Un viss. Tā arī neizdodās būt pietiekoši labai pret apkārtējiem.....
Un tas mani drausmīgi kaitina. Kaitina, ka gandrīz vienmēr nonāku savu tuvinieku manipulācijas tīklā.... lai kā arī necenstos neiekļūt viņā, vienalga atkal uzraujos.... Un es pati sev derdzos tagad....

gan jau paries shiis sajuutas... paskaties kaadu komeediju, iedzer nomierinoshu teeju, uztaisi karstu vannu u.tt.

Nepiekrītu.... Iedzert tējiņu, iet vannā un tamlīdz. darīties situācijā, kad mani aizvainojusi kāda citu attieksme, man liekās ir nejēdzīgāk. Jo tā situācija grauž kopā mani. Tas būtu tas pats, kad negaiss būtu piem. izsitis logu, istabā lītu iekšā lietus, bet neviens neļautu logu aizvērt, vai iestiklot, bet teiktu- nomierinies, ej pasēdi vannā.... Tik pat absurdi man tas šķiet.
Un komēdijas man riebjās. Man tas nešķiet smieklīgi, bet kaitinoši, tās jēlības, ko parasti tur rāda. Es jau bērnībā labprātāk biju nopietna un cieņu man izraisīja nopietnas lietas un cilvēki.

Šī sevis ienīdošā sajūta laikam uzrodās no savas bezspēcības kādās konkrētās situācijās. Ja jau tā būtu tikai doma- ''sevi ienīstu'' un viss... tad jau vēl ne ko.... Bet pēc tā nāk ļoti depresīvā sajūta... Kad asaras birst, rokas nolaižās, jūtos tik tizla, neveiksmīga. Un saprotu, ka laikam jau taisnība apkārtējiem ģimenes locekļiem.... ka esmu nekam nederīga. Pat tad, kad pašai šķiet esmu bijusi prātīga, rūpīga...

Kad tā sajūtos, tad nākošā jau ir vainas sajūta par to, kur neesmu pietiekoši čakla, drosmīga, motivēta bijusi.

Ezīte, kā Tev pašai liekas, kas Tev varētu palīdzēt? Jo ieteikt jau es, piemēram, varētu daudz ko, esmu jau te bārstījusies ar savu pieredzi uz nebēdu, bet jautājums, ko Tu esi gatava ņemt pretī.

ezīte Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> Šī sevis ienīdošā sajūta laikam uzrodās no
> savas bezspēcības kādās konkrētās
> situācijās. Ja jau tā būtu tikai doma- ''sevi
> ienīstu'' un viss... tad jau vēl ne ko.... Bet
> pēc tā nāk ļoti depresīvā sajūta... Kad
> asaras birst, rokas nolaižās, jūtos tik tizla,
> neveiksmīga. Un saprotu, ka laikam jau taisnība
> apkārtējiem ģimenes locekļiem.... ka esmu
> nekam nederīga. Pat tad, kad pašai šķiet esmu
> bijusi prātīga, rūpīga...
>
> Kad tā sajūtos, tad nākošā jau ir vainas
> sajūta par to, kur neesmu pietiekoši čakla,
> drosmīga, motivēta bijusi.

tu vienkārš rij ripas AD jo pasti cilvēki sevi neanalizē, un ja kādam apkārtējam
ģimenes "LOCEKLIEM" (čļen patiji) kautkas nepatīk, tad saki, tāda esmu un iepūt......
ne tu mani taisīji ne tu regulēsi :-)

īstenībā valdība sastāv no nekam nederīgiem, citu neko nemāk kā spiest podziņas saimā
par naudu, un tad vēl rezēm sajauc, nospiež kaimiņa pogu....
kad es sapratu, ka esmu nekam nederīgs un
atmetu visam ar roku, izrādījās ka citi ar lielu prieku padara visu manā vietā.......
vienkārši viņi bez manis nezina kas jādara :-)

Ezīte, es ilgu laiku neradu tuvu valodu ar vecākiem, gāju pie psi ter un beigās vienkārši atteicos komunicēt ar vecākiem. Man nepatīk ja, pastāvīgi manipulē, melo, un liek justies kā parādniecei, un dāvina tapēc lai iztīrītu māju vai izdarītu vajadzīgo pakalpojumu šim cilvēkam vajadzīgā brīdī.Vai piemēram uzdāvina dāvanu bērnam un pēc tam to prasa atpakaļ.Turklāt manā dzīvē ir iestājies miers un varu domāt par sevi un savu ģimeni bez norādījumiem un iejaukšanās manās privātās lietās. Ceru tikt vaļā no visiem žestiem un runas stila kurš iemantots no šiem cilvēkiem.

