Lūgums palīdzēt ar padomu.... Man ir klaustrofobija visu apzinīgo vecumu, tapēc esmu iemācījusies tai pielāgoties - nekāpju liftos utt..., bet tagad ir pienācis brīdis, kad man ir jālido ar lidmašīnu.... Protams, nekad to neesmu darījusi iepriekš minētā iemesla dēļ. Tās manas bailes nav par lidošanu pašu - pacelšanās, nolaišanās un viss pārējais ar lidmašīnu saistītais, bet gan nenormālas bailes no tā, ka tur būs tās klaustrofobiskās sajūtas - durvis ciet, logi arī - slēgta telpa vārdu sakot... Man nav ne jausmas kā man rīkoties - psihoterapija, medikamenti... Varbūt kāds man var kautko ieteikt... (izņemot to, lai nelidoju :) ). Paldies jau iepriekš!

Viskijs (vai kas tamlīdzīgs). Pirms lidojuma un lidojuma laikā... Bet nu vispār jau lidmašīnu ar liftu ir grūti salīdzināt. Tad jau Tu ar sabiedrisko transportu arī nebrauc...?

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Sabiedriskajā veras vaļā logi un durvis... Lidmašīnā diezvai :)

Hmm? Kā tad tajā lidmašīnā tiek iekšā un no viņas ārā...? Daudz kas atkarīgs no lidmašīnas tipa. Nu, es nezinu kāda tur var būt klaustrofobija lielajās...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

ir tādi dienas trankvilizatori, bet tad Tev jāpamēģina iepriekš, jo katram var būt savas reakcijas.

Adaptol, grandaxin, arī xanax, lexotanil. ģimenes ārsts var izrakstīt. alkohols var uzvesties ļoti dažādi, bet, ja ir pieredze ar lietošanu stresa situācijās, tad kāpēc ne.

hipnoterapija var palīdzēt, kognitīvi biheiviorālā arī, tāpat psihoanalīze, bet tad jau Tu nepagūsi nekur aizlidot, jo psihoterapija vienmēr prasa laiku.

var mēģināt pats bišku kognitīvi paskatīties. kas var notikt ar Tevi? sāksi smakt, sirds klapēsies? no tā nemirst, jo tās ir iedomas Tavā galvā. reāla apdraudējuma taču nav. un, ja cilvēks no šausmīga pārbīļa tomēr mirst, tad tas notiek ātri, to Tu pat nepamanīsi. tas nebij domāts nopietni, bet dažkārt tas palīdz.

Nu no tām sajūtām (sāksi smakt, sirds klapēsies?) man arī ir paniskas bailes... Ja sāksies panika, ko tad... Lidojums ilgst tieši tik ilgi, cik ilgst, lidmašīna manis dēļ nenolaidīsies un neizlaidīs ārā :) Saprotu, ka tas viss ir pašas prātā/zemapziņā... :(

Man varbūt nebija tik trakas sajūtas, bet kad pirmo reizi lidoju pāri okeānam (10 stundu lidojums), arī bija panika tieši par to, ka nevarēs jau izkāpt ārā, ja kas. Man palīdzēja vienkārša doma par to, ka viss personāls, sākot ar pilotu, beidzot ar stjuartiem, ir tieši tādā pašā situācijā un viņi visi grib atlidot sveiki un veseli atpakaļ pie savām ģimenēm. Gan viņi mācēs parūpēties par to, lai viss ir kārtībā.
Šitāda vienkāršā pašiedvesma man toreiz nostrādāja.

Paldies!

Man pāris gadu atpakaļ skāra šī pati problēma....aizgāju pie ārsta un izstāstīju, man izrakstīja 0,5 xanax, pirms lidojuma izdzēru 1 tbl, aizlidoju līdz Spānijai bez problēmām:) Uz doto brīdi situācija ir šāda- ar liftu nebraucu,jo ir iespēja uzkāpt arī ar kājām, bet lidmašīnas vnk dievinu, tagad lidoju arī bez xanax....lidmašīnā sēdi kā viesistabā,nekādas saistības ar liftu, un tur visu laiku notiek kāda rosība- pats vari aizšaut līdz tualetei, kaut noskalot seju ar aukstu ūdeni, apkalpošana lidojuma laikā, kafija,tēja, televizors....Lido droši!!!

