Gribu aprakstīt maksismāli izsmeļoši savu situāciju. Esmu ģimenē veinīgais bērns, mani māte kopš mazotnes ļoti lutināja un mīlēja, nespēja neko atteikt, tēvs bija stingrāks, bet nervozs un bieži mājās bija skandāli par sīkumiem. Jau bērnudārzā es novēroju, ka man ir grūti koncentrēties uz kaut ko vienu, man viss ātri āpnika, nekas nespēja saistīt uzmanību. Vecāki iekartoja dažādos pulciņos, bet es tos ātri pametu. Skolā es macijos, bet tajā pašā laikā nemācijos. Es gandrīz nekad nepildiju mājas darbus, eksaktie priekšmeti man sagādāja tik lielas grūtības (jo tur nepieciešama koncentrēšanās), ka es tos ignorēju un izbraucu tikai uz blakussēdētājas, kas kontroldarbos izpildija manu un savu variantu. Kaut tomēr ar sliktām atzīmēm (eksaktajos priekšmetos), kaut kā ar pedagogu žēlsirdību vidusskolu pabeidzu. Domraksti un muldamie priekšmeti man padevās labi. Varēju flūdot par jebko, pat grāmatu neizlasot, radot priekšstatu, ka esmu lasijusi. Tad sākas tas, kas mani visvairāk biedē. Es iestājos LU, bet uz lekcijām negāju, bija neaprakstāms diskomforts, ENERĢIJAS TRŪKUMS, motivācijas neesamība, drūmuma un bezcerības sajūta. Vecākiem meloju, ka apmeklēju lekcijas, pati tajā laikā vazājos pa kafejncām un dzēru. Ne "daudz", kādus 200gr dienā stiprā alkohola, vai kādas 4 pudeles vieglo alko kokteiļu. Tad iestājos citā augstskolā, bet tur notika tas pats, pusgadu uz lekcijām pastaigāju, tad pametu, bet vel 3 gadus imitēju, ka mācos, meloju vecākiem, ka esmu šo skolu jau pabeigusi. Visu šo laiku lietoju alko mazās devās, 20% gadijumos esot lielākā reibumā kompānijās. Mam joprojām ir vemšanas aizsargreflekss, "nelāpos", piedzērusies līdz baltkvelei neesmu nekad, neesmu arī dzērusi, līdz kritusi. Bet "drusku" iedzet gribas vienmēr. Tāpēc sevi par alkoholiķi neuzskatu, tikai par "dzērāju".
Kad man bija 24 gadi, vecāki lūdz, lai sāku strādāt. Es sameloju, ka iestājos darbā (labā), katrreiz izejot no mājas, gāju un joprojām eju sēdēt kafejnīcās un dzeru alkoholiksus kokteiļus, braucu uz jūru vai kādu citu dabas zonu. Tādā veidā es begu no realitātes - man nav profesijas, zemas kvalifikācijas darbu darīt negribēju, man ir spēcīga miantropija, nelabprāt komuniceju ar cilvēkiem, utt. Vienatnē ar alkoholu jutos vislabāk.
Paralēli tam 5 gadus atpakaļ es iepazinos ar vīrieti, kuru atšķirībā - burtiski dievināju. Man patika viņa harizma, šarms, prāts, izturēšanās stils, utt. Viņš bija manās acīs kaut kas kvalitatīvi cits kā "pārējie", bija mans domubiedrs un uzticības persona. Viens pret otru izjutām simpātijas, satikāmies ne bieži, bet regulāri. Viņam es arī meloju par savu darbu un mācībām, teicu, ka mācos un strādāju;
Tagad mans mīļotais vīrietis, kas ir visas manas pasaules centrā, sāka dzert. Dzer jau gadu un netaisās beigt. Finansu krīze un tuva cilvēka nāve viņu ir morāli sagrāvusi, viņš der daudz un regulāri, knapi savieno ar darbu. Es to ļoti nosodu, bet viņa izvēlē neiejaucos. Kad viņš dzērumā zvana, es atšuju, kad zvana releatīvi skaidrs, lai atbraucu, tad atbraucu un mēs kopā dzeram. Lai remdētuu sāpes, viņš atzinās, ka ir apmeklējis prostitūtas. Viņš lūdza, vai var pārvākties pie manis, bet es nevaru atzīties, ka neesmu finansiali patstāvīga un dzīvoju pie vecākiem. Es viņu neprātīgi mīlu, bet, lai neatzītos melos, skarbi pateicu, ka attiecības pārtraucu un pie sevis neņemšu. Sameloju, ka nemīlu viņu un aizbraucu. Šis notikums atrāva vaļā slūžas, jo atvēra acis uz manu situāciju. Spēju domāt tikai par pašnāvību. Apzinos, ka man viņš ir vairāk svarīgs kā es viņam, ka esmu nulle, kas visu dzīvi notriekusi melos, ka esmu ciniska un mizantropiska, manī nav enerģijas, ambīciju, dzīvotgribas. Es skaidri un nepārprotami apzinos, ka dzovot vairs nevēlos. Bet nevaru izdarīt pašnāvību, jo tad paraušu līdzi arī vecākus. Esmu kā slazdā, jau 3 dienās raudu burtiski nepārtraukti. Ir izmisuma, bezcerības un mēmas šausmas. Ko man darīt?
Iet pie psihoterapeita?
Kur man griezties, palīdziet lūdzu ar padomu?

