Atvainojos, ka šo tēmu uzrakstīju pie citas tēmas, sākumā neiebraucu šajā forumā.

Sveiki, lūdzu, pēc palīdzības

iesakiet pie kā man labāk griezties, ja man ir problēma sociofobija + neapmierinātība ar sevi + depresija + pašnāvniecikas tieksmes un iedomas.

Izklausās briesmīgi, nupat jūtu ka vairs ar to nespēju sadzīvot.

Man ir 25 gadi, esmu simpātiska meitene, dzīve rit normāli, bet ir viens bet....

Sabiedrībā man ir ļoti grūti kontaktēties ar cilvēkiem, kuri man liekas skaistāki vai kaut kādā veidā labāki par mani. Es nespēju ar šādiem cilvēkiem sarunāties, ne sievietēm, ne vīriešiem sarkstu, raustu valodu, mulstu, klusēju. Tāpēc man ir ļoti lielas problēmas darbā, visi mani uzskata par nedaudz dīvainu, klusu cilvēku, bet man ir kaut kāda klemme, bremze, ja cilvēks ir par mani skaistāks, vai labāks, es nespēju ar viņu kontaktēties.

+ esmu neapmierināta ar savu izskatu, it kā esmu skaista, bet man nepārtraukti liekas, ka kaut ko vajag uzlabot, tad matus citā krāsā, ja ir citā krāsā tad garākus, tad to tad šito un ja paskatos pagātne, cik skaista esmu bijusi un noteikti esmu arī tagad, bet m''užīgi sev nepatīku.

+ depresija vai nomākts garastāvoklis, garastāvokļa maiņas, no rīta pamostos ienīstu visu pasauli utt.

+ vēl man visu laiku ir kaut kādas slimīgas iedomais, piemēram, ka mans mīļotajam es nepatīku, vinām labāk patīk tā vai cita, ka darbā mani tūliņ atlaidīs no darba, ka tā vai cita meitene grib man atņemt puisi, pilnīgs sviests galvā.

TĀPĒC LŪDZU, LŪDZU, IESKAIET PIE KĀ MAN LABĀK GRIETIES UN VARBŪT VARAT JAU UZRAKSTĪT SPECIĀLISTA VĀRDU UZVĀRDU, LAI TUVĀKAJĀ LAIKĀ VARU UZSĀKT SEV PALĪDZĒT, KA NĒ ZIEPES BŪS :((

es Tev atbildēju iepriekšējā vietā, bet tēmu moderi droši vien pārcels...

Nu te būs mans necilais viedoklis. Ja kādā brīdī kļūst pavisam neizturami, protams, var iet arī pie psihiatra, lai izraksta zālītes. Bet vispār jau psihoterapeits te ir atbilstošais speciālists. Viennozīmīgi.

Mans viedoklis ir viennozīmīgs no pieredzes
psihiatrs uzraksta samagas hormonu zāles kurām
ir neatgrizeniskas sekas (nu labi manuprāt) ir situācijas
kad bez tām nevar, bet to vajdzētu taupīt ārkārtas gadījumam
piem reāli, ja tu vari sev nodarīt miesas bojajujmus vai kautko tadu....
....................
īstenībā Lily85 , ka tu zinatu ar kādam sajūtām un mokām tas saistīts
un pēc tam no viņām (zālēm) atiet ir tik smagi, krampji un visadi murgi
nevar mājas atrast utt. tad tev pārietu visas fobijas uzreiz.......
bez tam tavi hormoni sačakarēsies un tur no skaistuma nekas nebūs.......
arī sex būs citāds, ja vispār nesačakarēsies........

katrā ziņā iesku pirms uzsākt kādu terapiju parunāt ar kādu, kas jau to lieto
tad tu visu sapratīsi ........

vēlu veiksmi
vai nav lētāk krasot matus un uzlabot savu skaistumu
Rīga nekad nebūs gatava

Es eju pie psihoterapēta , biku norāvos un 2as dienas iedzeru paroxetine i uz nakti quetiapin , naktī bija vēl izteikti sliktāk, vakar neplānoti papildus vizīti pie psih terapēta un miegs ok , domāju iešu 2 reiz nedēļā . Vispār zāles labi palīdz kas galīgi dimbā tādiem viegli ķertiem .... nu nezinu kā kuram , es laikam esmu to lokā kuram nevisai . Pērnā decembrī 2 as dienas pamēģināju truksal arī čau....

