Ko darat, ja pārņem nepārvaramas skumjas? Ka negribās pat lasīt, iet ārā? Un ar katru pusstundu viņas pieaug arvien mokošākas?

Man tik izteiktas tagad uznāca pēc brīža, kad tika nodots viens pabeigts darbs un cita nav.... Un tik dikti gribētos, lai gandrīz katru dienu ir pa darbiņam!
Vispār secināju, ka diezgan labi vai pat pietiekoši labi ar plusu, jūtos tad, ja ir darbs. Varbūt tāpēc, ka tajā jomā, attiecībā uz sevi, vilties var vismazāk, jo zinu savas varēšanas/nevarēšans robežas un apmēram paredzēt rezultātu?

Gandrīz katru dienu, pēc darbošanās ap pienākumiem, gāju uzcītīgi, labprātīgi ārā. Jutu tādu nepieciešamību. Šovakar nevaru tam saņemties vairs. Vienkārši dikti negribās. Un vakardien arī biju ārā visīsāko laiku, tikai kādas 20 min. vairs. Nepatika, ka lietus drēbes slapina, ka mētelis vējā pinās gar kājām un tāpēc grūtāk iet.

Droši vien jāsecina, ka depresija sāk gāzt no kājām nost...
Vai pārējie ļaudis, jūtaties ciešami rudenī? Es parasti jutos diezgan slikti. Bet pēdējos gadus, ja tā var teikt, sāku apzināti piestrādāt pie tā, lai tik galēji nejustos. Mēģinot izgnorēt rudenīgā sizpausmes dabā. Tas izpaužas tā, ka neakcentēju redzi uz tiem, manuprāt, nomācošajiem skatiem. Cenšos atrast ko darāmu (iepriecinošo) mājās. Āru vien izmantojot kā pārvietošanos no punkta A uz B. Vai arī apzināti vakara pastaigās monotonās, izbaudot klusumu, mitrumu, kas nu kuro reizi bija.

Iedzeru šmigu un paskatos kādu porņiku... vai Discovery... :)

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

:( :( :(

Paldies, ku! par atbildi.
Es šmigu vispār neierauju. Discovery skatos šad tad naktspusē, kad grūti gulēt. Porņuki vairs īsti neinteresē, pārāk čābīgi viņi šķiet. Bet vispār man šķiet, ka porņiki (sievietes varbūt tikai?) tikai saskumdian vēl vairāk, apskatoties, kā kāds ''superērzelis'' tur ņemās... drusku sāk šķebināt.

Nu drusku pat smieklīgi par sevi tikko palika. Tad tādās situācijās nodomāju, ka tā arī var būt kāda psihpataloģija, pasmieties pie sevis?

Pasmieties par sevi točno nav patoloģija. Drīzāk garīga brieduma pazīme. ;-))

Pūka, Tas jau ir pats interesantākais un aizraujošais - meklēt un atrast tādu porņiku kas Tev patīk... Skaidrs, ka tādi ir mazumā bet tas nenozīme, ka nevar atrast... Es piemēram kādu laiku atpakaļ biju forumā ielicis linku uz ļoti smuku filmu...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Aha, un tad gadīsies kāda tik smuka filma, ka.... Sākšu domāt vēl par kādām citām nereālām lietām.
Protams, ir filmas , kas palīdz, īpaši, ja situācija attaino ko līdzīgu paša dzīvei, bet ar pozitīvu, bet ticamu atrisinājumu.

Vai tā filma bija maiga un romantiska? :)

