man tā kā mūžīgā depresija, tā kā sociofobija, zems pašnovērtējums un tā tālāk. itin veiksmīga p-terapija viena gada garumā, pārtraucu, kad sagrūsnēju. pašlaik jūtos gluži labi un pat laimīgi, sēžu mājās ar otro sīci (5 mēneši), meitai nupat palika 3 gadi. nekādu zāļu.

kopš meitas piedzimšanas grāmatas par bērnu psiholoģiju ir mana iemīļotā lasāmviela. visādi cenšos, lai mana meita būtu citādāka nekā es. drošā piesaiste cik nu vien iespējams (krūtsbarošana, bērna nēsāšana lakatā, gultas blakus, emocionālas vardarbības izslēgšana un tā tālāk). mana meita tiešām varētu būt citādāka nekā es.

ja man bija objektīvi iemesli manām problēmām (novārtā pamešana, visāda kritizēšana no vecāku puses un tieši pirmajos dzīves gados viss tā, kā nevajadzētu būt), tad manai meitai nebūtu objektīvu iemeslu zemam pašnovērtējumam. viņa turklāt tiešām ir jauka - savam vecumam labi attīstīta (sāka runāt 10 mēnešos, bet jau pusotrā gadā varējām prātīgi vest sarunas), izskatīga (visi apbrīno viņas čirkainos matus, piemēram), gudra (ar bērnu visādi attīstoši nodarbojos utt). cita starpā, arī es esmu izskatīga un gudra un šo to sasniegusi, taču to apzinos ar prātu, ne ar "iekšām", resp zems pašnovērtējums utt.

pēdējā laikā ar bažām skatos, ka mana meita ir nokopējusi no manis kaut ko neapzinātu. ka viņa uzvedas tāpat kā es, kas savukārt uzvedas tā, it kā visi citi būtu labāki par mani. svešos cilvēkos viņa praktiski nerunā (tie izsakās, ka bērns vēl neprot runāt, nekas, vēl jau ir laiks). es jau negribu, lai viņa tarkšķ un uzbāžas ar savu gudrību vai bučo pretīmnācēju bērnus. bet viņa, tāpat kā es, tikai novēro situāciju, nekur neiesaistās. ja kaut kur ir kādi labumi (rotaļlietas, šūpoles), viņa rindā pēc tiem vienmēr nostājas pēdējā un ņem to, kas citiem palicis pāri. viņai ir 9 mēnešus jaunāks brālēns, kas, kā jau puika, attīstās lēnāk (runā tikai dažus vārdus, nemāk dzert no krūzes un nesaprot, pa kuru pusi traukā var ieliet ūdeni), viņa ar šo zēnu labprāt rotaļājas, bet pieskaņojas un atdarina kā autoritāti. to varētu vēl turpināt, bet tad būs par garu.

viņa iet privātajā dārziņā, kur ar visiem ļoti čubinās. kad vakaros eju pakaļ, redzu, ka visi bērni aizrautīgi kaut ko dara un čupojas, viņa klimst pa rotaļlaukumu kā svešiniece. savas iemīļotās rotaļas (dzīvnieciņu segšana un ģērbšana, ēst gatavošana) viņa spēlē mājās, bet nekad necenšas savās spēlēs iesaistīt citus. brālēns spēlējas tikai ar mašīnām, tad nu viņa arī pielāgojas un spēlējas ar tām.

es neprasu recepti , tikai gribēju parunāties. ko jūs domājat par manu gadījumu un kā paši šo lietu risināt.

Mani 4 puikas izauga var teikt bez problēmām. Ļoti centos, apmēram tāpat kā Tu. Katram savs raksturs/temparements. Bet no savām ķezām ir izdevies nosargāt. Tagad pašiem bērni, kuriem ir super tēti un mammas. Omamma arī:) 2 ir ar ļoti augstu, bet tajā pašā laikā objektīvu, pašvērtējumu un ļoti mērķtiecīgi karjeras jomā. Vecākais ļoti komunikabls un talantīgs biznesā. Jūtīgākais/kautrīgākais no puikām arī izauga par atbildīgu ģimenes galvu. Galvenais, ka visi laimīgi un ir gan ģimenes, gan darbs, gan daudz labu draugu.
Var jau būt, ka meita kaut kādu iemeslu dēļ kopē Tevi. Kā ir ar tēva ietekmi? Maniem bērniem bija ļoti labs tētis bez depresijām un tādām figņām. Un ļoti daudz laika veltīja ģimenei/bērniem.
Varbūt aizejiet ar meitiņu uz smilšu terapiju, iespējams ātri vien būs skaidrība par iemesliem.

