Īsti nesaprotu ar ko sākt. Lietas būtība ir tēmas nosaukumā.
Es nesaprotu savas sajūtas. Nonācu pie kaut kādas komunikācijas kļūdas vai... Darbā viss ir normāli, runāju gan ar kolēģiem, gan pa telefonu ar viesiem un par visu. Līdz ko esmu citā vidē...tā viss. Un turpinās tas viss jau veselu nedēļu. Es komunicēju ar visien citiem vienīgi atbildu rakstiski. Vot skatos acīs, uzklausu, bet - uz lapiņas uzrakstu savu atbildi. Un brīžiem [vai arī atkarībā, kas par cilvēku, cik tuvs] vispār ir tā, ka paklausos un neko neatbildu.

Agrāk man tā nebija. Vienīgi šobrīd ar savu psihoterapeiti izrakām vienu suni. It kā izlaidu viņu caur sevi un atrisināju. Bet "uzskrēju" citam sunim, kas panesās visās iespējamās frontēs izņemot darbu... un es vairs nesaprotu, vai man ir stadija, ka es vairs negribu vai nespēju runāt. Vai kaut kas tāds līdzīgs ir kādam bijis?

man tā gluži nav bijis, bet es esmu aizgājusi ciet pa visām līnijām, kad es vispār nekomunicēju vai darīju to ar pāris cilvēkiem. tas bija pirms kāda suņa izrakšanas. es domāju, ka Tev tā ir aizsardzība. pret ko? es nezinu, bet varētu domāt, ka pret nākamo suni. varbūt aiznākamo, kuru jau saod.

vispār cilvēks ir ar slieksmi sēdēt virsū tam, kas viņu moka, un enerģiski pretoties tam, kas varētu viņu no šī mocītāja atbrīvot.

vēl man šķiet, ka katram ir viens lielais suns. pārējie ir krančeļi, lai gan arī var mesties kājās.



Edited 1 time(s). Last edit at 30.09.2010 14:35 by Runcene.

aizsardzība? pret citu?...es pēkšņi neredzu likumsakarības starp vairākām lietām. Arī attiecībām ar savu otro pusīti. :( es pat 100% nevaru apgalvot, ka izraku suni. Varbūt izraku, bet varbūt, ka man ir nojauta, ka tieši TUR var izrakt tieši TO suni. UN staigāju riņķī apkārt. [bet arī par to man nav pārliecības].

Nē, laikam tomēr kaut ko izraku. Patiesībā, noskatījos vienu filmu, atcerējos fragmentu iz bērnības, kad mācījos spēlēt uz klavierēm tieši to dziesmu, mūziku, kas bija tajā filmā. Vienīgi bērnībā pie šīs melodijas man paziņoja, ka man nomira ļoti tuvs cilvēks. Mamma. Un visi cilvēki, kas bija tajā klasītē izgāja, es paliku viena ar to tukšumu, kas man iestājās. Un ŠĀDU tukšumu es neviļus pārnesu uz attiecībām ar savu draugu Un nesaprotu, kas pie velna tas ir. Brīžiem iedomājos, ka jādara gals attiecībām. Bet kāda X'a pēc?

Agrāk es runāju visu un par visu. Es biju tā, kas attiecībās bakstīju "Kas ir? Davai izrunāsimies!" A tagad neko nesaku. Paklausos, paskatos kā tāds suns nolaistām acīm un ausīm...un labākā gadījumā uzskricelēju kaut ko uz papīra. Un visu laiku raudu.

Varbūt tā ir tā Melnā kopā ar rudeni? :)



Edited 1 time(s). Last edit at 30.09.2010 16:07 by Aunelis.

Pamēģini, kad raudi, izdomāt šai konkrētai raudāšanai tēmu. Nu, es vismaz iedomājos, ka lielākoties Tu raudi vienkārši tāpēc, ka nāk raudiens. Nu un kad nākamo reizi uznāks, izdomā jebkādu sāpi, kas ienāk prātā un raudi par to. Kaut vai par to brīdi, kas Tev paziņoja par mammas nāvi un par to, cik Tu biji maza un neaizsargāta tobrīd. Vai par nesaprašanos ar otru pusīti. Vienalga par ko, bet mēģini piešķirt savām asarām konkrētu nozīmi katru reizi.

Var jau arī būt tā, ka šis ir nejēdzīgs padoms. Tā ir mana (gandrīz) pašizdomātā metode.

rudens var asociēties ar nāvi. simboliski. protams, kā kuram, bet ir liela iespējamība.

