_______________________________________



Edited 2 time(s). Last edit at 20.09.2010 22:46 by gaga.

Tiešām Gagu vairs nevar pazīt. Bet nekas. Visiem pa laikam gadās. Paņem varbūt kādu brīvdienu. Pazvani uz kādu no tiem uzticības tālruņiem, ja vari un gribi parunāties. Un, ja palīdz, tad droši raksti forumā. Kaut vai tāda garuma palagus, kādus Gedroics parasti sacer.
Un turies, nedari muļķības. Man jau ar pa brīžiem veras ciet. Un rudens jau ar ar savu pelēko toni garastāvokli nekādi neuzlabo.

Fuzzy
Kas notika ar gaga ? Man tieši tagad, rudenī atgriežas spēki, enerģija, motivācija.... Bail pat izrunāt vārdu "dzīvesprieks", bet arī kautkas tml arī jūtams.... Tas laikam no AD.... Bet arī labi.......... :)

Tagad ir labāk. Nu atkal pamazām atgriežos ierindā. Mācos nebūt vīzdegunīga. Man jau likās, ka lielākā daļa manu problēmu ir aiz muguras, bet tad pēkšņi, hops, esmu turpat, kur biju pirms psihoterapijas uzsākšanas. Vienīgi tagad es vismaz ar prātu zināju, ka mēdz būt arī labāk, nupat pirms pāris dienām bija labāk.

Un es točno zinu, ka gribu dzīvot. Biju jau šo rakstījusi, bet emociju uzplūdā izdzēsu. Ir tā jocīgā sajūta, ka es ļoti, ļoti gribu dzīvot, bet man tomēr vajadzētu nomirt. Ka tā būtu pareizi. Iepriekš, toreiz pirms kāda laika, bija otrādi: prāts apzinājās, ka dzīve objektīvi ir ok, bet jūtas prasījās pēc lēciena no Vanšu tilta. Tagad ir tā, ka esmu gatava kliegt par to, cik ļoti gribu dzīvot, kad esmu viena, tiešām arī mēdzu raudāt un kliegt. Sajūta tāda, ka tā suicidiāla tieksme ir šobrīd prāta uzspiesta. It kā tas būtu labākais un prātīgākais, ko es varētu savā un citu labā izdarīt. Bet es kaut kā turos. Ķeros pie lietām, kuras, zinu, spēj ietekmēt manu noskaņojumu kaut uz brīdi. Pieskārieni, mūzika, vējš, nu jā, arī muldēšana gan dzīvē, gan šeit forumā.

Iespējams, tas viss no tā, ka pēdējā psihoterapijas sesijā nejauši skāru, kā izrādījās, ļoti jūtīgu tēmu no bērnības. Kad sāku par to runāt, likās, nu kas tur liels, līdz pēc dažām minūtēm attapos pie tā, ka drebu pie visām miesām un atsakos iesākto tēmu turpināt. Te nu var gavilēt psihoterapijas noliedzēji, re, kā kropļo cilvēkus! :-)) Bet es zinu to, ka rīt iešu pie sava psiha atkal un, cik spēki ļaus, turpināšu to pašu tēmu. Jārok tas suns laukā.

Paldies tiem, kam pietika pacietības izlasīt šo palagu. Bijušie vai esošie potenciālie pašnāvnieki, esat aicināti izteikties.



Edited 1 time(s). Last edit at 22.09.2010 12:54 by gaga.

Domaaju,ka naave nav nekas briesmigs ,bet gan atbrivosana,lai gan neiesaku taa domat,jo shiis zeemes labumi cilvekam vairak piemeroti.
Kameer esi dziivs precajies par katru mirkli.

gaga, psihoterapijas sākumā tā var būt, ka paliek it kā labāk. man tas bija tāpēc, ka vismaz viens apgalvoja, ka neesmu galīgi garām un pilnīgi bezcerīgs gadījums. man tas bija ļoti liels atklājums. katram tur var būt savs atvieglojums. turklāt man psihoterapeits bija pēdējā cerība un ļoti patīkama vilšanās. līdz tam biju pazīstama ar psihiatriju, kur dies tas kungs ir diagnozes kods pareizajā ailē reģistrā, ne personība, kam ir kādas grūtības. viņi var cilvēku mierīgi norakstīt, viņam to pateikt, pēc tam viņš pakaras, un viņi ieraksta statistiku, lai varētu pavaidēt pasaules konferencēs, cik Latvijā slikta valdība, ka nedod naudu psihiatrijai. tāpat viņi medijos vaid, kāpēc cilvēki pie viņiem neiet, kad tiem ir depresija.

atvaino, mazliet aizgāju no tēmas, kachenites pastāsts uzjundīja atmiņas...