es nezinu, vai smilšu terapija dos kādus nezināmus cēloņus un vai to dara ar tik maziem bērniem. visticamākais, ka meita ir nokopējusi manu sociālo uzvedību, tāpat kā bērni nokopē vecāku gaitu, žestus, dialektu, mīmiku, stostīšanos (baigi lipīgā lieta) un citas dīvainības. viena 90gadīga tamtīte man nupat stāstīja, ka kara laikā tikusi sašauta un pēc tam dažus gadus pie izdevības mēdza atstutēt kāju uz kaut kā augstāka, lai nesāp. tolaik bija daudz darba un maz laika domāt un vērot. tikai tagad, pēc aiziešanas pensijā viņa pamanīja, ka viņas kara laikā dzimusī meita, nu jau arī pensijā, nez kāpēc to pašu kāju mēdz atbalstīt uz kaut kā augstāka, kaut gan viņai tur nekas nesāp. otra, pēc kara dzimusī meita tā nedara.

nu es esmu tāda, kāda esmu. ļoti nošķiru savu personisko dzīvi no sabiedriskās. tās sarunas, ko risinu mājās, nerisinu ārpus mājas. citi gan tā laikam nedara, un ārpus mājas gan turpina bērnus audzināt, gan dzīves jēgu apspriest. mājās lasu grāmatas, par kurām ne ar vienu nerunāju, nu dažreiz vienīgi ar vīru. mājās domāju domas, kuras varbūt vēl vienīgi blogā ierakstu, bet nenāk prātā apspriest tās ar radiniekiem. radinieki runā par pīrādziņu receptēm, nu tad arī es paspriežu līdzi par tām, kaut gan tas mani neinteresē. un kad cilvēki izkārtojas uz kāpšanu autobusā, tad es ieņemu pēdējo vietu aiz pūļa.

nu un kaut ko no šitā mana meita ir nokopējusi. kaut gan viņai nav diži slepenu domu. tomēr laikam jau sen viņa ir pamanījusi, ka mājās es gmācu visādas lietas, lasīt un dzīvniekus un atšķirt tauriņu sugas, bet ārpus mājas ja citi dzird tad neko tādu nedaru; pielāgojos pārējiem un neuzspiežu savu viedokli, un izvairos no gudrības izrādīšanas.

vīrs man pilnīgi bez problēmām; viņa klātbūtne jau ir terapija. bet meita laikam identificējas vispirms ar mani kā sava dzimuma pārstāvi.

kaut ā gribētos cerēt, ka pamazām viņa sāks uzvesties citādāk. beŗnudārzā, skolā. ka nebūs tā kā ar to kāju. jo to, ko viņa no manis kopē, es nespēju tā uz sitienu sevī mainīt.

Jaaa... tas man lika aizdomaaties, lai gan jau agraak bija bazhas par meitinu... ka tik vinai nav mani kompleksi, kas saistiiti ar SF un depresiju.... Pagaidaam vina ir mans pretstats... saprotu, ka priecaaties par agru, bet vismaz pagaidaam par to paarak neuztraucos, bet censos neizradiit nomaakto garastaavokli, sociaalo trauksmi utt. .. Bet paaris reizu meitina jau bija pajautaajusi, kaapeec es taada noskumusi, kaapeec tik loti nogurusi ut... Vina ir loti sabiedriska - katru dienu rotalju laukumaa iepaziistas ar jauniem beerniem, prot veidot atiecibas, piedalaas rotaljaas, turklaat var just, ka vinai patiik liidera poziicija, patiik vadiit, parliecinosi runaa.... un liidz ar to vinju uzklausa pat lielaki beerni :) )) Pazinas smejas un saka, ka buus kaada prieksniece. Meitina nekautreejas pirmaa uzrunaat svesu beernu, arii pieaugusos ... dazreiz tas pat sagada probleemas... Sava beerniibaa es biju 100% pretstats meitai...

