Kā lai tiek galā ar šādu problēmu. Jau ilgāku laiku man ir nepatika iet vannā vai dušā. Nevis nepatīk mazgāties vai bail no ūdens, bet pati atrašanās vannā rada uztraukumu, ka tūlīt paliks slikti ar sirdi un trūkst gaisa..... Kas ir par iemeslu šādām bailēm?
Varbūt ir kāds padoms, kā rīkoties.

Diez vai, izņemot Tevi pašu, zina atbildi. Es to nedomāju tā, ka Tev obligāti tagad jāmāk noformulēt atbildi, bet tā, ka neviens jau nezina tavu dzīvi, kādi pārdzīvojumi Tev ir bijuši un kā tie Tevi ir ietekmējuši. Iespējams, arī Tu pati nemaz neatceries to notikumu vai notikumus, kas ir par sakni tavām bailēm.
Mans padoms laikam ir viens un tas pats: psihoterapija.



Edited 1 time(s). Last edit at 18.11.2010 19:46 by gaga.

Varbut meginat mazgaties ar udeni ne siltaku par t 37 gradi neaizverot vannas istabas durvis.Karsta udeni paplasinas asinsvadi un var strauji kristies asinsspiediens paliekot slikti ar sirdi ,bet karsta un mitra telpa ir maz skabekla.

Paldies par padomiem.
Laikam šī "fobija" ir ar dziļāku vēsturi. Īsti neatceros,kad tas sākās.Liekas, ka pēc vasaras karstā laika.
Ja tā padomā, tad visur kur ir karsts,nejūtos labi. Vai tas izskaidrojams ar kāda orgāna nepareizu darbību? Vai te var līdzēt tikai psihoterapija?
Neticu, ka es vienīgā mocos ar šo problēmiņu.

ar kāda orgāna... ar sirdi? man karstums agrāk ļoti patika, tad kad varēju izturēt. tagad tieši patīk vēsa istaba, ziema, mērena duša un pirtī ilgi nevaru izturēt.

Izteikta pazīme pie VD saasinājuma, īsāk sakot, neliela panika. Tad tā arī, kad tas viss, kam normāli vajadzētu sagādāt prieku, var radīt trauksmi un nelāgu pašsajūtu... Eh, vispār mokoša lieta, un visi tie ieteikumi- stiprināt nervu sistēmu ar kontrastdušām, pastaigām utt, palīdz līdz nākamajam saasinājumam. Citiem palīdz adatuterapija, citiem joga, homeopātija,psihoterapija.
Jokaini gan iekārtota tā mūsu nervu sistēma, kas, šķiet, pavisam mierīgos un drošos apstākļos mēdz neadekvāti noreaģēt ar kkādām trauksmēm, baiļu izjūtām. Brīžiem liekas, ka visas šīs sajūtas ieprogrammētas un velkas līdzi kopš mūsu senčiem no ledus laikmetiem.

gsm
Laikam jau tas "orgān" ir sirdss,bet...tai pašā laikā pie visām med.pārbaudēm-vissir normā. Nu ko lai par to saka?
Visi priecājās par karstu saulainu vasaru, es gandrīz vai pagrabā sēdēju un gaidīju katru mākonīti vai sliktu laiku.!!!! Uz ielas lēju ūdeni uz galvas!!
Tagad priecājs par ka būs ziema. Kāpēc tad mansi organisms nevar sevi atdzesēt?

pingvins
Nu tu precīzi izteici manas domas.Tiešām mokoša lieta un laikam jau VD jociņi. Tieši tad kad varētu atpūsties un nav nekādu stresu...sākas visai dīvainas sajūtas un atkal neļauj justies laimīgai un atbrīvotai....Nu nogurst cilvēks no tādas dzīves. Kaut kāds murgs dažreiz, jo ja nav viena vaina tad ir cita ... un tā pa aplīti.Kad tas beigsies.Gribās arī padzīvot ar pilnu krūti...

fobijas dzīves laikā reti kad uzrodas no jauna. gan jau kaut kur snauda, vasara tik parāva augšā. nez vai nu biji karstuma mīļotāja pirms tam.

