Sveiki visiem!

Gribēju salikt domas vārdos, tāpēc rakstu šeit. Pirms neilga laika sāku apmeklēt psihiatru savu baiļu dēļ. Tagad no bailēm esmu atbrīvojusies, bet pašnāvības domas ir kļuvušas biežākas un daudz grūtāk atvairāmas. Nesaprotu, ko darīt. Mana psihiatre ir atvaļinājumā, tāpēc man nav iespējas pie viņas aizskriet atrādīties. Visi iespējamie risinājumi šķiet pārāk grūti, pārāk spēku paņemoši, un neviļus rodas pārliecība, ka pašnāvība būtu loģisks risinājums. Es būtu gatava likties stacionārā, bet nevaru to atļauties, jo mācos. Es pat nezinu, kas man ir svarīgāk - būt uz visām lekcijām vai izdzīvot. Tādas manas pārdomas. Ceru, ka 'izrunāšanās' drusku palīdzēs.

Vai zini, kas tieši ir tas, kas ''traucē'' dzīvot? Kas ir tas, kas Tevi savā dzīvē neapmierina, neļauj just prieku?
Varbūt sevi samoki ar to, ka kaut kas vienmēr obligāti jādara? Varbūt nedod sev nekādas atlaides, neļauj sev gana atpūsties?

Ja man būtu jāizvēlās, vai obligāti iet uz lekcijām vai dzīvot.... man personīgi gribētos iztikt bez lekcijām, bet būt... !
Jo apcerīgi padomājot, nevar pasaule no tā sagrūt (arī Tava personīgā piemēram), ja neaizies uz lekciju! Varbūt vienkārši jāpaņem akadēmiskais gads?

Es tā sapratu, ka iepriekš Tev bija bailes no pašnāvības bet psihiatre Tevi ir no tām atbrīvojusi... Un tagad tu gribi saņemt kādus ceļavārdus... Nu tad laimīgu ceļu...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

ezīte, es vairs nezinu, kas ir iemesls, depresija man ir, kopš es sevi atceros (parādījās 10-12 gadu vecumā). Paldies par sakarīgu komentāru, šobrīd priecājos par jebko, kas mani iekustina domāt pretējā virzienā kaut vai uz piecām minūtēm.

ku!, paldies par iecietību, pirmsnāves vēstulītē ierakstīšu Tevi pateicību sadaļā. Protams, palīgā saucieni ir diezgan nožēlojama padarīšana, bet, lūdzu, tomēr saglabāt kādas cieņas paliekas arī pret tik izmisušu un nekam nederīgu būtni kā es.

es domāju, ka psihiatrs (tas, kas raksta tikai zāles) ir diezgan maziņš palīdzētājs šādā brīdī. es laikam neietu, man būtu bail, ka neiespundē, jo viņi tomēr pilnīgi citādi skatās uz šādiem stāvokļiem nekā psihoterapeiti.

neesi domājusi par psihoterapiju? eku, RSU taisa kaut kādu studentu prakses vietu, laikam kādu laiku pat bez maksas būs.

Tu nebiji nesen Veldres ielā? varbūt tāpēc grūti, jo pieradi, ka tomēr kāds biku parūpējas. vispār jau tā valsts sistēma tāpēc man nepatīk, ka pēkšņi atstāj cilvi vienu, kaut viņš vēl nevar.

Tev jāatrod kāds, ar ko runāt. kaut dienasgrāmata.

fakts jau ir tāds, ka mēs nevienam neesam īsti vajadzīgi, visa fiška ir tur, cik ātri Tu spēsi izdomāt, ka Tev ir forši pašai ar sevi. ja ir slieksme uz šito, tad viņa Tevi pa laikam apciemos, kamēr pārkodīsi un varēsi mainīt domāšanu. man arī tāda no bērnības... nu i ko... es zinu, ka tam ir iemesli, man savi, bet Tev būs citi. mani Tev nederēs. jārok pašai augšā. es būtu aiz zvaigznēm, ja neb'tu gājusi pēc palīdzības.

bet vispār Tev vajadzētu citu zāļu kombināciju, ar zālēm šito var dabūt nost; Veldres ielā pa sestdienām agrāk bija dežurārsts, nezinu, vai tagad ir.

