dieviete Rakstīja:
-------------------------------------------------------
Es pat
> nevaru iedomāties kā pastāstīt terapeitam
> šitādas perversas lietas.Jo iedomājoties vien
> man kauns un dusmas.Un vai ir svarīgi izrunāt,
> vai varbūt uzrakstīt uz lapas terapeita
> klātbūtnē to kas notika ? :))

nu tad tev mākslas terapiju ar alegorijām, vai vienk kā kādreiz
piekosties ar kādu draugu, kuram visu var stāstīt un izkratīt sirdi

tāpat uz pohām aizmirsīs

aberz Rakstīja:
-------------------------------------------------------

kādreiz
> piekosties ar kādu draugu, kuram visu var
> stāstīt un izkratīt sirdi
>
> tāpat uz pohām aizmirsīs

>>>>>

nemaz nav smādējami, starp citu. un daudz tabakas... bet nu nevajag to visu tikai par plostu pārvērst, vajag saprast, ka visi rituāli reiz ir jābeidz.

Dikti bēdīgs vakars. Nevaru saņemties atgūt pašcieņu.

Nu jau gandrīz vienmēr, kā kādi svētki ''arpusē'', tā mūsmājās trači.... Daži mani mīļākie sv. arī par nelaimes dienām ir pārvērtušies nu jau kuro gadu. Un nekāda p-terpija nelīdz, jo tur tiek ieteikts kā risinājums tieši tas, pēc kā ilgojos, bet ko nevaru realizēt. Vai arī padoms- būt par bezjūtīgu amēbu, ignorējot savas sajūtas un ilgas.
Nu jau pat skaudība nāk virsū ieodmājoties, kā pārējie daudz maz apmierināti ar dzīvi, priecājās vai izbauda brīvdienu komfortu. Bet man svētku dienās ir vēl sliktāka atmosfēra mājās kā ikdienā...

Un nav kur aizbēgt no tā. Nu biju ārā, staigāju, nu biju veikalā, tēloju pircēju (tā saucu lietu vērošanu plauktos).... bet, tāpat jātgriežās uz drūmo fonu. Un es neesmu par to stiprāka.

Nav pat neviena ar ko parunāties... :(

Patiesībā biju jau diezgan ''labiņa'' kļuvusi kādu laiku. Un jutu pat nelielu lepnumu, par saviem nelielajiem sasniegumiem, bet ir viens bet...

Man jau arī nemazam tā negribas stāstīt, bet es jau esmu pārliecinājusies, ka man tas ir labākais ceļš. Un tās smagās tēmas jau nemaz tā ātri nenāk ārā, bet tad, kad nāk, labāk laist viņas ārā. Esmu arī mēģināju turēt iekšā un klusēt, vai runāt kaut kādas nenozīmīgas muļķības, bet tad pēc tam pavisam nav labi.
Starp citu, es pēdējās reizēs izmēģināju jaunu paņēmienu, ka es vispirms sarakstu visas savas domas dienasgrāmatā, bet tad terapeitam nolasu. Ir vieglāk. Vismaz, ja uznāk liels kauns, skatiens tajā brīdī piesiets pie teksta, nav jāskatās tam otram cilvēkam acīs. :-))

Pūka, nu tad turies! Neko Tev neieteikšu, bēdīgas lietas ir bēdīgas lietas, pēc tam mēdz atnākt arī priecīgas lietas, to arī Tev novēlu.

Paldies, gaga!

Nevajadzētu jau pat neko īpaši priecīgu. Tikai mieru mājās, sapratni, nekliegšanu, neapvainošanu. Nedzirdēt iznīcinošus vārdus no partnera. Ar to jau būtu gana daudz, lai justos daudz maz stabili. Un būtu spēks piecelties.

Biju jau pacēlusi degunu augšā (nelieli profesionāli panākumi, novērtējums), jutos diezgan labi. Bet tagad tieku ''nolādēta'' arī par to. Un sirds drausmīgi asiņo un visa mana labā siena (aizsarmūris pret negācijām ģimenē) sairst, kolīdz man pasaka daudz sliktu lietu.
Man jau to kauns arī teikt terpaijā, jo ir sanācis sliktāk. Manam partenrim uznācis drausmīgs naids pēc bērna smilšu terapijas apmeklējuma. Jo tur laikam kaut kas pacēlies ''augšā'' , viņam nepatīkams. Un atgriežoties no nodarbības, viņš palika tāds uzbrūkošs... Jau trešo dienu.... Un tam es nemāku cīnīties pretīm. Domāju, ka abi ar psihologu varbūt nosprieduši, ka esmu tizlene, tāpēc tāda attieksme. Ka visas problēmas ģimenē no manis.

