Sveiki! Eju jau psihoterapijā gandrīz 2 gadus un tas pie kā mēs ar pst. atgriežamies vēl un vēl, ka es nespēju atlaist māti. Viņa jau man nav māte emocionālā izpratnē ļoti ļoti sen. Iespējams, tad, kad sāka dzimt pārējie bērni. Esmu vecākā. Visu mūžu esmu skrējusi pakaļ, lai panāktu viņas labvēlību, ar panākumiem, ar dāvaniņām, ar naudu un zemapziņā cerējusi, ka kādreiz viņa mani samīļos, pamanīs, novērtēs, mīlēs mani tāda, kāda esmu utt. Tagad-pieaugušo pasaulē mātes tēlu esmu pārcēlusi uz priekšnieku, vīru. Cenšos būt laba, izpatikt un rezultātā mokos. Terapeite saka, ka manas mocības beigsies tad, kad pārraušu attiecības ar māti. Bet tad, kad psihoterapijā es izdzirdu to vārdu NEKAD, NEKAD TĀ NEBŪS, es lūztu kopā un negribu tam ticēt. Jo es 30gadu vecumā vēl ceru un ceru, ka kādreiz varēšu mammai ierausties klēpī un vienkārši samīļoties. Pats sāpīgākais ir tas, ka viņa jau tepat kaut kur blakus dzīvo un man sanāk kontaktēties. Faktiski man jāpieņem, jāizsēro mātes nāve, viņai dzīvai esot.

Vienkārši gribas parunāties, varbūt kādam ir bijis kas līdzīgs, varbūt ir kāda literatūra, ko palasīties. Kā izsērot? Kā palaist cilvēku vaļā (pašu tuvāko)?

Man ir bijiuši daudzi tādi “nekad, nekad tā nebūs”, vēl gluži nesen.

mana mamma nebija tāda, kā Tu apraksti, bet viņai bija tas, ko toreiz sauca par ciklotīmiju, tagad bipolāri traucējumi, kāpumi un kritumi, depresija un varoņdarbi, bet viņa neārstējās, laikam tikai vienu reizi agrā jaunībā sabija slimnīcā. tas ir apmēram tā: vienā un tai pašā situācijā katru reizi citāda uzvedība, vienreiz kaut ko drīkst, otrreiz ne.

es tad nu esmu no tiem, kas nolasa visu vajadzības. tas nav gluži tas pats, bet ir zināma radniecība, turklāt mana zemapziņa to visu ir spējīga reģistrēt un ir “organiska” vajadzība nekavējoties iejaukties. tas atkal man jārisina.

nezinu, domāju, tas ir vienkārši jārunā. kas Tev par terapeitu? eksistenciālais? psihodinamiskais? man šķiet, ka tas kā viss cits dzīļu terapijās vienkārši ir laiks, jo Tu jau esi diezgan ilgi nodzīvojusi ar cerību, ka kaut ko panāksi.

neaizmirsti, ka visi, kas ir šite, ir izdzīvojušie... tātad pārdzīvosi arī šito.

vai tavai maatei ir kaada nojausma, ka tu taa juuties? esi ar vinju runaajusi par to?

Eju laikam psihodinamiskajā terapijā, tajā klasiskajā.
Kaut kāda radniecība jau ir, jo mana mammai arī drošvien bija vajadzīga palīdzība, tikai tad tā nebija pieejama. Ļoti duāla un vāja personība. Kaut vai dzīvot ar vīru, kas viņu sit. Tad, es kā bērns, centos palīdzēt, saucu policiju, mēģināju pierunāt izšķirties, tad atkal viņiem medusmēnesis un tā visu mūžu. Un rezultātā... es ar savu cenšanos palīdzēt- Esmu tā sliktā un nemīlētā. Vispār tas jau ir bijis paaudzēs. Tikai esmu pirmā, kas to visu ir sadūšojusies pārraut. Un tagad ir otrādāk-viņi mani uzskata par stipro, veiksminieci un prasa man padomus, izmanto savā ziņā manu stiprumu, tikai tad man vēl paliek grūtāk, jo patiesībā es vēlos mammu, kura ir pārāka par manīm un kura man sniedz savu mīlestību........................