[manās iepriekšējās attiecībās dienā, kad izvēlējāmies KAD precēsimies, mans draugs gāja bojā aoto avārijā]. Pagāja laiks, kad es atkal esmu attiecībās. Iepriekš "es visu laiku kliboju" ar/par domu, ka viņš noteikti nomirs. Šobrīd esmu par 90% tai domai pāri].



Edited 1 time(s). Last edit at 30.09.2010 16:12 by Aunelis.

Nu, pirmkārt vajag atbrīvoties no visādiem prāta pisējiem ps-terapeitu izskatā kas mēģina kaut ko mistisku iestāstīt un pārstāt melot sev par to, ka nesaproti savas sajūtas. Sajūtas ir Tavas un Tu vienmēr tās 100% saproti. Cits jautājums vai Tu vari viņas interpretēt tā kā no Tevis to sagaida. Vajag cienīt sevi un nenodarboties ar sevis izvarošanu. Negribi runāt - nerunā. Es arī maz runāju tāpat vien. Neredzu ar ko un par ko runāt. Varākums cilvju vispār ir idioti. Ko ar viņiem runāt? Tā kā viss ir kārtībā... Var runāt ar klientiem vai cilvēkiem no kuriem kādu labumu var iegūt bet tāpat vien?? Ko runāt?

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Man kaut kā līdzīgi bija sen. Padsmit gadu vecumā, skolas laikā. Bet tur gan konkrēti gadījumi bija.
Mamma terorizēja brāli, beigās laikam sāka spārdīt ar kājām..... un mani tajā brīdī pārņēma šausmas..... vispirms es sāku kliegt drausmīgi, viņa nepārstāja (citreiz draudēja, ja atļaušos stāstīt, kas notika mājās, parūpēsies, lai es nonāku kādā internātskolā par nepaklausību, vai arī atdos mani manam bioloģiskajam dzērājtēvam .... un tad tik es redzēšot, kur dzīve ļaunāka! (un nebija jau pat jāredz, gana daudz atcerējos, kas notika, kad vecāki nebija vēl šķīrušies... ))

Nākošais solis, ko izdarīju, lai it kā pārtrauktu šausmas, ar mežonīgu spēku, ieskrēju savā istabā, un aizcirtu durvis, tā ka apmetums nobira.. Tad viņa sāka kliegt, ka es taču esmu nenormāla! Tobrīd nodomāju, viss, tagad viņas draudi piepildīsies...

Pēc tā notikuma es ar viņu vairs negribēju -nevarēju runāt... Viņa sāka sūdzēties citiem, ka esmu pēkšņi ku- kū palikusi. ...
Aizveda mani pie psihiatra. Godīgi sakot, man nebija toreiz drosmes pateikt tam ārstam patieso iemeslu, kāpēc ar mammu nevēlos runāt! Es sapratu, ka esmu aizvesta tur, lai mani ieslodzītu internātpalīgskolā, lai gan mācījos labi tolaik (it kā tikai bērnus ar lieliem traucējumiem un nabadzīgām ģimenēm tur sūtīja, bet es nodomāju, ka varu kļūt par izņēmumu, jo viņa ārstam pastāstīja, ka es mājās klapējot kā neormāla durvis un nesarunājos ar viņu, plus vēl galvassāpes no saspirngtas mācīšanās uzradās.... (patiesībā no viņas kliegšanas man šķiet viņas uzradās, jo pārejot mācīties vidusskolā citur, nekādas galsvassāpes man vairāk tik pat kā nebija)

Neatceros, bet laikam no bailēm, ka ārsts arī būs mātes pusē, piespiedu kārtā, ar gariem zobiem, ar pilnībā zaudētu uzticēšanos viņai, atsāku pamazām piespiest sevi runāt.... bet tikai aiz bailēm nonākt citur... kur man varētu būt vēl sliktāk...

Atvainojos, ka stāstu to šeit, bet to psihoterapijā man nav vēl dūšas pateikt, man vienkārši šķiet, ka arī p-terapeits nenoticēs, ka tā bija. Un tas jau nebija vienīgais gadījums. Vēl bija visādos izsmalcinātos sadismos jāskatās ikdienā.... viņas izpildījumā.

Kādreiz ''caur puķītēm'' mēģināju šo to pastāstīt topošajam vīram, bet viņš arī lāga neticēja diemžēl. Jo sabiedrībā mana māte izskatās tik žēlīga/žēlojama persona, kā nekā skolā strādā, tad jau cilvēks nevar būt tāds, ka kaut ko tādu atļautos savā ģimenē!

ezīte

Hmm? Vispār man arī ir gadijies no skolā stādājošo puses redzēt tādus brīnumus, ka mute paliek vaļā... un viņiem vēl ļauj bērnus mācīt??

