Faktiski man šobrīd atkal gribas kādu līdzbiedru atbalstu. Manam psihoterapijas procesam šobrīd ir aptuveni astoņi mēneši. Un nu sāk līst ārā tik interesantas lietas. Aizmirstas atmiņas, kauns, sāpes. Atgriežas vecie atkarības paradumi, no kuriem šķita, ka sāku tikt vaļā. Brīžiem dzīve šķiet pavisam bezjēdzīga. Trakākais, ka neko daudz ar sevi nevaru izdarīt. Ja uznāk melnais, tas ir lielāks par maniem spēkiem. Kad melnais paliek tāds puspelēks, tad mēģinu atkal dzīvot normālu parastu dzīvi.

Vienīgi tagad zinu, ka mēdz būt arī labāk, tas rada drosmi neapstāties. Jeb, kā es šodien dabūju izlasīt: Ja sapņo par varavīksni, tad esi gatavs izmirkt lietū.

Tad nu es gribu prasīt, kam ir līdzīga pieredze. Faktiski man laikam vajag kādu uzmundrinājumu, lai arī anonīmu. Runcenei tas labi padodas ar saviem atklātajiem dzīves stāstiem. Ja kādam citam arī ir ko stāstīt par savas pašizaugsmes ērkšķainajiem ceļiem, laipni lūgti. Ja kādam gribas ko piebilst par saņemšanos vai žagaru terapiju, droši varat paturēt pie sevis. Žagaru terapijas man dzīvē ir bijis pietiekoši daudz. Šī ir pirmā reize manā mūžā, kad esmu uzdrošinājusies par to runāt, piesedzoties ar šķietamo anonimināti.

gaga Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Aizmirstas atmiņas, kauns, sāpes. Atgriežas
> vecie atkarības paradumi, no kuriem šķita, ka
> sāku tikt vaļā. Brīžiem dzīve šķiet
> pavisam bezjēdzīga. Trakākais, ka neko daudz ar
> sevi nevaru izdarīt. Ja uznāk melnais, tas ir
> lielāks par maniem spēkiem. Kad melnais paliek
> tāds puspelēks, tad mēģinu atkal dzīvot
> normālu parastu dzīvi.
>
> Vienīgi tagad zinu, ka mēdz būt arī labāk,
> tas rada drosmi neapstāties. Jeb, kā es šodien
> dabūju izlasīt:

īstenībā kauns jau ir jūtas kas ir salīdzināmas ar citiem
nu jādomā ka kaunēties ir citu priekšā, bet nevienam nav tiesību citam likt
tā justies.

normāla parasta dzīve iegūst pavasara gaišumu, kad salīdzina ar to kas bija,
bet tiem kam nav melnas joslas, tie parastu dzīvi dzīvo kā pelēko...
GAGA tu esi soli priekšā citiem jo savā GAGībā esi stiprāka par
ierindas cilvēku kas pārtiek no citu kaunināšanas.. vai likšanas ta justies

Bucas tev

(....) jo savā
> GAGībā esi stiprāka par
> ierindas cilvēku

Šis man kārtīgi patika, paldies! Smaidu. :-)))

Remember: when in doubt, fuck!



Edited 1 time(s). Last edit at 15.11.2010 14:45 by Fuzzy.

gaga Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> (....) jo savā
> > GAGībā esi stiprāka par
> > ierindas cilvēku
>
> Šis man kārtīgi patika, paldies! Smaidu. :-)))

nu redzi, a tu saki ka neiet tev

es pat teiktu ka tu esi normālāka par dažu labu
vienkārši nav kas tev to pasaka....
un depresīvā vide īstenība no depresijas nepasargā, jo
visiem tu patīc un visi cenšas tevi paturēt tuvumā
bet ja atklāsies ka esi vesela tad tu nebūsi ar depresīvajiem

:-)

grūti ko praktisku pateikt, jo pārdomas Tev diezgan filozofiskas. tā viņš ir, būs kāpumi un kritumi. būs reizes, kad liksies, ka viss, nekad vairs vairāk bedrē nebūšu, viss skaidrs; būs sajūta, ka esi debesīs, gribēsi visiem stāstīt, cik forši, ka esi visu sapratusi, cik jauki, ka esi atradusi psihoterapiju utt.

pienāks nākamā dzīves krīze vai kāds asāks stūris, un tas parādīs, kur patiesībā esi. reizēm ne visai glaimojoši priekš sevis. tad man ir gribējies visu mest pie malas, teikt: ejiet ratā, es neko negribu, gribu, lai man ir labi. gribas mesties prom, aizsist durvis... velns, nu kāpēc man nav labi...

tā tas ies vienu sprīdi, kamēr cilvis sapratīs, ka dzīve var būt visāda. tad no tā savukārt pamazām augs varēšana dzīves krīzes izturēt, būs skaidrs, ka vienmēr labi nevienam nav... tās tādas bērnišķas ilūzijas. atšķirība būs tur, ka tagad pati tiksi galā. ja nav krīžu, nav attīstības.

visu jūtu pārnešana uz terapeitu Tev laikam vēl priekšā... mīlestība un naids... un tad, ko tas viss stāsta par Tavām attiecībām ar tiem, kas lika Tev ciest... būs jārunā par to ar terapeitu.

visi te šodien uz citātiem krituši:

if you are going through heel, then keep going. the best way out is always through.

Nu jā, nupat taču es biju tajās debesīs! Atgriezties uz zemes bij' sāpīgi.
Jūtu pārnešana uz terapeitu, uj, uj, šito tēmu es te labāk nekustināšu, pietiek man ar tām 45 minūtēm, ko es pavadu terapeita kabinetā. :-))

Praktiskus padomus es arī negaidu, vairāk apziņu, ka citiem arī ir (bijis) traki, ka es neesmu viena tāda īpaša. Redz, psihoterapeits jau nestāsta, kā viņam pašam savulaik gāja terapijā. :-))
Citam reālajā dzīvē arī nav kam īsti pavaicāt, nākas runāt te forumā.



Edited 1 time(s). Last edit at 15.11.2010 20:50 by gaga.

jā, to viņi, maitas, nestāsta... bet patiesībā nevajag, jo ne jau viņa terapijas vēsture Tavā laikā būtu jāaplūko... :)))

bet mani vismaz mierina doma, ka mocījās tāpat :)))

Es tā saprotu, ka citu, kam ir līdzīga pieredze, te nav. Pārējie laikam tā kā vairāk uz tabletēm tendēti, tās ir daudz apspriestas visādos veidos.

Zini gaga. Ja tā palasa Tavu pirmo postu tur viss ir riņķī un apkārt. Vienīgais taustāmais fakts ir tas cik ilgi esi gājusi pie psihoterapeita. No tā visa nevar izsecināt kam ir bijis līdzīgi kam nē. Domāju tas ir normāli, ka pa brīžiem atkal atgriežas vecās problēmas un liekas, ka nekam nav jēga. Man tā arī bija pēc pirmā pacēluma terapijā, kad likās redz, ka nekas nepalīdz drausmīga trauksme un sociofobija bija atpakaļ. Un nekas. Palietoju Fluanxol kādu mēnesi un atkal atguvos. Un ko gan darīt? Nav jau daudz variantu. Vai nu laidies uz grunti jeb cīnies ar tādu tempu un iespējām tālāk, kādas katram ir pieejamas.

Jā, laikam gan pārāk vispārīgi es te spriežu. Varu teikt arī konkrētāk, varbūt tas dos drosmi arī klātienē, tas ir terapeita kabinetā, sākt cilāt šos jautājumus. Es pavasarī atnācu pie psihoterapeita ar savām suicidiālām tieksmēm, trauksmi, raudāšanas lēkmēm un nespēju jēdzīgi strādāt (es to nosaucu par slinkumu un tā arī teicu, ka gribu tikt no tā vaļā). Vēl komplektā nāca datorspēļu atkarība un pāris fobijas.

Par šo laiku daudz kas ir izdzīvots. Taj skaitā, piemēram, izrunāts tas, ka mamma tomēr neuztaisīja abortu un mani dzemdēja. Tas bija drausmīgs mirklis, sajust visas tās manis kā vēl nedzimuša bērna bailes. Bet vienlaikus sajutu arī ļoti, ļoti spēcīgu vēlmi dzīvot. Likās, ka vismaz ar pašnāvības alkām esmu tikusi galā.

Tad virspusē sāka izpeldēt citas jūtas, arī tādas, ar kurām es biju lepojusies, ka man tādas nepiemīt: greizsirdība, skaudība, naids. Un tad atkal atgriežas bezcerība, bezspēks un vēlme nolekt no Vanšu tilta. Vienīgais, kas mani attur, ir cerība, ka būs atkal labāk.

Bet pašlaik viena tēma ir gatava man saplosīt smadzenes. Noteikti te atradīsies kāds, kas gardi pasmiesies par manu megasāpi. Bet tā viņš ir, man lielākais kauns, ko vēl nekad, nekad neesmu stāstījusi nevienam dzīvam cilvēkam, ir tas, ka bērnībā esmu gana daudz fiziski sodīta. Ar siksnu. Biju cerējusi to uz visiem mūžiem izslēgt no atmiņas, bet tagad tas lien ārā. Lai nu man ir drosme sākt par to runāt. Pagaidām vēl negribu lekt no tilta.



Edited 1 time(s). Last edit at 16.11.2010 17:26 by gaga.

kas nāks priekšā, ar to arī būs jāstrādā...

šite var būt svarīgs arī laiks, kuru Tu neatceries (pirmie gadi). tas arī ieliek kārtīgu "pamatu". ja māte negrib bērnu, tad viņa parasti nav pret to laba. par to liecina stāsts arī par pēršanu. bet es neaizraušos ar secinājumiem, laiks Tev pašai rādīs. es nesen lasīju, ka sliktāk ir, ja māte sit... neesmu vēl izgrauzusi, kāpēc, jo mani tās pārāk neskar.

un, paldies Dievam, ka ir psihoterapija, jo psihiatrija vēl līdz šim brīdim uzskata, ka pirmsvalodas periodā dabūtās neirozes nevar izārstēt... un par šito es viņiem gribu kaut kad rakt kapu, jo viņi atrunā cilvjus no psihoterapijas (vai paska, ka tas jau tik tāds atbalsts vien būs) un piekar endogēnu diagnozi. to es, protams, darīšu likuma robežās, bet esmu nolēmusi, ka par to ir jārunā. vismaz lai ir zināms, ka ir arī citi viedokļi. ja runā psihoterapeiti, tad to uzskata vnk par konkurenci un klientu makšķerēšanu.

so...

es to uzrakstu tikai tāpēc, ka visādas bailes var pieteikties, kas var būt ļoti agri dabūtas, bet, ja Tu viņas izdzīvoji kā mazs bērns, tad izdzīvosi arī tagad. bet Tu viņas arī uzreiz vari neatpazīt. vnk ir lielas bailes, un viss.

ja māte ir trauksmaina, tāds kļūst arī bērns, jo bērns tiecas mātes bailes atvieglot, jau agri un, protams, neapzināti uzņemas uz sevi mātes nastu.

un vispār, gaga, Tu esi uz laba ceļa, es savulaik ieskrēju zālēs, un tas izrādījās sānceļš, bet nu nekas, gan jau...

tā kā airē vien tai pašā virzienā. un, jo ātrāk izliksi laukā, jo vieglāk tiksi no tās nastas nost.

runāt vajag tur, kur var saņemties. es arī vispirms esmu daudzas lietas runājusi ar cīņu biedriem. ir man viena druška, kura ir diezgan labā kārtībā jau, bet viņa ir cilvēks, ar kuru ir darīts viss, kas tikai iespējams. ir labi, kad kāds saprot.

bet netā vienmēr pastāv risks, ka kāds nesapratīs.
no savas pieredzes teiktu, ka tas vēl ir sīkums.

sūdīgāk ir tad, ja kāds uzbrauc, ka negribi to visu nolikt un pastumt pagultē, un tas notiek brīdī, kad, Tu, cilvis, esi saņēmies par to beidzot runāt. bet tie ir tie, kas dzīvo savās bailēs, kad es vēl neesmu gana stipra, lai būtu droša, bet tie paši ir pavisam nobijušies, lai aizskartu savu pieredzi. tā kā uz to var paskatīties arī tā.

vēl ir viena daļa, kas domā, ka cienījamāk ir slimot fiziski un apmeklēt "parasto" ārstu.

te arī nesen bija viena tante, kas mēģināja mācīt, kā māte jāmīl, ka par māti tā nevar runāt. visu ko var, ja tas ir nepieciešams. ja nu vienīgi varbūt ir dažas emociju izpausmes, kas pieder tikai psihoterapeita kabinetam.

bet nu es neviena izvēli nesodu, tikai gribu savas robežas turēt.

labs ir, jāizbrauc ar riteni...



Edited 2 time(s). Last edit at 16.11.2010 18:28 by Runcene.

gaga

Ejot psihoterapija viss lauzas uz aaru un maisaas pa ieksu, un ne visu speej atrisinat pat vairaku gadu garuma.
Man jau bija pilna bukete ,runajot par bernibu ,kaa saka ,pilna programma.
Negribeta un publiski sodita un nejau ar siksnu ,bet ar kartigu gumijas sluuteni.
Atvainojos,ka stastu te sausmeni ,bet ar to veelos pateikt ,ka nevajag Tev par to kauneties un ka ir cilveki ,kas to visu piedzivojusi.
Veel jo projaam manii kautkas no ta palicis,bet meginu pati saviem spekiem tikt tam paari un turos bez AD, bet pielauju ,ka buus kadreiz nepieciesams.
Domas visu laiku mekle atrisinajumu un psihoterapija ,kaa tada man loti palidzeja.

Kaut kā tomēr tiku pāri kaunam un šovakar pie psihoterapeita rāvu vaļā savu stāstu. Sajūtas bija visādas, brīžiem likās, ka slīkstu, ka kakls ciet, mēle atsakās kustēties. Vēl atpakaļceļā uz mājām trīcēju tā, ka zobi klabēja.
Kauns, droši vien, vēl sēž, kur bijis. Nevar jau tā ar prātu izdancināt savas jūtas. Mīlēt vai nemīlēt mums arī nesanāk racionāli.

Uj, bija smagi, raudāju un bļāvu. Vēl stunda nav pagājusi no sesijas beigām. Bet, sev par pārsteigumu, šobrīd jūtos tā... pat ne gluži atvieglota. Drīzāk stabilāka un brīvāka. Vienkārši mierīgāka.

gaga, kad ej uz p-terapiju un cilā drausmu smagas lietas, Tev nav tā, ka pēc tam jūties arī citreiz vēl sliktāk, vēl apkaunojošāk vai mokošāk? Man joprojām ir tā, ka šķiet, ka terapijas laikā man tiek norādīts, ko drīkstu, ko ne un tas dzen purvā. Protams, ir arī izņēmuma reizes.

Par to, ka terapeits man norādītu, ko drīkstu un kā vajadzētu darīt, tā man nav bijis. Bet tas, ka pēc kārtējā seansa paliek sliktāk, to esmu piedzīvojusi. Kaut kādas reakcijas, kā esmu iemācījusies, nemaz nav tik sliktas, jo ir pārejošas un laikam arī atbrīvojošas mazliet. Raudiens, piemēram, bet arī, piedodiet, ja vēmiens uznāk.

Bet ir bijis arī tā, ka es atnāku, un man īsti nav par ko runāt, viss ir rožaini. Un tad pēkšņi uzpeld.

Bet trakākais man joprojām ir bijis pirms terapijas vai terapijas pirmajās nedēļās. Kad, piemēram, sāku raudāt bulciņu kafejnīcā vienkārši no tā, ka pārdevēja pret mani ir bijusi laipna. Un it kā nav tā, ka ap mani tagad būtu monstri savākušies. Man ir lieliski atbalstoši kolēģi, visforšākais priekšnieks, kādu vien var vēlēties. Ģimene pamatā, ar dažiem izņēmumiem, ir drošais balsts. Bet te nu es biju, ar savām bulkām čāpojot pa ielu un raudot tā, it kā visi mani mīļie cilvēki būtu nupat nomiruši. Tajos brīžos vienīgā doma bija: palīdziet, dariet jebko, izgrieziet man smadzenes un ielieciet citas, liekiet man dzert jebkādas zāles, kaut vai heroīnu špricēt, tikai lai man nebūtu tā jājūtas.

Terapija man ir devusi cerību, ka mēdz būt labāk. Un vēl es iemācījos vienu būtisku lietu priekš manis. Tajā brīdī, kad uznāk melnais, sev paprasīt, kas man šobrīd būtu vajadzīgs. Tieši šobrīd. Dažreiz, tā rūpīgi ieklausoties, izrādās, ka neko daudz. Uztaisīt tēju, pienākt pie loga un pavērot garāmgājējus. Mazliet atslēgties. Nu tā.

Kaa Tu vari to izturēt? Es jau sen nojūgtos un aizietu pie senčiem... "Terapija man ir devusi cerību, ka mēdz būt labāk" - un TIKAI? Un šitā mocīties vairākus gadus, kā citi stāsta? Pēc Tevis rakstītā rodas iespaids, ka arī tagad esi dziļā depresijā... nezinu, kā juties PIRMS psihoterapijas..... bet.... lasīju, ka ja cilvēku moka nopietna depresija vairāk kā 3 mēneši, notiek neatgriezeniskas izmaiņas smadzenēs... tika nosaukta arī smadzeņu daļa, bet vairs neatceros nosaukumu un tas nav vairs ārstējams ne ar psihoterapiju ne AD... atmirst šūnas...

Nezinu, šūnām bēres vēl neesmu rīkojusi. :-)) Neesmu ne ārste, ne bioloģe, lai daudz strīdētos pretī, bet esmu dzirdējusi, ka šie iepriekš pieņemtie uzskati par šūnu neatgriezienisku atmiršanu ir, teiksim tā, mazliet ļoti parspīlēti.

Laikam arī neesmu dziļā depresijā. Kas ir vēl smieklīgāk, nesen runāju ar vienu družku un aizgāja pēkšņi runa par depresīviem noskaņojumiem. Un viņa teica, ka es nu gan neesot tas cilvēks, kam jebkad varētu piemesties depresija, ka es perfekti tiekot galā. Nu ko, es tikai nosmaidīju. Zināma taisnība viņai laikam ir, iespaidu es māku radīt. :-)))

Un vēl man ir tā, ka es neesmu vienmēr un viscaur nomākta un nespējīga. Brīžiem esmu pat ļoti dzīvespriecīga ne tikai izskatā, bet arī pēc iekšējās sajūtas. Arī tieši pēc psihoterapijas sesijām mēdz būt tā, ka uzreiz ir milzīgs atvieglojums, jo kaut kāds jautājums ir nupat izrunāts, izraudāts un atrisināts. Tie jautājumi varbūt bija tādi maziņi, bet arī adatas dūriens sāp.

Un brīžiem atkal iekritu melnajos apskāvienos. Tāpēc jau tēma saucas Kāpumi un kritumi.

gaga Rakstīja:
-------------------------------------------------------

iemēram, sāku raudāt bulciņu kafejnīcā
> vienkārši no tā, ka pārdevēja pret mani ir
> bijusi laipna.

nu īstenībā šito es zinu, mēs esam gatavi saņemt kārtējo uzbrucienu, iekodienu vai
ņirgu un sava gatavībā esam izšauti no ierindas ar kādu gadījumu, kad kāds dīvainis
redz cilvēku kāds viņš ir , normāls savā normalībā.

Un tas tad emocijas iedragā to aizsargmūri. Bet raudiens taču nav slikta lieta.
Īstenībā pardevēja ir normala un GAGA ir normāla
nevis ortādi, citi tikai tēlo un emocionalu būtni dragā virsū, ja sajūt vajāku vietu
kautgan merķis ir justies pārakam. .
Emocionali protams.

To jau tepat var just
bet nu jabūt kādai vietai kur var pasēdēt bez bruņām
bet varbūt tas nemaz nav iespējams
nezinu

sodien nometu pedējo kas ir
pipēšanu

aberz, malacis! (par to pīpēšanu).

Es atkal pēdejās dienās biju šito netikumu atsākusi, vienu dienu nopīpējos tā, ka plaušas sāpēja. Tagad uz šito vairs nevelk. :-)))

Bērnībā arī esmu pērts ar siksnu. Bet kaut kā liekas, ka konkrēti tas nav atstājis lielu ietekmi. Vairāk tā tēva dzeršana un mātes neprasme izrādīt svas jūtas. Bet katram jau savs. Kas vienam nieks, tas otram lielākā problēma.

Heij beidziet par to pīpēšanu runāt. :D Citādi man ar sagribēsies atsākt.



Edited 1 time(s). Last edit at 17.11.2010 11:49 by Fuzzy.

gaga Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> aberz, malacis! (par to pīpēšanu).
>
> Es atkal pēdejās dienās biju šito netikumu
> atsākusi, vienu dienu nopīpējos tā, ka
> plaušas sāpēja. Tagad uz šito vairs nevelk.
> :-)))


īstenībā pipēt ja janolien no atkarībam ir OK
tikai tabaka ir parfimērija tutti futti
es pirku cigarillas un stūķeju pipē, lai papirs netaisa indi

bet ja esi lietojis katko kas palīdz ielidot cita sajūtā, tad tas der
bet vaig stipru pipēt

tad aŗī vieglāk atmest

cigaretes vispār ir šausmas jo tur nav ne tabaks ne dūmu
tikai inde

priekšstats par vienu vienīgu mocīšanos ir maldīgs.

visu laiku taču kaut kas notiek, visu laiku ir attīstība, jauna apskaidrība, arī jauna varēšana, kas ir pats jaukākais, bet tad parasti forumā nenāk, nāk tikai tad, kad ir slikti, kad vajag padalīties. tāpēc varbūt rodas iespaids, ka psihoterapija ir viena vienīga mocība, lai gan sevi lauzt nav viegli. te nu gan jāpiekrīt.

depresija ir iemācīta reakcija bērnībā, lai nejustu visu to, kas notiek un dzen bailēs. tad nu tā tiek lietota, kad vecās lietas ceļas uz augšu, ja citas prasmes pagaidām nav. pakāpeniski taču iemācās no šīs taktikas atteikties, bet nevar cerēt, ka tas notiks ātri, ja savi gadi 30, piemēram, ir nodzīvoti, aizsargājoties ar depresiju. un neba pie katras svārstības jāskrien zāles dzert, to var pats izlemt. ja visu laiku ķers spieķi, tad jau nekad neiemācīsies iet. psihiatri gan tā parasti nedomā, bet dies' ar viņiem. nav nekāda pēdējā instance.

bioloģiskās teorijas par šūnu neatjaunošanos ir nudien baigi vecas. vispār netā info par šo tēmu ir maz lietojama, jo šajā jomā tieši pēdējos gados ir daudz jaunas skaidrības, ne tikai pieņēmumi.

tā kā gaga tiešām ir liels malacis; tas, kas ar Tevi tagad notiek, ir ļoti parasta un pazīstama lieta; nav viegla, ne ļoti plaši lietota un atzīta, bet ne ar ko neaizstājama. kāda psihoanalītiķe, kurai jau 90 gadu, teica, ka viņa nemaz necer, ka pasaulē būs daudz cilvēku, kas gribēs iet šādu sevis meklējumu ceļu. viņa vēl piebilda, ka ir liela pesimiste šai ziņā... lai gan ir zināms, ka šī dāma daudzus ir izglābusi no ārprāta. bet šķiet, ka cilvēkiem ir neērti pēc tam par to stāstīt. sabiedrība taču piekārs birku, ka tik un tā esi traks.

tāpēc arī laikam ir šis iespaids, ka cilvēks iet uz kaut kādām eksekūcijām, kuru vienīgā jēga ir sadomazohisma baudīšana.

Runcenei taisnība. Kādreiz, kad biju liela baznīcā gājēja, arī manīju, ka cilvēki pie Dieva vēršas vairāk tad, kad uznāk sūdi. Vienkārši dalīta bēda ir pusbēda. :-))

Lai arī vēl tikai dažus mēnešus eju psihoterapijā, efektu sajutu gandrīz momentāli, faktiski jau pēc pāris pirmajām sesijām. Darba spējas kopumā ir stipri uzlabojušās, par to, man liekas, jau arī forumā biju minējusi. Uz tā rēķina esmu arī spējusi nopelnīt mazliet vairāk naudiņas un vēl no jauna pieķēros valodu mācībām. Attiecības ar tuviniekiem kļuvušas dziļākas, sevišķi ar vīru. Tiešām jūtu, ka uz viņu varu paļauties, jo viņš ir izturējis manas histērijas un drūmo dienām ilgo klusēšanu. Un joprojām mani mīl. Tas ir kaut kas fantastisks!

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> depresija ir iemācīta reakcija bērnībā, lai
> nejustu visu to, kas notiek un dzen bailēs. tad
> nu tā tiek lietota, kad vecās lietas ceļas uz
> augšu, ja citas prasmes pagaidām nav.
> pakāpeniski taču iemācās no šīs taktikas
> atteikties, bet nevar cerēt, ka tas notiks ātri,
> ja savi gadi 30, piemēram, ir nodzīvoti,
> aizsargājoties ar depresiju. un neba pie katras
> svārstības jāskrien zāles dzert, to var pats
> izlemt. ja visu laiku ķers spieķi, tad jau nekad
> neiemācīsies iet. psihiatri gan tā parasti
> nedomā, bet dies' ar viņiem. nav

bet asinszāle arī palidz
riezēm var padzerties
un vispār zāļu tējas dzert ikdienā
tas ir super

šodien radio dzirdēju kā tvaika ielā ražo apģērbus :-)
pa 8ls mēnesī :-)
reizē, liekas ka slimnieki ir vajadzīgi, nevis slimniekiem vajag

bet citur jau taspats

GAGA cilvēku pārsvarā cenšas pakļaut, nu ir kāds kam taisnība lielāka utt
bet kaifs ir atbrīvoties... nezinu, bet kau kā man liekas ka ir cilvji kas ķer kaifu jūtot
ka cits ir slims vai jūtās vainīgs... nu vismaz prieks ka tu tiec galā...

Dievs ir tā veselība un brīvība nu kā kaķis mīlestība un ķimija
bet viņu jūt bet sasniegt dzīves laikā nevar, bet baznīca un mācītāji ir cilvji
bet Dievs ir iekšā, atbrīvo no visa atkarībām un pakļaušanām

ķīniešu mūks visu pasauli apcelõja meklējot templi kur dzīvo Dievs atrada
gudru cilvēku, kurš pateica ka TU pati esi templis kurā dzīvo Dievs viņs tur jāmeklē

visas lietas
tas ir vienkārši un veselīgi
un nav vainas apziņas jo neviens necakare
mozgas

bet murgs sanāca
sadzēros pelaskjus

aberz, Tavā "murgā" ir daudz vērtīgu atziņu un patiesības:)
Pelašķi ir veselīgi- viena no manām mīļākajām zāļu tējām.

Cik šausmīgi. , Runcene, tu vēlies sacīt ka ja mani nomoka konkrētā doma iz pagātnes man jāiet pie terapeita lai par to runātu?Es pat nevaru iedomāties kā pastāstīt terapeitam šitādas perversas lietas.Jo iedomājoties vien man kauns un dusmas.Un vai ir svarīgi izrunāt, vai varbūt uzrakstīt uz lapas terapeita klātbūtnē to kas notika ? :))

Dieviete, jāatrod perverss terapeits un viss būs čikiniekā :DDD

dieviete

es neko nevēlos sacīt... vispār, ja uzrodas kāds, kas saka, ka Tev jāiet pie psihoterapeita un kaut kas jāstāsta, turies no viņa pa gabalu...

te pļāpā tie, kas ir izvēlējušies psihoterapiju paši.
otra laba metode ir dienasgrāmata. varbūt vēl citas ir, nezinu...



Edited 1 time(s). Last edit at 18.11.2010 15:55 by Runcene.