Es izpētīju šo forumu, taču nekā prātīga par šo metodi neatradu. Vai kāds varētu padalīties iespaidos vai vismaz izskaidrot pie kādiem "nosacījumiem" to pielieto?

Pateicos iepriekš,
Aunelis.

te bij viena meitene, kura gāja. pārāk jauna metode Latvijā, lai būtu daudz info. šāda veido atbildes jāmeklē žurnālos vai grāmatās, netā varbūt tikai īsas rindkopiņas. principā lieto traumatiskām pieredzēm; ir labas atsauksmes.



Edited 1 time(s). Last edit at 27.09.2010 17:15 by Runcene.

wo-wo, es jau tās atsauksmes arī meklēju... :D visi jau tā saka kā Tu Runcene ;)

:D

ārzemju portālos pavandies... angliski palasi. viena mana druška no Vecās Eiropas arī gāja, bet viņa ar pārtraukumiem terapeitējās apmēram 20 gadus, ar visādām metodēm. bija traki nakts murgi, depersonalizācija, depresija, trauksme, panika, veģetatīvi traucējumi, kas jau te visiem apmēram utt. nu jau sen ir pēc cilvēka. kas tieši vislabāk palīdzēja, to diezgan grūti pateikt, bet EMDR laikam bij pēdējais pasākums.

vienā vietā lasīju, ka iesaka vecākiem pēc bērna nāves. bija arī dažas labas pieredzes uzrakstītas, cik nu tur vispār kas labs pēc tam var būt, bet cilvēks spēj tomēr savākties un dzīvot.

Es īsti nezinu, vai Latvijā kāds praktizē "pliko" EMDR, liekas, ka vairāk terapeits skatās, kuru metodi kurā brīdī lietot. Tā specifiski šī metode bija atzīmēta Anitai Pīlēnai, bet zinu, ka vairāki psihoterapeiti to ir apguvuši.

Es arī tā saprotu, ka šo metodi lieto tādām "pēkšņām" traumām, kā tuvinieku nāve, nezinu, varbūt arī tādiem, kā izvarošana vai autokatastrofa, u.tml. Tad varbūt, ja cilvēks nevēlas ilgstošu psihoterapiju, viņš var iet pie terapeita, kas EMDR ir apguvis, un stādīt priekšā konkrētu pasūtījumu: traumas seku pārstrāde ar šo konkrēto metodi.

uhu... Nu aptuveni skaidrāk palika... Budu dumaķ! :)


Aunels.

Hmm? Ja palasa ko raksta tie psihoterapeiti, tad sanāk, ka visi tiek nemitīgi traumēti ar dzīves realitātēm un bez terapista palīdzības jau nu nekādi galā netiks... āksti tādi...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Ja palasa, ko saka kurpnieki, tad sanāk, ka visi nemitīgi lauž un plēš apavus un bez kurpista palīdzības jau nu nekādi galā netiks... āksti tādi...

No tā mēs varam secināt, ka katrs velk to sedziņu uz savu pusi... tikai psihoterapeitu gadijumā tas notiek uz visādu garā vājo un nelaimīgo rēķina... nāsmuki, nāsmuki...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

common, kad man kurpei 10 cm papēdis nolūza un vajadzēja klibot, es ar' biju nelaimīga un ne īpaši līdzsvarota.
Man liekas normāli, ka pasaule ir iekārtota tā, lai cilvēks pats saviem spēkiem ar savu dzīvi netiktu galā. Es vienīgi nesaprotu, kas Tev niez tajā, ka dažādi cilvēki izvēlas dažādus veidus, kā tikt galā ar savām problēmām.