Viena no manām problēmām daudz briva laika , neskatoties uz to ,ka strādāju 3-jās darbavietās.

es domāju, ka saistībā ar zālēm lielā problēma ir tā, ka tu cilvēks vilies, jo cerēji, ka būs baigi labi. to fantastisko cerību diemžēl uztur arī psihiatri. cik man ar viņiem bijusi darīšana, tik jo jaunāki, jo optimistiskāki, jo vecāki, jo drūmāki, reālāki, bet var arī baigā izmisumā iedzīt.

kad es biju galīgā purvā, viens cilvis man teica: svētīgi, kas neko necer, jo tie netiks pievilti.

ar zālēm mazliet tā ir. tur izpaužas tas, ka zāles ir tikai stute. nevar taču cerēt, ka stute noturēs šķību šķūnīti, turklāt uz ilgu laiku...

un daži, kas cer, ka tomēr noturēs, iegrābjas tais baigajās devās, ka nezina, kā ārā tikt.

Cossa
2 dienas iedzēri Paroxetin, un tad pārtrauci? Tas taču ir AD! Divu dienu laikā nav ko gaidīt efektu, drīzāk jau var palikt pat sliktāk! Un kā uz Tevi iedarbojas Kvetiapin? Mani gāza no kājām, bija sajūta, ka izdzēru Fenozepāma zirga devu! Vismaz 10 tbl.! :)))) Lai gan man bija izrakstīta maza deva Kvetiapin.... Uz nakti vēl tā ... neko, vnk. iekritu gultā un atslēdzos, bet no rīta kad izdzēru, vairākas stundas staigāju kā zombijs, domāšana apstājās, nevarēju pateikt neko sakarīgu, neko nejutu.... Bet doks teica, ka daudzi lieto šo neiroleptiķi (arī Fluanxol) un vi'ņiem ļoti labi palīdz. Man nederēja neviens neiroleptiķis....

Nu bet tāpēc jau kvetiapīns ir tik populārs, ka tas izraisa miegainību. Tik nav jau jādzer no rīta pirms darba. :)) Bet ja ar miegu viss kārtībā, tad jau nemaz nav vajadzīgs to dzert.

existential fool
Ne visiem! Es jautāju dakterei, vai neiroleptiķi uz visiem tā iedarbojas, viņa atbildēja, ka es vnk nepanesu neiroleptiķus, jo no nelielas devas knapi varu pavilkt kājas... Daudzi lieto arī no rīta un miegainības/zombija sajūtas NAV un pat lielākas devas! Bet labi, ka varu iztikt tikai ar AD un tas pats nelielā devā....

Eju uz psihoanalītisko-psihodinamisko psihoterapiju 2.5 gadus, pēdējā laikā pat 3 reizes nedēļā. Esmu paveikusi lietas, par kurām pat agrāk nesapņoju. Tas liek domāt, ka psihoterapija palīdz. Tomēr, nonākot situācijā no kuras baidos (runāšanas citu cilvēku priekšā) - esmu tā pati bailīgā, kāda biju pirms psihoterapijas. Sirds sitās, rokas trīc, galvā tukšums, protams, izņemot to vienu riebīgo domu - ātri, kaut kas jāizdomā, ko man teikt, ko man teikt, ko man teikt?
Šobrīd esmu sevi nostādījusi situācijā, kurā man būs jāstājas pretī savām bailēm, un, godīgi sakot, esmu pārbijusies un ne par ko citu nespēju domāt. Depresija ir atpakaļ. Iespējams, esmu uzstādījusi sev pārāk augstas prasības, kuras tagad, šķiet, nevarēšu izpildīt.
Psihoterapeite saka - lai tiktu vaļā no bailēm, ar tām ir jāsaskaras vairākkārt un tās pakāpeniski mazināsies.
Sāku domāt, vai psihodinamiskā psihoterapija ir piemērotākais variants. Šis viņas teikums vairāk izklausās ņemts iz biheivoriālās p-terapijas.
Cik esmu lasījusi, ar bailēm labāk cīnās biheivoriālā un kognitīvi-biheivoriālā psihoterapija. Lai gan, iespējams, ka efekts ir īslaicīgāks kā pēc psihodinamiskās p-terapijas. Šeit ir links uz to, kā citi cilvēki tikuši galā ar savām bailēm, tur gan nav sociālā fobija, bet tomēr - cerība, ka no bailēm var tikt vaļā: http://www.youtube.com/watch?v=BzNSYw7xwpU&feature=channel
Tā ka Tev jāizsver arī, kādu virzienu izvēlēties, kas būtu Tev piemērotāks. Te vari palasīties - http://psihoterapija.lv/psihoterapijas-virzieni/ Kaut kā nevaru momentā atrast latviski aprakstus par kognitīvi biheivoriālo terapiju.. Esmu redzējusi un nedaudz arī mēģinājusi pēc grāmatām kas pamatojas uz KBT, bet tas nav priekš manis.
P-terapija nekādus brīnumus nedara ne pirmajā, ne 5 sesijā, bet manuprāt tā ir vienīgā iespēja kā kaut ko mainīt. Zāles neglābs. Runcenei, šķiet, ir bijuši vairāki labi komenti par zālēm... :)