Bet, ja gribu radīt viņiem bezproblēmu vidi (ko viņi man pieprasa), tad man jāizliekās par aukstu un beigtu, neliekoties par viņiem ne zinis. Savādāk to nevaru īstenot. Bet tas savukārt ir pretrunā ar daudz maz civilizētu attieksmi pret bērna lietām, mācībām un tamlīdz. . Jūtos kā starp diviem dzirnakmeņiem. Jo, ja nekādā veidā nekur neiejaukšos, neiesaistīšos, tad nevarēšu panākt to, kas ir normāla vecāka pienākumi pret bērnu.

Mājinieku ideja- man ir jāklusē. Jo viņi nevēlās neko dzirdēt no manas mutes, jo tas saistīts ar viņu ērtību ciešanu.
Patiešām jūtos strupceļā. Un gribētu aizbēgt, jo nespēju neko pozitīvu savā ''ģimenē'' panākt.

Pūka, neviens profesionāls terapeits vai psihologs nekūda pret vīru vai sievu.

Tavam cienītajam pašam ir gana daudz tarakānu. ja kādus no tiem ir pamanījis, ņemot vērā viņa būtību, var būt slieksme Tevi tajā vainot.

Tavs stāsts ir diezgan skumjš, tur grūti būt emocionāli neitrālam, ja pats esi cīnījies ar pašvērtības lietām (es to par sevi). ir vajadzīgs tikai un vienīgi profesionālis.

bet vienu gan var teikt: esi uzmanīga, ka Tu nepieraksti ģimenei vairāk, nekā ir patiesībā. es nezinu, vnk rosinu padomāt. šādos gadījumos sievietēm ir raksturīgas t. s. projekcijas, kad visu no vecākiem piedzīvoto draņķību tagad nu pieraksta vīram, kā upuris arī uzvedas un vīru visu laiku izved. Tev pacelt galvu neviens vīrs aizliegt nevar.

jo Tavā stāstā visu laiku skan cauri: viņi tie sliktie... saproti, ja Tu pati mainīsies, daudzas lietas arī vīrā var mainīties.

es nemācu un nepārmetu, vnk bieži tā notiek. un saku arī no savas pieredzes. man tā ir raiba ļoti, ļoti.

Runcene. Nu droši vien, ka tā arī skan cauri un ir, kā saki ar mani.
Bet neizprotu, kā man ir jāmainās? Vai klusēt, ja tēju katru dienu pārber pāri (un pret gandrīz visām lietām tāda attieksme, lai ari pati galīgi neesmu perfekcioniste) miskastei un neliekās ne zinis? Vai ignorēt to, ka redzu, ka nemazgājās no rīta? Klusēt, ja arī redzu, ka bērns ilgu laiku sēž pie datora, bet es jau kuro stundu gaidu, nevaru iesākt darīt neko fundamentālāku, jo jābūt gatavai pievērsties viņa mācībām.

Es tā no sabiedrības saprotu, ka man ir jāmainās tādā veidā, ka jādegradējās līdzi. Vai arī jākļūst par vienaldzīgu būtni, kuru nekas nesatrauc. Vai arī jākļūst par klusējošu, izdarīgu kalponi, paveicot jebko sadzīvē, kas viņus apgrūtina. Tad būtu idille.

Un vēl nesaprotu, kādu galvu var pacelt, ja atzīst, ka esmu sajukusi, bļauj, kliedz un pazemo. Pēc tiem man veltītajiem vārdiem jūtos tik apkaunota, ka saprotu, neviens ar tādu negribēs ielaisties nekādās sarunās un darījumos. Jo ģim. loceklis ir informējis jau daudzus par manu tizlumu. Tā arī pateica.

Sāka aurot par to, ka biju pazvanījusi kaut kam (viņaprāt paziņai kādai, bet patiesībā pavisam trakā gadījumā zvanīju uz krīzes tālruni) un sūdzējusies par situāciju mājās.