Bet būtiskākais ir tas, ka Tu to visu saproti un apzinies...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Tāpēc arī negribas runāt :)

Paldies, ku!, ka tici man, ka var tā būt.

Nu jau ar bērniem viņai ir mazāka saskare, vairāk tā pastarpināti, ar telpu tīrīšanu pārsvarā tikai, bet nu savu ''napoleonismu'' cenšās pie katras izdevības tur iespraukt. Sen jau var iet pensijā, bet nē.... negrib labo terorizēšanas vietu zaudēt, jo citādi jau būs garlaicīgi.....

Un kā gan tie pārējie kolēģi to zinātu, ja ne viens no manas vecāku ģimenes neuzdrošinājās to publiskot.... Kauns jau drausmīgs bija. Tagad gan, kad viņa mēģina man ''piesmērēties'', palieku diezgan traka, un atļaujos to viņai pieminēt! Interesantākais bija tas, ka vienreiz saņēmos (ap gadiem 25) par to parunāt, vaiiiiii tas bija baiss skandāls. Mēģināju pateikt, kā jutos to visu redzot, viņa sāka kliegt, krist histērijā, jāteic, ka es arī , tikai savādākā veidā, tādā kā bezspēcībā iekritu un vājumā no dusmām, ka viņa tēlo, ka viss kārtībā un viņasprāt tā ir norma. Pēc tam sekoja pārmetumi, ka novedu viņu līdz slimnīcai.... ka necienu viņu. Bet aizmirst arī svarīgu faktoru, ka arī vecākiem ir jāizrāda cieņa pret saviem bērniem. Vismaz es tā uzskatu. Mēs viņai bijām tikai komandējamās lietas. Mēŗkis ūdensglāzes pasniegšanai, brālis savukārt uzradās, lai varētu lielāku dzīvokli dabūt savulaik (to sarunu skaidri atceros.... pretīgi).

Tagad, kad mani nokaitina viņas pārmetumi par manu nepateicību, jo esot čūsku izaudzējusi savā azotē, gribās ļoti tām ''brīnišķīgajām'' skolas kolēģēm uzrēkt, vai viņas maz vispār zin, kas ir patiesībā noticis, ja atļaujās pārmest , ka nepalīdzu savai ''daudz cietušajai'' mātei. Viņa ideāli ir pārliecinājusi apkārtējos, ka es esmu maita. Ko gan varu palīdzēt cilvēkam, kas ieaudzis mājās mēslos, mantas kultā, bet neatļauj neko sakārtot, vai izmest atkritumus, jo viss ir derīgs. Ar humpalām jau ir pilna viena istaba līdz griestiem gandrīz piekrāmēta, jo nevar taču atteikties, skolai tak pieved pa brīvu!!! jāskrien, jānes ar maisiem mājās..... Pat veļasmašīna netiek pieslēgta, jo izdevīgāk žēloties kaimiņiem, ka nav kur drēbes izmazgāt... Kaut arī ir iegādāta gan padomjlaiku pusautomātiskā ar centrifūgu kādreiz, gan normāla mūsdienu....

Bija laiks, kad lūdzu viņai vienkārši sakrāmēt drēbes maisā, lai varu paņemt un izmazgāt savā mājā.... divas reizes tā izdarīja, bet tad sāka tiepties.... Nebija laikam izdevīgi, ka ir kārtībā viena problēma. Loģiski, ka man jau arī kauns no līdzcilvēkiem bija, ka viņi teica, ka nerūpējos par viņu, jo dzīvo netīrībā un nav pat iepēja drēbes izmazgāt...

Bet tad izdomāju, ka varu taču būt ''sliktā 'meita'' uz pilnu klapi. Kā kāda učene vai kaimiņiene mēģinās mani atkal noķert uz ielas un pārmest ko, pajautāšu, ja ir tik dikti norūpējušies, tad jau paši var palīdzēt viņai? Vienvārdsakot, situācija spiež mani būt uzspēlēti tizlai un nekaunīgai. Tā nav mana labprātīgā daba. Jāpieliek pat liela piepūle, lai tā vispirms jau domās uzdrīkstētos.