Yellow, esmu par to domājusi un varbūt man paliktu vieglāk, ja izrunātos. Tikai man tas ir tik tik sāpīgi, ka vai es to maz spētu pateikt. man šķiet, ka vienkārši raudātu. Otrs ir tas, ka nav pienācīgas situācijas un iepriekšejā pieredze, ka nekad neesmu bijusi uzklausīta, vienmēr ir bijis otrādāk, man jāuzklausa viņa. Bet vispār es to gribētu. Es domāju, ka viņa līdz galam nenojauš, kā es jūtos.

Rovinja

Pirmkārt lietas nevajag dramatizēt. Nu padomā pati - kāda tur irāpšanās mammai klēpī 30 gadu vecumā... aizmirsti par to kā par bērnības kaprīzi...

Runājot par to "Vispār tas jau ir bijis paaudzēs.", jasaka, lai vai cik tas būtu paradoksāli bet das ir pastāvošs un ne būt ne iznīkstošs attiecību modelis. Jo ir sievvites kurām vajag lai viņas periodiski pazemo un ir vīrieši kuriem nepieciešamas sievietes kuras var pazemot. Ja reiz Tu jūti, ka vajag šo pēctecību pārraut tad darī to bet rēķinies ar iespēju, ka var mainīties vīra attieksme jo viņš Tevi iepazina tāda kāda Tu biji...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Zinu, zinu, ka tas skan muļķīgi, vienkārši raksturoju, kā es jūtos, līdz 30 gadu vecumam vēljoprojām šī sajūta ir tik dzīva un es vēl ceru, gribu to pārraut, bet tas ir ļoti ļoti smagi, ka man tā nav bijis un vairs arī nebūs :(

par vīru, jā tajā frontē tiek strādāts, tur gan ir savādākas problēmas, viņš mani iepazina kā stipro sievieti, tagad mācos rādīt, ka arī man ir grūti, ka mēdzu arī būt vāja, mazliet viņam ir šoks, bet liekas, ka viņš to pamazām pieņem.

Rovinja, nu Tava mamma vienkārši nav nobriedusi, ir bērns. Tātad pret viņi izturējās tāpat.

par izrunāšanos es te arī pati reizēm esmu rakstījusi, kamēr neizmēģināju... :( kopš tā laika vairs nevienam neiesaku, jo tās neko neredzošās un neko nesaprotošās acis... trulums, kaut kas autisks. tas nebija ar mammu, bet ar citu tuvinieku. da nu, varbūt jau vajag izrunāties, lai līdz galam saproti, ka cilvēks tāds ir, tāds paliks, tāds grib būt... tās ir viņa tiesības, bet varbūt, ka ir citi varianti arī.

par vīra reakcijām (iespējamām) es piekristu ku!, bet nevajag šūmēties pirms laika.

Man laikam bija vajadzīgi kādi 5 gadi, lai saprastu, ka viņa mani nekad, nekad nemīlēs... sāpīgi?- šausmīgi, līdz pat ''kaulam''.Ar spihoterapeita palīdzību emocionāli atdalījos no viņas, rezultātā gan sāku slimot ar biežām strutainām angīnām, jo tās dusmas un netaisnība, un ka nekad nebūšu pietiekami laba, lai mani mīlētu, nerunājot jau par to, ka bērnus taču vienkārši mīl tāpat, nevis par kaut ko. Tagad cenšos saprast un izprast, kāpēc viņa bija tāda kāda bija- viņai gan ir alibi- viņai laikam ir šizofrēnija, nu tik kropļojoša un mistiska slimība, kas tuviniekiem uzliek nastu visa mūža garumā...