Par sevis mainīšanu. Es jau vairākus gadus sevi mainīju, kļuvu prastāka, lai viņam būtu saprotams viss vairāk, kļuvu primitīvāka, pieņēmu dažas savuprāt ne tik labas metodes, bet cik tad var. Noriebies ir. Mani vienkārši nogurdina statuss, visiem aiz muguras mājās slaucīt. Jo nevienu nekas neuztrauc, skola priekš stulbeņiem domāta esot, lai tak bērns nemācoties, varot tak pagaidīt lai paaugās un tad strādāt. Un tādā garā.

Esmu galīgā nesaprašanā...

Tev pacelt
> galvu neviens vīrs aizliegt nevar.

Tur jau tā lieta, kad biju kādu laiciņu tagad paceltu galvu, bet tas tieši viņam nepatīk. Kā ir kādi kaut mazākie panākumi vai veiksme man, tā mājās kara stāvoklis un lielākoties tiek izdarīts tā, lai es nevarētu to izbaudīt vai turpināt.

Tiek norādīts, ka mana vieta ir bērnam pie sāniem, ja reiz viņš ir. Un psiholoģe arī to sankcionē, ka mana vieta ir tikai bērnam pie sāniem, nevis skriet uz darbu. Bet es uzskatu, ka skriešana uz darbu, man šo to sakārtotu.

Un par to upura lomu (manējo) viņam laikam psiholoģe bija teikusi, jo pēc tam mani visādi teatrāli aurojot izmēdīja un izņirdza par to.
Kā var pacelt galvu, ja pasaka, ka nekam nav bijusi agrāk nozīme kopdzīvē, ka muļķe esmu, ja esmu ticējusi viņa meliem. Ja pasaka, kā esmu apnikusi un lai lasos prom. Un ka pretīgi uz mani skatīties.... Protams cenšos saņemties, bet tāda bimbelēšanas stadija vien sanāk.
Man liekās pazemojoši tādā situācijā mainīties, izdabājot viņu abu kaprīzēm mājās.... Jo ko tad vēl var darīt? Uz kuru pusi un kā mainīties? Nesarunāties? Neteikt ne vārda, izturēties kā pret absolūtiem svešiniekiem? Ļaut lai dzīvo mēslos līdz ausīm? Laist, lai bērns iet ar nemazgātu muti uz skolu, netīrām drēbēm, bet galvenais neko neteikt? Lai tik neaizvainotu kādu ar pārāk civilizētām vēlmēm? Ļaut (klusēt, neiebilst, smaidīt, izlikties ne ko neredzot) lai nepatiesi auro uz bērnu, lai neomā apsaukā mani, ja svētais ''datormiers'' iztarucēts ar kādu jautājumu? Ko tad darīt?

Man liekās, vienīgais risinājums būtu pazust un netraucēt viņiem, bet to es nedrīkstu. :(

Nu diezgan drausmīgi izklausās. Es dažreiz neticu, ka tiešām ir tādi cilvēki, kā Tu raksti par savu vīru. Bet laikam jau ir, sabiedrībā droši vien maskējās. Man besī viena lieta pie psihoterapeitiem, visu iztirzāt. da te nav ko tirzāt, kāda starpība vai vīram tur problēmas vai viņš vienkāŗši tizls, es atvainojos. Kapēc nevari iet prom? Tu tikai sevi moki, staigā pie psihoterapeita, domā kā kuram tur pielāgoties. Es saprotu, ka viņš arī iet pie psihologa??? Ne psihoterapeits, ne Tavs vīrs, ne bērns Tev nevar noteikt kā Tev jāizturas-jaklusē, jāvēro...
Es, protams, pieļauju, ka bilde reālajā dzīvē var būt arī savādāka, bet nu izklausās hokejs vienos vārtos.

Pūka, ja uz mani regulāri mestu šitādas projekcijas, ka es tāda un šitāda, es ar savu raksturiņu ne tikai tēju aizmestu garām, it sevišķi, ja sūdīga diena trāpījusies.

Tu jau rakstīji arī, ka terapeits to un šito neļauj.

tagad jau bērna psihologs arī ir pret Tevi.

tā nemēdz būt, ka visi baigie riebekļi...

nezinu, bet man šķiet, ka šitās problēmas velk ne vien uz psiholoģiju, bet arī psihiatriju, kaut kāda vajāšanas mānija, ķipa rādās. varbūt vajag nostabilizēt ar neiroleptiķi, ja gribi vēl to dzīvi savākt. ko Tu nedrīksti? aiziet?

pašai, kā jūtams, Tev resursu nav, jo Tu prasi par uzvedību, kas taču tā dzīvē nenotiek. cilvis uzvedas tā, kā jūtas. ja domā, ka ir muļķis, tad arī kā muļķis uzvedas...

beigās pienāk viens tāds brīdis, kad viens otru čakarē tā, ka vairs nevar saprast, kur pavediena gals. vnk Jūs to puiku uztaisīsit par slimnieku, ja neiesit vai nu katrs uz savu pusi vai pie ģimenes terapeita abi kopā. vismaz manas domas.

Runcene

(Nezinu par vajāšanu, vai ir vai nav. Tas man tad psihiatram savam tad jāprasa. Viņš iepriekš gan par stipru trauksmi teica)

Bet, ja kaut ko mēģinot risināt, neko nevar izrunāt ar otru lāgā? Nu man nepatīk vienkārši justies par mājkalpotāju. Man liekās, ka es vienkārši esmu apzinīgāka par parteneri. Un mani kaitina attieksme, kad viņš saka, ka viņam esot grūti pieliekties iemest drazas, bet man jābūt viegli to izdarīt, jo savādāk to neizdarīs neviens.

Kāda rādīšanās, ja nosauc bērnu par kropli, ideotu un tamlīdz..?
Kāda rādīšanās, ja bērns raud, tikai nekliedz atkal tēti? Pat kaut ko neievērojamu, mierīgu paprasot.

Un, ja pēkšņi uznāk kliegšanas lēkmes viņam, drudžainais pirkstu un roku kasīšanas un beržanas?

(agrāk, jaunībā šad tad pamanīju tādu neredzētu lietu, ka naktī, vai iemiegot cēla roku uz augšu vienu vertikāli un tad tā kā glāstīja sevi, nu kaut kas jocīgs tāds, nesapratu, ko tas nozīmē)

Es nezinu, ko teicis bērna psihologs, vien redzu, ka pēc aizvešanas uz smilšu terapiju, ir milzīga agresija un nievas pret mani. Patiesībā, sen jau tika rekomendēts viņam arī iet pie psihologa, par attieksmi pret bērnu,jo smilšu terapijā bija laikam atklājusies kaut kāda agresivā attieksme nejauši. Tā kā viņam to nevajag, vedu bērnu es uz nodarbībām. Un tad psiholoģes ideja ir tāda, ka ja jau nez cik gadus esmu bijusi ar bērnu mājās, vai tad nevaru vēl tos dažus gadus līdz viņa skolas beigām izciest. Jo bēns jau ir cietis no mājas atmosfēras. Un tādas rekomendācijas arī bija par bērnu, vai nu vecākiem šķirties vai pie terapeita jāiet abiem, lai noregulētu attieksmi pret bērnu. Tā kā viņš negāja ne uz ko, tad gāju es viena pati un bērns atsevišķi uz smilšu terapiju. Vien beigās tēvs tika palūgts īpaši atnākt, lai šo to varētu uzlabot. Citādi viss bija kā kaķim zem astes.

par "rādīšanos" es vairāk saistībā ar attiekmi pret speciem un dzīvi kopumā...

citādi šī diskusija ar Tevi var beigties tikai kā visas citas: kāpēc joprojām esi kopā ar šo (kā pēc Tava stāsta sanāk) psihopātu?

domāju, ka krīzes centri utml. iestādes neliegtu padomus, ja vien pati būtu gatava lēcienam.

ok, es saprotu, ka situācija ir šausmīgs mezgls, negribu būt nevietā skarba, katrs vienmēr dara tik, cik var, turklāt Tu jau bērna labā rīkojies ļoti grūtos apstākļos, bet varbūt vajag nedaudz vēl pacensties? turklāt psiholoģes padoms izklausās pretrunīgs: palikt tomēr līdz skolas beigām vai šķirties...

fox

Nu uznāk cilvēkam tādi viļņi ar agresiju. Kad man bija gan darba vieta, gan dzīvesvieta, bet nebija mums bērna, tad viņam jau bija ērti laikam,, jo es biju tā, kas visu sadzīvi vadīju, kopa viņam atlika tikai atpūsties mājās un nodoties hobijiem. Tad mīļa skaitījos laikam. To teicu tagad,- ka rodās iespaids, ka esmu bijusi vienkārši ērta lieta, ko tagad var izmest pa durvīm, jo neesmu vairs tik noderīga. Jo agrāk tā arī nemanīju vēlēšanos iesaistīties viņam no savas puses ģimenes lietās. Kad man aptrūkās darbs un nevarēju vairs turpināt studijas, pirmais vīra jautājums bija, ko es ēdīšu? nevis, vai savus līdzekļus (es savējos) ieliekot kopējā (vai pat pamatā) ģimenes katlā, varu cerēt, ka vismaz par sevi viņš tobrīd parūpēsies, lai es studijas varētu turpināt.

Un bērns grib palikt pie tēva sobrīd. Bet bērna psiholoģe iebilst tam, jo man jābūtot bērnam blakus, lai vai kā iet. Tāpēc arī jūtos tā, it kā mani plēstu uz pusēm. Un vardarbīgi bērnu raut uz savu pusi es nevaru. Tā viņam būtu vēl viena liela trauma.

Par izklausīšanos. Es jau tā saudzīgi šeit patiesībā situāciju minēju. Neminēju jau pat visos sīkumos, kā noris komunikācija.

Un godīgi sakot, man pat šķiet, ka toreiz, kad nācās studijas pārtraukt, viņš palika dikti apmierināts ar to situāciju.
Var jau domāt, ka tā ir vajāšanas mānija, bet kāpēc, gandrīz katru reizi, kad man uzrodās kāds normāls darba piedāvājums , tiek radīta situācija, lai nevarētu to pieņemt? Ir bijis tā, ka vienojamies, ka viņš bērnu pieskatīs, lai varu doties uz darba tikšanos. Bet, kā tas laiks pienāca, tā , ''vai pārdomāju, tiec pati galā, ja gribi strādāt''. Un nemitīgi tā. Vai tā būtu ciemošanās vai kaut kas cits. Kad pārmetu, ka vienojāmies taču, tad pasaka, tas taču bija vakardien! Šodien (viņš) tā nedomāju!

Protams, izklausās paranoiski, bet pārējie, (izņemto vienu manu paziņu, kurai iegadījās redzēt vienu tādu viņa agresijas epizodi gandrīz par neko), tic viņa labsirdībai. Kad teicu bērna vecmammai, ka ir bērnu grūdis zemē, metis ar grāmatām, lai apklust, tad protams man netic... Un viņš no tā arī vadās, ka pateiks, ka es to izgudroju un ticēšot viņam.

Laikam neprecīzi esmu izteikusies. Šķirties, vai sakārtot vecāku attiecības bija bērna ārsta pamatota rekomendācija, lai bērnam nesakaitētu vēl vairāk. Tāpēc bērna psihologam (smilšu terapeitam) to teicu. Bet viņa uzskata, ka es to nedrīkstu darīt, ka man jābūt vajadzīgai savam bērnam. Tur tā pretruna ir. (Ārsts un p-terpaeits, pie kura eju pati, ir vēl cits cilvēks, kur risinu savas lietas).

Vīrs, kad uzzināja, ka vajag it kā šķirties, pēc bērnu ārstatā apmeklējuma teica, redzi, lasies tagad prom, jo no Tevis visas problēmas. Ja Tu (es) nebūtu, man nebūtu tagad bijis arī kopā jābrauc ne pie kāda smilšu terapeita, ne kāda bērnu ārsta. Un sāka dziedāt tādu dziesmu.

Kā minimums, man vispirms vajadzētu darbu, tad saiņot mantas un prom.
Bet, kas apkops bērnu, ja es tā izdarīšu? Kurš viņam palīdzēs mācīties, apkopt sevi un tamlīdz., ja viņš paliek pie tēva?

Par to jau ir tas stāsts, ka es nevēlos vairāk ar tādu ''psihopātu'' dzīvot kopā, bet bērnu labprātīgi sadalīt nevaram. Precīzāk sakot, vienoties nevaram. Jo, ja es aiziešot strādāt uz pilnu dienu, tad viņš viņu nodošot bērnu namā.

Ja bērns paliks pie tēva, bet es došos prom dzīvot piem. citur viena, tad skaitīsies , ka nerūpējos par viņu. Jo tas tehniski vairs nebūs īsti īstenojams.

Mana izjūta saka, ka ir tikai divi ciešami varianti.

Ir viena iespēja, pierādīt tēva psihologisko vardarbību pret Tevi un bērnu, un tikt no veča vaļā. Bet tur vajag baigās aknas.... un lieciniekus

mjā, ko tādu pierādīt var būt ne visai viegli, jo tad šādi kungi strauji mainās resp. maina uzvedību. sievetei jāzina, ka tā būs, ar ko jārēķinās... jāvar to izturēt. turklāt jārēķinās, ka bērnu uz laiku var vajadzēt ievietot kādā iestādē. ir visādi stāsti lasīti. psihs ir psihs, viņš var izvest visus. jāpaļaujas uz bērnu tiesību aizstāvjiem un ar viņiem jāsadarboojas. viņi jau nav akli un stulbi.

vīrieši, kuri patiesībā negrib bērnus un savā būtībā ir infantili, tad baigi sola, ka būs jauki papuči. arī tas sievietei jāvar izturēt un jāsaņem sevi rokās. tur vispār bez laba advokāta nav ko sākt, ir vajadzīgs neitrāls cilvēks.

un kas īsti par problēmu aiziet uz darba interviju? Tu taču zini, ka ar to vīrieti nevar rēķināties. ņem puiku līdz, lai pasēž aiz durvīm vai pameklē kādu paziņu, kas viņu var pieskatīt vai aiziet uz kino.

ir visādi krīzes centri (man šķiet, ka to jau rakstīju). piemēram, centrs "Marta". šaubos gan, ka tur atteiks palīdzību, kā tikt galā, ja tik pati būsi tā pa īstam saņēmusies (tur ir arī juristi, kas dos padomus). galu galā, Tu taču vari aiziet aprunāties.

ar omēm un radiem par šādām lietām gan nav jēgas runāt, labāk turēt muti ciet. pēc manas pieredzes, disfunkcionālās ģimenēs iepriekšējā paaudze ir slimāka par tiem, kas grib izķepuroties.

vienvārdsakot, lieta, ar ko Tu gribi tikt kārtībā, prasīs laiku un spēkus, bet tā ir izdarāma, un pēc tam Tu jutīsies ļoti atvieglota, bet jo ilgāk Tu velc, jo vairāk sevi moki. Jo Tu teici, ka gribi tikt no viņa prom...

atbalstam ir vajadzīgi profesionāli emocionāli neiesaistīti cilvēki pilnīgi no malas. arī forums te neder, jo mēs visi esam auguši problemātiskās ģimenēs, katram būs savas emocijas, savs skats, sava ideja, kas Tev var nederēt.



Edited 1 time(s). Last edit at 19.11.2010 17:37 by Runcene.

Paldies, Runcene, par padomiem!
Jā, es esmu jau interesējusies krīzes centrā. Arī ar juristu konsultējusies nedaudz.

Patiesībā man nav mērķis obligāti kādam kaut ko pierādīt vairs. Viss jau tāpat ir skaidrs. Protams, no paziņām un radiem gribētos just atbalstu.
Vienkārši es esmu tā, kas ir neapmierināta attiecībās, ģimenē, un man ir jāvar aiziet no tā visa, bet es esmu gļēvule, baidos neizdzīvot. Nevis jātaisa tracis ap pierādījumiem un nedod dievs' , tiesām.

Ja bērns būtu tāds kā es bērnībā, tad nebūtu problēmu viņu paņemt līdzi. Tur kur man bija jādodās, tās nebija darba intervijas, bet jau pakonkrēti darba piedāvājumi, kuru laikā jāvienojās par tehnisko pusi un tamlīdz.. Un tādas iespējas bieži vien sanāk negaidītas, ja vien grib vispār to kontaktu saglabāt un kādu latu nopelnīt.
Godīgi sakot, sen nav tādu paziņu, kam varētu uzticēt ''auklēties''. Jo visi dzīvo jau pirmkārt tīri fiziski tālu un viņu darba specifik atāda, ka bēnu nu tur nevar iepīt klāt vēl. Nav jau tā, ka neesmu apjautusi, ka tā var darīt.

Iedomājieties, cik drausmīgi sanāk, kad nopietni sarunājies ar darba devēju, bet bērns pa mirklim nāk un dīc, jo nevar tik ilgi sagaidīt bez mammas un garlaikojās. Tas arī vēl nebūtu nekas. Bet vienreiz nonācu neapskaužami neveiklā situācijā.... Darba devējs bija tik laipns un atbrauca uz māju izrunāt visu, lai man ar savām pendelēm nebūtu jākuļās līdz Rīgai..... Tas bija man lielākais piedzīvotais kauns kontekstā ar ģimeni un cilvēkiem no malas. Palūdzu bērna tēvu citā istabā padzīvoties abiem (brīvdiena bija). Lai nebūtu tā, ka viņš bizenē visulaik pie manis. Pirmās minūtes parotaļājās, tad viņam esot apnicis tik ilgi ar bērnu nodarboties.... un piesēdās pie datora. Tad savukārt (bērnam) palika arī garlaicīgi .....un beigās tēvs ar dēlu saplēsās nepilnas stundas laikā tik stipri, ka rakstot dokumentus, varēja dzirdēt, kā tēvs blakus istabā ''ietekmē'' bērnu....grūstīja laikam. Beidzās ar to, ka bija sitis ar žurnālu bērnam pa degunu, lai apklust un liek mieru, pārcenties, saskrāpis degungalu drusku, tā kā pušumu uztaisījis.
Tie cilvēki to visu traci dzirdēja. Protams piecēlos, aizgāju uz blakus istabu un teicu, vai tiešām nevar savaldīt savu uzvedību. Drausmīgi neveikla situācija bija.... jutos tik apkaunoti.....iedomāties pat nevarēju iepriekš tik neveiklu situāciju.

Nācās vēl dažas reizes atvainoties, iet mierināt vienu, otram ar acīm zibināt..... Nu lieki piebilst laikam, ka nekāda sadarbība turpmāk vairs nebija. Un naudiņa tolaik bija svarīga, biju priecīga, ka rodās iespēja ar savu darbu nopelnīt. Tuvojās ziemassvētki un vīram jau pāris mēnešu lāga ienākumu nebija. Sēdēja tik ie datora caurām dienām. Man likās, ka viņam vismaz ar prātu bija jābūt ieinteresētam pieskatīt nedaudz toreiz bērnu, lai kāds atspaids ģimenei tiek.

Kāpēc to stāstu? Lai ilustrētu, kā mēdz būt..... Ne jau lai sūdzētos. Lai saprastu, kāpēc man vairs viņš nešķiet cienīgs dzīves partneris.... Jo paziņas netic, ka tā ir, vismaz lielākā daļa netic.
Un nevajag jau pat nekādu lielāku ārpustraci, pietika jau ka pāris reizes nelabprāt aizbrauca līdzi pie bērna psihologa, lai tēlotu enģeli un atļautos nekaunīgi pavēstīt, ka nekādu problēmu ģimenē neesot!!!

Man pašai ir jāatrod spēks aiziet. Neviens jau nav vainīgs, ka es to nevaru izciest, kā vien pati.

Kāpēc lai Tev būtu tas viss jācieš?
Kāpēc nevari savam ''ģeniālajam" vīrietim pateikt, ka "viņš pats tādā krāsā", ja viņam atkal sagribas Tevi apsaukāt?

Bez tiesām Tu tomēr neiztiksi- jums būs bērns "jādala".
Ir psihologi, kuriem ir tiesības piedalīties tiesās kā ekspertiem. Pameklē- varbūt ir arī kādi smilšu spēļu terapeiti ar tādām tiesībām? Varēsi pierādīt tiesā, ka tēvs ir bieži bijis vardarbīgs pret bērnu. Ja nu tētiņam sagribas pieturēt dēlu kā "īpašumu" un atriebību pret Tevi?

Drosmi vajadzēs. Bet Tev ir divi varianti: Vai nu turpināt būt savam vīram par kājslauķi un izaudzināt tēvam līdzīgu dēlu, vai arī šķirties. Tā iegūsi jaunu Spēku un Pozitīvu Pieredzi par sevi.
Tavu dēlu tik vienkārši nevar ievietot bērnu namā, kāmēr Tu dzīva, vesela un nav atņemtas vecāku tiesības. Ir Bērnu tiesību aizsardzības likums. Painteresējies! Būs mierīgāks prāts un argumenti, kad atkal Tev "kakās virsū".
Pareizi Runcene saka: meklē atbalstu pie profesionāļiem! Tavs psihoterapeits Tevi nevar morāli atbalstīt? Viņam nav juridisko zinašanu, bet kaut ko taču viņš prot?

Kādreiz strādāju policijā pie bērnu un ģimenes lietām- profesionāļi ne tādas vien lietas ir redzējuši. Nejauks, bet ne tas trakākais gadījums. Tu turies!