Runaajot par darbu.... loti paziistamas izjuutas :( Cik Tev gadu? Tev ir beerni? Mani taadas parasti piemeklee..... vasaraa :)))) Visu gadu straadaaju, un te peeksnji 2 vai 4 nedelas peec kartas briivas. Juutos kaa no laivas izmesta....
Garastavoklis pazeminaas, jo jaasaak domaat - kur brauksim, jaabbrauc ciemos utt. Iziesana sabiedribaa, t.b., iesana ciemos, tusinji man uzdzen stresu un depresiju... Ja tas ir tikai viens vakars, tad izdzeru trankvili un viss ir paciesami... bet ja tas ir pasaakums ar kompaniju 2 dienu garumaa vai jaabrauc uz laukiem..... kaut ej un karies tuvaakajaa priedee :))) Ja buutu iespeeja, straadaatu bez atvalinajumiem un briivdienaam....... nu OK, pietiktu ar vienu briivdienu nedelaa.... Tad man buutu atruna tiem, kas briinaas, ka nekur nebraucu.... Es te jau vasaraa forumiesiem noslapinaaju visus plecus ar asaraam.... paskirsti foruma lapas... atradiisi manus "gara darbus".........
Atvalinajumaa ir taada sajuuta, ka peeksni apkaart tuksums, dienas liekas nenormaali garas, nezini, kur likties..... pazinjas aicina kompanijaa, es mekleeju atrunas..... jo zinu, ka no stresa kompanijaa saaks uzmaakties depresija un buusu spiesta kaa jau aprakstiju vasaraa tiities lapaas :( Un saap arii tas, ka nespeeju guut prieku no kompanijaa pavadiitaa laika (iznemot savu gimeni un maasu)..... ne tikai prieku, man paliek reaali slikti....
Ar viiru un meitinu juutos labi... atvalinaajumu paarsvaraa pavadiiju kopaa ar viniem, bet biezaak ar meitinu parkaa uz solina kaa tantuks :))) Protams, ka trijataa braucaam arii piknikos, tikai ne ar kompanijaam.... labi, ka ir maasa, kura mani saprot un ar kuru juutos labi :)
Nezinu, ka justos tagad ciemos.... neesmu gaajusi izklaideeties cilveekos jau daudzus menesus..... Juutos labi maajaas :) tas arii labi...
Tu zini, loti nomierina adiisana (ciitiigi adu zekiites meitinai) , noadiisu arii maasas beerniem, loooti patiik cept dazaadas kuukas, sagaadaa prieku meitinas interese par dziedaasanas pulcinju (nupat pirmo reizi uzstaajaas..... dziedaaja ar mikrofonu).... Meitina un viirs izkraaso manu dziivi.... pat tagad - rudenii kraasainos tonjos...........

Pūka, tagad daudziem ir mazāk darba (pasūtījumu) nekā agrāk. it sevišķi to jūt tie, kam akordalga, pašnodarbinātie, nelielu uzņēmumu īpašnieki, darbinieki, galu galā algas ir samazinātas gandrīz visiem, izņemot to, par kuriem mēs visi zinām :)

es nedomāju, ka tas liek justies labi.

varbūt Tu jūties vainīga par kaut ko? piem, ka nav gana daudz darba?

es nezinu, vnk iedomājos...

dažkārt cilvis atvasina savu vērtību pēc tā, kā viņam veicas darbā... bet tas nav tiesa.

situācija objektīvi ir riebīga.

regulāras pastaigas ir tāda lieta, uz ko varbūt ir vērts sevi mazliet piespiest, tad domas sakārtojas, var pieņemt kādu gudrāku lēmumu.

Jā, vasarā lasīju, kā Tev iet, jo šogad man pat vasarā pašai gāja sūri ar pašsajūtu....

Janetty, man darbs laikam aizpilda tukšumu, kas valda ģimenē patreiz un pasen atpakaļ jau. Vēl man darbs sniegtu drošību aiziet no mājām. Man ar ārpusmājas lietām ir savādāk kā Tev. Es ļoti gribētu kaut kur aizbraukt, aiziet ciemos, lai pie mums nāk ciemos un tamlīdz..
Bet nekā nav un nebūs, jo man vienīgajai mājās tas šķiet saistoši un vajadzīgi. Un citiem apkārt arī izrādās tas tik pat kā neinteresē. Man ir pāri 40 gadiem, viens bērns. Vairākus gadus, izpatikdama un respektēdama vīra vēlmes, biju spiesta atteikt aicinājumus draugiem, radiem , paziņām.... Jo, ja piekritu, ta nonācām neveiklās situācijās, kad draugi īpaši mūs gaida, bet pēdējā brīdī vīrs pasaka, ka ir pārdomājis un vairs neko negrib. Un tā no reizes uz reizi, kamēr man samērā vēlu pieleca, kas notiek un ir. Pēc padsmit gadu tādas ''politikas'', esmu nonākusi tik tālu, ka vīram joprojām viss ir vienaldzīgs, bet nu vairs mūs nekur neviens vairs neaicina, jo sapratuši, cik tas ir bezjēdzīgi un zaudējuši interesi par mums. Varu tikai saprast to.. Līdz ar to esmu pazaudējusi dažus vislabākso draugos, vai vismaz , kurus par tādiem uzskatīju.