Jā, Runcene, pst.mana ir brīdinājusi, ka mamma var arī īsti nesaprast, par ko es runāju, par ko man sāp. Bet varbūt man vajag to reakciju dabūt "līdz galam saproti, ka cilvēks tāds ir, tāds paliks".

scenāriji ar vīriem var būt visādi.

sliktāk ir ar tiem, kas nestrādā un dzīvo sievietei uz kakla, jo viņa mamma taču viņu par tādu bērniņu turēja... es domāju, ka tas beidzas agri vai vēlu, jo tie ir pārāk lieli galerti, lai viņu galvā kas mainītos. viņiem to vajag, viņi neko nemainīs. viņus, ja maina, tad maina tikai bads.

tie puiši, kas apprec stiprās meitenes, nešūpos kuģi tik traki un ilgi, jo viņa mamma arī bija stiprā, bet viņam tur netika dota vieta. tagad viņam būs vieta, un tas vīrietim varētu ar laiku pat ļoti patikt. ja vien viņa mamma nav joprojām stiprā un negrib, ka dēls atveras. tad mamma jātur tālu. dēls baidās, un tad var visādi būt.

tie ir tie scenāriji, ko sanācis redzēt.

bet par to, ka 30 gados vēl gribētu būt klēpī; nu, ir cilvēki, kas grib vēl 60 gados, kas visu mūžu ir nostaigājuši mammai pakaļ cerībā, ka varbūt vienreiz... tad mamma nomirst, un cilvēks sabrūk, bet arī tad nav par vēlu.

Pingvins, man kaut ka arī tā atdalīšanās no mātes ir ļoti savilkusies kopā ar pašapziņu. Atzīt, ka mana māte ir mirusi (emocionāli) nozīmē priekš manīm, ka neesmu nekas, esmu 0 šajā pasaulē, jo mūsu ģimenē ir vēl 3 bērni, kuri ir tie atzītie un labie. Un nekam nav jēgas, ne maniem sasniegumiem karjerā, ne manai sakārtotajai privātajai dzīvei, ne iegādātai un mājīgi iekārtotai dzīvesvietai. Neskatoties uz to, apkārtējie mani uzskata par veiksmīgu un stipru, ka esmu "pārsniegusi" ārējā pasaulē brāļus un māsu, jūtos tā itkā nebūtu zemes puteklīša vērta. Dusmas par šo netaisnību. Kāpēc citiem ir, man nav. Māte mani nemīl, Dievs arī. Tādas manas domas, sajūtas un asociācijas šobrīd :(

IMHO, ir pilnīgi ok, ka cilvēkam jebkurā vecumā gribas mīļumu, arī tīri fizisku kā glāstu vai pasēdēšanu klēpī. Vismaz man tā liekas, jo man pieskāriens ir ļoti svarīgs. Ja ne ierausties klēpī, tad vismaz apskaut, samīļot, sabužināt matus.

Es ar mammu arī visādus sāpīgus jautājumus pašlaik risinu, bet nonācu vismaz līdz tam, ka esmu viņai pateicīga par dzīvību. Ka viņa izvēlējās mani iznēsāt un dzemdēt, lai arī varējusi darīt citādāk. Nu un protams, kā mācēja, rūpējās par mani.