nezinu Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Sveiki visiem!
>
> Gribēju salikt domas vārdos, tāpēc rakstu
> šeit. Pirms neilga laika sāku apmeklēt
> psihiatru savu baiļu dēļ. Tagad no bailēm esmu
> atbrīvojusies, bet pašnāvības domas ir
> kļuvušas biežākas un daudz grūtāk
> atvairāmas.

tu zāles lieto no tā psihiatra?
......
šoreiz es pakļaušos Runcenei, ka vaig kādu profesionāli kas māk balansēt tās zāles
un varēsi studēt mierīgi... es pat zinu kura ir vislabākā ....
.......
Runcene saka
>>>>>bet vispār Tev vajadzētu citu zāļu kombināciju, ar zālēm šito var dabūt nos

a ko darīt, ja citādi nevar

Paldies, Runcene par viedokli! Man šobrīd itin nemaz nav bail no iespundēšanas, es, godīgi sakot, pat gribētu pabūt kaut kur, kur visu laiku mani kāds pieskatītu, lai nesastrādāju muļķības.
Psihoterapeitu apmeklēju 14 gadu vecumā pēc pašnāvības mēģinājuma deviņus mēnešus, šobrīd saprotu, ka, jā, tas bija krietni par īsu. Palīdzēja, bet tikai uz brīdi, ārste jau brīdināja, ka, ja pārtraukšu, atkal kļūs slikti, un tā arī notika. Bet, nu, tad man bija 15, pēkšņi uzlabojumi emocionālā noskaņojuma sakarā, jūra līdz ceļiem - ko tur vairs terapiju turpināt.
Jā, Veldres ielā biju, un tur bija fantastiski. Es it kā jebkurā laikā varu griezties tur pie mūzikas terapeita, bet šobrīd jūtos, ka man vajag kādu kārtīgu grūdienu, ko strauji var dot tikai psihiatrija, terapijas sakarā šobrīd ļoti baidos no saasinājuma, kas var būt, to uzsākot.
aberz, jā, zāles man no tās psihiatres, bet tur mēs cīnījāmies ar fobijām, par depresivitāti īpaši nestāstīju, jo tobrīd tā bija otrajā plānā.

nezinu Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> aberz, jā, zāles man no tās psihiatres, bet tur
> mēs cīnījāmies ar fobijām, par depresivitāti
> īpaši nestāstīju, jo tobrīd tā bija otrajā
> plānā.

man bija darīšana ar zālēm, bet es bez iztieku bez
manā gadījumā bija citādi....
problēmas ir mainīt zāles, labākais atrast īsto kombināciju un tad visu laiku lietot
ja dzer nedzer, tad visādi brīnumi un laiks kamēr noregulē
......
žēl ka tavs ārsts atvaļinājumā, īstenībā viņš izrakstīja zāes un tagad būtu
jāreaģē, ka kautkā nesanāca viņam...
..... tas tavs stāvoklis ir rezultāts .....

Šo zāļu kombināciju man sastādīja Veldres ielas stacionārā. Sākumā palīdzēja pret visu, bet nācās samazināt devu fizisko sajūtu dēļ (tirpa visa kreisā ķermeņa puse), laikam jaunā deva ir par mazu. Šobrīd dzeru Fluanxolu, Paroxetinu un Alprazolamu.

nezinu

Nevajag tik skeptiski izturēties pret manu "terapiju". Dažkārt nekiels spēriens pa pēcpusi palīdz sakārtot domas un saprast ko Tu gribi darīt un ko ne. Ja Tu esi pārliecināta, ka pašnāvība ir vienīgais un pareizais risinājums tad dari to un neapgrūtini mūs ar tukšām runām bet ja grūdiens bezdibeņa virzienā liek Tev attapties tad tas ir tas ko es gribu panākt...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

nezinu Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Šo zāļu kombināciju man sastādīja Veldres
> ielas stacionārā. Sākumā palīdzēja pret
> visu, bet nācās samazināt devu fizisko sajūtu
> dēļ (tirpa visa kreisā ķermeņa puse), laikam
> jaunā deva ir par mazu. Šobrīd dzeru Fluanxolu,
> Paroxetinu un Alprazolamu.