Par šito tēmu brīvākā brīdī paturpināšu....
Domāju vien, vai tiešām pie emocionālām problēmām un VD ir raksturīgas arvien uzbāzīgakas, biežākas sāpes krūšukurvī?
Nu jau laiciņu kā neliek miera kaut kas, kur ribas saiet klāt krūšu kaulam un ribu mala kreisajā malā (arī pataustot sāp tur) Tagad tas viss kļuvis visaptverošāks. Žņaudzošās sāpes ap sirdi arī ir kļuvušas pamatīgākas. Pat tādā mērā, ka ja pa kādu daļu kļūs vēl stiprākas, tad elpu aizsitīs. Patreiz uz robežas.

Kāpēc par to domāju? Jo tās izpausmes sākumā pa druskai parādījās sākot lietot spitominu.... Es teicu ārstam, ka sirdssāpes ir pieaugušas un īpaši liekoties gulēt. Bet ārsts apgalvo, ka tā nevar būt, jo zāļu deva ir maza. Savukārt kad papētīju blakusparādības, tad tur ir minētas sāpes krūtīs.

Vienkārši nesaprotu, cik ilgi un vai vispār ''ir veselīgi'' sadzīvot ar tādām blakusparādībām? Vēl jo vairāk, ka sliktās sajūtas ap sirdi un krūšukurvi tikai pamazām pieaug. Un kur ir robežšķirne parastai blaknei no eventuāla kaitējuma?

Varbūt ir tāpat kā ar orālo kontracepciju, ka pie sāpēm krūšukurvī, jāpārtrauc lietot? (ka it kā veicina asins sabiezēšanu un trombu veidošanos). Un līdz ar to varbūt ir bīstami.

Vārdusakot, nesaprotu, vai nav līdzīgs kaitējums.....

Kā tas vispār ir- kad tu ienīsti sevi? Kaut ka stulbi izklausās. Tava iekšēja cenzūra ir pārņemusi visu tavu būtību.

ezīte Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Un viss. Tā arī neizdodās būt pietiekoši
> labai pret apkārtējiem.....

Kas tas par murgu? Vai tev jābūt kādai kajslauķei vai kam?

Nu, bet ef tāpēc jau viņa raksta šajā forumā. Man, piemēram, arī savs pašvērtējums svārstās starp zemu un ļoti zemu. Un no tā droši vien ir liela daļa manu problēmu.

Nu no tā arī visa mana dzīve sagrauta, bet es kaut kā sevi neienīstu.

Kas notiek ar kaķi ja to nemitīgi rausta aiz astes?

existential fool Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> ezīte Rakstīja:
> --------------------------------------------------
> -----
> > Un viss. Tā arī neizdodās būt pietiekoši
> > labai pret apkārtējiem.....
>
> Kas tas par murgu? Vai tev jābūt kādai
> kajslauķei vai kam?

Es esmu tizla un pretīga.... Tur jau tā bēda, kā pamēģinu stāties pretīm tām, manuprāt, manipulējošajām situācijām, tā beidzās viss slikti... Ar drausmīgiem skandāliem un saplēšanos.

Man pašai šķiet, ka vieni notikumi ietekmē otrus, ka ir lietas, kas savstarpēji ir sapītas.

Vai ziniet, cik drausmīga ir sajūta, ka ir jāizrāda ''pateicība'' mātei, kura savus bērnus ir laikam ienīdusi? Un katra protesta gadījumā jādzird, ka vēlos viņas beigas? Ziniet, cik drausmīgi ir, ka lai saņemoties uzdrīkstēties pateikt, cik drausmīgi ir justies parādā un nevēlos no viņas uzspiestu uzmanību ar dāvanu palīdzību tagad, sākās histērija un draudi tikties bērēs...

Jau tā cenšos neitralitātes labad izvairīties no liekiem kontaktiem ar viņu. Bet šodien gadījās nejauši viņu sastap, kad atkal atveda uz vīra darbu kārtējo ''paciņu''. ... Par ko man ar viņu ir milzīgas domstarpības. Sen jau esmu lūgusi viņu tā nedarīt, bet viņs vienkārši nekad nav manī īsti klausījusies. Vienmēr ir bijis kanons, kā vajagg un drīkst rīkoties.

Un es atkal ''uzsprāgu''... sākumā piegāju pie auto un teicu, kāpēc viņa neklausās, ko saku, bet turpina uzmākties ar savām piespiedu dāvanām... Vārds pa vārdam un es nevarēju sarunu pieklājīgi beigt...

sorry, kļūda, jābūt ''viņa manī neklausās...''

