Zinu, nav labi tā rakstīt vienu penteri pēc otra, tomēr mani jau ilgāku laiku sāk satraukt sava uzvedība.
Tos visus stāstus par savu depresiju un trauksmi no sociālajām situācijām jau esmu rakstījis.
Tomēr ir pavisam kas cits, par ko man ir neērti runāt ar ārstu vai draugiem.
Esot vienatnē ar sevi, es sarunājos. Bij laiks, kad likās - būs jau labi. (bij jau dzirdēts tas teiciens:"ir labi parunāt ar kādu gudru cilvēku").
Tomēr tas pieņemas it kā spēkā.
Ļoti bieži es pāŗrunāju tematiku, ko ikdienā esmu noklusējis, piemēram atbildes reakciju uz aizvainojumu.
Tad, kad it kā būtu jāiebilst - realitātē to neizdaru, bet esot ērtā pozīcijā pat izvirzu tādu kā konfliktu. Varu sākt aizvainojumā bļaustīties.
Arī ejot pa ielu, varu stāstīt pie sevis anekdotes vai izstrādāt jokus par nebijušām dzīves situācijām, un sākt smieties, dažbrīd tie ir histēriski smiekli, kurus ir grūti apvaldīt ejot pa ielu.
Vispār jau kopš bērnības līdz pusaudžu vecumam mokos ar vēlmi - "izsmieties nepiemērotās situācijās". Piemēram bērēs, drausmas. Un sākumā publiski uzstājoties es zviedzu, apņirdzos, tikai vēlāk parādījās/nomainījās tie simptomi.
Atgriežoties pie tēmas "par runāšanu pārnākot mājās". Dažreiz man ir sajūta, ka viedoklis par kaut ko man ir mainīgs. Piemēram varu it kā aizvainojumā ienīst un nicināt kādu cilvēku, kam nav it kā adekvāta izskaidrojuma, pēc kāda laika tomēr pārdomājot viss sakārtojas.
Mani uztrauc sajūta, ka esam vairāki. Jo kam tad es stāstu... Un kas klausās.... Bet dialogs reizēm raisās ļoti, es pat nezinu, strauji.
Tāda sajūta, ka es ko stāstu citai personai, kura mīt manī. Bet nesaprotu cik tālu esmu nojūdzies, tāpēc nesaprotu cik personas manī šobrīd mīt.
Cik traki man iet? Bail to prasīt kādam klātienē.
Tā ir iespējama peronību dubultošanās(netā neko neatradu par šo), jebšu šizofrēnija?

Tev vismaz nav garlaicīgi - paradījās draugi :))) (melnais humors) Man bail iedomāties, kas būs ar mani atvaļinājuma laikā vientulībā... (ja meitiņu aizvedīs).... draugu nav... māsa ar ģimeni tūlīt arī būs prom uz citu valsti uz mēnesi... vīram nakts maiņas... dienā guļ... kad būs brīvdienas, gribēs kautkur braukt ar mani ... un no tā man paliek vēl sliktāk.... Slikti no tā, ka negribu braukt, un slikti, ka gribu palikt mājās............

drudzis

Tu ej pie psihoterapeita? nevaru atcerēties par katru forumieti. ja ej, tad izstāsti gan; Tavā situācijā viņš vislabāk zinās, ko Tev tas nozīmē un palīdzēs atbrīvoties no dumjās idejas par šizofrēniju. kamēr cilvēks baidās, ka jūk prātā, tikmēr vēl viss ir ok. esi šajā pusē svītrai.

Ja Tev nav psihoterapeita, tad ir pēdējais brīdis to ieviest. vismaz manas domas.

man šķiet, ka forumos var rakstīt visu; cik nu penteres katrs grib.

Kad dzīvoju viena, arī runājos ar sevi. Arī balsī. Reizēm dusmojos, kad sev pasaku "muļķe tāda". Citreiz "tu esi laba meitene, viss būs labi". Domu, ka tas nav normāli gan nav bijis. Cik zinu, ar suņiem/kaķiem vispār daudzi runājas.

Man liekas, ka viss ir normāli. Jebkuram cilvēkam ir nepieciešamība runāt. Ta gluži vienkārši ir. Un ja nav citu cilvēku ar ko izrunāties, tad cilvēki runā paši vienatnē, vai dzied vai dungo kaut ko.