Tas ir tikai sākumā. Organisms ātri pierod pie tā un pēc kāda laika vairs vispār nejūti to devu, kas iepriekš gāza no kājām. Nu jā, lai gan ir cilveki, kam šīs vielas iedarbojas parāk stipri.

cik nu man bijusi tā laime ielūkoties valsts psihiatrijas ambulatorajos gaiteņos, tik visi tur sēž kā nozombēti... nezinu, ko viņi dzer, bet tas skats ir pabriesmīgs. nu, ok, tas, kas nav nozombēts, visu laiku mēģina uzsākt sarunu :) tas trakākais, ka var stāžu noteikt.

es no sākuma domāju: kāpēc tur apsardze, bet kad viens puiss gailošām acīm bija gatavs cīnīties par savu rindu ar dūrēm, tad man tapa skaidrs, ka apsardzes firmas meitene ir tomēr vajadzīga. tā kā nevienu jestru un laimīgu es tur neredzēju. par slimnīcu pat nav vērts runāt. ā, un vēl tie viņu pansionāti vai soc. aprūpes iestādes... tās jau ir ēnas, ne cilvēki, šūpojas visos virzienos kā niedres. no kā tad viņi tādi ir, ja ne no neiroleptiķiem? ne jau no slimības vien.

turklāt cilvēki ne vienmēr apzinās, ka ir kā sazombēti. vnk trauksmes vairs nav un tad nu šķiet, ka ir labi. bet citam ar to pietiek.
tie, kas lieto mazas devas, nedzīvojas pa valsts gaiteņiem.

Bet ir jau visādi neiroleptiķi. no fluanxola jau nu gan vismaz man nekāda gulēšana nesanāca.

Es lietoju mazas devas, bet dzīvojos pa valsts gaiteņiem :))) (Veldres ielā)

man šķiet, ka kognitīvi biheiviorālos elementus izmanto visi.

dziļās terapijas (psihodinamiskā) ir noturīgākas. izvēli noteiks tas, kāds cilvēks pats ir. ja viņš pēc dabas grib rīkoties ātri, tad pie dzīļu terapeitiem var būt grūtāk noturēties. tas ir urbējiem.

kogn.-bihev. terapijai, manuprāt, vispār nevajag terapeitu, pietiek ar grāmatām; ir diezgan daudz tādu rokasgrāmatu. metode ar bailēm cīnās ātrāk, bet ne paliekoši. vnk amerikā tagad tā ir ļoti populāra.

un kad sāksi darīt to, no kā iepriekš baidījies, protams, ka pirmajā reizē viss būs atpakaļ. jāmēģina vēlreiz. tas nenozīmē, ka terapija nav bijusi iedarbīga. es teiktu, ka ar trešo piegājienu izdodas :) nu, varbūt ceturto. nedrīkst tikai atkāpties tai brīdī.

Janetty, tāpēc es saku, ka var stāžu noteikt... ir jau pa kādam, kam nav naudas, bet citādi tur diezgan smags kontingents. un arī tādi, kas tur vnk iesēdās, jo neko citu nedarīja. bet nu katram savs liktenis.

Ā... sapratu Tavu domu, Runcene! :)

man patiesībā ir dusmas uz Tevi...

Tie nozombētie jau ir tie, kas lieto tās neiroleptiķu mega dozas, kāda izraksta šizofrēniķiem. Loģiski, ka tad viņi nav diezko pie skaidra prāta. Tā ir kā ķīmiskā lobotomija. Par to ko mēs runājām- tas jau ir niecīgas dozas, ko izraksta pie depresijām un fobijām u.t.t.

Uz manīm dusmas vai uz visu pasauli? :))) Bet man beidzot atkal sāk patikt cilvēki kā tādi un vēlos būt tiem noderīga... piemēram, palīdzēt māsīcai pieskatīt bērniņu, darbavietā izmazgāt logus, dārziņam uzdāvināt skaistas grāmatas utt...

Ai, Janetty, es par Tevi dažkārt iedomājos. Tev ir laba izglītība, tīkams darbs, foršs puisis pie sāniem, meitēns, pati esi glīta... ir cilvji, kam nekā no šitā nav, tur nav jēgas domas piesiet, un viņi arī nevar un negrib, bet paļaušanās uz zālēm vien, manuprāt, ir biku vieglprātība...