tas ir sviests, kas notiek
nu tad lai veldres ielā doma tlāk ko darīt

zāles lai noregulētu tur laiks vajdzīgs un darbs kopā ar vienu ārstu
manuprāt
katrā ziņā katri jaunai kombinācijai ir kadas pāris nedēļas vajdzīgas lai redzētu kā viņas strādā
ja šajā laikā maina kautko tad atkal jāgaida divas nedēļas,
tapēc vaig vienu ārstu patāvigu manprāt... žēl ka ārsti nesaprot kas par sāpēm un mokām ir


KU
nu tava terapija ir kā kodēšana nedzer citādi mirsti, bet pēc karmas likuma izdzīvo tie kurus nolād
bet mirst tie kuri nolād. man tagad liekas, ka tev pašam jakarās siena šķūnī un jāizpērk Nezinu
grēki ja jau tu uzņēmies šo laomu :-) vieglas paģīras...

par zālēm runājot, manu uzskatu prioritāte ir tāda: galvenais, lai cilvis saglabā dzīvību. varbūt pati vari iedzert mazliet vairāk. nu nevar psihiatrs arī visu laiku nosēdēt klāt. mani arī mocīja blaknes, tā tas ir, jā, nepatīkami, tikai es šausmīgi svīdu un ziemā visu laiku saaukstējos. bet tā kreisā puse aties, kad beigsi lietot. es teiktu, labāk jocīga kreisā puse, nekā citi medību lauki pa galvu riņķo. tas, kas Tev ir izrakstīts, ir tipiska kombinācija.

par iespundēšanu... es esmu centusies līdz tam vnk nenonākt, jo uzskatu, ka valsts psihiatrijas sistēma Latvijā ir pa tukšo, kad ir neiroze, depresijas utt. guli, Tevi zāļo. apstājas laiks. padzīvojies īsu laiku pa Veldres ielu, bet pēc tam? ok, pie Veldres ielas meitenēm jau ir jauki, bet tas vienreiz beidzas. uz zālēm vien? ilgi tā nevar, zudēsi radošās spējas, paliksi trula.

par sliktumiem... redz, Tu jau tagad nevari iedomāties, ka ikdienas sliktumi un stress pa laikam ir visiem cilvēkiem, bet viņi tur neiestrēgst, viņi var izturet un dzīvot tālāk. viņi gan nereaģē tik asi uz ikdienu, bet tik un tā. Tev vienkārši jāiegūst spēks dzīvot. psihoterapeits te, manuprāt, ir vienīgais treneris.

varbūt vajag meklēt kādu psihodinamisko psihoterapeitu ar psihiatra izglītību, lai zāles var piekorīģēt visu laiku viens un tas pats cilvis. var iet izrakstīt uz veldres ielu, lai ir atlaide.

un viens jautājiens: kāda Tev ir dg. un kāda atlaide zālēm? paldies.

ku!, es kā reizi esmu no tiem, kuri šajā brīdī dzīvo tādā plusiņu mīnusiņu sistēmā. Iedomājies tabuliņu ar divām slejām "palikt" un "nepalikt", zem kurām atzīmē katru notikušo lietu, sadzirdēto teikumu savā ailē. Tavs komentārs iet uz "nepalikt" aili. Padomā par to, jo var būt cilvēki vēl izmisušāki par mani, kuriem tāds komentārs var kļūt par vienvirziena biļeti. Un tāds taču nav Tavs mērķis, to rakstot, vai ne?

aberz, jā, vismaz divas nedēļas man bija šāda zāļu kombinācija, bet tik slikti, kā šobrīd, nekļuva. Es domāju, ka drīzāk tie uzlabojumi man bija no paša terapiju ritma, kas tika tā uzreiz atrauts, tāpēc tagad kļuvis sliktāk. Gāju uz mūzikas terapiju un ergoterapiju, arī ārste bija pieejama jebkurā brīdī.