Kaut kur reiz lasīju, ka cilvēki, kuriem šī īpatnība piemīt, tādejādi spēj uzturēt garīgo līdzsvaru un ka tas neskaitās novirze no normas. Atceros, mums bija viena učene, kura šitā darījās- protams, no malas izskatās komiski un dīvaini. Bet katrs gadījums jau laikam ir stipri individuāls

Ja citu cilvēku klātbūtnē pats ar sevi sarunājas- tas gan šķiet biku dīvaini :)) maigi izsakoties.

Atceros virieti ,kurs pilsetas autobusa nepartraukti skali runaja ,it ka lekciju lasitu,nevienu personigi neuzrunajot , lidz izkapa no autobusa.Bijam pasazieri jau pie ta pieradusi.Spriedzes situacija ir dungots ,tiesam labak saglabajas garigais lidzsvars.

Redzi to var ari no garigas puses pastukot...
es redzu halucinacijas no pasa sakuma dobaju stulba palieku, bet beigas kads ieminejas par garigo pasauli un saku stukot ko tas var man dot vai tas manam gadijumam der...nja beigas izradijas ka man ir saistiba ar garigo pasauli...es redzu savus milos.(tie kas ir aizgajusi vinjsaule)un dzirdu citus .

ārsts man ir psihiatrs. Es jau zinu, ko jūs teiksiet par šo.
Pagātnē bija psihologs, gāju biheviorālo terapiju, tomēr uzlabojuma nebija. Bija sajūta, ka es tukši muldu, izstāstīju visu no pirmās bērnības atmiņas, tā teikt visu savu bļedstvu. Es neredzēju risinājumu. Jau pēc gada vai pusgada psiholoģe brīnījās kāpēc man nepaliek labāk. Tas bija vēl augstskolas studiju laikā, kad šķiet viss bija tikko vēl sācies. Aizgāju pie šī speciālista, jo no drauga bija ļoti labas atsauksmes.
Man tas "nav no bērnības".(tieši simptomu ziņā). Jo vismaz tīri pirmajā brīdī liekas, es biju ļoti komunikabls un aktīvs (varbūt hiperaktīvs) bērns. Spēlēju dramatiskajā teātrī ludziņas - uzstājos ļoti lielas auditorijas priekšā, dejoju, atceros man ļoti patika. Vienmēr bija svētku sajūta pirms kāpšanas uz skatuves. Tas sākās pamazām. Bērnībā arī bija sajūta, ka es droši varu izgāzties, jo esmu vēl bērns. Bija posms, kad domāju esmu nolādēts.
Es saprotu, ka es varu rakņāties bērnībā, un es saprotu, apmēram kur varēja būt problēma, bet es nesaprotu, kā man pazudīs šie simptomi - roku un citu ķermeņa daļu kratīšanās, ja man tas jau ir iesācies/aizgājis mehānisms.
Cilvēkos "skaļi neuzvedos", tikai vienatnē.
Viena daļa manis saprot, ka vienīgais risinājums varētu būt psihoterapeits/hipnoterapeits, otra daļa skeptiski/drūmi nopūš :"ko nu tu vairs ceri brīnumiem".
Man pat nav vienota viedokļa attiecībā uz savām problēmām.
Es saprotu, ka es vairs negribu sev palīdzēt.

psihiatram es neko neteiktu. cits profils, cita filozofija. un vispār... viņi ir ripu grūdeji, ja nu mazliet tīri cilvēciski var atbalstīt, bet, kā jau mad te raksta pa laikam, atbalsta terapiju var dabūt arī no bomža. no psihiatra dabūsi tikai skanīgu diagnozi. kam tas vajadzīgs? dažkārt palīdz dienasgrāmata. ja neesi mēģinājis, varbūt pamēģini.

psihologi, manuprāt, šiem pasākumiem ir par īsu. tas ir atbalsta līmenis. šaubos, vai esi tik švaks.

psihoterapeits nav brīnums, tur būs pašam ļoti jāpasvīst. pierunāt neviens nevar, aizstumt arī ne... gribēšana dzimst dzīlēs. kā tas notiek, to es nezinu. vnk vienā brīdī zini, ka tā vairs negribi. ja domā, ka Tev varētu palīdzēt hipnoterapeits, tad kāpēc neizmēģināt, lai gan Latvijā viņu nav dikti daudz.

Daudzi cilveeki sarunaajas ar sevi, kad ir vieni, tai skaitaa arii es :))) Par runaasanu autobusaa pilnaa ar cilveekiem, tas man arii skistu diivaini.