Varbūt kļūdos, bet mana atziņa tāda, ka ir ļoti maz vecāku, kas tiešām nemīl savus bērnus, daudz tādu, kas vienkārši katastrofāli neprot mīlēt. Emocionālajā līmenī ir tā "mīlestība", kāda jau nu viņa ir, bet reāli otram cilvēkam tiek darīts pāri un atstātas traumas uz mūžu.
Es pati uzaudzināju vienu tādu bērnu, kam abi vecāki dzīvi un, patiešām, nu nevar tā īsti teikt, ka nebūtu viņu mīlējuši, bet ko viņi tam bērnam nodarīja, to arī tā nekad laikam nesaprata un nesapratīs. Savā egoismā, ambīcijās, savās problēmās un savā savstarpējā attiecību kārtošanā par bērnu nebija laika padomāt, kur nu vēl vienkārši atcerēties pateikt "es tevi mīlu". Mēs daudz runājām par to, gan ar tiem vecākiem, gan ar puisi, nu ļoti gribas cerēt, ka varbūt tā psiholoģiskā trauma beigu beigās sanāca mazāka, nekā varēja būt, un šķiet, ka izdevās panākt to, ka viņš mazliet saprata savus vecākus. Bet principā bērnam to visu saprast ir ļoti grūti, viņš līdz sāpēm gaida tās klasiskās mīlestības pazīmes, ka vecāki būs viņam blakus, samīļos, atbalstīs, leposies. Bet vecāki ir egoistiski, vāji, gļēvi, paši savu problēmu nomocīti garīgi analfabēti, paši kā bērni garīgā ziņā:((( Paši mokās un apzinīgi vai zemapziņā sāpīgi gaida to mīļumu, varbūt nespēj savam lepnumam pārkāpt pāri un lūgt piedošanu, jeb vienkārši viņiem ir kaut kāds izkropļots vecāku tēls, kam viņi mēģinājuši līdzināties, piemēram, ka vecākiem jābūt bargiem un paštaisniem, nedrīkst bērnu izlutināt ar nevajadzīgām emocijām.
Parasti jau tiem vecākiem, kas tādi bijuši attieksmē pret bērniem, pašiem dzīves nav diez ko laimīgas izdevušās, lai neteiktu vairāk.
Varbūt to visu paanalizējot un saprotot, vieglāk kaut kā tikt tam visam pāri?

mana visdziļākā pārliecība ir tāda, ka neviens neko nedara speciāli, es neatbalstu arī, kad te dažreiz diezgan agresīvi klūp virsū mātēm, kuras atļaujas dalīties savās problēmās, kad bērns jau ir psihiski traucēts.

es ticu, ka mūsu mammas darīja to labāko. man pirms gadiem bija darbs, saistīts ar sociālo palīdzību. es redzēju vairākas sievietes ar attīstības aizturi, pēc palīgskolas. viņām bija daudz bērnu, nebija vīra, bet viņas nesaprata, kāpēc viņām neiet un ļoti centās, mācījās lāpīt veļu, rakt dārzu, gatavot ēst... viņas bija fiziski spēcīgas, varēja smagi strādāt, bet nesaprašana bija patiesa, to nevar notēlot. bērns bija objekts, kas jāpārtin un kurā kaut kas jāiebāž. un arī tas nenāca viegli. protams, tas ir galējs variants, bet ir situācijas, kas ir pa vidu. un tad viena šitāda mierīgā balsī, pamatīgi stāstīja, kā viņa ir sista (un ne jau ar žagaru, bet detaļas es nerakstīšu), kā patēvs viņu ir "izmīlējis", tā meitene runāja pilnīgi bez emocijām, viņai bija jau kādi 7 bērni... es toreiz nebiju vēl gājusi uz psihoterapiju, tātad pati biju diezgan ciet, un man bija jāvemj, turklāt viņa to pasniedza kā kādu lauku sādžās ikdienas notikumu. arī mūsu šoferis nevarēja nomierināties un teica, ka kārtīgi sadzertos, ja nebūtu pie stūres.

dažreiz palīdz, ja kaut ko izzina no mammas mūža. lai gan ar emocijām tāpat būs jātiek galā pašam, jo tā tomēr ir zaudēta mamma. ir vienkārši jāļauj sev tagad justies tā, kā jūties.

Paldies, delta, par ieskatu, tas varētu būt diezgan precīzs stāsts par mani un maniem vecākiem. Pie tam viņiem abiem ir augstākā izglītība, bet... pašu problēmas, egoisms, savstarpējo attiecību kārtošana, tā ir vide, kurā uzaugu.