Runcene, es par to iedomājos (zāļu devas palielināšanu pašrocīgi), bet tā ir blakne, no kuras man drusku bail - saka, ka kreisā puse jocīgi uzvedas, ja slikti ar sirdi. Bet, nu, var jau būt, ka ir vērts pieciest, līdz brīdim, kad tikšu līdz ārstam, un liela skāde no tā nebūtu. Nez.
Es gluži labi varu iedomāties, ka citiem ir ikdienas stress, man arvien šķiet, ka tas ir briesmīgi, ka viņi par to nesatraucas (aizdomas par vienaldzību by default). Man liekas, ka tas, kā es jūtos, ir normāla reakcija uz šādu vai tādu ārēju procesu, bet laikam jau nav tik saulaini ar mani. :)
Diagnoze mētājās no visādām trauksmēm, panikas lēkmēm un vieglas depresivitātes līdz sociālajai fobijai, pie kuras tie ārsti laikam šobrīd arī palika. Nekādu zāļu atlaižu man nav.



Edited 1 time(s). Last edit at 11.09.2010 12:17 by nezinu.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> mani arī mocīja blaknes, tā tas ir, jā,
> nepatīkami, tikai es šausmīgi svīdu un ziemā
> visu laiku saaukstējos.
Runcenei taisnība
Runcene vai tu neesi mēģinājusi nokāpt no zālēm
nu pārbaudīt, varbūt ka esi vesela.....

Nezinu vis bus labi atrodi kādu ar izglītību

aberz, Runcene tak nesēž uz zālēm. Vai arī esmu bijusi neuzmanīgs lasītājs. :)
Un liels paldies par atbalstu!

nezinu Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> aberz, Runcene tak nesēž uz zālēm. Vai arī
> esmu bijusi neuzmanīgs lasītājs. :)
> Un liels paldies par atbalstu!
ganjau ka sez :-)
Nezinu
Man liekas, ka tas, kā es jūtos, ir normāla reakcija uz šādu vai tādu ārēju procesu, bet laikam jau nav tik saulaini ar mani. :)
>>>>>>>>>>>
nu jā, ja tev palīdz, tad varu tikai pateikt ka zinu kā tas ir... a ko ar to darīt nezinu...
:-) es dzeru vilkābeles regulāri, tās palīdz ja kaut kas no kautkurienes nāk... nu kad domā ne to ko domā tu
bet kas nāk nez no kurienes :-)
bet no zālēm nokāpt grūti... ja bez viņām nevar tad nevar :-)

Nu, ja, es pati arī nezinu, tāpēc arī man ir niks "nezinu". :)

jā, es laikam pārāk daudz runāju par zālēm, tāpēc kāds var sākt domāt, ka esmu stāvā sajūsmā un ēdu viņas vismaz piecas zāles dienā... nē, es nelietoju, bet par tām blaknēm vēl, nu dažkārt tās pāriet, dažkārt ne. blaknes (bet jāizrunā ar ārstu!), ja ir paciešamas, parasti pāriet bez sekām pēc lietošanas.

ja nu es nokļūtu (tfu, tfu) tādās sajūtu virāžās, kad nevarētu funkcionēt, saprāta robežās, tik, cik absolūti nepieciešams, es principā neesmu pret zālēm; es noteikti negribētu nokļūt sociālā izolācijā, zaudēt ienākumus, palikt no kāda atkarīga.

daudzi būtu varējuši pabeigt augstskolu, ja lietotu zāles, citi nebūtu pazaudējuši darbu. vēl kāds nebūtu kļuvis par invalīdu. ir svarīgi izsvērt zaudējumus un ieguvumus. es te lasu vienu otru reizi forumā: vairāki saprātīgi un gudri jauni ļauži raksta, bet vnk nonīkst. tas ir skumji, bet izvēle ir katra paša rokās. es gan nevienu vairs nepierunāju; galu galā mana dzīve arī ir tikai nogrieznis, pašai jāatgūst zaudētais.

ku! ir paraugs, kas notiek, ja viss stress pāriet ķermenī. slims no galvas līdz kājām. komentārs vienkārši moderatora necienīgs.



Edited 1 time(s). Last edit at 11.09.2010 13:04 by Runcene.

