Kā lai iemīl cilvēkus kā sugu? Saprotu, ka dzīvot ir ļoti grūti, ja man neviens nepatīk, nav pieņemami uzskati u.tt. Cenšos to apspiest un neizrādīt, bet iekšā sēž nepatika pret cilvēkiem, tādēļ esmu vientuļa. Esmu arī kritiska pret sevi, un vislaik jūtos, ka neatbilstu tam kādai man jābūt, lai iepatiktos tādiem cilvēkiem kādi man nemaz nepatīk, tādēļ esmu pārsvarā viena savā nodabā. Ir arī cilvēki, kas patīk, bet ja viņi izdara vai pasaka kaut ko, kas viņus pielīdzina tiem, kas man nepatīk - jūtos vīlusies un kļūdījusies.
Gribas vairāk pieņemt cilvēkus, saprast, nekritizēt dēļ tam, ko tie dara vai runā to, kas man nepatīk, kā arī gribas, lai pieņem mani tādu kāda esmu. Man ļoti patīk dzīvnieki, bet man šķiet, ka būtu jāiemīl arī savējā - cilvēku suga. Un ne tikai sīkumi, arī lielas lietas liek man ienīst cilvēci kopumā - daudz kas, kas izskan masu mēdijos, slepkavības, lielas krāpšanas, nodevība, tas kā cilvēki iznīcina dabu un dzīvniekus u.tt.

Kāpēc vajag iemīlēt? (ar uzsvaru uz vajag). Kāds to liek darīt?

Varbūt gribi iemīlēt sevi?

Iesākumā var mēģināt atrast kompromisu starp to, kas nepatīk un ko tomēr var pieņemt cilvēkos (kaut vai saprotot, ka pati visumā arī esi tāda pati).

Nevaig darīt neko, vispirms cienīt sevi un tad arī viss pats notiksies.
Jābut tadam(I) kads esi un tad arī piemēroti civēki atradīsies.
Lieleim mazi, dumiem gudri vai vājiem stipri un bēdīgajiem priecīgie.
Problēmas ir kad mēs gribam būt kaut kas cits kas esam.
Katrs ir milzīga vērtība lai kāds viņš būtu. Arī slimie ir vairāk vajadzīgi kā veselie
lai būtu par ko rūpēties , citādi tie labie, kas rūpējās nebūs tik labi :-)

parasti tāda koncepcija rodas, ja agrīnā pieredze ar cilvēkiem nav bijusi laba.

tas prasa mazliet laika, lai saprastu, ka neviens neko speciāli ļaunu nedarīja, tikai nekā labākā nezināja.

medijus nevajag tik daudz pētīt. ja cilvēks pārāk ņemas ap lietām, ko viņš nevar ietekmēt, tad kaut ko šajā attieksmē ir vērts mainīt. nupat bija ielikta info par talku suņu patversmē. paskaties, cik tur komentāru... daži. un paskaties, cik cepas par riebeklībām... 100, 200...

kā maizi ēd, tā dziesmu dzied.

silti iesaku vairīties no medijiem. ir lietas, kas jādara apzināti, ar prātu.

Runcene teica zelta vārdus. Mediji, īpaši televīzija, tiešām tendēti meklēt slikto, jo tieši tas diemžēl piesaista cilvēku uzmanību. Labās ziņas neviens neskatīsies, reklāmu nevarēs pārdot, vajadzēs izputēt.
Kaut kur lasīju piemēru par mediju darba specifiku: tūkstošiem lidmašīnu katru dienu paceļas gaisā un nolaižas zemē. Ziņās par to nestāsta. Bet ja notiek katastrofa, mums par to atgādinās atkal un atkal, nedēļu par to stāstīs ziņas, pārraidīs intervijas ar cietušajiem un radiniekiem, oficiālos viedokļus, ekspertu komentārus, u.tml. Un tā prātā rodas greizais spogulis, kas rāda pavisam negatīvu pasauli.

Ja reiz vajag padomu, no sevis varu ieteikt vienkāršu, bet iedarbīgu vingrinājumu. Kad esi starp cilvēkiem, piemēram, ej pa ielu, brauc vilcienā, stāvi rindā, utt., pavēro viņus. Vienu, otru. Apdomā, kā viņš vai viņa šobrīd varētu justies. Kas viņam ir dārgs un svarīgs. Kas dara viņu priecīgu. Par ko viņš raud.

Pirmajā brīdī tas varbūt izklausīsies galīgi garām, bet es ieteiktu daudz domāt par līdzjūtību, sākumā pret sevi. Mums latviešu valodā nav vārda, kas apzīmētu-līdzjūtību pret sevi, mēs ar to saprotam līdzjūtību pret citiem. Un tad jau arī pret citiem, pret visiem cilvēkiem. Pilnīgi katrs cilvēks kādreiz ir bijis mazs, neaizsargāts bērns, katram cilvēkam ir bijis skumji, bēdīgi, sāpīgi, vientuļi. Ja ar tādām domām kādu laiku padzīvo, tad paliek vieglāk. Ir arī labs vingrinājums empātijas izkopšanai-ir jāiedomājas, ka esi tas otrs cilvēks, bet tā līdz galam, no visas sirds.

Dumjākie padomi, kādus gadījies pēdējā laikā dzirdēt. Empātija, līdzjūtība. Cik viss tas ir saldi. Visi nu mīlēsim visus. Nu tad patrenējities empātijā pret tiem pēc-pusmūža indivīdiem sabiedriskajā transportā, kas smird tik nežēlīgi, ka pilnīgi cērt degunā. Veriksmi!

Visus vienmēr mīlēt ir grūti, bet nav neiespējami. Viens labs empātijas vingrinājums ir atcerēties sevi kā mazu bērnu. Un tad iemīlēt šo bērnu sevī.

Nu pusmūža cilvēkus jau nav grūti mīlet, vecus cilvēkus un mazus bērnus pavisam viegli. Vot grūtāk ir ar tadiem "asajiem ežiem", kas dzīvē diezgan maz mīlestības saņēmuši, līdz ar to baigi spurojas, neļauj nevienam sevi mīlēt, lai kāds pāri nenodara. Vot ar tiem var trennēties.

existential fool Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Dumjākie padomi, kādus gadījies pēdējā
> laikā dzirdēt. Empātija, līdzjūtība. Cik
> viss tas ir saldi. Visi nu mīlēsim visus. Nu tad
> patrenējities empātijā pret tiem pēc-pusmūža
> indivīdiem sabiedriskajā transportā, kas smird
> tik nežēlīgi, ka pilnīgi cērt degunā.
> Veriksmi!

EX ir situācijas dzīvē, kad arī tu vari nonākt tādā stāvoklī.
Atvaino. Un tas reizēm nav no cilvēka atkarīgs. Varbūt tas
bomzis ir garā stiprāks un gribā varenāks par to kam haļava nolec
un sagadās dzīvē. Ir cilvēķi, kas ir burtiski nolādēti, ka viņus tikai
dzen prom vai izkalpina kaut vai tie 100 latniekiem un tādi haļjavščiki
tikai priecājās un piedāvā darbu stacijas tualetē, kamēr paši vareni
katru dienu izdrukā to pašu izziņu ko viņam iedod nokačātu no otra
servera un no jums lādzu par papīru 30 santīmi.>>>> kā tualetē :-)

Piedod
Bet lūdzu, bet tā ir.