To būs gari jāskaidro... un es nedomāju, ka šajā sadaļā kāds to sapratīs...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Nu tad došu Tev tradicionālo padomu, ko parasti dod visiem garā vājajiem: Tu vienkārši atslābsti un nedomā par to. Vai arī: vajag tikai saņemties. :-))))

Personīgā pieredze, protams, ir diža lieta, tā dažkārt uz visu mūžu izveido noteiktu un nesatricināmu priekšstatu par noteiktu profesiju vai da jebkādu citu sabiedrības grupu. Bet man, piemēram, daudz lielāki šarlatāni šķiet daudzi "parastie" mediķi, kas, piemēram, tā vietā, lai cilvēkam iemācītu normāli ēst un turēt rumpi normālā fiziskā kondīcijā, ārstē viņam gastrītus un diabētus, operē gūžas un muguras, utt. lielā skaitā.

gaga

Pilnīgi pekrītu... Bet varētu teikt tā, ka taisnība nav nedz galēji labējiem nedz galēji kreisajiem... Patiesība ir apmēram pa vidu...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

patiesība ir tur ārā! :D:D:D::D

ku!
Piekrītu. Neviena terapija, fiziskā vai garīgā, nav panaceja, it īpaši jau, ja cilvēks pats savā labā ne pirkstiņu nekustina. Bet ja pats grib uzlabot savas dzīves kvalitāti un aktīvi pie tā strādā, tad terapeits (kāds nu kuram vajadzīgs, fizioterapeits, psihoterapeits vai zobu higiēnists:-)) var būt ļoti labs atbalsts.



Edited 1 time(s). Last edit at 29.09.2010 11:30 by gaga.

esmu terapijā, visa cita starpā strādāju, lai pārvarētu ilgstošas seksuālās vardarbības sekas un ar to saistīto ptsd.

terapijas process bija labs, veiksmīgs, bet lēns, protams, reizēm mokošs un likās, ka ir lietas (traumas), kam nekad netikšu pāri. atklātās attiecībās ar cilvēkiem, jo sevišķi vīriešiem. nerunājot par jebkādiem pieskārieniem. man piedāvāja apsvērt domu par EMDR. izlasīju visu anglisko internetu krustu šķērsu un piekritu mēģināt. bija bail, jo process paredz "atgriešanos" traumatiskajā situācijā.

neskaitīju līdzi, bet kādās 5-6 EMDR sesijās esmu bijusi (strādājot ar atsevišķiem notikumiem). rezultāts - neticams un fantastisks traumatiskās pieredzes sakarā. vienreiz mēģinājām arī tādai eksistenciālākai problēmai, tad bija savādāk, bez jūtama efekta, bet vismaz parādījās daži vērtīgi pavedieni. zīmīgi tas, ka, ja ir trauma, kas notikusi draudzkārt (kā te zemāk pieminētais piemērs par sišanu - ja esmu sista regulāri), tad vienas konkrētas epizodes pārstrāde var radīt efektu arī par visām pārējām tā tipa traumatiskajām epizodēm (līdz ar to nav tā, ka, ja desmit gadus vīrs mani katru nedēļu sit, tad man nepieciešamas 10x50 emdr sesijas, lai ar to tiktu galā, var pietikt ar vienu vai dažām).

pēc EMDR jutu tik fantastisku atbrīvotības sajūtu no tiem sūdiem, ko biju vilkusi sev līdzi! tāda samērā krasa atšķirība. ja pirms tam kaut kas lika atcerēties kādu traumatisku epizodi, mani pārņēma trauksme, sākās panika, bieži disociējos. jau uzreiz pēc EMDR jutu, kā beidzot uz notikumu varu paskatīties mierīgi - racionāli un ar tādām piezemētām, dziļām un patīesām emocijām (kas neizsit no sliedēm). sākumā pat bija nedaudz bailīgi, jo tas likās kaut kā brīnumaini, "maģiski", ka tas tik īsā (bet intensīvi pavadītā) laikā var notikt. tāpēc daudz lasīju par metodes efektivitātes bioloģisko skaidrojumu.

man ir radies iespaids, ka metode vislabāk strādā tām traumatiskajām pieredzēm, kam var atrast koncentrētu, konkrētu centrālo notikumu/traumu. bet, protams, neesmu eksperts.

jāņem vērā, ka emdr sesija var būt krietni ilgāka kā parastā terapijas sesija (klasiskās 45 - 60 minūtes). pa miglu atceros, ka asv arī emdr ir limitēts stundas ietvaros. nu, šoreiz nepabeidz, nāc nākamreiz. pēc manas pieredzes man tas liktos briesmīgi, jo priekšlaicīgi pārtraukts process var būt ļoti "dziļā un sāpīgā" vietā, nezinu, kā ar tādu varētu izdzīvot nedēļu. tāpēc ir svarīga vienošanās ar terapeitu par to, kā tas notiks. loģiski šķiet, ka procesam ieplāno vairāk laika (un vienojas, vai maksa notiek kā parasti par vienu sesiju vai par laiku).