Runcene, lai Tev izdodas atgūt to zaudēto! Tev jau arī neviens nav jāpierunā, man no malas izskatās, ka Tu šeit cilvēkiem reizēm palīdzi vien ar to, ka vispār esi un iekomentē savu viedokli.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> jā, es laikam pārāk daudz runāju par zālēm,
> tāpēc kāds var sākt domāt, ka esmu stāvā
> sajūsmā un ēdu viņas vismaz piecas zāles
> dienā... nē, es nelietoju,s, es

> principā neesmu pret zālēm; es noteikti
> negribētu nokļūt sociālā izolācijā, zaudēt
> ienākumus, palikt no kāda atkarīga.
nupar sociālo izolaciju un ienākumu zaudēšanu - tās jau ir bailes - bet neviens nau teicis, ka bez zālēm nebūs ienākumu
un būs sociālā izolācija
esmu novērojis arī tos, kas atsakās lietot un sitās pa dzīvi ar fobijam un nekas viss notiek. atrod līdzīgus fobistus
un kautkā kuļas un vēl diezgan veksmīgi
>

nu mēs runājam un domajam vienu un to pašu
taisnība ir pa vidu, ja bez zālēm nevar tad nevar.
bet ar zālēm ir taun tā... kautkā jākuļās
Runcene redzi taisnība jau tev ir, bet tu zini kā zāles darbojās uz citiem
bet es zinu ka viņas darbojās uz sevis...

Nezinu es nezinu bet tas jau ir forhi ka mēs nezinam
varbūt vēl kāds nezina mūs būs vairāk :-)
interesanti kas tā par sabiedrību kurā visiem ir sociāla fobija, sabiedrība
kura sastāv no tiem, kam bails no sabiedrības... :-)

Nav jau visiem tā sociālā fobija, šeit tikai tādu ir daudz. Ir jau grūti runāt ar tiem, kuri nav bijuši līdzīgos stāvokļos. Mēs dzīvojam 'saņemies, muļķi!' pasaulē, un tādā, godīgi sakot, ar depresijām un fobijām dzīvot ir ļoti grūti, turklāt tāda attieksme rada ļoti auglīgu augsni gan depresiju, gan fobiju attīstībai.

nezinu Rakstīja:
-------------------------------------------------------
Mēs dzīvojam
> 'saņemies, muļķi!' pasaulē, un tādā, godīgi
> sakot, ar depresijām un fobijām dzīvot ir ļoti
> grūti, turklāt tāda attieksme rada ļoti
> auglīgu augsni gan depresiju, gan fobiju
> attīstībai.
nu radzi parsti "tāda" attieksme ir no tiem kam pašiem bails nonākt depresijā, jāiebāz tur cits
tā paceļoties augšā, sabiedrībā cenšās izsisties tie kam pašīem ir problēmas un
lielākā bauda tad ir māčīt citus kā dzīvot :-)

ja tev var palīdzēt tad varu pamurgot gurdri - te visi saka, ka cilvēķu ietekmē horoskopi un zvaigžņu stāvoklis
no viņām nāk starojums un tas ietekmē mūsu uzvedību un sajūtas....
nu tad ir tā, ka no kosmosa nāk reliktais starojums 4gzh un no zvaigznēm tur kautkas līdzīgs
bet visi mobilie un bezvadu interneti strādā tajās pašās frekvencēs, tāpēc visi iet sviestā.....

tas ja tev sāk likties, ka kaukas slikts nāk no tevis , tas ta nav...
bucas

esmu diezgan daudz saskārusies ar cilvēkiem, kam ir tas, ko sauc par problēmām. es nāku no tādas vides. redzu, kā citi ir izauguši un kā viņiem iet. jāpiekrīt aberz, ka ir tādi, kas dzīvo un neko nelieto, bet viņi ir iekārtojušies tā, ka viņus neviens netraucē, piem. dziļos laukos naturālā saimniecība. taču tā reizēm ir cilvēka necienīga dzīve, bads tur arī viesojas, parasti jau draugi vai kaimiņi piepalīdz, ja ko nopietnāku vajag. turklāt viens otrs ir talantīgs, bet to visu viņš demonstrē tikai saviem kaķiem un suņiem. un patiesībā jau nav netalantīgu cilvēku. zināma dzīves norakšana tomēr sanāk. tai pašā laikā ir tādi, kuri ir gājuši pie psihiatriem, bet ir jau miruši jaunos gados, citi kā kaut ko salietojušies vislaik staigā.