Labdien!
Atļaušos pacelt vecu tēmu, jo blakus visam citam arī man kopš pagājušās vasaras ir klaustrofobija, pēc reizes kad man palika slikti starppilsētu autobusā, kuram nelaimīgā kārtā bija neatveramas lūkas. Pirms tam braukāju pat lielā karstumā un nervu sistēma turēja. Bet tad viena neveiksmīga diena, kad biju uzvilkusies no fiziskas darbošanās un viss. Viss sākās ar to, ka izpētīju, ka nekas neveras vaļā un tad nāca tāda kā negatīva un šausminoša apskaidrība, ka 40 minūtes es bez uzmācīgas vēlmes izkāpt neizturēšu. Pie tam, kā zināms, starppilsētu autobusi ir tādi šauri, kas pats par sevi ir "labs" pamats klaustrofobijai, bet agrāk es ar tādiem braukāju pat ir visām savām nervu problēmām un nekādu stulbu domu, bet tagad..Jūtos piesieta, bet tagad taču nāk vasara, gribās pie dabas.
Esmu sapratusi, ka bailes no šauras telpas ir sekundāras bailēm no tā, ka nav gaisa. Tagad pat lielās telpās, ja sajūtu samazinātu skābekļa daudzumu, man nāk virsū tieši tā pati klaustrofobija. Diemžēl man šī lēkme nozīmē arī krampjus, kuru rezultātā kļūstu pilnīgi bāla un nespēcīga. Un ir kauns arī no pārējiem pasažieriem autobusā, tas pat sastāda 1/3 no bailēm, iespējams. No kā īsti baidos? Nē, ne no nomiršanas. Baidos, ka sākšu psihot. Tāda sajūta, ka trakums nāk virsū un būtu gatava uz jebko, lai tiktu ārā. Nezinu, pat demolēt kaut ko. Bail laikam, ka tomēr neizturēšu un izkāpšu, ka netikšu līdz mērķim un palikšu kaut kur uz šosejas.
Problēma patiesībā ir iekš tā, ka nevaru izturēt tieši garākus pārbraucienus. 20 minūtes izturētu, to mans prāts uztver vēl normāli (ar izņēmuma reizēm, kad ir īpaši fobisks noskaņojums).
Varbūt kādam ir bijis līdzīgi? Kā lai dabūn ārā no prāta to šausminošo nospiedumu, kurš tur palika pēc pirmās lēkmes. Šīs ne tuvu nav vienīgās bailes, kas manī ir, es pati par sevi esmu stipri fobiska un neirotiska, bet tomēr agrāk vismaz pārvietoties ar transportu es varēju. Toties esmu pārvarējusi fobiju doties uz lielveikalu, piemēram, bet tas jau bija sen.
Piebildīšu, ka ar mašīnu varu pārvietoties, lai arī tā ir daudz mazāka telpa par autobusu, tomēr tajā var atvērt logu un ja kas, vienmēr var arī apstāties. Bet autobuss manis dēļ nestāsies. Kaut toreiz, kad bija pirmā lēkme, pat apstājās, jo bija jauks šoferis, tomēr viņš nevarēja stāvēt tik, cik man vajag. Nekādas kontroles pār procesu.
Tas, ko es gribētu - kaut kā tikt vaļā no milzīgās iekšējās nevēlēšanās kāpt tajā transportā, jo tieši šī nervozā negribēšana, baiļošanās jau pirms tam, var izsaukt lēkmi. kaut pirmo reizi lēkme atnāca ļoti strauji. Nezinu, varbūt nevajadzēja mocīties toreiz un jau uzreiz kāpt ārā. Varbūt tad nebūtu tas satraumējums tik liels. Diemžēl tajā paša dienā bija jābrauc arī pretējā virzienā ar pēdējo reisu un arī tur man bija šī pati lēkme. Tā bija šausmīga diena..

Būtu īpaši priecīga, ja man atbildētu Runcene, bet gaidīšu arī citus komentārus :)

Mēģini pievērsties kam citam, tā novēršot domas. Klausies mūziku, lasi kaut ko, runā pa telefonu u.tt.

Mīļā Ugunspuķe,

Par runcenes gaitām nu jau vēsture klusē...

Gribētos pateikt kaut ko tādu, kas palīdzētu ātri un droši, bet laikam nevarēšu.

Pa gadiem esmu dabūjusi gana daudz pazemības, lai saprastu, ka nevienu no tā nav iespējams izglābt. Paši glābjas saviem spēkiem vai neglābjas un top saspiesti.

No mūsdienās zināmakajiem un arī slavenākajiem Taviem gara/problēmas? radiniekiem minams Vudijs Alens. Viņa 20 gadu psihoanalīze jau vien par kaut ko liecina + bagātā daiļrade. Varbūt ir vērts iepazīties.

Stāsts ir garš, bet patiesībā visiem, kam šī liga ir, tas apmēram būs vienāds. Tāpēc nekā jauna uzzināt nevar, nekā unikāla tur nav. Tā nav kritika, vienkārši konstatējums.

Iemesli ir visdažādākie, gan agrāk, gan vēlāk dabūti, visbiežāk tai mazbērna vecumā, no kura mēs gandrīz nekā neatceramies. Un tad vienā dienā kaut kāds palaišanas mehānisms sāk darboties, un viss notiek.

Ir divi ceļi: zāļoties, kas pēc laika nelīdzēs, vai mēģināt sevi izprast.