sesija sākas, vienojoties par procesu. vienojoties par drošo vietu, par kuru domāt, kurā atgriezties ja process paliek pārāk "grūts", tā palīdz arī sesijas beigās. tālāk turpinās, izstāstot par notikumu, ar ko grib strādāt (man šķiet labi to izlemt jau laicīgi). uz šo sāpīgas atklātības daļu reizēm jau bija grūti/ļoti sāpīgi saņemties (ieslēdzas reizēm doma no malas - es ienāku šai kabinetā kā "normāls" cilvēks, sāku rakņāties traumās un novedu sevi līdz tik briesmīgai pašsajūtai. bet, protams, tam nevajag ļauties). tad sakas pati emdr sesija.

ko tā metode īsti dara? mēģināšu nesarunāt muļķības un teikšu ļoti vienkāršoti - traumai notiekot un saglabājoties atmiņā, konkrēts notikuma fakts ir saistīts ar notikuma brīdī piedzīvotajām emocijām.

piemēram, mani sita un es jutos nenormāli pazemota, vainīga, bezvērtīga un vāja. šie divi apgalvojumi atmiņā ir saistīti un aktīvi uzjundī, ikreiz par to atceroties. emdr sesijas laikā tieku līdz tam, ka atskatos uz šo notikumu ar šī brīža skatienu - tas cūka mani sita, bet es taču nebiju to pelnījusi, es tagad nepieļautu, ka man ko tādu dara, es esmu droša par saviem spēkiem aizstāvēties, nevis ļauties. ar emdr sesijas palīdzību prātā atmiņas fakts (mani sita) tiek savienots ar jauno pārliecību un emocijām (pārliecību par sevi un saviem spēkiem). turpmāk, atceroties to, ka mani sita, es nevis atkal sajūtos bezvērtīga un panikoju, bet, piemēram, jā, man ir skumji, esmu cietusi no netaisnības, bet tas ir manā pagātnē un man netraucē šeit un tagad.
cik atceros, tā fakta un emociju saite veidojas starp abām smadzeņu puslodēm. līdz ar to, pamīšus stimulējot vienu un otru puslodi, tiek izveidota jauna saite.

populārākā un pirmā stimulēšanas metode bija ar acīm - liekot sekot līdzi, piemēram, rokas kustībām no vienas puses uz otru, skatoties uz tajā turētu objektu (kaut vai pildspalvu). cik zinu, štatos, kur metode ir attīstītāka, piemēram, ir speciāli aparātiņi, kas vienkārši pamīšus ieslēdz gaismiņu ekrāna labajā un kreisajā pusē vai tamlīdzīgi. var izmantot arī taktīlo stimulēšanu (ar pamīšus pieskārieniem uz labās/kreisās rokas vai ceļgaliem), var izmantot audiālo (uzliekot austiņas, kuras pamīšus atskaņo signālu te vienā, te otrā ausī). sākumā sabijos ar potenciālu līdzību ar hipnozi, bet tam nav vispār nekāda sakara, sesijas laikā 100% esi pie apziņas u.t.t.

tātad, kad vienojas par drošo vietu un notikumu, domās tajā notikumā atgriežas. īsu brīdi notiek stimulācija, tad pauzīte, saproti, ko jūti. tad turpinājums. tā visu laiku. protams, tur miljons variācijas, cik un kāda terapeita iejaukšanās vajadzīga pauzītē ar kādu konkrētu jautājumu vai ko tamlīdzīgu. procesa laikā vienkārši vienā brīdi piedzīvo to "pārnesi", to atdalīšanos no pagātnes un savienošanos ar tagadnes realitāti.

