Laba diena visiem :)
tātad...vienmēr esmu bijis un arī tagad esmu, laimīgs, kārtīgs, gudrs, draudzīgs puisis un esmu arī ļoti Dievticīgs un pateicos tam kungam par visu un par katru šo skaisto dienu. man puisim, kuram paticis viss skaistais, labais, kurš mīl dzīvi un varu pateikt to, ka tā ir superīga, jo man līdz šim viss ir veicies un padevies. tiešām uz to raugos pozitīvi un ar prieku...
man ir kolosāla, labvēlīga, mīļa un forša ģimene kuru es ļoti mīlu un cienu un vienmēr esmu mīlējis visus dzīvniekus un ja spētu, tad palīdzētu tiem...
vienmēr ir grūti gājis skolā, bet tomēr ticība sev palīdzējusi man visu kārtīgi izdarīt un visu pabeigt.
tagad eju 11.klasē un ir sākušās problēmas.
man vairāk nav neviena laba drauga, draudzenes, kuri kādreiz man bija un vienmēr ar visiem runājos un draudzējos, viss bija labi, bet tagad cilvēki no manis novēršas. es sāku tos neapzināti apsaukāt...''maita, idiots'' un vienkārši tos pazemoju, sakot ''ai, cik man burvīga dzīve, bet tev gan tāda nelaimīga.''
esmu pārāk kaprīzs un izvēlīgs, tā ir, bet ar manu attieksmi es nevarēšu ne iepazīties ar normālu meiteni un būt kopā ar draugiem.
mani vecāki kopā nedzīvo, bet nu viss labi, kas beidas labi, jo abiem ir sava otra pusīte un ir draudzīgas attiecības, par ko es priecājos.
tomēr, arī vecāki sākuši teikt ka es neesmu normāls un kas ar mani ir noticis. no ēņģelēna, par velnu...;(
vienmēr man ir patikusi medicīna. no bērnības esmu kaislīgs medicīnu enciklopēdiju lasītājs, un lasu arī tagad. vienmēr esmu gribējis klūt par ārstu un man ir pietiekami daudz mērķu, talanta, dotības, lai par tādu kļūtu, bet manī ir zudusi ticība pašam sev, vai es to varu, vai es to spēju un nezinu vai spēšu pabeigt skolu. bet lai man būtu nākotne, tad man tā ir jāpabeidz, jo tikai 12.klase palikusi un tad varu darīt tālāk, to kas man patiks.
iesakiet, kas man varētu būt, kāpēc esmu mainījies, kāpēc es uzēdos un apvainoju cilvēkus? es pat esmu novedis līdz asarām un tas bija neapzināti. es sāku skatīties uz cilvēkiem kā uz niecībām.

līdz ar to mana perfektā dzīve, sāk lēnām brukt un tā no manīm novērsīsies apkārtējie cilvēki. es vairāk nespēju normāli runāt.
arī sākušās problēmas. sāp galva, u.t.t. ir dienas, kad varu apģērbties vienkārši, pat ar netīrām, bezgaumīgām drēbēm un mani tas neuztrauc, bet ir dienas kad uznāk psihie un es raudu par to, cik drausmīgi izskatos, lai gan ar to viss kārtībā un sapucējos kā vien varu.
arī mājās visu laiku kārtoju, mazgāju māju, jo bez tā vairāk nespēju un tā ir kā atkarība. dievinu tīrību bet tagad liekas ka jūku prātā, jo pēdējās dienas domāju, kas notiks tālāk un ko iesākšu...baidos, ka pazaudēšu savus mīļotos pavisam un palikšu viens...esmu jocīgs...pats to jūtu! dodiet padomus.vēlos būt tāds, kā agrāk, un atgūt savu saulaino dzīvi ar prieku!!!

Tie ir tikai iekšēji pārdzīvojumi vai arī novēro citas lietas ( nepamatota agresija, balsis utt., nevēlēšanās kontaktēties ar cilvēkiem)?

www.psihoterapija.lv
www.arstipsihoterapeiti.lv

Aiz perfektās dzīves kādu laiku var slēpties, bet laikam vairs nesanāk, vai ne?

www.arstipsihoterapeiti.lv piedāvāja jauniešiem par demokrātiskām cenām. jāpameklē...

konkrēti grūti ko ieteikt, apjukumam jābūt kādam cēlonim, arī pusaudžu vecums to var ietekmēt.

es ar pusaudžu vecumā biju dikten ticīga, nekā laba no tā neatceros, tā tiešām ir tikai fasāde, lai vieglāk izlikties.

Vindi:

pizģec, tādu domrakstu, garu, politiski, gramatiski korektu, rakstīji, lai pateiktu ka tu esi pilnīgs ananāss.

gribi mācīties par ārstu, bet nezin vai varēs pabeigt 12.kl?

un viss pārējais vienk. - vau... nu baigās " problēmas... "

tagad lai pabeigtu vidusskolu, pietiek ar zīmuli un prasmi saglabāt ķermeņa temperatūru apmēram pie 36 grādi.

pēc Celsija...

Varbūt pārlieku liels perfekcionisms. Grozies kā gribi, savu domāšanas veidu vajadzēs pārkārtot.