tā kā es nevaru pateikt: ejiet tik pie psihiatra, tas būs ok, visādi tie traucējumi jau arī ir, citu nevis zāles, bet slimība uzveic, zāles par īsām..

visveiksmīgāk iet tiem, kas ir meklējuši kāda neiesaistīta cilvēka palīdzību. ir man zināma meitene, kura gāja pie mācītāja runāties, gadus 3 vai 4 laikam, pensionēta kunga gados, viņš viņai palīdzēja aiz labas sirds un faktiski par jaunu izaudzināja. viņa arī agrāk bija dabūjusi neiroleptiķus kā aberz... tagad viņa vairs nelieto, es teiktu, ka viss ļoti ir mainījies uz labo pusi.

es zinu arī uz savas ādas, kas ir zāles, bet ne tik stipras.

tos "varoņus", kas visu var un kas "zina", ka visas bailes vajag ignorēt, ka depresija ir no slinkuma utt. es vienkārši sūtu d. un tādu viedokli uzskatu par suņa s. kā viena psihoterapeite bij teikusi: tāda neizglītotu ļaužu runāšana. agrāk es ļoti iekompeksēju un jutos zemāka par zāli, bet tas laimīgā kārtā no manis ir atstājies. :) to arī novēlu visiem citiem.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> tos "varoņus", kas visu var un kas "zina", ka
> visas bailes vajag ignorēt, ka depresija ir no
> slinkuma utt. es vienkārši sūtu d. un tādu
> viedokli uzskatu par suņa s.
es ariiii
:-)

Ņemšu no jums piemēru. Es šajā ziņā esmu ļoti jūtīga, heh. Man laikam pašai liekas, ka savu nespēju kaut ko paveikt tiešām pati tikai iedomājos. Bet, nu, tādā gadījumā esmu ļoti iedomīga. :)

Runcene, pēdējais Tavs komentārs bija baigi foršais. :*

nezinu Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Ņemšu no jums piemēru. Es šajā ziņā esmu
> ļoti jūtīga, heh. Man laikam pašai liekas, ka
> savu nespēju kaut ko paveikt tiešām pati tikai
> iedomājos.
ispējams pat ka tu neesi iedomājusies, bet tas tev ir iestāstīts :-)
tāpat kā tas kā CokaColas brūvētāji reklamē slāpes

Ja es pareizi sapratu, tad Tu studē! Vai cilvēku, kas jau vai vēl studē varētu saukt par nespējīgu ko paveikt? Manuprāt, nē ! Tātad līdz tam jau ir kaut kas paveikts!

Tālāk, varbūt vienkārši vajag pauzi no daudziem pienākumiem. Iespējams nedari to, pēc kā patiesībā dzīvē ilgojies? Vai neuzdrošinies par to domāt, zinot, ka piem. ģim. locekļiem vai vēl kādam tas liktos nepieņemami?

Man piem. šķiet, ka nojaušu, kas ir tas, kas man raucē, bet neatrodu vien sevī tik daudz drosmes, lai radikāli šo to mainītu.

Njā, esmu mēģinājis sev padarīt galu, bet toreiz paldies Dievam viss beidzās labi un kopš tās reizes sev svēti esmu nosolījies, ka lai cik arī smagi ietu es neesmu sev tiesīgs atņemt dzīvību. Dzīvē ik pa laikam ir kritumi pēc kuriem pēc tam nāk kāpumi, tā tas ir, bija un būs. Vienkārši ir dažreiz jāprot saņemt sevi rokās. Ceru, ka tiksi tam pāri un labāk domā kā atrisināt problēmas, kuras Tevi nomoka, kaut pamazītiņām, nevis par pašnāvību - tā neko neatrisinās.
Man personīgi palīdzēja rakstīšana, ja jutos slikti vai nomākts.

nezinu

Mans komentārs bija lai palīdzētu izvēlēties. Ja kāds izvēlās aiziet, nu ko, tā ir viņa izvēle... Es neuzskatu, ka katru aiziet gribētāju vajag aiz matiem vilkt atpakaļ...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv