ku!, jā es sapratu, ko Tu ar to gribēji pateikt, man mēdz būt līdzīgas domas par līdzīgām lietām. Bet principā tas ir tas pats, kas, piemēram, atmest ar roku, ja ej garām kādam, kurš salā apkodies aizmidzis sniegā. Jā, es arī tādiem eju garām, jo esmu bailīga un nespējīga uzņemties atbildību, bet neuzskatu, ka tas ir pareizi. Tavs komentārs ir apmēram kā vēl papildus iesperšana tam guļošajam - ai, nu, pats vainīgs, kurš tad spieda dzert.

Marchello, jā manā vēsturē arī jau ir viens pašnāvības mēģinājums. Tieši tāpēc, atceroties, kas un kā bija pirms tam, es sapratu, ka šoreiz par to runāšu un mēģināšu atrast kādu risinājumu. Manā gadījumā iemesli nav kaut kādas ārējas problēmas, tāpēc man nav īsti, ko risināt ierastā problēmu risināšanas veidā. Es mīlu, mani mīl, esmu paēdusi, apģērbta, mācos - ko vairāk cilvēkam vajag, vai ne? Jā, psihoterapija ir variants, kā izšķetināt tos mezglus, ko pats esi izanalizējis un sapratis, ka tādi ir, es meklēju sevī spēkus, lai to uzsāktu. Bet šobrīd man vajag akūtu palīdzību, tāpēc es rakstu šeit un eju pie psihiatriem. Man nav bijušas tādas atklāsmes, kā Tev - ka nedrīkstu pati sev atņemt dzīvību un ir jāķepurojas, tāpēc arī pašnāvības domas aizvien ir man blakus jau kādus gadus 7-8.

Tad mēģini rakstīt dienasgrāmatu. Es varbūt jau nežēlīgi daudz atkārtojos par šo metodi, bet tai ir savs efekts. Un citreiz, kad man šķietami nav ko teikt, es vienkārši ļauju pirkstiem drukāt. Pēc tam ne reizi vien ir sanācis nobrīnīties, kādas "pērles" nāk laukā no manām smadzenēm. Bet tagad palasot pirmos ierakstus, ir skumji. Jo es jau arī grasījos sev padarīt galu. Un tagad ir skumji atcerēties, ka es varēju tā justies, būt tādā (šķietamā) bezizejā.

gaga, jā, to es daru. Turklāt mūzikas terapeits ieteica rakstīt arī īpašu mūzikas dienasgrāmatu, arī to daru. To visu pārlasot, aina gan diezgan drūma, jāsaka.

nezinu Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> gaga, jā, to es daru. Turklāt mūzikas terapeits
> ieteica rakstīt arī īpašu mūzikas
> dienasgrāmatu, arī to daru. To visu pārlasot,
> aina gan diezgan drūma, jāsaka.

rūpējies par kādu, man bija tā kad bija beigas, es teicu, ka mana dzīve ir pofig, bet
kaķim jābūt paēdušam, kaķa dēļ vēl jāpadzīvo, vismaz viņam prieks siltums un paēdiens,,,
apkārt visi idioti, a kaķis ta nav vainīgs, jābaro...... kaķi ir gudri un patecīgi..
īstenībā tas strādā, pats varu neēst a kaķim jābūt, citādi viņš nemurrā un ir dusmīgs
a lai pabarotu vaig naudu, a lai nauda, vaig veselību, a lai veselība jānokāpj no AD
a lai nokāpj no depresantiem jādzer ūdens un jāgaida, kas būs... tagad šausmas atceroties,,
bet kaķis strādā labi murrā un dusmojās, ka nepareizā kaķbarība trāpījusies......
tad tikai ar svaigu gaļu var atpirkties :-)
varbūt tev bērnu vaig, ko viņš darīs ja tevis nebūs?
a nafig vispār jāmācās, ja pasaulē gudrākās lietas izdomā autodidakti kautkādi.
tjipa, ekonomists ir cilvēks, kas par naudu zina vairāk, kā tas kam viņa ir :-)
ceru ka palīdzēs............
ja tev ir vainas apziņa
tad tavā vietā Kristu notiesāja un tagad
tie vainotāji paš ir idioti :-)
pasaules glābēji un sodītāji pārgudrie, kas savu asti ceļ
citam zem astes skatoties :-) a pašiem tur nekā nav :-)

aberz Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> varbūt tev bērnu vaig, ko viņš darīs ja tevis
> nebūs?

A ja nu pajautā tā- vai tam bērnam vajag tādu māti- depresīvu nīkuli?... Tu runā tā, it kā tas ir tā kā kaut kādu jaunu mantu iegādāties- moška garīgais uzlabosies, a moška nē, ta jau redzēs ko darīt tālāk.

āksts, ibio...



Edited 1 time(s). Last edit at 13.09.2010 03:48 by existential fool.

existential fool
redzi pasnavniex nav depresivs nikulis, Hitlers ari izdarija pashnavibu , vienkārši dzīvot, skatoties kā idioti tirgo nāvi un smejās
par tiem kas to nepērk, ir garlaicīgi. vai arī noskatās kā badā apsrāgst nabagi un tad vārās uz viņu drēbēm.

krīzes brīdī domā vai ir jēga dzīvot... depresants nav nīkulis, depresants ir gigants
kas atpūšās,
:-) depresīvs ir zaudējis motīvu, parasti viņus uzmetuši tuvākie nīkuļi..... tad pofig.. a uz vārguļiem vārīties, tas gan ir varoņdarbs :-)
tas kā stacijā iebaro alu ar zālēm un aptīra kabatas ar visiem dokumentiem :-)

vienk. varbūt kautkā Nezinu uzmundrināt... no pašnāvības var atturēt arī doma, ka pēc desmit gadiem
būs komunisms, tad varēs saldējumu uz haļavu ēst, tikai jāizdzīvo

Bļin, kas tie atkal pa murgiem? Kartējo reizi izskatās pēc kaut kādas verbālas caurejas.

Kape? aberz ļoti normāli raksta... Bet uz visādām tādām dienas grāmatām gan es skeptiski skatos... izrādīsies vēl ka ne tas ko vajag ir ierakstījies un būs vēl sliktāk... Mēs dzīvojam tagadnē un nav tur ko uz pagātni lūrēt. It īpaši ja tā ir srāna bijusi...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Man no dienasgrāmatas vēl sliktāk nav palicis. :-))
Bet rūpēties par kādu, jā, tam ir jēga. Pat ja mājās nav kaķīša vai suņa, var iet putnus barot parkos.
Man pat ir bijis tā, ka melnākajos brīžos gāju zoo veikalā un vienkārši skatījos uz putniņiem būros. Skats arī nav diez ko dzīvespriecīgs (nepatīk man dzīvu būtņu iesprostošana), bet kaut kāds optimisms tajos lidoņos ir.

ku!, man parasti kaut kas "ne tas" ierakstījies tādā pozitīvā nozīmē. Ja es kaut ko nevaru saprast par sevi, tad vienkārši sāku drukāt visu, kas man prātā nāk par to un tikko, šķiet, doma apstājas, tā, kā jau minēju, ļauju pirkstiem drukāt. Un pēkšņi nodrukāju atbildi. Ir lietas, ko jau paspēju sevī mainīt ar šo metodi. It kā mazus sīkumus, bet nu, mākslinieks arī glezno ilgi un ar mazu otiņu. :-)))

(Ai, kā sevi izlielīju, pat sakautrējos tagad:-)

Visiem, kam patīk ar pašnāvības domām spēlēties, ieteiktu parunāties ar kāda pašnāvnieka vecākiem un mēģināt aptvert, kāda ir dzīve pēc tam, kad kaut kas tāds noticis. Pasaulē vispār nav daudz lietu, kas būtu briesmīgākas, kā zaudēt bērnu, bet, ko nozīmē zaudēt bērnu tādā veidā, vispār diez vai vārdiem aprakstāms.
Ne jau ka man nekad jaunībā nebūtu nākušas dzīvei-nav-jēgas domas galvā, bet doma par dzīvības atņemšanu jau toreiz visā jaunības egoismā bija sarkanā līnija, apzinoties, ko tas nozīmētu.
Parunājiet ar cilvēkiem, kuriem dzīvesbiedri izšķīrušies aiziet no dzīves – šajos laikos tādu diemžēl nav maz. Kādā citā forumā par savām izjūtām rakstīja sieviete, kam vīrs izdarīja pašnāvību. Tagad pēc gada, pēc slimnīcām un zālēm viņa lēnām sāk vispār spēt domāt par iespēju atgriezties dzīvē, bet, kā izskatās, tad vajadzēs gadus, lai no tā satricinājuma attaptos un lai beigtos pašaustīšana un jautājumi... Ja vispār tas jebkad notiks.
Dabiski, ka pasaulē eksistē arī totāli atsaldeņi, kam varētu būt vienalga, bet vairumā gadījumu izdarīt pašnāvību nozīmē nolemt savus tuvos cilvēkus lēnai un mokošai sadegšanai dzīviem uz sārta visas atlikušās dzīves garumā.
Vienīgais… reizēm ir aizdomas, vai tikai pašnāvniekiem tieši tā nav viena no galvenajām motivācijām…

šitajā forumā jau liela daļa rakstošo ir tādi, kuri visu laiku ir domājuši par citiem :)

tāpēc jau viņi te ir...

laiks padomāt par sevi.

bij labi pateikusi viena psihoterapeite nesen: jaka ir apģērbs, ko bērns uzvelk tad, kad mammai ir auksti.

gaga Rakstīja:
-------------------------------------------------------
Un pēkšņi nodrukāju
> atbildi. Ir lietas, ko jau paspēju sevī mainīt
> ar šo metodi.
īstenībā forša metode, runāt ar zemabziņu, var skatīties mākoņos vai kafijas biezumos, vai ieraudzīt ledusskapī
uzrakstu "sviesta izstrādājums" un padomāt "tas taču nav par mani"
es prasu kaķim, un tad skatos, ko viņš darīs.... bet viņam jābūt paēdušam, apmierinātam, citādi nekas nesanāk...
ja kaķis neēd, būs silts laiks, ja nevar kautko izdomāt, tad prasi kaķim un skaties ko viņš darīs, ja viņš apguļās uz veļasmašīnas,
tad kutkas griežas ar elektribu, siltumu un tvaikiem, ja uz telefona galdiņa, tad caurvuvējš, neziņā uz kurieni, zemfrekvences svārstības
vai vara vadi, kapara rotaslietas vai izdegušas volframa sieples... vobščem gadījum sakarību ģenerators, domā ko gribi, atlasi ko vaig..
kad širmis galīgi aizkritis, piem. var sakatīt ka kaķis skatās pa logu uz putniem, nozīmē ka viņš grib patekt piem. ka arī puniem nav mājs, bet viņi čivina, vai arī ja neaizvilksies uz veikalu, vari nokavēt šodien, naktī nebūs ko ēst :-) bet fīlings labs šitā caps izguroja minox u un
hruščovs kukurūzu :-)
a tie kas visu zina, dara to kas rakstīts un kā mācīs , viņiem širmis vispar nestrādā un pat atbildības nekādas, tā mūs mācīja un
no blaknēm nemirst, tikai no kā mirst nav rakstīs,bet viņi mirst un mirst un nav rakstīts nav rakstīs mirst,,, ko es varu darīt, ja viņi mirst, bet par to nekas nav rakstīts, man pofig..
bet viņi paši lieto, tas priecē...

delta Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Visiem, kam patīk ar pašnāvības domām
> spēlēties, ieteiktu parunāties ar kāda
> pašnāvnieka vecākiem un mēģināt aptvert,
> kāda ir dzīve pēc tam, kad kaut kas tāds
> noticis. Pasaulē vispār nav daudz lietu, kas
> būtu briesmīgākas, kā zaudēt bērnu, bet, ko
> nozīmē zaudēt bērnu tādā veidā, vispār
> diez vai vārdiem aprakstāms.
> Ne jau ka man nekad jaunībā nebūtu nākušas
> dzīvei-nav-jēgas domas galvā, bet doma par
> dzīvības atņemšanu jau toreiz visā jaunības
> egoismā bija sarkanā līnija, apzinoties, ko tas
> nozīmētu.
> Parunājiet ar cilvēkiem, kuriem dzīvesbiedri
> izšķīrušies aiziet no dzīves – šajos
> laikos tādu diemžēl nav maz. Kādā citā
> forumā par savām izjūtām rakstīja sieviete,
> kam vīrs izdarīja pašnāvību. Tagad pēc gada,
> pēc slimnīcām un zālēm viņa lēnām sāk
> vispār spēt domāt par iespēju atgriezties
> dzīvē, bet, kā izskatās, tad vajadzēs gadus,
> lai no tā satricinājuma attaptos un lai beigtos
> pašaustīšana un jautājumi... Ja vispār tas
> jebkad notiks.
> Dabiski, ka pasaulē eksistē arī totāli
> atsaldeņi, kam varētu būt vienalga, bet
> vairumā gadījumu izdarīt pašnāvību nozīmē
> nolemt savus tuvos cilvēkus lēnai un mokošai
> sadegšanai dzīviem uz sārta visas atlikušās
> dzīves garumā.
> Vienīgais… reizēm ir aizdomas, vai tikai
> pašnāvniekiem tieši tā nav viena no
> galvenajām motivācijām…