Patreiz jūtos vienkārši drausmīgi, protams palika atkal slikti no tās ''sarunas'', smoku no krenķiem nost. Trīcu un saprotu, ka , ja es būtu jēdzīgs cilvēks, tad taču neizveidotos tāda situācija.

Nevarēdama to spriedzi un viņas ultimātus izturēt, pateicu ko patiesībā domāju, skarbus vārdus, par to attieksmi, ko izrādīja pret mums bērnībā.... Viņas ''svētais'' arguments šodien bija: vecaimamai ir tiesības vest dāvanas, tā jau esot mazbērnam uz jubileju! Es nespēju to izturēt un pateicu, vai viņa atcerās, cik cietsirdīga bija pret mani un brāli??? un ka viņai nav daļas gar manu bērnu līdz ar to...

Cilvēki, es zinu, ka ir necienīgi tā pret māti izturēties, bet es nevaru vairāk!!!! vienkārši nevaru!! man no viņas ir sajūta, ka es pati mirstu nost! un pēc tiem konfliktiem tā arī ir... Un tā mums ir ik pa laikam. Vai nu man pazemīgi jāklusē un jānorij viņas ''audzināšana'' joprojām, vai arī mani nervi neiztur..... Tagad viņa tika vesta uz slimnīcu, bet es ar savu cietsirdību pielēju vēl eļlu uguni, kam beigās viņa noteica, nu tad tiksimies bērēs...

Es patiešām drausmīgi sevi ienīstu, drausmīgi..... es nespēju to izturēt. Es ienīstu sevi par to, ka nespēju ignorēt savas pagātnes atmiņas, par to, ka viņa joprojām uztiepj savu būtību man...

Un tas jau arī nav vēl viss no konflikta..... šausmīgi sadusmojos par to situāciju, iegāju vīra darba (viņš tur parasti ir viens vai ar paziņu vienu) , uzvilkos un sāku atkal protestēt, kāpēc viņš, zinot visu šo situāciju, turpina pieņemt viņas vestās lietas. Ja par to ir runāts nez cik reizes, lūgts.... Kā es varu neienīst sevi, ja man tiek atteikts, nokārto pati savas attiecības ar vecākiem, bet tai pat laikā , ar praktisko attieksmi nostājas arī vīrs pret mani,... jo pieņem taču tos sūtījumus (agrāk arī naudu no manas mātes)!!!! Es vienkārši jūtos dubulti nodota.... Nez cik reizes viņam esmu to stāstījusi, ka nevēlos ne pa tiešo, ne ar kāda starpniecību no viņas pieņemt ''dāvanas'', jo tā ir ''uzpirkšna'', lai man būtu pēc tam jāzvana un jāpasakās... Bet es to nevēlos un nespēju!!!!!!! Tur nav nekādu labu un svētu nodomu, kā no malas var likties.

Kad to teicu mātei, lai nedod arī vīram neko, viņa tēlotā vientiesībā atteica, ka viņam jau gan patīkot tas! Un tādus secinājumus jau var arī izdarīt, ja cilvēks izrāda sajūsmu par sievasmātes regulārām apdāvināšanām.... Bija pat laiks, kad viņa noskaidroja, kādi kārumi viņam garšoja un pie katras izdevības mūs apmeklēja, lai atvesto to viņam (dzīvojām stipri pieticīgi), ar argumentu, mēs jau tikai garām braucām.....

Beigās pēc tās šodienas sarunas, es vīram pateicu, ka es jūtos apkaunota no tām paciņām, ka mūsu gados, sirmi vecāki piebraukā uz darbu, lai vestu pārtiku vai piekukuļošanas mantas....

Tālāk bija rēcieni, lai es lasos, jo pateicu, ka viņš laikam saskata kādu izdevīgumu visā tajā situācijā.... un vēlējums sajukt prātā līdz galam..... nosauca mani sava paziņas klātbūtnē par jukušo....

Es domāju, ka ir cilvēki, kas ir pelnījuši, ka viņus mīl ... un otri, tādi kā es, kas aiz nepateicības un rupjas protesta kāres ir necienīgi sevi mīlēt...un baudīt citu cieņu pret sevi.

ezīte, kā iet ar psihoterapeita apmeklējumiem?

viss, ko Tu te stāsti nav suņa s. vērts. lai viņi ved tās paciņas viens otram. nafig iet celt traci uz veča darbu. nākamreiz, kad to pašu sadomāsi, aizej pastaigāties vai, ja citādi nevari, vnk apkodies, pāries vajadzība.

kamēr pati sevi nemīlēsi, neviens Tevi nemīlēs.

mutere vispār lai uzkaras, piedod par tiešumu un devu cinisma arī... ne Tu viņu šai pasaulē ievedi, ne izvedīsi, ne arī noturēsi. katram ir tiesības uz savām histērijām, bet Tev ir tiesības tais teātros nepiedalīties.