Darbs man ir tāds ''sastindzinošs'', parasti ar lielu uzmanību vai drusku kaitīgu ķīmiju saistīts. Un, lai atslēgtos, un varētu ar pilnu krūti elpot pēc tam, ļoti nepieciešams izkustēties ārā.

Es vienkārši jūtos kā mājas robots, kuru izdevīgi pieciest, lai ''paauklētu'' bērnu un viss. Tas mani laikam iznīcina. Darbs ir laikam vienīgā joma, kur varu salīdzinoši drošāka justies. Un novērtēta kā cilvēks.

Paldies, Janetty, par dalīšanos ar savām domām un izjūtām. Es ģimenē jūtos vientuļa, jo esmu apaļa nulle.

Un Tavā gadījumā, ir taču ļoti labi, ja ģimene ir tā, kas sniedz Tev saskaņas, drošības un prieka sajūtu! Tad jau nav nemaz obligāti, varmācīgi pret sevi, piepildīt kaut kādus sabiedrības stereotipus, ka kaut kur jādodās noteikti.

To Pūka Labprātīgi: Vai Tev ir kāds hobijs dzīvē, nu kāda aizraušanās? Es vienkārši lasu, un netieku gudra kā var patikt darbs:) Var patikt materiālie labumi ko dod darbs, bet ne jau pats darbs. Un nevar tā būt, ka ārpus darba Tu esi apaļa nulle, neviens nav apaļa nulle. Nu vīrs Tev gadījies tāds sociopāts, Tev ar Jannetty vajadzētu vīriem mainīties. Bet ja nopietni, Tev jāmēgina pašai mainīties, ieraudzīt to savu vērtību, to savu vietu dzīvē. Darbs tas ir labi, realizēties darbā vēl labāk, bet nu ir jau vēl kaut kas. Tu saki, ka grūti iziet ārā, slapjšs, lietus līst uz galvas. Tad vajag iet kaut kur, kur jumts virs galvas. Nav jau arī nekur jāiet obligati, ja negribas. Nevajag spiest sevi gribēt. Un tad vēl sākt sevi salīdzināt, nu tad vispār ir vakars....Man rudens patīk no tā viedokļa, ka drīz būs ziema, un nepatīk no tā viedokļa, ka no rītiem ilgi tumšs, citādi... u prirodi njet plahoj pogodi!!!!

Es palūdzu lai mani aizved uz mežu,ļoti nomierina daba, kur nav cilvēku.Vari nākošreiz pierakstīt kladē lai saprasu kurā brīdī tieši uznāk skumjas, ar ko esi runājusi, kur gājusi.Nesatraucies, man arī nemaz negribas dzīvot .Dzīvoju tapēc lai dzīvotu un viss.Bet labprāt pelnītu naudu un triektu to uz grāmatām un mācībām.Bet diemžēl mērķis ir ,,eksistēt,,.Galvenais ir izlādēt savu negatīvo enerģiju ,,paraudāt,, un tad atkal var kaut ko iesākt.Es ārā eju sestdienās uz stundu vai divām.Jā un man baisi patīk sēdēt forumā un čīkstēt par dzīvi ,jo skatoties uz sevi spogulī nekam citam spēka neatliek.Tā kā, dzīvo kamēr vari un priecājies .

ko jūs te runājat? vaig lasīt labāk savu slimības vēsturi nevis skumjas grāmatas par dievu
kur grēka gals ir nāve, nekrāj mantu uz zemes bet debesīs atsakies no tās tagad un tu dzīvosi mūžīgi
atceries par pesionētu medicīnas darbinieku, kas nav pieejams jo nestrādā (receptes neizraksta
bet visu zin)

diemžēl ar skumjām jāsaka ka daudziem tā slimības vēsture ir vienāda kā arī to cilvēku laime
kuri viņus izārstējuši un var baudīt sava darba augļus

bet man ir cits gadījums
es zinu savu diagnozi
un tas vieš cerības un izraisa
pārdomas par dzīvi un nāvi
kontekstā ar to kurš kuru
nogalināja aiz skaudības
kains ābelu vai ļeņins tautu

Fox... Man ir tāda interesanta situācija. Tas, kas ir mana profesija, agrāk bija kā hobijs. Tā kā profesiju savulaik izvēlējos daudz maz , kas interesē, tad patīk arī pats darba process. Lai arī ir iemainījies citā nišā, tomēr, principā, virziens tas pats.