Šai ziņā turos pie runcenes domām un iesaku psihoterapiju, nekā oriģināla, nekā unikāla, nekā ātra, nekā viegla, bet ļoti daudz vērtīga, kas neļaus kļūt saspiestai un zem šīs nastas sabrukt.

Kā tas beigsies, to mēs nezinām, bet vismaz droši ir tas, ka pat tad, ja pēc psihoterapijas šī liga Tev kaut kādā mērā joprojām piemitīs un no tās pilnībā nebūs iespējams atbrīvoties, tad Tu varēsi gana labi sadzīvot ar to. Cilvēks iemācās saprast, ka ierobežojumi ir visiem.

Par citām metodēm esmu tikai dzirdējusi, tāpēc nevaru dalīties pieredzē.

Paldies Tev, Čorvena, par atbildi un mīļo attieksmi!

Ar V.Allena daiļradi un aptuveno portretu esmu pazīstama, arī pie psihoterapeita ir iets. Tomēr nesen kādas atklātas sarunas rezultātā sapratu, ka savu dziļāko problēmu vēl nemaz nemāku noformulēt, jo tā ir tik viltīga, ka prāts var izmežģīties. Bet labi, ka esmu to sapratusi, tas vismaz dod kādu izskaidrojumu, kāpēc psihoterapija līdz galam nav nostrādājusi. Un, protams, arī kā Tu raksti - ka līdz galam tas var tā arī nepāriet. Tomēr spēja sadzīvot ar bailēm jau šķiet ir gandrīz tas pats, ka to tik pat kā nav, tāpēc tas priekš manis būtu ļoti daudz. Pašlaik it kā ir labāk kā agrāk, bet nezinu, cik ilgi būs spēka sevi uzturēt šajā punktā, ja tālākas perspektīvas nav. Brīžiem šķiet, ka bailes vienkārši viltīgi migrē no vienas situācijas uz otru, no vienas sfēras otrā. Mainās tikai objekti. No otras puses - nebūtu tās nelaimīgās sakritības toreiz tai dienā, kad palika slikti, varbūt šāds secinājums nebūtu jāizdara. Mjā, sarežģīti, lai gan jau ilgu laiku ir sajūta, ka atbilde kaut kur tepat acu priekšā vien plivinās, bet nevaru vai varbūt pat īsti negribu to noķert.
Esmu nogurusi no bailēm, tā gribās just paļāvību, vieglumu un pat bezatbildību. Piebildīšu, ka pašlaik no visām atbildībām reāli es bēgu, jo zinu, ka uztveršu tās pārāk smagi, tomēr tā atbildības un nopietnības sajūta tepat vien ir un spiež. Gribu kaut kā mainīt uztveri.

ey Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Mēģini pievērsties kam citam, tā novēršot
> domas. Klausies mūziku, lasi kaut ko, runā pa
> telefonu u.tt.


To jau it kā saprotu, bet ir problēma - autobusā lasot paliek slikta dūša, no skatīšanās uz leju, tāpēc pat krustvārdu mīklas minēt varētu būt sarežģīti. Atliek tikai klausīšanās. Mūzika neder, jo nenovērš tik ļoti uzmanību. Esmu domājusi par kādām lekcijām vai ko tādu, bet arī - tur vajag kaut ko neitrālu vai nenopietnu, kas nesatrauc, bet tomēr pietiekami ieinteresē. Tikko iedomājos - varbūt kādu humora šovu. Nestulbu.

man ir bailes no šaurām vietām, bet man kautkā ir pohuj uz to, es vnk nenokļūstu šaurās vietās!

enfuego,

Tu neizmanto nevienu transporta līdzekli?
Starp citu, arī lielākā daļa dzīvokļu ir visai šauri..Man gan šajā ziņā nav tik traki, bet reizēm pat nomāc mājas sienas. Ļoti gribētos pārvākties uz plašu, labi vēdināmu telpu ar samērā augstiem griestiem un lieliem logiem.

aa nee man atkal ir bailes tad kad nokluustu sauraa vietaa piemeeram kadaa kanalizaacijas trubaa, tik sauraa es domaaju!

Tās bailes ir jāpārlauž ar milzīgu gribasspēku.....mana meita arī nevarēja iekāpt lidmašīnā,bet reiz bij obligāti jādodas uz Vāciju, neatliekami, pirmās 5min.bija šausmīgas, bet pēc tam visas bailes pazuda.....tagad lido bieži.....lai izdodas....

Man ir klaustrofobija, attiecīgos izmēra iesprostojamos, teiksim, ja atradīšos trubā, kas ir diametrā 2 metri, es kritīšu panikā!!

Vajag būt kā putnam. Viņiem viss poh*j. Tā kā šai dziesmā -> http://www.youtube.com/watch?v=5ObdQOmzdAA

prikoligais klips:D