Kļūt iekšēji pieaugušam un patstāvīgam droši vien ir katra cilvēka dzīves mērķis. Šo te procesu agrajos gados lielā mērā ietekmē vecāki. Nereti pašiem vecākiem ir kaut kādas lietas, kas palikušas atstātas novārtā, un tas deficīts pāriet bērnam. Ko es gribu zināt... Kas notiek ar tiem caurumiem vēlāk dzīvē? Nebūs tā ka gļuks paliek uz mūžu, zemapziņā ierakstīta kā norma?

Mans viedoklis: Tu esī parāk dziļi iegrimis domāšanā par kaut kādiem nevajadzīgiem sīkumiem... Tu esi Tu. Personība. Un ja kadam liekas ka Tevī ir kaut kādi caurumi, viņs dziļi maldās... Īsak sakot, suņa sūds tas viss ir...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Daži apzinās, kā viņiem ir pietrūcis un tiek ar saviem caurumiem galā paši. Pastāv risks, ka "tikšanai galā" tiks izmantoti daudzi dzīves gadi, kurus varētu nodzīvot arī savādāk, labāk. Daži apzinās, ka netiek galā ar saviem gļukiem un meklē palīdzību pie psih. speciem, baznīcā, pie dziednieka (tas ir gaumes un ticības jautājums- kur meklēt palīdzību).
Daži neapzinās, ka no vecākiem mantojuši gļukus un turpina tādā pašā garā audzināt savus bērnus.
Dažiem izdziedināties palīdz mīlestība.
100% viennozīmīgas atbildes nav.

...vo, bļaģ, šitos murgus!!!...pārmantojuši, turpina...
...mēs katrs maitājam savu dzīvi pēc savas saprašanas...nevis kkādas tur paliekas...katrs zinām, ar ko esam saskārušies, ko gribam, kas pietrūkst...
...ku! izteica arī manu viedokli par teijāteri, ko sauc par katra parsonīgo dzīvi...

ja jau audzinaashanai nebuutu noziimes, tad veiksmiigi ar cilveekbeernu audzinaashanu tiktu galaa mezha zveeri, vinji ir ljoti ruupiigi, bet ar to nepietiek cilveekam. maugliishi tachu ljoti atgaadina vilkus gan uzvediibas, gan emociju zinjaa.

ja jautaataaja/jautaataajs pateiktu, kas tieshi vinju satrauc, vareetu ko bilst, bet te tagad ir jaasaak gari filozofeet.

viens ir skaidrs: beerns uzsuuc visu; kam ir veicies ar droshu mammu, tas dziivo nost; ja mammai vai citam "galvenajam audzinaataajam" ir bijushas kaadas gruutiibas, tad vinjam nav tik ljoti veicies. vinjsh dabuu daudzas lietas saprast vispirms ar praatu, taas, ko citi dara automaatiski. robi vinjam ir, bet vinjsh tos visaadaa veidaa var sakaartot. es gan teiktu, ka nevis robi, bet jautaajumi par sevi. katram savaadaaki. galu galaa arii tie, kam ir vairaak veisies, dabuu uz vienu otru jautaajumu atbildeet.

Nevajag nolaist degunu.

Tā kā es esmu bijušais daudzbērnu ģimenes tētis (tādas kur bērni ir no dažādiem tētiem) tad varu droši teikt, ka iedzimtībai ir daudz lielāka nozīme kā visām tur audzināšanām. Nav jau tā, ka audzināšanai nebūtu nekāda nozīme bet tādā ģimenē labi redzams cik ļoti atšķirīga ir vajadzīga šī audzināšana kas reizēm robežojas ar nerealizējamu (daudzbērnu ģimenes ietvaros).
Tāpat esmu redzējis kā no visnotaļ sūdīgas ģimenes ceļas kārtīgi un nosvērti cilvēki kas mierīgi norobežojas no saviem vecākiem un tāpat esmu redzējis kā normāliem vecākiem izaug pilnīgi kretīni kas neko labu neņem pretī (neskaitot naudu)...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Nu tur vēl ir tas jautājums par pieredzes gūšanu. Manuprāt, viens no noslēpumainājamiem psihes darbības jautājumiem. Respektīvi, ir tā, ka uz vienu un to pašu objektīvo pasaules norisi katrs cilvēks gūst dažādu pieredzi. Kāpēc tā, es nezinu. Nu kaut vai klasiskais piemērs ar pirksta apdedzināšanu pie uguns. Viens iemācīsies atpazīt, kur ir karsts un cik tas sāp. Otrs caur savām sāpēm iemācīsies just līdz svešām (starp citu, ārpus tēmas, bet es uzskatu, ka tas diemžēl ir vienīgais veids, kā cilvēks vispār var iemācīties līdzjūtību). Trešais vienkārši sapratīs, ka pasaule ir viena bīstama un nedroša lieta. Bet ceturtais varbū uz visu mūžu saglabās aizvainojumu uz lielajiem, kas bijuši turpat blakus un nav viņu pasargājuši no sāpēm. Visas šīs pieredzes ir daļa no objektīvas realitātes, teorētiski. Bet skaidrs, kāda no tām ir vairāk, kāda mazāk traumējoša. Labā ziņa ir tā, ka cilvēks arī vēlākos dzīves periodos var transformēt savu sāpīgo pieredzi un izvilkt no tās sev kaut ko noderīgu un pozitīvu.

amjāba, jebkurš cilvēks visu dzīvi mācās. Ja arī kādam ir tik ļoti laimējies, ka vecākiem nav bijušas pilnīgi nekādas problēmas, tik un tā arī šādam cilvēkam nāksies saskarties ar lietām, kur lēmumus pieņemt nebūs viegli. Un konkrētā jomā nāksies pieaugt. Un tad labāk no sākta gala ir jebkuru problēmu uztvert kā sevis pilnveidošanas iespēju, ne kā apceri, kurā jāatrod vecāku vaina.

...strwbry, bingo!...

gaga un strawberry! Ļoti labi pateikts!

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Piemēram atceros sevi skolā, biju noslēgtāks no vairākuma, tajā pat laikā normāli bērni staigāja bariņos, mēģināja sadraudzēties. Es pat nepratu atrast kontaktu ar tiem 'krutākajiem'. Dažkārt jau atradās kāds līdzīgs man - tāds pats kautrīgais atstumtenītis.
Kādas bija problēmas... Atceros, pat vidusskolā turpinājās tas pats. Tā riktīgi iejutos kā savējais tikai pēdējā gadā... tad jau eksāmeni un visi dodās tālāk dzīvē.
Traucēklis varētu būt tas, ka viegli apvainojos par da jeb ko. Nu un pēc videnes pamēģināju pastrādāt, tur arī, ja kāds kaut ko niknāku pasaka, man uzmetās lūpa un es nezināju kas tas ir. Ilgi turēju sevī to sāpi. Uz strīdiem arī vilka... :) Tagad jau arī tas pats, bet izteikti mazāk. Arī tas, ja kaut kas nepatīk, tomēr ir jāpasaka. Cits pasaka tiešāk, cits aiz puķītēm...
Bet paskatos tagad uz savu senci... Joprojām ātri apvainojās, emocionāls, nesaprot sarkasmu, nesit pretī.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> ja jau audzinaashanai nebuutu noziimes, tad
> veiksmiigi ar cilveekbeernu audzinaashanu tiktu
> galaa mezha zveeri, vinji ir ljoti ruupiigi, bet
> ar to nepietiek cilveekam. maugliishi tachu ljoti
> atgaadina vilkus gan uzvediibas, gan emociju
> zinjaa.
redzi R. ja bens līdz 13 gadiem neiemācās runāt, tad to nevar izdarīt
nekad, ja ar vilkiem rej un gaudo, tad tas uz mūžu... bet tad sākās sava dzīve...
skaidrs ka ir nozīme, bet līdz noteiktam brīdim.


> viens ir skaidrs: beerns uzsuuc visu; kam ir
> veicies ar droshu mammu, tas dziivo nost; ja
> mammai vai citam "galvenajam audzinaataajam"
????????????????????
tur jau tas pods, ka mammām arī tēvus vajadzētu dabūt bērnam
citādi tikai puse no smadzenēm attīstās, vai ne? ko tu domāji "galvenajam audzinatajam?"
vaig nevis drošu mammu, bet lai bērns justos droši pats....

mnuprāt līdz noteiktam vecumam cilvēks mācās visu ko, tad dzīvo kā pats grib un jūt
un tad sāk mācīt citus :-)

mammām ir tikai puse no taisnības, tēviem otra puse vienalga vai zēns vai meitene
es tā domāju
bet bērns augot pats jūt, ko viņam vaig, un pieprasa savu, nevar zināt vai vecāki audzina
bērnus, vai bērns pieprasa savu, kas viņam pienākas un ko grib... uzspiešana sodi un "drošums"
reizēm nodara postu, galvenais ļaut bērnam justies droši pašam un palīdzēt patstāvīgi domāt...
jo bērns dzīvo savu dzīvi un ir personība.... sajust savu svaru dzīvē un nešaubīties....
sliktākais kas paliek no audzināšanas kad nomāc personību un pašabziņu pašcieņu , kā te forumā
jau varēja lasīt, tas ir traucēklis un problēma....

emocionāli gudrāki par šīm tēmām ir ap 16 gadu vecumu, tiem arī jāprasa, jo viņi ir izauguši bet
vēl nav atkarīgi no visakā un nemelo, īstenībā var mācīt citus...

Protams, vecāki ietekmē sīkos, tikai spekulēt ar to nevajadzētu. Problēma gan ir tajā, ka reizēm vecāki izaudzina pilnīgi nederīgu personu, kam nav sava viedokļa, un,kurš vaino visus citus savās problēmās, un, tā tā kā būtu vecāku vaina. Tad, loģiski ņemot, sīkais arī nav spējīgs kaut ko mainīt, ja ir pasīvs savā uzvedībā un/vai domāšanā. Teikt, ka vecākiem nav nekādas ietekmes, ir bezatbildīgi, no sērijas, man gadījās kļūda audzināšanā, slēdzu bērnus pagrabā ar tarakāniem, draudēju ar beigtiem kaķēniem, un, tas, ka viņš ir maniaks nav mana vaina. Ja bērns ir redzējis vardarbību, izaugot viņš var pieņemt to kā normu, un pat neiedomāties, kāpēc tā, kāpēc es uzvedos kā mana psihā māte, kuru zvetēja mans papucītis, vai otrādi.
Vispār - vecāki ir vienkārši cilvēki, kas ir gadījušies mūsu ceļā, arī sētnieks ar dzelteniem nagiem un sāju smaciņu var traumēt sīci. Vajag distancēties no pagātnes un dzīvot šodienā, nevainot citus savos gļukos un tikt ar to galā.

Tam, kas ir ielikts pirmajos dzīves gados ir mega liela nozīme- kāda personība attīstīsies- droša, bailīga, atkarīga vai debīla. Vispār lielum lielai daļai cilvēku nemaz nevajadzētu taisīt bērnus, jo viņi ne sūda nerubī par tām lietām.

Atslābsti existential fool...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Kurš tad rubī, kad taisa bērnus.
Cilvēce vnk izmirtu ;)

Tapēc jau pilna pasaule ar -pī-. Un kāda vaina, ja arī izmirtu? Citu dzīvnieciņu pa pilnam.

Patiesībā interesanti, ka dzīvnieki nav -pī- . Vajadzētu no viņiem mācīties;)

existential fool Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> lielum lielai daļai cilvēku nemaz nevajadzētu
> taisīt bērnus, jo viņi ne sūda nerubī par
> tām lietām.

Ja tu domā psiholoģiski - kā izaudzināt personību, ja šie nezina kā to panākt, tad piekrītu ka labāk nevajag. Tomēr vecāki mums savā veidā iedod likteni...

Dzīvnieki ir arī pī, tikai tur ātri notiek dabiskā atlase! :)

existential fool Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Tapēc jau pilna pasaule ar -pī-. Un kāda vaina,
> ja arī izmirtu? Citu dzīvnieciņu pa pilnam.
dzelžaina loģika, pēc tavas teorijas tu esit esi piii
un es dzīvõšū, ne tā?
tu sen jau esi slims? ko tu lieto?