Murr

kaut ko viņa pārmantos, tas ir neizbēgami, varētu diezgan daudz rakstīt, bet man vairāk "aizduras" tas, ka Tu noliec sevi un gribi pateikt, ka esi nepareiza.

ja tomēr ļoti uztrauc šī lieta, ģimeņu centrā "Līna" ņemas ar visādām bērnu lietām, bet man, kā jau teicu, vairāk šķiet, ka mamma uzbrūk sev. ja Tu būsi pārliecināta par visu, ko dari un kāda esi, ar bērnu viss būs ok. problēmas sākas tur, ja mamma nav apmierināta ar sevi. komunikācijas spējas, kādas nu tās Tev no dabas būs, ir rezultāts apmierinātībai ar sevi, bet Tu gribi no otra gala — vispirms gribi būt tāda un šitāda, lai būtu mierā ar sevi. šitas nestrādās. vismaz manas domas.

cik gadu tavai meitiņai?
kāpēc jūs nekopē, bet mani kopē? tiešām būs jāiet pie bērnu psihologa.
vai tu smilšu kastē mēdz uzsākt sarunas ar svešiem bērniem un viņu mātēm? vai tu pie šūpolēm mēģini izlūgties, lai tevi palaiž?

vienu vainu jau es uzķēru. tā kā es pati bēnrībā biju ļoti bailīgs bērns, tad tagad centos bērnu pasargāt no visa, kas man savulaik nepatika, piemēram, no kontaktēšanās ar svešiem cilvēkiem, ja bērnam negribas. ieejam svešā mājā, viņa kaut ko nesagrib - es tūlīt metos mierināt it kā nezinkas būtu noticis. tā bija masāžas māsiņa, kas man norādīja uz šo lietu; tagad neglābju bērnu no lietām, kas viņu reāli neapdraud, un ir kļuvis labāk. bet tik un tā.

Runcene,
es nezinu, pareiza vai nepareiza. zems pašnovērtējums ir mana pirmā un galvenā problēma. pašlaik ir jau relatīvi labāk, un esmu ar sevi pat diezgan apmierināta. un sevis nolikšana ir zema pašnovērtējuma pazīme. no tava rakstītā sanāk aplis - es sevi nolieku un tāda esmu, un tagad man jābūt apmierinātai ar to, ka sevi nolieku? tā ir manas problēmas ass. man nav VD, tikai ir kaula smadzenēs šis zemais pašnovērtējums. un drošības sajūta tuvu nullei. bet es tiešām strādāju ar sevi. pašlaik grasos mainīt profesiju, lai darītu ko sirdij tuvāku - tas ļoti ceļ manu sajūtu par sevi. un viss jau būtu labi, ja bērns nebūtu kā mans palielinošais spogulis. es gribu, lai viņai ietu labāk nekā man.

Esmu bijusi uz Līnas pārstāvju vadītiem kursiem par bērnu emocionālo audzināšanu.

ja es urbinātu degunu vai sabiedrībā masturbērtu un būtu ar sevi apmierināta, bet kādā dienā mani uztrauktu tas, ka meita dara to pašu - vai arī tad tu ieteiktu būt ar sevi vēl apmierinātai?

es protams pārspīlēju, tikai cenšos izteikt savu sajūtu.

ar to kopēšanu ir visādi psiholoģiskie mehānismi. ir tāda lieta, ka bērns mātei var būt glābējs un baigais varonis, kas ne vienmēr ir labi, jo tā ir pārāk liela slodze. viņš tā kā izvēlas mātei palīdzēt un uzvedas droši. es, piemēram, biju savas mammas glābēja, līdz viņas nāvei varēju visu. arī it kā pretstats, bet tas viss salūza vienā gadā.

Alsteres gadījums, es domāju, ir diezgan skaidrs, jo tur runa par puišiem, bet tēvam depresijas nebija, viņš bija mierīgs, drošs.

ok, paturpināsim par deguna urbināšanu un masturbešanu publiskā vietā... kas tās ir? neirozes izpausmes. ja cilvēkam to aizliegs, tas radīs ceļu laukā citādi, viņš var arī aiziet psihozē. tāds ir iespējamais scenārijs. nedz viens, nedz otrs nav labi, tāpēc var būt tā, ka ārsts šādos gadījumos piedāvā cilvēkam kļūt uz laiku atkarīgam no zālēm.

bet tas nav stāsts par Tevi. tātad tas nav pārspīlējums, bet pilnīgi cita lieta.

man rodas iespaids, ka mammas, kurām ir bijušas problēmas ar šīm pašvērtējuma lietām (nav svarīgi: VD vai pat depresijas izpausmē), pārmēru metas otrā grāvī: kaudžu kaudzes ar literatūru, visādas psihoterapijas utt. un vēl var būt tāda lieta, ka Tu gribi, lai bērns ir tāds un tāds, jo tā vajag, tad Tu būsi laba mamma. arī bērnu var izmantot sava pašvērtējuma celšanai. es nesaku, ka tā ir pilnīgi noteikti ar Tevi, vnk doma par iespējamu variantu.