Vecāku saprašanas periods ir pagājis, esmu pa šo laiku daudz izrunājusies ar radiniekiem, gan ar tēva, gan mātes. Protams, esmu sapratusi, arī viņiem nekāda saldā dzīve, visdrīzāk, viņi abi vēl ir neizauguši bērni. Kā jau minēju, daudz kas velkas paaudzēs. Pārāk ilgu laiku esmu fokusējusies uz viņu dzīvēm, un centusies izprast. Arvien vairāk izjūtu (varbūt psihoterapijas rezultātā), ka pilnīgi mainamies lomām, viņi vēršas pie manīm pēc visādiem padomiem, ieteikumiem. Un tas vēl vairāk "uzceļ" augšā manī mītošā bērna bezcerību.

Tagad laiks man pašai tikt ar savām jūtām un traumām galā.

Manas sajūtas attiecībā uz mammu ļoti līdzīgas. Visu tāpat nepārstāstīšu. Pateikšu tikai to, ka man vēl savos 35.gados, ļoti gribējās (tagad iestājies kaut kāds miera periods), lai mamma mani samīļo, tā tik ļoti visu laiku trūka. Bet es gribēju tomēr iedrošināt uz sarunu ar mammu. Mana terapeite man arī tā mierīgi mēģināja visu laiku pastāstīt, ka viņa tāda ir, un ka visdrīzāk nemainīsies, bet te jau ir vēl viena problēma - ja Tu nespēj it kā vistuvākajam cilvēkam pateikt, ko Tu jūti, ko Tu domā par jūsu attiecībām, tad vai Tu esi spējīga būt patiesa arī ar visiem pārējiem apkārtējiem? Es nē, un tādēļ es tomēr nolēmu to celt gaismā. Kaut gan jāsaka, man tas prasīja (vēl jau nevar teikt, ka tas ir atrisinājies) gadus. Jo iesāku par to runāt, kādus 5.gadus atpakaļ. Tas bija ar tādiem kāpumiem un kritumiem, tad it kā kaut ko saprata, tad atkal aizstāvējās un uzbruka. Tad uz kādu laiku man pašai iestājās tāds maldīgs miers, ka man likās, ka es būšu ar to tikusi galā. Bet iestājās manā dzīvē kārtējā (otrā) krīze, kad atkal tas viss uzvirmoja, un tā es sāku rīkoties. Man bija grūti par to runāt, tāpēc es rakstīju viņai e-vēstuli. Pirmā atbilde bija graujoša, es raudāju un kaucu pāris dienas. Bet vēstulei ir tādas priekšrocības, ka tā saglabājas, to var pārlasīt vēl un vēl, kaut ko mēģināt padomāt utt. Tā pamazām mēs sākām par šo tēmu runāt, caur e-pastiem, kaut ko pa telefonu. Galvenais šo sarunu attīstīt tā, kā Tu to gribi, neļaut, lai viņa Tev uzbrūk vai aizstāvās, vai liek justies vainīgai. Un Tev priekš sevis vispirms jānodefinē, ko Tu no viņas gribi tagad, nevis par pagātni, kā tev nebija. Un jāvar viņai to paprasīt, pārējais jau viņas ziņā. Manā situācijā, mamma tagad mēģina mani sadzirdēt, ļauj man runāt, ja es to vēlos, neaizstāvoties un neuzbrūkot. Starp citu, es viņai uz e-pastu sūtu arī visādus izglītojošus rakstus par visu to, jo viņa jau psihoterapijā neiet, atšķirībā no mums.

Paldies, lapsiņa, par tavu pieredzi. Būs man viela pārdomām. Mana mamma ir ļoti uzbrūkoša, pareizāk sakot, viņa aizstāvās uzbrūkot, jo viņai liekas, ka viņai uzbrūk. Un mūžīgais teksts ir, ka nez kāpēc pārējie 3 tā nedomā. Ar to tiek izsecināts, ka esmu tā sliktā, nepareizā. Un man automātiski-vainas sajūta. Vienkārši pārējie bērni neuzdrošinās neko pretī runāt. Vispār varētu būt, ka kaut kur dziļi dziļi iekšā viņa varbūt nojauš, bet negrib dzirdēt patiesību par sevi. Kaut kā tā.