Pilnīgs sviests. Un ko tagad- tam cilvēkam ir jāeksistē tikai tāpēc, lai radiņiem kreņķu nebūtu? Viskonkrētākais egoisms no viņu puses. Da pošļi viņi visi! Kur viņi ir tad, kad tas cilvēks gadu gadiem ir grimis, lai nonāktu līdz tādai rīcībai. Tad nez kapēc nekur neviena.

Nu, existential fool, tēmas autore tomēr raksta, ka ir gan kāds, ko viņa mīl, gan kāds, kas mīl viņu... Acīmredzot gluži nav attieksme "da pošļi viņi visi".

Nesen šeit māte rakstīja, ka grib aiziet no dzīves un viņas bērnam būtu tikai labāk bez viņas. Var jau teikt, ka tie ir kādā tumšā izmisuma brīdī teikti vārdi, bet diemžēl pavisam reāli notiek dzīvē arī tā. Pamet neaizsargātu radību, ko paši iesvieduši šajā pasaulē, iepriekš izārdot pašu pasaules pamatu, ka labi vai slikti, bet vecāki vismaz nepametīs un nenodos.

Runcene, var jau būt, var jau būt. Es reālajā dzīvē – ne caur "stāstīts", "lasīts" – esmu saskārusies ar vienu "izdevušos" un vismaz trim "neizdevušamies" pašnāvības gadījumiem (tādā nozīmē, ka atkačāja). Nevienā no tiem domāšanas par citiem nav bijis ne tik cik melns aiz naga. Absolūta centrēšanās uz sevi un savām izjūtām un vismaz divos gadījumos laba deva ekshibicionisma.

Un nevajag pārprast, es neuzskatu, ka man tiesības nosodīt un tiesāt, jo ne jau aiz labas dzīves kāds sev galu dara, un neesam mēs vienādās izejas pozīcijās, ir kāda fīča, kuras dēļ cilvēks to izdara, bet kad, piemēram, ģimenes tēvs padara sev galu, atstādams sievu ar bērniem un milzīgu kredītu, vai kāds, kas jūtas ārprātā īpašs un sarežģīts un atšķirīgs no visas pārējās pasaules, sarijas miegazāles mājās uz dīvāna neilgi pirms vecākiem jānāk mājās, tad nu man tomēr sprūst kaklā tie žēlošanas vārdi.

Kārtējā gudrā moralizētāja. Vai Tu kādreiz esi pabijusi tā ādā, kurš to ir izdarījis? Kā Tu no malas vispār vari spriezt, kas notikās patiesībā viņa galvā un apkārt ģimenē? Tu tikai proti visus vērtēt pēc savas šaurās loģikas, kā jau kārtīgam mietpilsonim pienākas.

Diemžēl arī ne caur "stāstīts" vai "lasīts", bet pēc daudz tuvāk iepazītas pieredzes varu apgalvot, ka mēdz būt brīži, kad ar prātu apjēdz vienu, bet jūtas liek darīt citu, un jūtas ir daudz, daudz spēcīgākas. Jo jūtām tās saknes ir daudz dziļākas, dažreiz pat vēl no pirmspiedzimšanas laika.
Ar to es neattaisnoju pašnāvniekus. Bet es zinu, kā tas ir. Kad es mīlu un esmu mīlēta, bet vienalga gribu prom no šīs pasaules.
Tagad esmu bezgala pateicīga gan sev, gan tuvākajiem cilvēkiem, kas vienkārši nebaidījās būt blakus.

delta

ekshibicionisms ir kas cits... ;)

histērija diemžēl ir bioķīmija, to nevar regulēt ar pamācībām; jā, brieduma trūkums tas ir, bet tur nu diemžēl mammas ir pastrādājušas; it sevišķi, ja runa par vīriešiem, tas bieži ir smagāk nekā sievietēm... pašas jau arī cietušas savulaik, tātad bez vainas vainīgas, un es ne uz vienu akmeni nemetu... ne uz to, kas dara vai grib darīt, un ne uz to, kas audzinājis.