Piedod par atklātību, bet man domāt, tas ir vnk motivācijas un mērķu trūkums dzīvē- tevi ar visu nodrošina vecāki, tāpēc esi izlutināta un neredzi nekam īsti jēgu. Sāc beidzot uzņemties atbildību par sevi, savu dzīvi, un jā, kaut kad arī par vecākiem, jo ne jau visi ir mūžīgi. Psihoterapeits var palīdzēt savākties- bet jāsaprot, ka pašai jāgrib sakārtot sava dzīve utt.

Daļēju piekrītu pingvīnam. Mērķi Tev būs jāuzstāda pašai. Arī, ja iesi psihoterapijā.

Kaut kādās detaļās tavs stāsts atgādina manējo. Kaut vai tāpēc mēģināšu nemoralizēt.

Nezinu, kā iet Tev ar vecākiem, vai ir kāds uzticams draugs, bet domāju, ka šis viss, ko uzrakstīji, un vēl daudz vairāk ir ar kādu jāizrunā. Es ar vecākiem par ķibelēm pārsvarā nerunāju, bet ir gadījies pāris reizes pārsteigums, tomēr kaut ko izstāstot un atklājot, ka reakcija ir ļoti mierīga un atbalstoša.

Es tavā vietā pašlaik mēģinātu kaut kur aizbraukt, prom, vienai, neilgi, uz pāris nedēļām, ja nesanāk, kaut uz pāris dienām. Man tas mēdz palīdzēt. Un vēl, kā smējies, dzīvessparu palīdz atgūt reālas un tūlīt risināmas problēmas. Man tolaik, kad biju aizbraukusi viena, gadījās, ka laukos ar mašīnu iesēdos tā, ka ne uz priekšu, ne atpakaļ. Vieta sveša, neko nezinu, kur iet, ko meklēt. Nekas, tiku galā par spīti depresijai un kopējam suicidiālajam noskaņojumam. Atradu palīgus, traktoru, izvilka mani laukā, mierīgi braucu tālāk. :-))

Bet varbūt ir vērts piezvanīt uz kādu dzīvnieku patversmi un pieteikties par brīvprātīgo palīgu? ;-))



Edited 1 time(s). Last edit at 15.10.2010 10:34 by gaga.

Pēc manas saprašanas vajadzētu beidzot sākt no viena gala stāstīt taisnību. Vecākiem, draugam. Kaut gan var jau arī nestāstīt, bet tad kaut ko mainīt gan vajag.
Stāsts iz dzīves. Man ir pazīstama viena meitene. Viņai mazliet virs 20 gadiem. Dzīvo pie vecākiem. Mājās stingrs tēvs, no kura viss tiek slēpts, pat tas, ka smēķē. Un tad viņa jau gadus 2 vai 3 it kā katru dienu iet uz darbu, jo nez kādu iemeslu dēļ nepateica, ka viņu atlaida. It kā jau nekas liels krīzes situācijā. Daudziem tā gadās. Bet nu ar to melošanu laikam ir tā, ka tā ievelk kā purvā. Jo ilgāk melo, jo grūtāk atklāt patiesību. Un tā viņa katru dienu iet uz darbu. Vakarā it kā mācās augstskolā. Rezultātā viņa visu dienu blandās apkārt pie kādiem apšaubāmiem draugiem, vai pa pilsētu. Vakarā protams obligāti jābūt mājās, lai būtu tēva paraugmeita. Nesaprotu, kur viņa naudu ņem. Un pašai protams stress arī milzīgs ar šādu dzīvesveidu. Nesaprotu cik ilgi viņa tā varēs turpināt.

Sasodīts, kas par apbrīnojamu uzņēmību šitā gadiem tēlot, ka katru dienu iet uz darbu vai mācībām!! Tiešām ekstra neordināri.

Šitāds variants nebija dzirdēts. Tikai interesanti, no kurienes tad nauda nāk, lai vislaik tusētu apkārt pa kafejnīcām, baudītu grādīgos un priekš visām citām ikdienas vajadzībām.

provo

kas tas tāds?

varbut vecaki dod augstskolai naudu, it ka maksatu par skolu. es gan nedomaju, ka tik smalki un plasi aprakstita problema varetu but provokacija.

Nedomāju, ka šim gadijumam būtu iespējams normāls atrisinājums - kā saka, gorbatova grob izpravit...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Man domāt, ka risinājums ir iespējams. Vis kaut kas dzīvē mēdz notikt.

...un arī katru dienu vidēji divi cilvēki izdara pašnāvību mūsu valstī...

... un mēs visi pagaidām esam dzīvi... ;-))

tik tiešām- pagaidām esam... :) bet nez, kas īsti ir labāk...

plus- arī kādreiz viņi bija- mēs.

Nav provokācija. Nauda vienkārši ir. Ja es gandrīz 8 gadus tēloju, ka eju uz augstskolām, paralēli mīlu visfantastiskāko vīrieti pasaulē, kurš dzerās nost, degradējas - kas ir mana dzīve? Mani neizbrīna, ka te daži neic, ka tā var būt. Man pašai dažreiz no sevis paliek neomulīgi un pati brīnos kā tā varu. Domas par pašnāvību apmeklē kā salds kārdinājums. Gribās pat tagad tulīt sāk pakopt savas mantas, iznīcināt visas fotogrāfijas, dokumentus, pierakstus, iztīrīt datoru, uzrakstīt vēstuli un nahrenizēt sevi, lai nekas nesāp. Ne pašas smadzeņu kroplums, ne traģiskas mīlestības mokas.

(c)Nedomāju, ka šim gadijumam būtu iespējams normāls atrisinājums - kā saka, gorbatova grob izpravit...

Meitēn, izvēle tik un tā ir tava, lai ko mēs te nemelstu. Līdz ar atbildību par izvēli.
Tu esi brīvs cilvēks.

Protams, tāpēc es vispār nesaprotu kas tā par aksiomu, ka "pašnāvība nav izeja" un, ka pašnāvnieki jāatrunā no sava nodoma. Dabisko atlasi nevajag traucēt. Te vienkārši izleju savu bēdu, tā arī ir daļa no terapijas.

ele Rakstīja:
-------------------------------------------------------
āvību, jo tad paraušu līdzi arī
> vecākus. Esmu kā slazdā, jau 3 dienās raudu
> burtiski nepārtraukti. Ir izmisuma, bezcerības
> un mēmas šausmas. Ko man darīt?
> Iet pie psihoterapeita?
> Kur man griezties, palīdziet lūdzu ar padomu?


a kur problema nesaprotu

raudat vel 4 dienas un viss... tie kas taisa pašnavibas, nemak raudat, ja tu raudi, tatad
viss nokartotsies pats par sevi......

vai paskaties ka iet citiem nu kas sliktak iet un sapratisi, ka katrs dzive ir zaudejis
kautko un citiem ir tadi ssssss,,, jāpāpārdzīvo ... piem berns pazud vai autavarjas
tur puse gjimenes vai piem insults pautri un kaju paralize, vai piem aids vai kautkas
kuri vispar dzive nekad nav milejushi, kautvai tehnisku iemeslu deljj... a tu te snjurkajies
pasaule ir apaļa kā bumba, bet nokrist no viņas nav tik viegli :-)

esot kautkads centrs kur var iet ja galīgi nevar savakties
isteniba shita tev bus beda ar ko salidzinat to kad tev ies ok

bucas

bet tu jau meloji citiem

problemas jau ir tiem, kas melo sev

ar sevi taču tev problemas nav
isteniba tu sevi sargāji no tā ko grib citi nevis tu
tātad tu klausīji savai taisnībai...

sanāk ka tu esi personība :-)
punkts, kam pasule ir apkārt nevis jūra kurā visi ļurinās

Njā, tavos vārdos ir drēbe, aberzs. Vislielāko izmisumu jutu, kad paraudāt vairs nevarēju. Bet tad atnāca vaļā un konkrēti izgaudojos. Kļuva vieglāk. Un es vienmēr daru to, ko gribu es un pret sevi esmu bijusi godīga vienmēr. Un no indivīda, nevis kolektīva interesēm - tas ir svarīgākais. Paldies par atbalstu :) Meli citiem, ir lai šos citus pasargātu no sevis. Visiem labi nebūs nekad :)

IMHO, pašnāvība varbūt arī ir izeja. Bet man tā asociējas ar teicienu: "Nu labi, tu ar pieri izdauzīsi caurumu sienā. Bet ko tu darīsi blakus kamerā?"

Bet vispār mana pārliecība ir, ka domas par pašnāvību vislabāk apliecina gribu dzīvot. Tas, kas negrib dzīvot, kas ir gatavs nāvei, viņš vienkārši nomirst. Bet, ja kaut kas dziļi dziļi dvēselē kliedz, ka grib dzīvot, tad, protams, to vajag ar skubu nogalināt, lai nebļaustās.

ele Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Njā, tavos vārdos ir drēbe, aberzs.. Paldies par atbalstu :) Meli
> citiem, ir lai šos citus pasargātu no sevis.
> Visiem labi nebūs nekad :)

paldies tev citad man te par trumuli uzskata
es vienk zinu ka vaig to turet savu liniju ticet sev un citiem uz.d..st nu uzklausit

ta taisnuba izaug par lielo un apkartejio nobal...
ziepes ir tiem kas nejut savu balsi
j
a tev ir sudigi tad doma kaurko uz priekshu ka tev nakoshmenes tur elektriba jamax vai
ienaks nauda vai kautko ka pec 20 gadiem kadas kurpes bus veikalos...
bus cita pasaule berni dzemdes vecakus vai kosmoss bus nauda, tapec vaig izdzivot tagad

es piem vispar neatceros kas ar mani bija 24 gados tagad citi atceras ... varbut

bija ari milestibas pasnavibas kad metas zem mashinas tikai ta lai shofers paspej
bremzet varbut utt... ne man.. bet tas viss ir fufels taad ... smejamies pie alus

bucas

Protams, ja skatās ļoti, ļoti dziļi tad no visām situācijām ir izeja bet ja cilvēks ir 10 gadus melojis sev un citiem tad būs ļoti grūti... un jāsāk būs ar atzīšanos melos... tas kādu trešdaļu vai pusi problēmu noņems...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv



Edited 1 time(s). Last edit at 16.10.2010 11:45 by ku!.

ku! Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Protams, ja skatās ļoti, ļoti dziļi tad no
> visām situācijām ir izeja bet ja cilvēks ir 10
> gadus melojis sev un citiem tad būs ļoti
> grūti... un jāsāk būs ar atzīšanos melos...
> tas kādu trešdaļu vai pusi problēmu noņems...

nu atzities ir shtrunc, svarigi ir nemelot sev un nekonfiktet
ja tu tici sev, tad tava taisnība ir stiprāka par citām...

galu gala kada jega macities un tad taisit karjeru lai varetu priecaties un iet uz krogu 30gados tur neviena nav
nekad nevaig sodīt sevi, kā ir tā ir... dzīve pati bumbas met lai vēl savi mocītu...

vienkārši tagad visi "parezie" var sākt mesties virsū mazai sirdij un tāpē viņai bail
bet taisnība ir viņa... tie tiesātāji nosodītāji ir lohi, parasti viņi citiem pārmet to kas pašiem nav...

tā kā komunists - vainīgi ir tie kam ir, jo man nav
a kad man ir un viņiem nav tad ir komunisms

Esmu kā slazdā, jau 3 dienās raudu
> burtiski nepārtraukti. Ir izmisuma, bezcerības
> un mēmas šausmas. Ko man darīt?
> Iet pie psihoterapeita?
> Kur man griezties, palīdziet lūdzu ar padomu?

īstenībā es te vispār neredzu neko parko raudāt
tu esi mācījusies tātad uz lekcijām gāji un to kas tev interesē galugalā
esi klausījusies vismaz drusku. es piem. arī gāju tikai uz lekcijām kurām ir jēga
man, pārējās ieskaitēm... naudu, tad kam kāda daļa kur tu naudu ņem, tu taču neprasi
kur viņi ņem. nu vecāki ja deva, tad tu saviem bērniem atdosi :-)
strādāt darba dēļ arī ir idiotisms, ko izdomāja Leņiins lai pats varētu nestrādāt
mīlēt savu cilvēku ir ļjoti labi, mīlēt nozīmē dzīvot, to māk tikai retais...
īstenībā par mīlestību visvairāk zina tie par kuriem citi domā ka viņi zina vairāk, bet ir otrādi..

manuprāt to raksti nevis tu bet kāds kas tevi apskauž, nu piem. vinjam nav vecāku kas
maxātu vai visu laiku jāstrādā utt.

es nesaprotu kam tad tu melo? nu nepabeidzi tās augstskolas i kas , tu taču pabeidzi
tikai papīru nepaņēmi, kam viņš tev?

kautko tev pārmest????
tas ir stulba cilvēka skats uz normālu pamatojoties uz baumām un salīdzināšanu ar sevi
daudzi pērk diplomus, strādā formāli vai vispār sēž uz budžeta, puse rīgas rij kokaīnu
onkuļi pārdod jaunas meitenes....... tie kas to visu apkaro, bauda veltes par brīvu
a tu sajaucies jūtās un dzer alko drusku vairāk kā aprakstīts mīlas romānos nu ikas?

a tu raudi par kautkādiem sūdiem

ele Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Gribu aprakstīt maksismāli izsmeļoši savu
> situāciju. Esmu ģimenē veinīgais bērns, mani
> māte kopš mazotnes ļoti lutināja un mīlēja,
> nespēja neko atteikt, tēvs bija stingrāks, bet
> nervozs un bieži mājās bija skandāli par
> sīkumiem. Jau bērnudārzā es novēroju, ka man
> ir grūti koncentrēties uz kaut ko vienu, man
> viss ātri āpnika, nekas nespēja saistīt
> uzmanību. Vecāki iekartoja dažādos pulciņos,
> bet es tos ātri pametu. Skolā es macijos, bet
> tajā pašā laikā nemācijos. Es gandrīz nekad
> nepildiju mājas darbus, eksaktie priekšmeti man
> sagādāja tik lielas grūtības (jo tur
> nepieciešama koncentrēšanās), ka es tos
> ignorēju un izbraucu tikai uz blakussēdētājas,
> kas kontroldarbos izpildija manu un savu variantu.
> Kaut tomēr ar sliktām atzīmēm (eksaktajos
> priekšmetos), kaut kā ar pedagogu žēlsirdību
> vidusskolu pabeidzu.

īstenībā tu esi ģeniāla, jo tev ir tas paaugstinātā dopamīna sindroms, jo tu uztver visu no liojuma
inetesanti, ja tu sačkoji skolā vai austskolā, kā ted tevi nelidināja ārā... rezultāts taču ir......
norakstīt no blakus varianta kontroldarbā un nepildīt mājasdarbus nozīmē ka tu to vielu
apguvi uzvietas kontroldarba laikā skatoties kā tiek atrisināts otra varianta uzdevums, tu jau
nenorakstiji savu variantu no priekšā sēdošā? itkā mājas darbus pildot nebūtu taspac process kas no
piemēra iemācās metodi un tad atkārto ar citiem cipariem......

neticu, tu esi talantīgs cilvēks ar augstu dopamīnu no dzimšanas un ja tevi nebremzētu
tas ir tas, dēļ kā dzer kokaīnu, bet tikai no viņa mirst, un dēļ kā izdomāja LSD bet sanāca
inde.... tikai nedzer tos AD tie ir radīti ierobežot, bremzēt kāda hormona izdalīšanos un tā regulēt
bet psihiatrs nav dievs ka viņam būtu dotas tiesības iejaukties ķīmijā kas nāk no gēniemm...

tu esi normāla un neko nemelo, pasaule melo zog un tāpēc liekas ka tu esi citāda

bucas

Nav īsti skaidrs, ko tad Tu, Ele, gribi. Vai Tev ir žēl, ka nesanāk dzīvot melos tālāk, jo jāzaudē draugs. Un es parasti uzreiz rakstu ko domāju, un Tev tur ir arī alkoholisms. Ja Tev ir līdzekļi(un izklausās ka ir), es Tev iesaku vienu labu dakteri, psihoterapeiti narkologu Velgu Sudrabu, telefonu atradīsi netā. Un sāc vienreiz runāt patiesību.

fox Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Nav īsti skaidrs, ko tad Tu, Ele, gribi. Vai Tev
> ir žēl, ka nesanāk dzīvot melos tālāk, jo
> jāzaudē draugs. Un es parasti uzreiz rakstu ko
> domāju, un Tev tur ir arī alkoholisms. Ja Tev ir
> līdzekļi(un izklausās ka ir), es Tev iesaku
> vienu labu dakteri, psihoterapeiti narkologu Velgu
> Sudrabu, telefonu atradīsi netā. Un sāc
> vienreiz runāt patiesību.

Dzer ūdeni vairāk tīru un visas lietas, alkohols dehidrizē ķermeni,
bet ūdens skalo alkoholu, vēl cigoriņus pret indēm un visas leitas

a mīlestība visu nosaka laiks, īstu mīlestību pastiprina
iedomātu šķir

bucas

Ele, lasot Tavu tekstu, radās sajūta, ka to ir rakstījusi manas nākotnes "es".
Attieksme pret dzīvi mums ir identa, vienīgi man nav gadiem ilgas pieredzes, tēlojot. Esmu pametusi jau divas augstskolas, pati aizlaidusies no neskaitāmām tiešām labām darba vietām, bet no citiem to neslēpu.Bet es nedzeru, nelietoju narkotikas utt. Man regulāri, vismaz reizi nedēļā uznāk psihi un domāju, kā kaut kur dabūt ieroci vai tml.. Smieklīgi. Jo zinu, ka pati neuzdrošinātos vēlreiz sev nodarīt pāri - arī pēc šāviena galvā ir liela iespēja izdzīvot. Bail no tā visa, protams. Man nav tādu iekšu vairs. Pusaudzes gados mēģināju veikt pašnāvību, bet protams, ļoti neprofesionāli - pēc pāris h vecāki bija mājās un izsauca ātros. Pamostoties slimnīcā, pirmā doma - fuck, tikai ne to. :D Tiešām, smieklīgi, bet vienlaikus vispretīgākā sajūta pasaulē - pamosties dzīvam pēc tādas neveiksmes.
Ik dienu, ik nakti manā apziņā figurē doma, ka, ja būtu iespēja droši nomirt, to neapdomājoties izmantotu. Tad vairs nebūs jāceļas katru dienu, jādara bezjēdzīgās lietas katru dienu un jākomunicē ar cilvēkiem, kuri neredz neko tālāk par ikdienu.

Patiesi, arī Nīče, Sofokls u.c. atzīst par nenoliedzamu senu patiesību, kas joprojām saglabā savu lomu arī mūsdienās, t.i. atziņa par to, ka labākā lieta, kas ar cilvēku var notikt, ir nekad nebūt piedzimušam. Otra labākā - drīz nomirt. :) Lūdzu gan pievērst uzmanību, ka tās ir divas pilnīgi dažādas lietas - indivīds var vēlēties nekad nebūt piedzimis, tai pat laikā dzīvojot un izmantojot labāko no savas eksistences, jo apzinās, ka nāve viņu sagaida tik un tā. Un ir arī daudzi indivīdi, kas labprāt izbeigtu eksistēt tepat un tūlīt, bet turpina dzīvot, jo ir bail no situācijas, kad notikumus vairs nespēs kontrolēt. Attiecīgi, no ļoti iespējami mokošās nāves 72 h garumā miega zāļu pārdozēšanas gadījumā vai stundām ilgas smakšanas, karājoties paša izveidotā virves cilpā, arī no invalīda dzīves ar atšķaidītu seju vai paralizētu ķermeni. Dzīvot fiziski veselam tomēr ir mazāks ļaunums. Ja indivīds nevēlas eksistēt, tas nebūt nenozīmē, ka viņš ienīst savu ķermeni un dzīvi tik ļoti, lai 500 reizes skrietu ar galvu sienā, līdz nokristu beigts.

Tikai kāpēc gan mūsdienās šādas klasiskās atziņas publiski sauc par absurdām un tas ir "slikts tonis" ko tādu atzīt? Tā nav vājuma vai neizdevušās dzīves atzīšana, vien bezapziņas realitāte ļoti daudziem cilvēkiem.

Kas izraisa šādu vēlmi? Jau pirms krietna laika esmu izsecinājusi, kā arī dzirdējusi no citiem ideju par to, ka dzīvotdziņas trūkums, visticamāk, rodas no cilvēka bioloģiskās sūtības - reproduktīvās funkcijas noliegšanas. Un tie indivīdi, kas šo neīstenoto dziņu nav novirzījuši citā gultnē, sastopas ar smagu dzīvošanas motivācijas neesamību. Arī man ir līdzīgi, jo nu nav man vēlmes radīt bērnus... Un dabai ir ļoti viltīgs mehānisms, kā likvidēt šādus nederīgos, nefunkcionālos sabiedrības locekļus... :P

Paldies visiem par viedokļiem. Pēc tēmas ievietošanas, mana pašsajūta pakāpeniski uzlabojās, iededzināju sevī kaut kādu pašironijas uguntiņu, apņēmos neuztvert sevi tik nopietni, sāku lasīt man interesējošu literatūru, pamazām viss uzsūcās. Tagad atkal kaut kas smadzenēs saķīmiķojās un atkal tas pats - skaudra dzīves bezjēdzības apziņa, enerģijas nulle, neko negribās, utt.
sinna, labs novērojums. Man arī nav nekādu mātišķu jūtu, zīdaiņi man ir vienaldzīgi, bērnus kā pašmērķi - negribu. Varbūt daba patiesi šādi selekcionē sev izdevīgos gēnus...
p.s es lietoju nevis kokaīnu, bet alkoholiskus kokteiļus :) Pēdējā laikā enerģijas līmenis ir tik zems, ka negribās vairs ne smēķēt, ne niekoties ar alkoholu. Nav ne īslaicīgās aizmiršanās, ne kaifa, ne jēdzības sajūtas no tā visa.