ezīte

Es teikšu tā. Tas stāsts ko Tu tiko pastāstiji, patiesībā nav nekāds retums tikai bēdīgi ir tas, ka daudzi cilvēki nespēj savlaicīgi norobežoties un pielikt punktu tai "apcelšanai". Meklējot ceļus kā ar viņu nodibināt kontaktu Tu tikai iztērēsi savu laiku un nervus. Tev vajag kādu mierīgu un prātīgu cilvēku kas Tevi uzklausa, saprot un varbūt ari ko labu iesaka...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

situācija Tevi spiež būt tizlai? murgs...

lai viņa trako un ņemas. nafig Tu uzmācies, kā viņai jādzīvo? lai viņa dzīvo, kā grib...

kaut kas traks, es šoreiz pilnībā piekrītu ku!

man tēvs arī gribēja kārties, ja nebija pusdienas gatavas, uz veikalu negāja, bet es mācījos un strādāju. nu jau ir pagājuši 20 gadi no tā laika, no sākuma bija grūti, bet es ļāvu, lai karas... nezinu, vai vēl ir kāds, kurš tagad labāk orientējas tirgos un veikalu cenās kā viņš. nav ne badā nomiris, ne pakāries. man arī cilvēki prasa, vai es pie viņa eju. nē, neeju. viss. neviens mani aiz rokas tāpēc netur. viss ir tā, kā Tu pati lietas nostādīsi. šitie stāsti, ka Tevi kaut kādi apstākļi spiež, ir Tevis pašas izdomājums, Tavs personiskais cietums, kurā Tu sēdi brīvprātīgi. psihoterapija varētu Tev būt vētraina, ja vien Tu ļausi, lai kāds Tev šito figņu izdabū no galvas laukā,

Runcene, Tu domā, ka to visu vai izdabūt psihoterapijā laukā?

Ezīte, Ku, Runcene...kāpēc tādas lietas dabā ir iekārtots, ka notiek? Tas taču ir ārprāts. Vecāki sačakarē savus bērnus, bērni savējos. Citā gadījumā - paši sačakarēti pārtrauc attiecības ar vecākiem. Tas tā kā tāds maziņš marazmiņš? :)

ja to psihoterapija nevarētu dabūt laukā, tad es vēl tagad skatītos "divgadnieka" histērijas lēkmes... bet tas ir apmēram tas pats, kas nokāpt no atkarību izraisošām vielām, jo cilvēks nemaz nezina, ka viņam nav jābūt savam vecākam par māti. viņš jau piedzimdams to lomu ir dabūjis.

a ko padarīsi? tāda vēsture. ir cilvēki, kam neveicās, bija pasaules kari, 1. un 2., kas neļāva cilvēkiem psiholoģiski nobriest, daži palika bērna prātā, un bērnībā nedabūto pieprasīja no saviem bērniem, privātīpašnieciski paģērēja, lai bērni top viņiem par vecākiem.

normāls, nobriedis cilvēks gados nemaz negrib, ka pieauguši bērni ap vinu ņemas. jāiet uz pensionāru klubu, jābrauc ekskursijā, jādarbojas pa dārzu, uz frizētavu jāaiziet, vēl kāds strādā... ir dzimenītes utt., kad saskrienas, sazvanās... tai paša laikā tāda vecāka bērns vienmēr būs klāt, kad vecākam pa īstam ko vajadzēs.

bet ir dzimtas, kur visi dejo viens ap otru un neviens neizaug, visi saķērušies elkoņos, neviens otru nelaiž vaļā.

ja gribēsi no tādas vides atdalīties, var iznākt, ka paliec svešinieks... es tāda esmu kļuvusi, bet tur nekā nevarēja darīt. citiem ir tiesības uz viņu histērijām, bet man tiesības šo teātri neskatīties.

bet es vēlreiz saku, ka tas ceļš nav viegls.

Man bērnībā ja kāds no viesiem uzrunāja es ieņēmu nekustīgu pozu un klusēju stundām, neatkarīgi no tā kāds jautā vai liek mieru .Šodien es klusēju ja melo vai izrāda pārākumu (pati gan neesmu nekāda dievgosniņa , arī ir nācies kādu pavilkt uz zoba vai uzsist klaču).Un ja melis cenšās uzturēt ilgstošu sarunu man iestājas histērija kuru nespēju kontrolēt.Rezultātā saņemu citu cilveku nicinājumu.Nemāku es draudzēties visi ir ienaidnieki nez kapēc.
Šajā forumā cilvēkus kuri saprot un māk pateikt stingru vārdu ir Ku! un Runcene paldies viņiem par atbalstu.

Man bija tā ka bērnībā tikko es pavēru muti tā man tika aurots virsū (lielākoties mamma). Un tagad paši brīnās un dusmojas un besās kapēc es nerunāju. Cilvēka stulbumam nav robežu.