šis ir tas gadījums, kad tomēr vajag mēģināt sevi paslavēt un atzinīgi novērtēt: ka Tu visu dari, cik vien labi vari; mēģinājums pieņemt, ka Tu sev uzbrūc, gan nebūs laba doma.

es nekad neesmu domājusi, ka viņa pret mani ieņemtu kādu tādu lomu. varbūt tas varētu notikt vēlākos gados. es jau nekādas savas problēmas neizrādu un palīdzību no bērna negaidu. meita ir kā jau vairums bērnu šajā vecumā un mēs abi vecāki esam vienoti attiecībā uz audzināšanu. man liekas, pagaidām tā ir tāda kopēšana kā tajā gadījumā ar kāju. jautājums, vai kādreiz viņa sapratīs, ka var sabiedrībā uzvesties arī citādi. jo viņa uzvedas kā cilvēks ar zemu pašnovērtējumu, bet tam nav iemesla. un kādi vispār var būt iemesli šajā vecumā.

vēl es ceru, ka viņa nepārmantos manu aso mēli, un daudzas citas lietas, kas laikam nāks vēlāk.

viņa pārmantos piemēru (to, ko redz) un arī Tavu filozofiju par to, vai Cilvēks ir vērtība. ja šādi jautājumi (kā Tev) rodas, man šķiet, ka galvenais ir turpināt strādāt pašam ar sevi, celt savu pašvērtējumu, tad atmodīsies dabas dotā snaudošā intuīcija un Tu pati zināsi, kā savam bērnam vislabāk palīdzēt.

paldies :)
šī diskusija arī pieder pie darba ar sevi :) un šis grāvis noteikti ir labāks par iepriekšējo.

bērna audzināšana jau ar laiku ļoti mainās. pirmajos gados visām vai gandrīz visām mātēm bērns ir sava pašvērtējuma celšanai. vēlāk tas parasti pāriet. no gada līdz divu gadu vecumam meitai bija auklīte. forša, sabiedriska, par sevi pārliecināta meitene. viņas vadībā meita bija sapazinusies ar visiem rotaļlaukuma bērniem un arī sabiedrībā bija diezgan droša. kopā ar mani mēs rotaļlaukumā ne ar vienu neiepazīstamies, un meita nu ir tāda kā es. meklēt bērnam tagad šādu auklīti neesmu gluži gatava; ir jau arī laiks iet dārziņā un nevis sēdēt ar vienu cilvēku. bet bērnība ir tik īsa un svarīga. nu tā kaut kā.

Es varu pastāstīt no savas pieredzes. Bērni arī ļoti mainās. Mana meita ap 3 gadu vecumu arī bija ļoti droša, sabiedriska. Es jau nopriecājos, ka ir pilnīgi savādāka, kā es. Bet laika gaitā tas mainījās. Šobrīd arī es redzu daudz līdzību sev. Taču mani tās lietas tik ļoti nesatrauc, kamēr vien es redzu, ka viņa jūtas labi. Nu ir jūtīga, pārdzīvo par katru nieku, bet sadraudzējas ar bērniem ļoti ātri un jūtas ar viņiem labi. Man tā nebija. Galu galā viņa ir jautra un par spīti tam, ka bieži pinkšķ, viņa citiem bērniem patīk. Es redzu, ka ir lietas, ka ļoti tieši ietekmē un kaut arī es zinu, ka man vajadzētu uzvesties citādi meitas dēļ, to nespēju. Tā nu aug tāda, kāda ir.
Varbūt pat daļēji ir tā manis glābēja, jo empātijas spējas ļoti augstas un ļoti pārdzīvo, ja man ir slikti. Mēģina palīdzēt.