process var būt baigi, baigi dziļš (tik dzīvi atceroties pagātnes notikumu), līdz ar to grūts un sāpīgs. prasa arī fizisku spēku, tik ilglaicīgi koncentrējoties gan ar maņām, gan prātu. pēc intensīvākās sesijas gandrīz diennakti nogulēju (lasot internetā secināju, ka tas nav nekas neparasts). citreiz vienkārši visu vakaru mierīgi veltīju sev. katrā ziņā vērts lietas sakārtot tā, lai nav nekur jāskrien, nekas nopietns jādara (lai gan nav jau tik traki, esmu arī pēc tam vēl uz darbu gājusi un tikai mājās tiekot atslābusi). process prasa drosmi atgriezties pagātnes realitātē un "ieskatīties tai acīs", protams, ka vieglāk ir no tās bēgt un izvairīties. bet pēc savas pieredzes zinu, ka tas noteikti ir to vērts.

man radies iespaids, ka emdr veiksmīgi var notikt tikai tad, kad ir izveidojies pietiekami labs kontakts starp klientu un terapeitu, kad šajās attiecībās ir uzticēšanās.

te, manuprāt, laba vieta, kur skatīties, pie kā vērsties šīs metodes sakarā: http://www.miervidi.lv/lat/profesionala_izglitiba/emdr/atsauksmes_par_emdr_kursu

tāds, lūk, skatījums, no manas, klienta puses. ceru, ka lielas muļķības nesarunāju.
īsumā - par metodi varu teikt visu to labāko, tā palīdzēja man kardināli mainīt savas ikdienas dzīves kvalitāti.


p.s. šī metode netieši atsaucas arī uz tādiem empīriskiem piemēriem, kā, piemēram, to, kāpēc pastaigājoties mēdz sakārtoties domas un uzlabojas oma (iešana ir ritmiska, pamīša kustība te ar vienu, te otru kāju, kas līdzīgi stimulē puslodes, pastaigas laikā arī metodes radītājai ienākusi prātā ideja par šo lietu), kāpēc stresa laikā reizēm, paši neapzinoties, bungojam sev pa kājām vai pa kādu virsmu pamīšus ar vienu un otru roku, pamīšus dīdām kājas pret zemi. protams, šīs ritmiskās, bieži vien neapzinātās kustības neveic to pašu (tik dziļu) darbu kā emdr, taču darbojas līdzīgi un var noderēt ikdienā.

Nu jā, interesanti... es jau no sākuma padomāju, ka tā ""atgriešanās" traumatiskajā situācijā" ir seksuāla vardarbība psihoterapeita izpildijumā... bet izrādās nē...

Bet vai nevarētu pie domas "jā, man ir skumji, esmu cietusi no netaisnības, bet tas ir manā pagātnē un man netraucē šeit un tagad" pieturēties bez visas tur terapeitu apmeklēšanas un naudas atdošanas... tobiš vienkāršāk, nesarežģijot to lietu... var tajā laikā pastaigāt pa iztabu lai nostiprinās abās puslodēs...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Ir šausmīgi grūti visu laiku pieturēties pie kādas domas, tas traucē brīvi plūst citām domām. Bet, ja tās domas, pie kurām jāpieturās, ir divdesmit, vai varbūt piecdesmit, tad jau kļūst grūti vispār ko citu domāt, pat tik elementāru lietu kā maizi nopirkt. Un tad vēl domas ir viltīgas, nomodā un pie labas veselības var braši turēties, bet miegā smadzenes beidzot gavilē, jo tikušas pie runāšanas.
Ai, nu es te aizrunājos, savā naivumā cerēdama izglītot ku!

Bet vispār vajadzētu kaunēties cilvēku, kas atklāti stāsta par savas dzīves tumšākajiem brīžiem, pamācīt un stāstīt kā nevajadzēja darīt, proti, meklēt palīdzību un to saņemt.

ku!
nu, ja Tev ir vajadzība un šķiet, ka tas ir pa spēkam, aiziet, uz priekšu.