Pēc tiem sākuma priekiem var būt visādi, jo Tu jau kādu laiku esi dzīvojusi ar aplamo karti, nezinu, cik Tev gadu, neatceros, vai teici, bet tam nav nozīmes; ideja ir tur, ka kādu laiku cilvēks dzīvo, dzīvo un uzslāņo visādus izdzīvošanas mehānismus, kas faktiski visas ir piektās kājas. bet kā nu tā piekto kāju uzreiz atdosi... ja ir bijusi sajūta, ka vajadzētu nomirt, tad nevar apsolīt, ka viņa epizodiski nepieteiksies. esmu sapratusi, ka psihoterapeita kabinets tad ir vislabākā izvēdināšanas vieta. tur vari būt arī pilnīgi droša, ka kariete aiz durvīm nestāvēs.

suns ir jārok, un tiešām, no malas lasot, var šķist, ka tur jābūt trakam, lai ietu pie psihoterapeita, tāpēc tie, kas nezina un nesaprot, ceļ lielus viļņus. pilnīgi droši no tā nemirst, ja viss notiek profesionālā vidē vienas stundas ietvaros.

Nu jā, es jau biju tā sapriecājušies, ka pēdējos pāris mēnešos katru reizi man bija kāda pozitīva ziņa, ko pastāstīt savam psiham, kāda maza, bet man nozīmīga uzvara. Viņš tikai smaidīja.
Var jau būt, ka tas ir tas "depresijas vāks", par ko Runcene pāris reizes runājusi. Sajūta tiešām ir tāda, ka kaut kādam kastrolim, nu, manas dvēseles kastrolim vāks novākts, a tur iekšā, ui, kas par riebekļiem savārīti!
Nu, ja kāds te seko līdzi, došu ziņu par saviem jaunākajiem psihoatklājumiem. Piesprādzējieties!

(Nu labi, īstenība es tagad esmu tā kā mazliet, bet kārtīgi iedzērusi, pēkšņi baigi drošā). :-)))

gaga Rakstīja:
-------------------------------------------------------
im, nu,
> manas dvēseles kastrolim vāks novākts, a tur
> iekšā, ui, kas par riebekļiem savārīti!
> Nu, ja kāds te seko līdzi, došu ziņu par
> saviem jaunākajiem psihoatklājumiem.
> Piesprādzējieties!

a tad kad ir s...likti atceries par kaķi
kaķi par ko jārūpējās, ja tev nav kaķis, tad tu esi kādam, kādiem
kaķis un uzturi viņus pie dzīvības, tev nekas nav jādara
vienkārši jābūt :-)

Cilvēks tak nevar dzīvot kaut kādam dzīvniekam. Tas arī ir sviestaini. Tas nav nekāds personīgās dzīves piepildījums- pabarots kaķis.

existential fool Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Cilvēks tak nevar dzīvot kaut kādam
> dzīvniekam. Tas arī ir sviestaini. Tas nav
> nekāds personīgās dzīves piepildījums-
> pabarots kaķis.

savējie sapratīs
sākumā kaķis tad cilvēks,

vajag saprast, ka tu nevari dzīvot bez citiem, kā kaķis
un bez tevis nevar dzīvot citi, kas par tevi rūpējās
īstenībā depresantiem nevaig zāles , bet sajusties vajadzīgiem
a ārstiem vaig topašu sajusties ka ārstē, svarīgiem un tās
zāles varbūt no zemeņu zaptes, lai nebojā aknas, ārstēšanās jau
neotiek ar zālēm, bet rūpēm tobiš mīestību, vai tās imitāciju :-)
bucas
visi visiem ir vajadzīgi, ja nebūtu slikto, tad puse no labajiem būtu tie sliktie
un otrādi , tāpat katram ārstam vaig 20 slimniekus, ja būs visi veseli, atradīsies
citi
..

aberz, draudziņ, zāles nav mans stāsts, ad neesmu lietojusi un ceru, ka arī nenāksies. Būt kādam vajadzīgam, jā, tā ir spēcīga lieta. Zinu, jo esmu nakts vidū, līdz nāvei pārgurusi un izbadējusies, gājusi uz veikalu, lai kaķītim barību nopirktu. Bet ar to vien, ka esi kādam vajadzīgs, ne vienmēr pietiek.

gaga Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> Zinu, jo esmu nakts vidū, līdz nāvei pārgurusi
> un izbadējusies, gājusi uz veikalu, lai
> kaķītim barību nopirktu.