paldies, blueberry.
es te tā domāju un domāju. ja sāktu analizēt manas problēmas un sociālās uzvedības īpatnības, tad noskaidrotos, ka tas no tā, ka man bērnībā gāja tā un tā, un tamlīdzīgi. ja mana meita rādītu līdzīgus simptomus - nu nevajadzētu tiem aiziet līdz tādai pakāpei, lai tas radītu problēmas. jo nav dzirdēts, ka kādam ir smagas problēmas un jāmeklē palīdzība un noskaidrojas, ka viņam bijusi gluži normāla bērnība, tikai bērns nokopējis mātes simptomus līdz tādai pakāpei, ka tie traucē dzīvot. nu dzīve pati taču dos normālu atgriezenisko saiti. tā kaut kā.

tas viss bērnam notiek neapzināti, es pat nesaprotu, kā tas notiek.
Iekšēji esmu ļoti depresīva būtne, mūžīgi gruzos utt. bet iekšēji. Jau bērnībā baidījos no nāves, katru gadi gaidīju, ka miršu. Neredzēju dzīvei jēgu utt. Noliku sev termiņus, cik ilgi jāizdzīvo. izklausās smieklīgi, bet atceros šīs visas izjūtas jau kopš 3. klases.
Uz ārpusi neviens to nepatieks, jo esmu ļoti sabiedriska, jautra, it kā optimiste. BET. manas meitas, cik nu viņas man stāsta, ir l
idzīgas kā es biju bērnībā. mazākā visu laiku gruzās, saka, ka dzīvei nav jēgas utt(kaut ir skaista, gudra, talantīga). Lielā ir hipohondriķes tips - kā kas ar veselību, tā domā, ka mirs. Lūk, un no kurienes tas? es nekad šši domas uz āru neizpaudu, bet tasa viss atkal kā spogulī ir bērnos.
laikam nekur tno tā ri';nķa neizsprukt.

Tavas meitas vismaz atklāj, kā jūtas un tas ir cerīgi. Es visu to nesu sevī, nevienam neteicu. Un nebija jau arī kam...

Kā parasti, pavirši lasu bet dikti gribu izteikties. Tad lūk, varu teikt no savas pieredzes, ka daudz isādu figņu un it īpaši baiļu ko mani vecāki bija manī salādējuši, es pilnīgi apzināti nenodeu tālāk saviem bērniem. Un redzu, ka viņi ismaz tādā ziņā ir brīvāki un laimīgāki. Bet tās figņas kuras es pats izkultivēju sevi, ir svētas un protams ar masimālu uzcītību tika mēģināts nodot tās nākamajai paaudzei :)

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Labi, ja nākamā paaudze mēdz būt saprātīga un neņem pretī tās figņas. Bērnībā, jā, bet bērni , kad paaugas, pārvērtē visu, un vēl vecākiem viņu figņas parāda.

PARSVARĀ gadījumu viss sūdīgais un nepareizais tiek nodots tālāk. Diemžēl. Tāpēc jau mūsdienu sabiedrība ir tik sačakarēta un infantila.

Tāpēc ezotērikā runā par karmu. Tapēc Bībelē ir teikts par grēkiem, par kuriem maksās 7 paaudzes. Bet- tajā pašā laikā, ja tas ir zināms, vismaz kaut kādā mērā to var mainīt.

Njā, no šīs puses paveroties tām lietām paveras kaut kāda loģika. Tikai smieklīgi ir tas, ka dievs = mīlesība. Un kā tad mīlestība var nolādēt nevainīgus bērnus. Vai pēkšņi uzsūtīt plūdus lai visi ļauži aiziet bojā. Pārsmieties reizēm var. :DDD Nu bet tas tā.

existential fool

Viss ir relatīvs. Varbūt tas ko es saviem bērniem nodevu, tev liksies sūdīgs bet manuprāt kā reiz tas kas vajadzīgs. Vai es esmu pilnīgs. Nē. Bet man patīk būt tādam kāds es esmu un man labpatiktos redzēt, ka mani bērni arī kļūst tādi paši. Katram nomālam cilvēkam gribas lai viņa bērni būtu vecākiem līdzīgi... Bet nenormāli cilvēki lasa grāmatas par to kādiem būtu jābūt viņu bērniem...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

...ku!, bingo...

normālie... nenormālie... pats pareizi saliki pa kategorijām.

tā rādās, ka šī diskusija drīz kļūs tāda pati kā visas pārējās šeit :D :D
padies visiem, kas izteicās par tēmu. paldies, ka dalījāties!