E.f., man ir aizdomas, ka ne visiem tur de facto ir šizofrēnija. un, kad es par to iedomājos, tas man ne visai patīk. es zinu cilvjus, kas nedzird balsis unu neredz tankus uz ielām, bet kam ir vnk trauksme un depresiija, arī sociālā fobija... un doks savulaik ir uzkāris to diagnozi, lai mazāk ķēpas.

un cilvis ēd baigās zāļu devas.

valsts politika šai ziņā ir baigi tuvredzīga.

linda24 Rakstīja:
-------------------------------------------------------
Sirds sitās,
> rokas trīc, galvā tukšums, protams, izņemot to
> vienu riebīgo domu - ātri, kaut kas jāizdomā,
> ko man teikt, ko man teikt, ko man teikt?
> Šobrīd esmu sevi nostādījusi situācijā,
> kurā man būs jāstājas pretī savām bailēm,
> un, godīgi sakot, esmu pārbijusies un ne par ko
> citu nespēju domāt. Depresija ir atpakaļ.
> Iespējams, esmu uzstādījusi sev pārāk augstas
> prasības, kuras tagad, šķiet, nevarēšu
> izpildīt.
> Psihoterapeite saka - lai tiktu vaļā no bailēm,
> ar tām ir jāsaskaras vairākkārt un tās
> pakāpeniski mazināsies.
nu bailes iztvaiko, ja atkārto to kamēr izdodās... bailes jau nav nekas slikts, mobilizē prātu un brīdina,
varbūt arī ka par autgstu kaut kāds mērķis izvēlēts, varbūt visam savs laiks piemēram... miegam veselīgam
bez zālēm ir ļoti liela nozīme, ir zināms, ka mēs piemēram nosapņojam ūdenkritumu un no rīta mums liekas
vienkārši dabiski, tas, kas vakar likās kautkas nesasniedzams vai svešs...
sociālās fobijas man piemēram ir bijušas pirms svarīgiem eksāmeniem piemēram, kad daudz kas atkarīgs
un piemēran, ja izkritīsi, tad tikai pēc gada piemēram... vienīgais līdzeklis ir gulēt 7 -8 stundas pirms tam, mierīgi
un neatkarīgi cik tu esi iemācījies. citreiz liekas ka vaig līdz rītam paspēt vel kautko izlasīt vaiko....
man pat ir licies, ka miegā nosapņojās tas, kas tur notiks rīt tikai rīt tas jāidzīvo reāli dzīvē....
zāļu lietošana itkā devusi kautko dzīvē, tur darbā vai algā vai rīcībā, bet tas nav tas... un iespējams ka mērķi būtu
sasniegušies citādi, vai atkājies, ka tie nemaz nebija pareizie mērķi... nu tā arī sanāk, ka aiz bailēm itkā sasniegts :-)
.....
parezā laikā un vietā... piemēram materiālā laklājība sapņu auto piemēram... var visu mūžu krāt naudu un nopirkt auto
bet citam ir tāds darbs, kur auto un laba dzīve glauna ir pat pienākums pie darba apraksta un ir uz firmas vai valsts rēķina...
bet fakts, ka viss piepildās, tikai nevaig traucēt, baidīties un darīt to nedabiski aiz bailēm zālem vai stressa....
......
tā kautkā...
bucas

Runcene, nu tā atkal laikam ir dabīgā atlase. Ir daļa cilvēku, kas paši nav spejīgi pilnvērtīgi spriest un tāds tad ir gala rezultāts.

WOW...skumji ka tā...bet skatos cik daudziem ir problēmas......citi ar šādu stāvokli sadzīvo uzskatot to par normu....nenojaušot, ka tā ir proble'ma...es arī pirms tam dzīvoju savu dzīvīti, uzskatīju, ka esmu vienkārši stulba vai kautrīga...

....bet šovasar rakstot maģistra darbu sapratu, ka nu ir dimbā, nāca lēkmes viena pēc otras, pat bija varianti, ka sēžu autobusa pieturā, skatos vienā punktā un neko nesaprotu, mājās ārdījos māte mani ar Xanax baroja, tas man palīdzēja trakajā posmā.

Bet nu paanalizējot sevi saprotu, ka ir ziepīte...bet ziniet, vakar vakarā uzrakstīju šo ziņu un šodien sajutos tik labi, šķiet visa pasaule smaidīja, laikam tas ir labi izteikt kādam savu problēmu, tā uzreiz liekas daudz mazāka.

Vai ir kāda lietojusi ZOLOFT?

Paldies par atbildi!

existential fool Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Runcene, nu tā atkal laikam ir dabīgā atlase.
> Ir daļa cilvēku, kas paši nav spejīgi
> pilnvērtīgi spriest un tāds tad ir gala
> rezultāts.

man arī liekas ka ar Runcenei kautkas nav labi
:-)

BUCAS

Lily85 Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> Vai ir kāda lietojusi ZOLOFT?

Internets tač ir tik plašs, tur Tu sastapsi miljoniem Zolofta llietotāju. Kāda jēga jautāt maziņā Latvijas forumā?