Drīzāk Tu to nosapņoji nakts vidū. :) Beidz fantazēt.

gaga Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> aberz, draudziņ, zāles nav mans stāsts, ad
> neesmu lietojusi un ceru, ka arī nenāksies. Būt
> kādam vajadzīgam, jā, tā ir spēcīga lieta.
> Zinu, jo esmu nakts vidū, līdz nāvei pārgurusi
> un izbadējusies, gājusi uz veikalu, lai
> kaķītim barību nopirktu. Bet ar to vien, ka esi
> kādam vajadzīgs, ne vienmēr pietiek.

tad kad negribās dzīvot, tad tad tajā brīdī vaig atcerēties, ka esi vajadzīga
vienalga kāda tu esi laba, slikta, vesela vai nogurusi, jo ar to ka tu esi, tu
uzturi dzīvību kādam citam

tu esi kā kaķis kādam, kaķis neko nedara, bet viņa dēļ iet noguruši uz veikalu

utt. nevienam nav jābūt labam veselam vai kautkādam, vienkārši jābūt un ja
kāds liek justies vainīgam, tad tikai tāpēc lai pats justos nevainīgs
arī slimiem ir jābūt, jo bez viņiem nebūs veselo utt. vienkārši daži
grib būt veselāki kā citi vai arī ārstēt citus uttt.
bucas
stāsts nav par zālēm točnA

Fool, nu kā šitā var mani nolikt?!? Kaunies!
Tagad man nav kaķa, bet kādreiz, kad bija, reiz bija tā, ka es biju kaut kur izbraukusi uz pāris dienām. Kaķim it kā atstāju paiku un ūdeni, bet vai nu vēlāk atgriezos, vai dzīvokļa biedrene nebija laicīgi atgriezusies, neatceros, bet, kad vēlā naktī no pārbrauciena atgriezos mājās, kaķis sagaidīja ar skaļu "ņau!". Toreiz vēl alkoholu tirgoja visu diennakti, attiecīgi, diennakts veikali bija gandrīz katrā kvartālā. Čāpoju pakaļ pīles pastētei kaķu gaumē. :-))) Dramatisks stāsts ar laimīgām beigām. Dzīvnieks jau no točen bija laimīgs.

Es nezinu vai es esmu esošā vai bijušā kā Tu tur viņas nosauci, bet ideja man vien reiz bija pamatīga. Tiesa nolekt no 4 stāva. Bija ziema, auksti. Es ilgi, ilgi stāvēju uz balkona un pētīju, domās redzēju kā es krītu un sajutu to kritienu...Tikai tad, kad es ieraudzīju kupenas aptuveni 1 m augstumā, man ieviesās šaubas vai tik es nepalikšu dzīva... Un īstenībā bailes no tā, ka palikšu pa pusei dzīva mani atturēja. Iedomājos, ja nu palikšu uz gultas...Mans stāsts sākās ar to, ka es piedalījos psihodrāmā. No tās aizgāju komā. Pārnācu mājās man likās, ka man ir "uzkārts" miris cilvēks ar kuru man vispār nev nekāda sakara. Es viņu jutu. Es jutu aukstumu. Tas ik pa laikam mani pārņēma līdz pašam mugurkaulam. Un aizvien vairāk un vairāk. Es sāku pamatīgi slimot fiziski. Tad es sapratu, ka vairs tā nevaru. Un pēc tā gājiena [tas bija šajā aukstajā ziemā] uz balkona naktī, es sapratu, ka es ar sirdi jutu, ka gribu dzīvot, bet prāts man diktēja, ka vajag mirt. sameklēju sev psihoterapeitu, kas mani "izvilka" burtiskā nozīmē. Mēs kopā izrakām TĀDU suni, ka es gandrīz vai apgāzos. Ar to mana ideja par pašnāvību arī beidzās.

Taču man patīk Tava ideja par Vanšu tiltu... :)

Hmm, izrādās, es te neesmu tāda vienīgā. Pēc pēdējās psihoterapijas sesijas gan atkal sajutos labāk, nu vismaz attiecībā uz nomiršanas tēmu. :-)

Gaga, vari būt mierīga! Tu esi pilnīgi normāla, ar Tevi viss ir kārtībā! Tu noteikti neesi [TĀDA] viena :D



Edited 1 time(s). Last edit at 29.09.2010 15:21 by Aunelis.