Tas ir līdzīgi kā ar to teicienu: atrodi darbu, kas tev patīk un nekad nebūs jāstrādā. Protams, ja darītu sev absolūti netīkamu darbu, justos pavisam savādāk!!!
Un pie viena, man arī laikam ir bailes, ka būs jādara kaut kas ko nevaru ciest, kas mani nomāc un iztukšo, piem. saistīts ar kulināriju, pedagoģiju vai pasarg' -ar lielveikaliem.... Tas mani biedē.
Par ārā iešanu. Tur jau ir tā lieta, ka tas man labi palīdz/palīdzēja. Bet, tās skumjas uznāk tieši tad, kad saprotu ''savu vietu'' mājās. No bezcerīguma. Nevajag pat pierakstīt. Kā jau minēju - darāmo pabeidzu, rezultāts tika klientam, šim prieks, man dažas sekundes arī prieks, bet tad čušss. Gribētos parunāties ar draugiem, kuru vairs nav, ārprātīgi gribētos aizbraukt uz mežu ar mājiniekiem, bet viņiem tas šķiet nelietderīgi. Tā jau ārā eju viena. Izskatās jau dīvaini, ja sieviete manos gados piem. vienkārši pastaigājās. Bet es jau parasti ātrāk pa tumsu netieku. Jo man ir jāgaida, kad no darba pārnāks vīrs, tad vēl šis tas jāizdara ar bērnu kontekstā un tad tikai varu. Vienvakar jezgas mājā bija tik daudz ko risināt, ka pastaigā tiku tikai pirms divpadsmitiem naktī.

Man šķiet, ka es zinu, ko gribu, ko vajag, bet realizēt neprotu.

Runcene, Tev laikam taisnība, kaut kādu vainu jau jūtu laikam. Jo mana finansiālā nepietiekamība liedz atrisināt ģimenes problēmas. Es nevaru uz galvas ielekt akacī. Pa mazdūšīgu esmu. Pat tas variants īrēt ar kādu divatā telpas man nepalīdzēs... jo nepavelk manas finanses arī to. Es zinu, ka daudziem ir līdzīgi.

Piedevām, no radiem vienmēr manīts, cik mana profesija ir savā ziņā neīsts darbs. Un, ja es ietu strādāt uz skolu, tad gan būtu pareizi. Tas arī liek justies vainīgai laikam. Arī vīrs uzkata, ka tas ir nenopietns darbs un ir izteicies nievājoši, lai gan pats, slinkuma pēc aizgājis uz tuvāko profeni, formāli novilcis to laiku un pats ar to vēl lepojās....

Lady Gaga.... man paraudāšan beidzās ar pašsajūtas dramatisku pasliktināšanos. Sākās mokošas ekstrasitoles, un gulēt tad vairs nevar. Es nedrīsktu sevi tieši saraudināt.

Piekrītu, ka tad man der garas pastaigas, ko pa laikam arī tā īstenoju, braucu arī uz mežu, kuru uguni, uzcepu kaut ko, jūtos komfortabli tad. Vēl man patiktu braukt ar riteni tālu, bet nevaru tikmēr, kamēr nav kāds, kas bērnu pieskata.

Vienvārd sakot, gribu komunikāciju ar pasauli.

Pūka

Tu gribi aiziet no viņa?

Nu es nesaskatu pilnīgi nekā jocīga, ja sieviete viena iet pastaigāties, kas tur tāds. Vienīgi 12 naktī tas varētu būt diezgan bīstami. Varbūt naktī nevajadzētu iet. Tagad pateikšu kaut ko stulbu-mošk vajag mēgināt parunāt ar vīru, pateikt kā Tu jūties, ka Tev gribas visiem kopā aiziet uz to mežu, ka vispār .... Nu tipa izrunāties. es pieņemu, ka noteikti jau ir runāts....Redz, viņš izteicies nievājoši par Tavu darbu, Tu saki, ka viņš slinkuma pēc aizvilcies uz tuvāko profeni. Ko tad jūs viens par otru domājat, kāpēc izveidojāt gimeni, kas bija tas labais sākumā kas patika vienam pie otra, kur tas ir palicis?

Pūka labprātīgi
Tu raksti, ka viirs neveelas iet sabiedribaa.... varbuut vinam ir kaa man SF ???? Vai arii SF ar depresiju? AD man loti paliidz pret depresiju, bet SF samazinaaja loti minimaali....
FOX
Mnam viiram gan nevajadzeetu mainiities, jo vinam ar saskarsmi viss ir OK :) Probleema ir manii..... Vins regulaari tiekas ar saviem draugiem (vinam kaa "normaalam" cilvekam ir draugi)..... ja es gribeetu, vins nemtu mani liidzi un ietu ar mani pie manaam draudzeneem BET MAN NAV DRAUDZENJU jau kops pusaudzes vecuma.... Esmu vinajm izstaastiju par savu soc. trauksmi..... izskataas, ka daleeji saprata, jo cilveekam, kuram nav SF, to gruuti saprast un liidz ar to vins vairs nebriinas, ka es netiekos ar draudzeneem, ka pie mums naak ciemos tikai maasas gimene, kaads viira draugs vai manas pazinjas.... bez stresa uznemu tikai maasu.... Liidz ar to viirs neuzstaaj, lai es katru reizi eju vinam liidzi ciemos pie draugiem (vins nav arii no tiem, kuriem draugi pirmajaa vietaa), vins zina, kaads stress man ir no taa....
Bet ja kaads vinam svariigs pasaakums, piem, darbaa balle, protams, eju (apbrunojusies ar trankvili.........). Zheel, ka man vairs neliidz alkohols.... agraak labi noneema stresu un es jutos diezgan labi kompanijaa, biju runiiga un jautra.... nevis tizla ar izkaltushu muti no stresa :))))
man arii darbs loti patiik, es to daru ar prieku patiik arii maajas darbi (gatavosana, adiiisana, gludinaasana)........... patiik arii pavadiit laiku ar meitinju, viru........ Bet moka tas, ka man sagaada iesana kompanijaa mokas, nevis prieku kaa caurmeera cilvekam... :(

Redz Janetty, Tev ir tāda problēma, Tu to apzinies, kaut ko dari lietas labā, Tu vispār izklausies ļoti labi;) Tas par vīru maiņu bija joks, protams.
Bet man vot neliekas, ka tur būs SF pie vainas. Tā kā Tu raksti, tad var lietas izrunāt utt.
Gribas jau palīdzēt, bet neko jau nevar palīdzet. Nu kā vienmēr.....

Runcene
Jā, gribu. Jo līdz kalam viņa izturēšanās. Kas gan var būt tur normāls vairs, ja tiešā tekstā pasaka, ka esmu apnikusi, lai nosprāgstu vienreiz un tamlīdz.. Runcene, es zinu, ka man tas ir jādara. Lai nekropļotu dzīvi bērnam, sev un viņam.

Fox
Protams esmu runājusi par to, bet viņa uzskats bija, ka tikai slimam cilvēkam var būt tādas vēlmes kā man. Vairāk par to runāt būtu - pazemot sevi vēl vairāk....

Man tika mācīts ģimenē, neskatīt 'vīru no cepures'', jo arī neizglītoti, mazizglītoti cilvēki var būt labi un tamlīdz. Vienojošais bija, ka abiem bija kopējs uzskats par alkaholu, par viņa nelietošanu un lietošanas bezjēdzīgu, sekām un tamlīdz. Jo es biju redzējusi, kāds ir tāds cilvēks, kas ir alkaholiķis, viņš arī laikam. Vēl man likās, ka viņš ir labestīgāks kā citi, bet izrādījās, ka biju plāksteris viņa iepriekšējām neveiksmīgajām attiecībām. Jo es esot tik iejūtīga, tik iejūtīga.... bijusi(kādus gadus jau biju, līdz sapratu, ka tas vienpusēji). Bez tam, bija spiediens no tuvinieku puses. Kad izlēmu, ka gribu padzīvot labāk viena, viņš nebija ar mieru iet prom, draudēja mesties mašīnai zem riteņiem un stāstīja, ka pēc tās, iepriekšējās nelaimīgās mīlestības (viņu padzina laikam) viņš otru atraidījumu neizcietīs. Kaut kā tas viss pierima un visi mani centās pārliecināt, re, cik labs cilvēks, galvenais, ka nedzer, štrunts pa pārējo. Biju pārliecināta, ka cilvēki satiekoties vēlās pilnveidot tās jomas, kurās atpaliek no partnera. Bet kaut kā tas nenotika. Viss, kas attiecās uz kopējo dzīvi, sadzīvi, interesēja tikai mani, viņu nē. Jo pamatdoma bija, kāpēc jāpiepūlās, ja ir tā pat labi?
Vārdu sakot, pati vainīga, ka muļķe biju... Tagad saņemu sekas un pa laikam piemetu ''savu pagalīti'' situācijai. Jo tik milzīgu inertumu man vienkārši bija ļoti grūti izturēt.

Janetty

Jā, esmu domājusi par to, ko saki, ka tā varētu būt.
Vēl arī secināju, ka man pašai savulaik ir iespējams bijusi SF. Skolas laikā noteikti. Tikai laika gaitā, kad bija ļoti labi daži kursabiedri, patīkami, inteliģenti cilvēki, pamazām iemācījos tikt gandrīz no viņas vaļā. Man gan ģimenē arī bija mācīts, ar svešiem nerunāt, neuzticēties nevienam un tamlīdz.. Tagad mācos nesaspringt. Šad tad izdodās, šad tad nē... Palīdzēja tas, ka sapratu, nu un kas, ka kādam nepatīku? Svešu cilvēku vai jauniepazītu cilvēku kompānija gan mani satrauktu laikam. Piem. -ejot pie ārsta, joprojām izjūtu milzīgu trauksmi. No tās nemāku vēl tikt vaļā. Tā ka zināmā mērā zinu, kas ir SF. Man šķiet, ka tikai nav tik mokoši kā Tev.

Priecājos, ka vismaz vēl ir kāds domubiedrs, kam arī patīk darbs. Man agrāk arī patika pa māju rosīties, bet es kaut kā tajā rosībā sajutos viena. Ka daru tikai viena, bet otrs tik grib paēst, pagulēt, paseksot, paskatīties televizoru un viss. Es kopdzīvē nejutu līdzdalību. Tad azarts šūt, tamborēt, remontēt, pucēt pārgāju, jo sapratu, cik otram tas ir nevajadzīgi. Jo uz tikko uzšūtiem smukiem spilveniem varēja atļauties uzgāzties nepārvelkot darba drēbes. Ar kāju nogāžot kādu manu lietu, nekad nejutās vainīgs. Viss, ko sadarīju, ātri, ar nevīžīgu attieksmi tika nocūkots, saķēpāts. Es pamazām sāku niknoties vienkārši.

Janetty, es domāju, ka Tev nevajag saspringt par sevi. Jo Tu saki, ka māsa nāk pie Tevis un vēl kādi cilvēki, Tas taču normāli. Mūsu mājās kāds cilvēks parādās apm. 1-2 x!!! gadā!

Un ir ļoti labi, ka Tev ir tik saprotošs dzīvesbiedrs. Labi, ja katrs var dzīvot kā viņam vajag. Pie manis sākumā nāca kopīgie draugi, paziņas, draudzenes. Bet tiem cilvēkiem radās iespaids, ka mans vīrs ir dusmīgs. ka viņi nāk viesos. Jo līdz ko viņi atnāca, tā viņš aizgāja pēc pāris 5 min. no kopējās kafijošanas un runāsanās prom, paņēma grāmatu un uzlika visiem ''mīksto''. Un tā vairākkārt. Diezgan ātri sāka fanot par datorspēlēm. Un nu jau ir tā, ka no rīta pirmais ir datorspēle, pēc darba pirmais- datorspēle, tad ēšana, tad pagulēšan, tad atkal datorspēle un tā līdz kādiem 1- 3 naktī. Katru dienu, gandrīz bez izņēmumiem. Agrāk grūda bērnu spēles laikā gar zemi no naida, ja atļāvās ko pajautāt viņam. Tagad kliedz ārprātīgi uz mani.

Njaa, tad jau paliek skaidraka tā bilde. Zini kas ir pats trakākais, sievietes parasti krāmējas ar šitādiem mēsliem, un tie mēsli viņas saukā par nenormālam. Man patīk viena doma, ko kaut kad lasīju, ka psihoterapeitu pacienti ir tie, kurus līdz dakterim noveduši reālie psihie;)
Bet protams, ka ir diezgan grūti aiziet, no malas vienmēr liekas viegli, bet ta nemaz nav. Esmu ievērojusi, ka pasaulei ir tendence aizstāvēt visādus kretīnus, un tad bieži vien ir jānostājas pret visu pasauli, jo vienmēr atradīsies kāda mazohistiska sieviete, kas Tev teiks-nē, nedari to, nekur neej, neko nedari, labi ka nedzer...Bet katrs jau skatas no savu problēmu lenķa, tapēc dazreiz uzklausīt citus nav jēgas...

Atvainojos par daudzajām kļūdām tekstā. Laikam iekritu emocijās pārāk.
Bet Janetty, man arī liekās, ka esi malace. Nav taču obligāti būt tik ļoti vērstam arī uz sabiedrību.

Pēc Tevis rakstītā saprotu, ka agrāk patiešām esmu gandrīz visās situācijās jutusies līdzīgi. Es tikai tās saucu par bailēm vienkārši. Bet kaut kā sapratu, kas tieši mani uztrauc. Tad pieņēmu lēmumu, ka drīkstu/varu reaģēt kā jūtos. Arī aiziet prom, ja kaut kāda situācija kļūst pa nepanesamu. Un drusku pieradu.

Laikam jau tas man ar savu vīru neapzināti varbūt bija tas vienojošais. Tikai man laika gaitā palika no divvientulības vien garlaicīgi. Drusciņ šajā ziņā varbūt kļuvu drosmīgāka (pati par savu iepriekšējo ''es'') un radās diskomforts.

mans tēvs ir uz šito modi, ko Pūka apraksta.

es vispār to nevienam neteicu, jo bija drausmīgas bailes no viņa. pirmais ārsts, pie kā nokļuvu, bija psihiatrs. izstāstīju viņai, jo, kaut arī bija bail, jutu, ka šito vairāk nevar turēt...

kad gan psihiatre, gan psihoterapeite bija teikušas, ka viņš ir slims, es kaut kā ļoti pamazām noticēju. bet, ja cilvēks tikai to ir redzējis, viņš nezina, kā izskatās normāli tēvi/mātes un vīri.

vispār reāls psihais ir baigi smaga lieta. papucis ir visiem izstāstījis, ka esmu slikta, jo mēs netiekamies. ir radu lokā ļaudis, kas viņam tic. trakākais, ka bija savulaik stāvoklis sabiedrībā, dzīvoja ar divām sejām, visi paziņas uzskatīja par neaprakstāmu intelekta iemiesojumu. bet patiesībā bija ļoti ilgs laiks, kad es tiešām domāju, ka esmu slikta.

Pūka, manuprāt, varētu doties uz centru "Marta" pēc padoma vai tamlīdzīgu iestādi, jo tur var būt notikumi, pat, ja viņa sadūšosies aiziet. Tais centros cilvēki māk dot padomus, kā ar psihu vieglāk tikt galā, resp. kā izvairīties no pagaļu piemešanas, jo nervs var uzdot baigi.

kad es precējos, papucs gandrīz izdemolēja dzīvokli. tas, protams, nav tas pats, kas vīrs, bet viņš mani par tādu laikam uzskatīja, precīzāk, par īpašumu. regulāri zvanīja uz darbu, es nekur nedrīkstēju aizkavēties...

oi, šitie atkarīgie tēviņi, piedodiet par izteicienu, ir tiešām pelnījuši būt vieni. protams, viņam bija vajadzīgs korķis (es par Pūkas gadījumu), bet viņi jau nav spējīgi veidot attiecības. lai taču paliek laulāti ar savām datorspēlēm.

fox Rakstīja:
-------------------------------------------------------

un tad bieži vien ir
> jānostājas pret visu pasauli, jo vienmēr
> atradīsies kāda mazohistiska sieviete, kas Tev
> teiks-nē, nedari to, nekur neej, neko nedari,
> labi ka nedzer...Bet katrs jau skatas no savu
> problēmu lenķa, tapēc dazreiz uzklausīt citus
> nav jēgas...

Zelta vārdi!!! Priecājos, ka kāds saprot. Nu perfekti teikts. Tā arī bija. Piem.-saviem vecākiem stāstīju, ka neiet tik gludi kā vajadzētu, viņa neticēja un sāka darīt visu, lai izdabātu manam dzīvesbiedram. Viss, ko es gribēju no viņas dzirdēt- malacis, meit! Dari tā, lai viņš iet ''bekot''. Bet viņa sāka izdarīt spiedienu...

Tagad tas pats, māte izrāda tādu ienteresētību manam dzīvesbiedram, ka sāku jau domāt, ka viņa no savas puses iztēlojās tā kā sevi manā vietā, nu kaut kā tā dīvaini. Tā kā izdzīvo iztēlē kaut ko. Jo, kad minēju, ka ir vardarbība pret mani un bērnu bijusi, viņa pasmejās, sak, viņš jau tāds nav! tā jau nevarot būt! u.t.t. Kaut kā riebīgi palika. It kā viņa būtu ienteresēta viņā. Saprotu, ka izklausās slimīgi no manas puses. Bet viņa aizstāv viņu.

Tas pats bija darbā kādreiz, teicu kolēģiem (kopīgi paizņas tie bija mums), man šķiet, mums kaut kas nepas, bet šie, ko Tu, tik jauks pāris esat! (slikti no šitāda definējuma metās).

Par normālību. Neesmu jau nekāds enģelis tomēr. Tāpat Vd problēmas jau bērnībā bija. Bet man viņas patstāvīgās dzīves sākumā pat atkāpās. Un uzradās pa jaunam, kad sapratu, kur esmu ''iekāpusi''.

Starp citu, mani saukāt par ''slimnieci'', jukušo un tamlīdz., vīrs arī sāka tad, kad uzzināja, ka sāku lietot antidepresantus, ka eju pie psihologa, ārsta, p-terapeita. Un tad, kad sāku aktīvāk pretoties viņa izgājieniem. Līdz tam nebija laikam iedomājies.

Nu šeit visā kopā laikam ir arī atbilde, kāpēc man ir svarīgs darba jautājums un kāpēc skumjas mani piespiež pie zemes brīžiem.

Man ir tāds novērojums, zini kas piemīt daudziem cilvēkiem-bailes no nezināma, bailes no pārmaiņām, bailes no patiesības. Ja ir kāds konflikts, tad tas viss ir jānoklusē, jāsmaida, jātēlo, jāspēlē. Tikai nedrīkst kustināt nekādas "nesmukas" lietas. aiz muguras apdirst drīkst, nedrīkst tikai neko vilkt uz āru, nekādus sūdus, nekādus nesmukumus, uz āru jābūt visam ar glanci. Tapēc arī pasaule griežas pret sievām kuras sit, pret bērniem, kurus pazemo utt, utjp......Un ja kāds atļausies aizstāvē, tad tas pats dabūs no visām vecenēm pa visiem galiem...

mana mamma pilnīgi noteikti aizliedza kaut vienu nelabu vārdu bilst. viss brīnišķīgi... tikai pašai spilvens nez kāpēc pa naktīm slapjš. tā ir aizgāja ar vēzi gluži jaunos gados. visi apskauda, cik viņai inteliģents vīrs. pašai jau arī birkavs problēmu bija, tāpēc varbūt nespēja neko izdarīt sevis labā.

Man bija gadījums dzīvē, kad publiski uzstājos, gribēdama kādu sievieti aizstāvēt, vai dieniņās, domāju nositīs mani. Jo vecis taču nav vainīgs, ka viņš ir slikts, cilvēks nav vainīgs, ka viņš dzer, nav ne pie kā vainīgs. Un man pateica, ka tas vēl esot grēks turēties pretī ar agresiju pret ļaunumu, tas tikai to vairojot. Un neesot jābāžas citu cilvēku darīšanās, citās gimenēs un citās dzīvēs, lai tiekot paši galā. Un kā var sieviete pamest savu vīru, neturēt savu solījumu...bla bla bla.... Man vemt gribas...es šitādas tēmas vienmēr uztveru ļoti sakāpināti;)

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> mana mamma pilnīgi noteikti aizliedza kaut vienu
> nelabu vārdu bilst. viss brīnišķīgi... tikai
> pašai spilvens nez kāpēc pa naktīm slapjš.
>

tu domā ka ja aļauj runāt ļāunu tad spilvens sauss
varbūt asaras ir tās kas dziedē ārā to ļaunumu

Runcene bet es esmu galigi sjucis, murgoju
bet visā putrā es nesaprotu jo izskatās ka ta neesi tu
vai arī tā nav tava māte

būšū laikam kauko sjaucis

aberz, jā, tagad Tu bišķi putro, bet kam negadās.

fox Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> sieviete pamest savu vīru, neturēt savu
> solījumu...bla bla bla.... Man vemt gribas...es
> šitādas tēmas vienmēr uztveru ļoti
> sakāpināti;)

pareizi, sieviete ir tāpati atkarība, kas neiroleptiķī un ja pierod tad sākās tikai sssssliktumi,
tāpēc jau dzer ka viena atkarība jāāiztāj ar citu..
...tāpēc skatertju dorožka un redzēs ka vienai un tai pašai gudriniecei visi veči tādi dzērāji
bet bez viņas daži pat tattopās kā no zarazas vai leptiķiem

teorētiski tādām meičām jāturas kopā un jāmīl vienai otru
ja jau tie veči nodzerās no viņu klātbūtnes

:-)