Mana mamma jau arī sākumā uzbruka aizstāvoties, bet tad es viņai tieši tā arī teicu, kāpēc tu man tagad uzbrūc, es tev nelieku aizstāvēties, es tikai gribu tev pateikt, kā es jūtos attiecībās ar tevi. Tad, kad viņa kaut ko teica no sērijas, kas man lika justies vainīgai, es atkal teicu, tu man liec justies vainīgai, bet man nav par ko justies vainīgai utt. Godīgi jau jāsaka, ja mani šī problēma mocītu tikai emocionālā ziņā, es laikam nesaņemtos to izdarīt, bet tā kā man ir kaudze fizisku izpausmju, kas neļauj dzīvot, tad nekas cits neatlika. Jo savā gadījumā es to visu savelku kopā ar uzdrīkstēšanos pateikt, ko es gribu, jebkam, un vispirms jāsāk ar tuvākajiem.

mammas patiesībā ir daudz neizdevīgākā situācijā, jo viņas nekā nezina, kas darās zemapziņas apcirkņos, bet tik un tā jau jāsāk runāt tam, kurš pirmais saprot, ka kaut kas ir baigi nelāgi.

Rovinja!

Ārkārtīgi līdzīga situācija ir arī man.... (vari pie ezītes ierakstiem paskatīties). Tikai man pat negribās nekādu klēpi un apmīļošanu, jo nespēju viņai pieskarties pēc piedzīvotā bērnībā. Gribētos tikai, lai emocionāli gan viņa pret mani ir labvēlīgāka. Mana situācija atšķirās ar to, ka labāk jūtos bez komunikācijas ar viņu, bet viņa to ''nepieļauj''. Visiem spēkiem liek man justies vainīgai, nepateicīgai. Arī vai no ādas līdu ārā, lai būtu laba viņai, bet nekā. Viņa atrod veidus, lai savu palīdzību spiesta būtu izrādīt tādā veidā viņai, ka man paliek pretīgi...

Cilvēcīgi izrunāties nevaram jau gadiem. Jo līdz ko uzdrošinos kaut kam protestēt, tā seko vārdi par nepateicību. Un uzbrukumi, jā...vienreiz pat pieaugušā vecumā jau, manā dzīvesvietā sāka klupt virsū, kad atļāvos iebilst un teicu, ka negribu, lai pie manis brauc... man palika bailes, ka viņa nomirs pēc tā skandāla. Sāku šausmīgi slimot toreiz, jo dikti mocīja sirdsapziņa, ka esmu atļāvusies stingri protestēt. Nu šoruden ir līdzīgi. Pēc patraka skandāla, emocionālas asinspirts, esmu diezgan sagrauta atkal.

Manipulē ar vārdiem, ka es nožēlošu, ja ar viņu kaut kas notiks.....
Bet tā burtiski ņemot, es nesaprotu, kā reaģēt tādās situācijās. Ko tieši man darīt.?. Ja es nerunāšu, pagriezīšu piem. muguru, tad taču jebkurš kopējais paziņa mani tirdīs un arī aizrādīs pa nepateicīgu uzvedību pret māti.

Es ar viņu faktiski nevēlos kontaktēties, bet dzīvot ar vainas sajūtu arī ir smagi.