tagad pēc jūsu tekstiem padomāju - nu patiesi es par daudz raizējos. piemēram, nu kas tur slikts, ka mana meita atdarina par gadu jaunāko brālēnu, kurš nemāk runāt (rāda uz visu ar pirkstu un saka "ņeņe"). bērni jau vispār tā dara, ka īsu laiku atdarina gan jaunākus, gan vecākus, un gan jau viņa pati izlems, ko atdarināt un ko ne. nu varbūt viņa nebūs klases līdere un pionieru pulciņa vadītāja - bet gan jau viņai būs citas foršas īpašības, un ja viņa būs kādus 10% no manis paņēmusi, tas nebūs nekas traks.

pie viena pakomentēšu tos karmas un septītā auguma piesaucējus un citus jautrībniekus. skaidrs, ka vecāku ķibeles nododas bērniem - caur uzvedības modeli. nododas pat tāda lieta kā gudrība, inteliģence un gaiša galva. pēc zinātnieku novērojumiem, tās vairs neskaitās iedzimstošas, bet ieaudzinātas pirmajos dzīves gados, kad vecāki ar saviem bērniem runā tāpat, kā savulaik runāja viņu vecāki.

bet priekš tam jau ir tās daudzās bērnu psiholoģijas grāmatas, lai dzīvi uzlabotu. lai pārrautu šo loku, ķēdi vai kā nu viņu to sauc.

un kas attiecas uz normālumu un nenormālumu - mūsu ciemā ir viens pusanalfabēts, kas pilnīgi nebēdāja par sava dēla izglītību un neraizējās par to, ka viņš pabeidz pamatskolu neiemācījies lasīt (tagad viņš nevar dabūt šofera tiesības šī iemesla dēļ). tas tā kā būtu tas normālais, jo gribēja, lai dēli ir tādi paši kā viņš. man liekas, normāli vecāki grib, lai bērniem ietu labāk nekā viņiem pašiem. jeb ku! grib, lai viņu bērni arī dzīvotu savās darba vietās? (biju šajā forumā pirms dažiem gadiem ar vārdu bes vai besk, neatceros īsti).

Murrr

Vispār jau es neteicu, ka bērniem būtu nododams pilnīgi viss. Bet citādi būtu ļoti gandarīts ja mani bērni būtu līdzīgi man jo uzskatu sevi par pietiekami cienijamu eksemplāru. Būšu ļoti apmierināts ja vismaz vienam manam bērnam viņa darba vietas saimnieks atļaus 10 gadus dzīvot darba vietā nemaksājot par to ne kapeiku un turpinās atļaut tāpat bez maksas tur dzīvot arī pēc darba līguma beigām. Un tad kad viņš būs pārvācies uz citurieni tad vēl caur pus latviju sūtīs pie viņa darbus kurus vajag izdarīt. Patiešām jutīšos gandarīts par tādu bērnu kas to spēs realizēt...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Man svarīgi bija daudz ko nenodot bērniem.
Vēlējos nodot mīlestību, godaprātu, kāri pēc zināšanām, vēlmi pēc īstas ģimenes. Liekas, ka gandrīz izdevies.
Bet svarīgākais, lai bērni būtu laimīgi un mīlēti.

ku! nu gan dižs dzīves piepildījums- pa velti kaut kur dzīvot.

Prostitūtām arī dzīvošana bieži vis kaut kur ir bezmaksas, un darbiņs vienmēr atrodas...

ku! Rakstīja:
-------------------------------------------------------
>. Būšu ļoti
> apmierināts ja vismaz vienam manam bērnam viņa
> darba vietas saimnieks atļaus 10 gadus dzīvot
> darba vietā nemaksājot par to ne kapeiku un
> turpinās atļaut tāpat bez maksas tur dzīvot
> arī pēc darba līguma beigām. Un tad kad viņš
> būs pārvācies uz citurieni tad vēl caur pus
> latviju sūtīs pie viņa darbus kurus vajag
> izdarīt. Patiešām jutīšos gandarīts par
> tādu bērnu kas to spēs realizēt...

Redz kā. Vienam no maniem bērniem jau ir tādas iespējas, pat vēl vairāk, tiesa, ne 10 gadus, jo tik ilgs laiks nav pagājis. Man tādas nekad nav bijušas tādas iespējas;)



Edited 1 time(s). Last edit at 22.07.2010 12:25 by strawberry.