vienkārši ir stāvokļi, kad spējas izturēt ir par mazām... un tur neko pats nevar izdarīt. vismaz es nevarēju. ja kāds var, lai dara. bet es pēc sevis zinu, ka nevar. es nezināju, kāpēc man tas nāk virsū, un es gribēju mirt. es jutos, ka nepiederu šai pasaulei, ka man te nav vietas... man bij vienalga, kurš raudās... pilnīgi vienalga.

un tāpēc es te citiem saku, lai nemuļķojas un meklē palīdzību, jo pēc tam izrādās, ka tīri neko var dzīvot, lai cenšas to vismaz uzzināt, bet es nesaku, ka jādomā par to, to un to... dažas karas, es atvainojos par cinismu, kad vīrs aiziet. vai viņam būtu jāpaliek, ja viņš šo sievieti vairs nemīl?

aberz, jā, man bija kāmītis, bet pirms trīs dienām nomira. Bērns jau nu gan droši vien nederēs vienkārši par ielāpu. :) Pat, ja derētu, piekrītu ef, ka var jau visādi sanākt un nesanākt, bet ar savu šī brīža vainas sajūtu man tāpat pilnīgi pietiek un paliek pāri. :)
Milzīgs paldies visiem, kuri izsakās, šis forums vispār ļoti palīdz turēties.

--------------------------------------------------------



Edited 1 time(s). Last edit at 14.09.2010 01:59 by existential fool.

nezinu

Nu, ja kāmītis nomira tad ir jāattīstas uz auģšu un jāņem kaķis. Viņš ir daudz sakarīgāks par kāmīti... un jau tuvāk bērnam... :)

p.s. Mums pagastā forši kaķēni piedzimuši un jau meklē saimniekus... :)

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Runcen, paldies par atklātību! Ļoti aizķēra, tavus vārdus jau šodien esmu vairākas reizes pārlasījusi un pārdomājusi.

ku!, Tu lasi manas domas! :) Mēs ar draugu vakar sākām meklēt kaķi sludinājumu portālos. Es jau sen gribu kaķi, bet draugs neatbalstīja - dzīvojam mazā dzīvoklītī, bet tagad, kad kāmītis nomira, draugs atzinās, ka nebūtu jau tik traki ieviest kaķīti, ir redzēti arī laimīgi kaķi mazos dzīvokļos.

nezinu

Kaķis bez problēmām var dzīvot mazā dzīvoklī... Raksti uz guru03@inbox.lv un iedošu kaķu saimnieces koordinātes... Patālu gan no Rīgas bet varbūt var sarunāt, ka aizved. Tikai nezinu kā Jūs izvēlēsities. Varbūt kādu foto var uztaisīt. Kaķēni šķiet ka visi bija strīpaini...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Gan jau atradīšu kaķīti tepat, Rīgā.

Varbūt patversmē

Ir arī tāds variants, jā.

nezinu Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> aberz, jā, man bija kāmītis, bet pirms trīs
> dienām nomira.
> bet ar savu šī brīža vainas
> sajūtu man tāpat pilnīgi pietiek un paliek
> pāri. :)
kāmīši un peles uzsūc magnētsmu, garīgo enerģiju, tāpēc kaķi viņus nevar ciest,
kaķi uzlādē un guļ saimniekam uz slimām vietām un ja viņš ar asti trinās, tad dod enerģiju..
kāmīts nomira, pēc karmas likuma viņš uzsūca no tevis ļaunumu un visu, kas tev radīja
vainas apziņu, nevarēja izturēt un nomira, rezultātā izpirka tavus grākus , uzrāvās, gribēja
parazitēt uz taviem grēkiem, vainas apziņu, bet nesanāca :-) nabadziņš :-(

mums kaķis pats atnāca, nez no kurienes, sāka prasīt ēst, un ja kautkas nepatika, koda kājās
ilgs laiks pagāja kamēr par cilvēku palika :-)

> Milzīgs paldies visiem, kuri izsakās, šis
> forums vispār ļoti palīdz turēties.

Cossa Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Varbūt patversmē

jā, a kas kaķi baros? to tak tur nedrīgst ņemt līdz :-(
sēž tur truli rij ripas un viņiem ne tikai mīlestības, pat kaķa nav.....

:-)