Sveiki! Nesen biju pie psihiatra/psihoterapeita. Biju pie vina kadu ceturto/piekto reizi. Lieta tada, ka es nekadi nespeju atraisities un runat par sevi, kas mani satrauc, par ko sape. Ir tiesam loti liela velme parunat un beidzot no ta tikt vala, bet nespeju, un kapec nezinu. Vienkarsi apsezos un nespeju neko pateikt, arsts jau ari redz, ka nav kas riktigi, pedeja vizites laika to lietu aizskaram, bet bija jau pa maz laika. Bet si komunikaciju un atvertibas problema mani ir jau kops bernibas. Ir jau domats varbut man vienkarsi ar so arstu "neiet" kontakta, bet sis nav mans pirmais arsts pie ka eju, ar ieprieksejiem bija kas lidzigs, bet tur arsts daudz jautaju, bet tapat lidz galam atklaties nespeju, par savam domam, kas butu svarigas. Ar so arstu ir nedaudz savadak, vins liek uzsvaru uz to, ka lauj man brivi runat par sapi, un pasai virzit kadu tematu vai isak sakot but man saruna vairak. Nesaku, ka si taktika man nepatik, ir labi, bet nespeju vienkarsi atveties, pat runat. Un ikdiena arpus arsta kabineta jau ir tas pats. Divainakais ir tas, ka psihiatra kabinets ir ta vieta, kura es jutos vislabak.
Zinu, ka cilveki ir dazadi, vieni runagi, otri klusaki utt, bet neesmu dzirdejusi par cilveku, kurs vispar neruna lidz vinu nesak bikstit, pat par savu sapi. Ko man iesakt? Ka ar sevi stradat? Vai sis nerunasanas psihiatra kabineta reiz beigsies? Varbut mainit psihiatru? (Kaut gan tagadejais man loti patik, jo ir loti iejutigs un cilvecigs, saprotoss). Varbut arstam pret mani nav pareiza taktika?

katram, kurš iet pie psihoterapeita, ir problēmas ar atvēršanos. dod sev laiku. 4/5 reizes? kāpēc lai Tu tā uzreiz atvērtos svešam cilvēkam? Turklāt dzīves pieredze ar vecākiem droši vien ir tāda, ka cilvēki nav sevišķi uzticami. es nezinu, bet pieņemu.

ir daļa, ko var izdarīt terapeits, bet daļa ir Tavs darbs. tātad: nākamajā reizē varbūt mēģini sākt tieši no tās vietas, kur iepriekšējā reizē beidzi. labā psihoterapijā terapeits Tevi nelauzīs. bumba ir Tavā laukuma pusē.

Mēģini sākt runāt tieši par to, ka nevari atvērties, kā par to jūties. Pamazām, pamazām nonāksi pie it kā aktuālākām lietām. Ja ps.t. Tevi mudinātu, tāpat jau nerunātu "par lietu".

Tas notiek ar laiku, atvēršanās notiek ļoti lēnām. Bet pēc kāda laika tu jau stāsti visu bez problēmām- it kā runājot par citu cilvēku. Bet sākums, jā, ir sasodīti grūts un nepatīkams.

Bet vispār der arī kādu laiku paklusēt. Runāšana psihoterapijā nudien ne vienmēr ir tā būtiskākā darbība.
Mana pieredze, varbūt noder: ja es nevaru parunāt, tad es apklustu. Vienkārši guļu un vēroju savas sajūtas. Pēc dažām minūtēm jau atrodas kaut kas sakāms, turklāt ne vienmēr kas ļoti būtisks, tas var būt arī komentārs par laika apstākļiem vai kāds jociņš. Bet tiklīdz es sajutos brīvi runāt par nenozīmīgo, pēc brīža jūtu spēku pateikt arī vajadzīgo.

Vai ta pie mums arī guļ uz dīvāniņa pie psihoterapeita? Man likās, ka tas tik amerikāņu filmās. :)

Esot dažādas metodes. Gulēšana ir viena no tām. Man der, jo tad, kad galva vienā līmenī ar ķermeni, racionālais prāts mazliet atslēdzas, kas dažreiz ir tīri noderīgi. Nu, varbūt es te galīgi šķērsām visu saskaidroju, bet tas ir pēc manas saprašanas. :-)

Es sajutu vainas sajutu, ka nespeju izmantot vizites laiku lietderigi, un ka terapeits padomas par mani ko sliktu, bet nakamaja reizi noteikti ar to jasak. Paldies par komentariem.