Rovinja Rakstīja:
-------------------------------------------------------
Tagad-pieaugušo pasaulē mātes tēlu
> esmu pārcēlusi uz priekšnieku, vīru. Cenšos
> būt laba, izpatikt un rezultātā mokos.
> Terapeite saka, ka manas mocības beigsies tad,
> kad pārraušu attiecības ar māti. Bet tad, kad
> psihoterapijā es izdzirdu to vārdu NEKAD, NEKAD
> TĀ NEBŪS, es lūztu kopā un negribu tam ticēt.

es domāju ka tas ir gljuks ( bet tas manas domas tikai)
ar māti tēvu nekadas attiecības nevar pārtraukt manuprāt
tās ir saknes un paliek uz mūžu (galvā protams) arī pēc vecēku naves
vai šķiršanās katrs cilvēks cenšās paradīt ka ir labs saviem vecakiem (galvā)
varbūt var mēģināt galvā aizvietot slikto ar labo yogiem ir tāda durga kosmiskā māte
kas sargā maigi un kurai ir visu citu dievu ieroči, pret kuriem nav varas nevienam
bildē tā ir kā lauva silta stipra un gādīga kaķene...

šeit forumā bija, ka kādai nomira vecāmāte, kas bija slikta un viņa sapnī rezēja ka viņa ir laba un mīļa
tātad zemabziņā aizlāpa caurumus... bet ar priexnieku aizvietot
tepat cita pazņa aizvieto savu slikto māti ar svēto marju un cenšās viņai...

varbūt ka kļūdos
bet visas mātes mīl savus bērnus, tikai dažas cenšās bet nevar to pateirt izrādīt
nu citi pat runāt nemāk, spēlē mūziku ja nevar patekt utt.

bet tās tikai manas domas
bucas

Sliktākais tas, ka tajās manipulācijās ir ierauts arī tētis. Vairs nedrīkst braukt uz viņa vārdadienām piem., tad tiek visādi iemesli izdomāti. Ja zvanu uz tēva telefonu, klausuli ceļ viņa. Bet, ja ir bijis skandāls, man ar viņu (māti) ir pretīgi runāt... Pat tik pretīgi, ka nevaru paprasīti tēti pie telefona, jo zinu, ka nebūs tā, ka viņu vienkārši pasauks... tikšu moralizēta par notikušo skandālu.
Man jau arī gribējās tikai viņai tās dažas reizes pateikt, kā esmu jutusies, jo viņa dzīvo pārliecībā, ka ir brīnišķīgi mani audzinājusi, ka tie protesti tagad, ir mana deformācija (kas faktiski jau arī tā ir, tikai savādāk, nekā viņa to domā) un necieņa.

Es arī nezinu, kā ir kad mamma samīļo. Jo pēdējo reizi šķiet, tas notika ap manu trīs gadu vecumu. Pēc tam tikai nosodījumi, naids, vienmēr kaut ko ne tā biju izdarījusi. Un tieši tāpēc es šobrīd pat negribu, lai viņa mani vairs apmīlotu. Bet diemžēl, nevaru to izdarīt arī viņai. Vienkārši nevaru. Man tas ir neiespējami. Īpaši tāpēc, ka zinu, ka viņa gaida, (svētkos laikam) un paģērē to. Patiesībā man liela problēma ir pat mātes diena tagad. Jo izrādot cieņu vai godinājumu viņai, sanāktu, ka pateicos par pret mani un brāli vērsto cietsirdību. Ka atzīstu, ka baigi labā mamma tad bijusi...

Katrā ziņā, man liels brīnums ir tas, ka mans bērns var man pienākt klāt, apsēsties blakus vai klēpī bez bailēm, vai jūtu uzplūdā apmīļot mani.... Man tas liekās brīnums, bet laikam jau saprotams brīnums. Es vienkārši iespēju robežās cenšos atcerēties no savas dzīves, kas ir tas, kas mani ārkārtīgi sarūgtināja no savas mātes puses un nedarīt tā.

tā saite ir mīlestība, to pārraut nevar, bet viņai ir divi gali nu kā trubai, pūt stiprāk
mīli savu māti no augšas ar savu mīlestību (neprasi no viņas) ni ko lai dara ka viņa
nabadzīte tāda padevusies, iedzmts vai ieaudzināts tāds raksturs no ko darīt
un tad nabadzītei būs puķe jānopērk, pati laikam pārdzīvo ka ir tāda
un tu uzlidosi virs viņas..... viņa paliks apakšā un viss (tur kautkas ar piedošanu laikam bija)
tjipa .... tu esi .... bet mīlu tikuntā

varnūt samurgoju kautko
bet tas manas domas kaukadas
bucas

Bērns vienmēr ilgosies pēc savas mātes mīlestības, vienalga, cik viņam gadu.
Vienīgais, ko var darīt, radīt mīlestību sevī- līdzīgi kā aberz raksta.