Tas viss jau notika pie darba, speciāli negāju, viņa bija piebraukusi, un kad es to pamanīju pa gabalu, tā jau lēnāk gāju, lai nebūtu jātiekās. Cita ceļa kur palikt arī nebija. Bet tā kā tiku pamanīta, tad tiku īpaši pie darba sagaidīta. Vienkārši sakritība, ka gadījos tur tajā pašā momentā. Citreiz par to mājās izgaudojos.... kad tiek uz māju atnestas tās lietas.

Runcene, redzi, mums rados, dzimtā, tie kas nav bijuši ciniķi (otra daļa skaitījās sliktā fronte), ir bijis pašaprotami, ka vecākiem jārūpējās par bērniem, kamēr viņi mazi un pieaugušiem bērniem par sirmjgalvjiem vecākiem. Problēma jau apstāklī, ka es ''nedrīkstu'' būt tāda, kāda esmu šobrīd. Jo izrādu klaju nepateicību. Viņa ļoti apvainojās, ja pēc tam nezvana un nepasakas. Un uzdod kontroljautājumus, lai zinātu, vai visu esmu saņēmusi. Mani tas drausmīgi novampīro.

Kāpēc tos ļaunos vārdus teicu mātei? Laikam tāpēc, ka man joprojām ciešanas sagādā tas, ka viņa uzskata, ka ļoti labi mani un brāli audzinājusi.... Es gribētu, lai viņa saprot, ka ar mīlestību tam nav nekāda sakara...bet ar cietsirdību un dresūru.

Attiecībā uz paciņām. Jautājums jau nav īsti par paciņu, bet attieksmi. Man likās, ka ģimenē laulātie tomēr sarežģītās situācijās nostājās viens otra pusē, nevis izturās kā pretējās frontēs esoši..... Un vēl man tas šķiet apliecinājums aizdomām, ka manam vīram ļoti patīk, ka viņu appuišo visādas ''kundzītes''. Godīgi sakot, es justos neērti, ja man vīra vecāki vestu nemitīgi uzbāzīgas dāvanas. Tas nu tā.

Par ievešanu pasaulē. Nu tas jau man ar māti ir fundamentāls temats. Tieši tāpēc, ka viņa man dzīvību ir devusi, ir arī tas ļembasts. Patiesībā es jūtos ļoti ļoti slikti, zinot, ka viņai ir slikti. Gan psiholoģiski, gan morāli, gan fiziski.

Paldies par padomiem, Runcene. Lieki piebilst laikam, bet pēc tā trača gāju kājām mājās, lai gan rokas bija pārsalušas, iepriekš jau krietnu gabalu veicot. Tā iešana man laikam jau tāda instinktīva reakcija. Mājās atnākot tāpat slikta dūša sametās. Saēdos augu tabletes- Sedativ, bet laikam pie tik stiprām emocijām diezgan mazefektīfi. Drusku mierīgāk morāli tikai tagad jūtos.

Par psihoterapiju. Netieku vairs tik bieži, kā būtu nepieciešamība. Darba iespējas sakrītas arvien mazākas. Un, ja viņas man būtu pietiekošas, lai viena pati pilnā mērā eksistētu, sen jau dzīvotu citur, viena pati.

Starp citu, paklausīju forumiešu padomam, uzdrošināties pateikt, kā jutos terapijas laikā. Gatavojos tam ilgi, bet ar domu, tagad pateikšu, un pēc tam kaut ūdens plūdi. Šķiet dakterim bija šoks, bet beigās pieklājīgi mēģināja atšķetināt, ko esmu ne tā sapratusi no viņa vārdiem. Bet kaut kas mani joprojām tur īsti neapmierina. Tajās sarunās.

es rūpes par sirmgalvjiem mazliet citādi saprotu...

nu nepiezvani vienreiz... kas notiks? izsauks sev ātro palīdzību, nu un? es zinu māti, kura krita uz grīdas un simulēja lēkmi bērna (maza) acu priekšā... nemirs, i neceri.

ko nozīmē "nedrīksti"? drīksti.