katrā ziņā, tur nepietiek ar padomāšanu un parunāšanu, tas ir kas daudz vairāk, dziļāks. es krietnu laiku domāju, ka varu to pati. nonācu situācijā, kurā zinu, kā "varētu, vajadzētu" domāt un rīkoties un tā darīju. piemēram, sapratu un nolēmu, ka sex vardarbība ir mana pagātne, ka esmu nevis victim, bet survivor un tamlīdzīgi, ka visi vīrieši nav vardarbīgi un tamlīdzīgu, atvainojiet, bullshitu. es tādā veidā vienkārši "iemācīju" sev "pareizas" domas, bet kāda gan tam nozīme, ja tas nekādā veidā neiet kopā ar sajūtām. es varu izlemt un izdomāt, ka no vīriešu pieskārieniem vairs nebaidīšos, kādu laiku pat, nedaudz nemanāmi disociēdamās, tā arī darīšu, bet patiesībā visu to laiku apspiedīšu savas nenormālās bailes. un, kad tādam maisam gals vaļā, tad nevienam nav labi. bet vēl viena ļoti, ļoti nozīmīga lieta - cilvēkiem parasti šādos ļoti grūtos, dziļos procesos ir nepieciešams atbalsts no malas. ir labi, ja ir tuvinieki, draugi, bet es ļoti novērtēju arī profestionālu, emocionāli "neitrālāku", neegoistisku atbalstu no speciālista.

jo, redzi, ku! ja jau tas būtu tik vienkārši, tad, manuprāt, daudz vairāk cilvēku to arī darītu. pēc Taviem komentāriem, ko te šur tur redzu, saprotu nostāju par to, ka terapija ir savā ziņā naudas un laika izšķiešana, "draugs"/uzklausītājs par maksu, lai gan cilvēki apkārt ir tādi, kam par klausīšanos nav jāmaksā. un, lai gan tam pilnīgi nemaz nepiekrītu, nu labi, pieņemsim, ka kādi tādi klienti arī ir - tādi, kam vienkārši gribas, lai kāds viņiem velta nedalītu uzmanību u.tml. (starp citu, arī tāda cilvēka gadījumā, iespējams, zem tā ir kāda lieta, par ko tas liecina un ko būtu veselīgi īstajā laikā atrisināt). bet, redzi, dzīvot ar paniku, trauksmi vai, piemēram ptsd ir pietiekami grūti un mokoši, lai gribētos darīt jebko, kas palīdz (un, vēlams, ne tikai īstermiņā). ja jau tik vienkārši cilvēki paši varētu tikt galā, tad daudz vairāk to arī darītu. protams, ir svarīgi, lai katram cilvēkam apkārt ir atbalsta loks, pie kā primāri vērsties, bet ir stulbi neko nedarīt tālāk, ja ne pats, ne ar atbalsta loka palīdzību nevar ar problēmu tikt galā. tur rodas visi tie mūsu līdzcilvēki, kas apaug ar problēmām, ar vienu izlikšanos kompensē simptomu, ar kuru kompensē citu simptomu un tā tālāk. kam tas ir labi? tas nav veselīgi!

bet vispār psihoterapijā un psiholoģijas pētījumos par šo metodi ir diskusijas un, protams, arī kritika. lasīju, ka traumu pārvarēšanas rezultāti ir tieši tādi paši kā "parastai" traumas pārstrādei sarunu ceļā. var jau būt. taču priecājos par šo iespēju izmantot emdr.
reiz, kad nebija plānots un nebija tik daudz laika (lai gan neatceros - varbūt lai vienkārši pamēģinātu), vienu traumu pārstrādāju arī vienkārši sarunu ceļā. tas bija ātrāk, daudz, daudz grūtāk, bet tikpat efektīvi. šķiet, ka šādai traumas pārstrādei klienta-terapeita attiecībās jābūt vēl lielākai, es teiktu, īpašai uzticībai, salīdzinot ar emdr.

domāju, ka atslēga ir tajā, ka emdr palīdz saudzīgāk atgriezties tajās atmiņās kā vienkārši, tieši, atklāti par to runājot. emdr laikā viss nav jāizrunā, jāpasaka, par daļu vienkārši domā.

annafranka, paldies par dalīšanos. es arī teiktu, ka varētu būt kas līdzīgs sarunai, bet katram savs. galu galā metožu ir tik daudz tāpēc, ka cilvēki ir tik dažādi. un par staigāšanu es teiktu, ka to vajag praktizēt, da jebko; velo, skriešanu, peldēšanu... es to esmu darījusi pilnīgā bezspēkā, kad katrs normāls cilvēks saprastu, ka es to nevaru.

ku! vienkārši ir vietējais slimnieks, kuru foruma administrācija ir izlikusi apskatīšanai, kā lietas beidzas, ja cilvēka dzīve ir gulta - butka - kompis...