Es savu muterīti ienīdīšu visu atlikušo mūžu par to ,ka viņa iznīcināja manu dzīvi un cenšas sabojāt arī mana bērna dzīvi ar vieglu smaidu uz lūpām. Dzīvo savu personīgo dzīvi un nejaucies svešās attiecībās, lai neviens nejauktos tavās.

Manas attiecības ar mammu ir ļoti līdzīgas un es psihoterapiju apmeklēju 7 gadus. Tas bija laiks, kad zaudēju visas cerības un tiešā vārda nozīmē aizmuku no mātes parceļoties dzīvot uz citu valsti. Jāsaka, ka attālums man veiksmīgāk palīdz ieraudzīt mātes nepēju, emocionālo aukstumu un pamazām sāku ieraudzīt to arī sevī. Tas ir tik biedējoši, bet saprotu, ka tikai pati spēju atrast savas patiesās emocijas un pārstāt sev melot, un gaidīt, ka kāds man to dos, ja es nespēju pieņēmt tuvības, mīļuma jūtas kā tādas. Man ir ļoti sevis žēl citreiz apzināti izsaucu sevī žālumu, lai varu raudāt, jo tas ir vienīgais ceļš, kas man ļauj palikt vājākai un ticu, ka ar laiku spēšu pieņemt mīlestību un atbalstu kā pašu par sevi saprotamu.
Esmu pateicīga par rakstu, jo tas ļauj apzināties, ka neesmu viena ar šādu slogu.

"viņi vēršas pie manīm pēc visādiem padomiem, ieteikumiem"
Rovinja, vai tas nenozīmē, ka viņi patiešām Tevi novērtē, ka respektē Tevi un viņiem ir svarīgs tieši Tavs viedoklis?

Tu vēl neesi parunājusi ar viņu. Tu minēji, ka gribi, lai "samīļos, pamanīs, novērtēs, mīlēs mani tāda, kāda esmu". Kā Tu jūties tad, kad Tu esi viņai pateikusi, ka vēlies apskauties un esat to arī izdarījušas? Tu tik un tā nejūtu pietiekamu emocionālu saikni?

"Atzīt, ka mana māte ir mirusi (emocionāli) nozīmē priekš manīm, ka neesmu nekas, esmu 0 šajā pasaulē, jo mūsu ģimenē ir vēl 3 bērni,"
Atzīt to nozīmē pieaugt!

"Tagad laiks man pašai tikt ar savām jūtām un traumām galā."
Vai tad Tu neesi visu laiku tieši to arī darījusi? Tu jau pati minējusi - "Un nekam nav jēgas, ne maniem sasniegumiem karjerā, ne manai sakārtotajai privātajai dzīvei, ne iegādātai un mājīgi iekārtotai dzīvesvietai."
Tu esi ļoti daudz sasniegusi! Ja vēlies dzirdēt, ka viņa lepojas ar Tevi, tad problēma ir tikai tajā, ka Tu nemīli, necieni sevi, jo tad Tas nebūtu vajadzīgs. Tādēļ arī gribi visiem izdabāt - vīram, priekšniekam.

Man palīdz, ja mēs pavadam kopā laiku, kkur aizejot kopā un vienojoties, ka mēs nerunāsim par negatīvām lietām, jo priekš kam?! Kādēļ ļaut viņai nomirt emocionāli, ja tāpat tas kādreiz notiks?