psihoterapijai ir jāštimmē, resp. ir jājūtas komfortabli ar to cilvēku. tas ir likums. tai pašā laikā sarunas (saturs) ne vienmēr būs patīkamas. cilvēks var kļūt dusmīgs, ja kāds mēģinās viņam parādīt, kur viņš gļuko. mēģini saprast, par ko tieši ir stāsts. par cilvēku vai saturu.

par naudām. ir psihoterapijas grupas sievietēm, kas ir atkarīgas no attiecībām, kuras, kā bija rakstīts, mīl par daudz. RSU Psihoterapijas katedrā ir psihoterapija samērā lēti vai pat bez maksas. tie gan ir studenti, bet, ja man nebūtu naudas, es ietu jebkur. citi varbūt tā nedarītu, bet es ietu. studenti mainās, un tas nav uz ilgu laiku, bet, ja cilvēks ļoti grib, viņš dabū. paprasi sev, vai Tu tā pa riktīgam gribi tikt no tā visa ārā. un atbildi godīgi.

Nezinu neko vairs... Mani tās emocijas ir drausmīgi piebeigušas. Šķiet, ka tās p-terapijas mani saārda galīgi. Jūtos dikti nelāgi.
Kā ir pārējiem ar grupu pieredzi? Vai ir kāds gājis?
Meklēju tādu variantu, jo tā sanāk drusku lētāk.

Par terapijas grupām dzirdētas dažādas atsauksmes. Man gadījās fantastiska, ļoti noderīga, lai arī smagi nākusī pieredze.

Ja esi nogurusi no klasiskās psihoterapijas, varbūt atslodzei der pamēģināt kaut ko no deju un kustību terapijas? Ja ne pastāvīgu grupu, tad varbūt Piecus ritmus, Stihiju deju vai Autentisko deju, kas parasti ir pāris stundu dejošanas semināri, bet uzlādē kārtīgi.

Paldies, gaga. Man jau liekās, ka no tā rudens nomākuma jūdzos galīgi nost vēl jo vairāk tāpēc, ka man drausmīgi gribās parunāties ar kādu. Tā alkaini. Bet nav ar ko... Tādas runāšanās ''ar kaķi'' neatzīstu (pēc būtības). Man vajag cilvēku.

Tie, kas bija draugi, ir tik ļoti apmāti ar naudas pelnīšanu un karejru (man protams arī to gribās), ka sen jau tik pat kā pazudusi saikne. Nevar taču arī vienam cilvēkam katru otro vakaru zvanīt, ar domu, gribu parunāties. Redzu jau, ka apnicis.
Kad ir darbs kāds uzradies, tad varu nerunāt to laiku un justies ļoti komfortabli. Bet pēc rosīšanās mājās vai ap kādu darbu, tāpat pienāk brīdis, ka vai jābeidzās nost no tā, ka nav ar ko kontaktēties sarunu veidā.

Tādā ziņā man patika padomju laiki, kad draugi, paziņas, vienkārši viens pie otra šat tad ienāca ciemos. Mūsu mājā tagad nu jau drīz varēs teitk, ka ar gadiem neviens nav ienācis, izņemot mūs pašus. Varbūt 1-2 reizes gadā iebrauc vieni paziņas, ko uzskatīju par draugiem. Bet tagad saprotu, ka laikam tikai vienpusēji.

Doma par terapijas veida maiņu laba, bet es katastrofāli nevēlos (baidos) neko ar deju saistītu. Tad man galīgi sevi zemē jāiemin. Es neesmu tik atvērta.

Par grupu domāju tāpēc, ka mana psiholoģe to iesaka šobrīd kā alternatīvu. Un tad es apdomājos, ka varbūt tiešām būtu labi redzēt, dzirdēt citus un sevi klātienē. Lai gan bail arī uzrauties no kāda nevēlamas pazīšanās cilvēka. Un bail arī tur būtu atklāties par daudz. Jo esmu piečakarēta savulaik no ''labākās draudzenes'', uzticoties viņai. Nu viens no klasiskajiem gadījumiem...

Nu tā dejas terapija jau nav klasiskā deja ar iemācītiem soļiem. Bet vēl ir mākslas terapija, mūzikas terapija. Galu galā, ir joga un meditācija. Un vēl var vienkārši kaut vai intereses pēc aiziet pie cita psihoterapeita, nu, piemēram, uz pāris reizītēm. Ja nu sanāk izrunāties tā no sidrs? ;-)) Vēl var iet arī pie jēdzīga mācītāja, bet man nav gadījies sastapt tādu, kas būtu gatavs iztikt bez pamācībām. Tas gan bija man citā dzīves periodā, tās pamācības tolaik man tieši prasījās.