Edited 1 time(s). Last edit at 13.10.2010 19:16 by Runcene.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> ku! vienkārši ir vietējais slimnieks, kuru
> foruma administrācija ir izlikusi apskatīšanai,
> kā lietas beidzas, ja cilvēka dzīve ir gulta -
> butka - kompis...

man viens ārsts teica, ka tie nav slimnieki, bet cilvēki, kas lieto zāles
un citi lietojot visu mūžu :-(
Tad jau ārsti, kas lieto zāles aŗi ir slimi? KU sakaŗīgi raksta

reizēm lietas ātrāk beidzas :-( no pārstrādāšanās nu "pārdegšanas"
to esmu izbaudījis uz savas ādas...

tad pardevējam liekas ka viss japārdod un skroderim ka jalāpa,
ka čaplina flmā kad viņš gāja pa ielu pēc darba un
skrūvēja garāmgajēju pogas kā darba skrūves :-(

līdzsavram jabūt
bet tas laikam nav par tēmu

jā, katrs jau var te melst, ko grib...

galu galā, ja jau es drīkstu...

bet šitā veču visa sevī paturēšana drīz beigsies ar to, ka veču vienkārši vairs nebūs... mads jau ir pazudis, ku! slims, aberz nestrādā, jo nozāļots... nu, i ko gribat? lai sievietes Jūsu pēdās iet?

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> jā, katrs jau var te melst, ko grib...
>
> galu galā, ja jau es drīkstu...
>
> bet šitā veču visa sevī paturēšana drīz
> beigsies ar to, ka veču vienkārši vairs
> nebūs... mads jau ir pazudis
kurta mads pazudis?
, ku! slims, aberz
> nestrādā, jo nozāļots... nu, i ko gribat? lai
> sievietes Jūsu pēdās iet?

veči jau nepazūd tikai izvairās :-)
aberz bija nozāļots bet tagad atzāļots... darbs nav pašmērķis
darbam jēgu vaig, naudu, pieredzi, pasaules glābšanu, profesionalu
intersi vai ko, darbs darba dēļ ir sērkkociņu pārkraušana no viens čūpas otrā....

sievietēm večiem pēdās iet nevaig, vaig nelaist garām
varbūt, vai iet pa priekšu lai redz ... kautkā tā....
bucas

annafranka, Tev nevar privātu ziņu nosūtīt. Lūdzu sazinies ar mani, gribu Tev šo to pajautāt.

Auneli,
tagad esmu sasniedzama, nosūtīju Tev ziņu.

annafranka Rakstīja:
-------------------------------------------------------




> populārākā un pirmā stimulēšanas metode bija
> ar acīm - liekot sekot līdzi, piemēram, rokas
> kustībām no vienas puses uz otru, skatoties uz
> tajā turētu objektu (kaut vai pildspalvu). cik
> zinu, štatos, kur metode ir attīstītāka,
> piemēram, ir speciāli aparātiņi, kas
> vienkārši pamīšus ieslēdz gaismiņu ekrāna
> labajā un kreisajā pusē vai tamlīdzīgi. var
> izmantot arī taktīlo stimulēšanu (ar pamīšus
> pieskārieniem uz labās/kreisās rokas vai
> ceļgaliem), var izmantot audiālo (uzliekot
> austiņas, kuras pamīšus atskaņo signālu te
> vienā, te otrā ausī). sākumā sabijos ar
> potenciālu līdzību ar hipnozi, bet tam nav
> vispār nekāda sakara, sesijas laikā 100% esi
> pie apziņas u.t.t.

nu ja te spēle ar trim krūzītēm un uzpirksteņiem varētu būt sarežģīts uzdevums
bet ar divām krūzītēm, kura bija mana kura tava? tas derētu

klasisks piemērs ka puslodes seko līdz un cenšas nesajaukt
savējo ar svešõ, kautgan abas tāču vienādas

paradoskss ir tas
ka kāpēc vispār jāšķiro ja abas vienādas tad tačū vinalga