zāļu palīdzību ir savesti kārtībā ļooooti smagi slimnieki un kad viņi ir runājami, tad sāk strādāt, ir kāda naudiņa un mēģina psihoterapiju.... Piespied sevi apmeklēt doku!

Lasot šos tekstus, priecājos, ka es vismaz cenšos neizvairīties no saskarsmes un daru visu, kas jādara. Vienalga kaut iekšējās sajūtas brīžiem ir ne visai patīkamas. Cenšos sevi pārvarēt. Eju uz darbu, eju izklaidēties, mācos. Var jau būt man tā SF nav tik spēcīga. Un labi, ka mēs te varam sarakstīties un dalīties savām problēmām. Man vismaz rodas kādas atziņas. Galvenā ir tā, ka nedrīkst padoties savām bailēm. Tas ir grūti, bet cita ceļa nav. Nekad nevajag atmest cerību, jo tad visam zūd jēga un tad vairs nav kur ņemt spēku tālāk dzīvot.
Existential jau vispār ir stiprs cilvēks, ilgstoši bīdīt šitādus depresīvus tekstus un vēl atrasties pie pilna saprāta. Tas vien ir ko vērts.
Jeanetty novēlu tev tikt laukā no šī brīža krīzes. Man arī tādas pa laikam uznāk, kad liekas, ka labi nebūs nekad. Bet pats interesantākais, ka tad atkal pāriet un tad skaties atpakaļ un nesaproti kā tik zemu varēji nobraukt. Mēs taču esam spēcīgi cilvēki,jo gadiem sevi mokām, bet vēl neesam padevušies.

Domasanu depresija noteikti ietekme, bet ir sev ari japalidz. Man ari ir bijis tik nereali smagi, ka majas nosedeju gandriz tris menesus, ne uz augstskolu aiziet, ne kur normali sabiedriba, bez stresiem, trauksmem utt, ne ar gimeni kaut kads kontakts, pasnavibas domas utt. Saku dzert visas nepieciesamas zales, dazreiz parunajos pie psihoterapeita+draudzenes atbalsts un pec 2.5 menesiem jau saku domat ka es varu meginat savest kartiba savu dzivi. Sakums bija nezeligi gruts, bet tomer kaut ka, spiedu sevi iet kur un vienkarsi darit. Pilnigi 100% saprotu ka tas ir un bija ari tada jusasna, ka esmu degradejusies pilnigi, bet meginaju sevi savakt. Vajag velmi ko darit. Un piekritu komentaram, ka ja cilveks ir pilnigi viens un nav kas par vinu parupejas, vins mekles sis iespejas un vilksies ko darit, bet ja ir kas dod est un nav jamaksa par iri utt, tad jau var vel vairak degradeties un velesanas var un nebut.

Čau, vientuļā! Man prieks, ka Tev iet kaut cik labāk. Sen nebiji manīta.

Nezinu kāda te vēl kādam depresija piemetusies, bet pēc tā cik skaisti visi te klāsta un stāsta, cik bagātu valodu izmanto, cik gariem teikumiem raksta, nevienam te nav nekāda depresija. Par depresiju patīk nosaukt sliktu garastāvokli, paniku, trauksmi, neapmierinātību, dusmas, bailes. Depresijas slimnieki nespēj salikt teikumu no trim vārdiem un nezin ka pastāv medicīnas portāli, un ja zin, ka pastāv, tad neapmeklē, jo nav intereses ar kādu kontaktēties un izteikt savas domas. Starp citu, uzturēšanās internetā tikai pasliktina jūsu stāvokli. Esmu redzējusi, ka " depresijas" slimnieki raksta komentārus arī naktī, kad principā organisms grib gulēt. Ja ir vēlēšanās mainīt dzīvi, tad beidziet sēdēt pa naktīm internetā, labāk pagulēt.
UN depresija neietekmē gudrību vai muļķību, bet jebkādi garīgi pārdzīvojumi ietekmē cilvēka personību, atkarībā no cilvēka bioloģiskās, sociālas un ekonomiskās situācijas.

fox

Tu laikam īsti neorientējies šajās lietās. Depresijas ir dažādas- ne pie visām cilvēks letarģiski mētājas pa gultu. Un vispār tie visi ir relatīvi jēdzieni- depresijas, šizofrēnijas, neirzes. Tas viss vienkārši nozīmē, ka cilvēkam ir sūdīgi, ka viņš nespēj normāli funkcionēt.

Sveiks, existencial fool! :)

Fox, nu gan tu te sarunaji.
Neredzu te nekadus ipasus teikumus, kurus veidotu, teikumi ka teikumi. Un depresijas slimnieks mak runat un veidot teikumus, tu jau vairak runa par kadu atpalicibu vai ko smagu?
Ja, depresija ir fazes, kad nevelies ne runat, ne zinat par kadu forumu un ko lidzigu, neko, bet ir fazes, kad tas viss lauzas uz aru un ir velme izteikt savu sapi. Ja nav lidzas kada uzticibas persona vai arsta, tad nu atliek parunaties kaut vai seit. Man savulaik tas ir loti pat lidzejis.
Un nakti raksta, ja moka bezmiegs, pati depresija pirms nesaku dzert zales nespeju aizmigt lidz 3 nakti, kaut cik veletos, micities pa gultu saka tracinat un tad biezi sedeju neta. Nu un? Man biezi palika vieglak parunajoties.
Un vai te ir kadam vai nav depresija, ne tev spriest. Man pasai depresija, ar to veiksmigi cinos un loti izprotu citus.
Depresija ir ari pasnavibas domas un daudz kas cits no tava mineta. Ja, ir daudzi, kuri so vardu lieto nevieta,bet tas paliek katra zina.

daudzi slaveni mākslasdarbi ir tapuši depresijā. Fon Trīrs nesen tādā fāzē uztaisīja savu "Antikristu"... man bija stipras antidepresantu blaknes, zāles tāpēc nelietoju, bet biju spiesta strādāt, kāda nu biju. Un tā iet daudziem... tā kā es neteiktu, ka "depresijas slimnieks" tikai guļ; dzīve arī savu prasa, ir taču jāpelna. Trauksme kopā ar depresiju ir tik gaisā pakārts stāvoklis, ka nav iespējams salīdzināt vienu cilvēku ar otru.

Te tak visi spriež, kāpēc es nevarētu nospriest kaut ko. Tas ir manas domas un tā es uzskatu. Ja es nesaprastu kas ir problēmas, kas ir kad ir slikti, es tad te nevienu vārdu nerakstītu. Bet es redzu, lai ko te ieteiktu, ir 20 atrunas pretī, apburtais aplis. Un ja grib lai paliek labāk, tad nav jāslēpjas aiz vārda depresija, jo tā jau uzreiz uzliek zīmogu - es neesmu glābjams, man ir depresija. Diagnoze, tas ir ideāli. Sāciet šķetināt diagnozi pa pavedieniem, lielu sliktumu sadalot mazos var saprast no kā sastāv lacītis. Un tā kā te nevienam nav galējā fāze un gribas analizēt un runāties, tad var taču analīzi virzīt pareizajā gultnē.

Problemas un slikta jusana vel nav depresija, fox, lai tu to izprastu pilniba. Tev ir bijusi depresija? Ja, ja tad spriestu nedaudz savadak, jo butu pabijis sados dazados stavoklos, kados seit cilveki foruma.

Es to "Antikristu" redzeju. Tiesi sedeju kino un domaju, vai Fon Trirs ir vesels, vinam jau kops jaunibas dienam tas filmas gluzi "parastas" nav.