jāanalizē, kas tas ir, bet garantijas, ka pilnīgi pāries, gan nav. eku Vudijs Allens cik tur gadus sagulējis uz psihoanalītiķa dīvāniņa, bet tāpat bail no pūļiem, slēgtām telpām utt., taču psihoterapija ļoti palīdz visu šo te apzināties un labāk menedžēt. jo senāka fobija, jo ilgāks laiks var būt vajadzīgs.

karstums ir arī mans lāsts, un faktiski viena no retajām lietām (vismaz, ko es apzinos), kuru pagaidām gandrīz nav iespējams regulēt citādi, kā vien karstās vietās neesot. man derīgs izklausās "laaciisha" padoms. pati daru tieši tā.

ir jau visādas hipno- un ķeremeņa terapijas, kur neiet caur apziņu (vismaz es tā saprotu). tur reizēm šo to derīgu uzrok un noliek arī pa vietām. meditācijas arīdzan.

kopumā jāmeklē sev atbilstoša un pieņemama terapija. tāpat vien iespēja padzīvot ar pilnu krūti nepieteiksies.

Paldies Runcene.
Kaut vai tas, ka neesmu es viena tāda ir mierinājums.
Laaciisa padomu izmantošu noteikti. Vienīgi žēl, ka jaukā pagulēšana vannā ar smaržīgām putiņām tagad iet garām. Tik vien tā prieka, kā palikt tīrai.
Ja tā padomā, tad tiešām neesmu es nekāda siltuma mīļotāja bijusi arī agrāk.Tikai paciest to bija vieglāk. Nevaru arī daudz šķidruma iedzert, jo praktiski slāpes jūt reti. Nevaru tā vienkārši tempt ūdeni, kaut zinu, ka vajag daudz dzert.
Savas izjūtas mēģinu turēt zem kontroles, bet kat sākas tas iekšējais uztraukums, tad ir pagrūti, lai neteiktu vairāk...
Eh....nu kad tad padzīvot ar baudu un bez bailēm....kad tik atkal kaut kas....?

Hm, varu minēt- vai tik tev gadījumā arī nav bijusi ne pārāk laimīga bērnība?...

Par bērnību it kā nevarētu sūdzēties.Biju vieniģais bērns ģimenē un mani mīlēja , bet nelutināja.Tās lietas , kas bērnībā liekas baigāāa traģēdija, ar pieauguša cilvēka prātu domājot ir tikai sīkums. Bet kas zin ko dara zemapziņa, kad apziņa guļ... Tie slānīši nāk laikam cauri.
Vienu atceros, ka man bērnībā bija bail no tumsas(arī tagad ...) un neļāva gulēt pie naktslampas. Nez vai tas tagad būs pie vainas.

Un kad sākās šīs nejaukās sajūtas? Varbūt pēc kāda konkrēta notikuma. Jo nesenāk tas viss sācies, jo vieglāk ārstēt. Ja bijusi normāli bērnība, tad ir vieglāk- drošāks pamats zem kājām, nav jāmokās kā tiem, kuriem nav paveicies...

Ko var pateikt no kā sākās. Uzreiz jau nekas nesākas, bet pēc laika nevar zināt, kurš rinķazāģa zobs pirmais iegrieza. Laikam jau viss kopā, kad ir par daudz, tad līst pāri. Un nezinu gan vai kāds doks var tā kā filmu izgrist nepareizo dubli. Tad būtu vienkārši..izstāsti visu pēc kārtās, dr.pasaka ko atcerēties ko nē un lieta darīta. Bet diemžēl ar smadzeņu skalošanu es neesmu ar mieru.

Dakteris Tev neteiks, ko atcerēties, ko nē. ;-))

Ja doks nepasaka, ko un kā, tad kāpēc man līdz sīkumiem stāstīt savu dzīvi? Ko tad līst manā apziņā vai zemapziņā? Cik cilvēku , tik variantu. Un diez vai tas pakļaujas vai iekļaujas med grāmatās aprakstītiem precedentiem. Katram mums ir kaut kas savs, kas nobraucis no pareizās sliedes.
Ja es zinātu, kas ir par iemeslu manām sliktajām sajūtām, tad varētu to izslēgt.

Mirdza, es Tavā vietā aizietu un uztaisītu kardiogrammu, pārbaudītu holesterīna līmeni un tādā veidā izslēgtu, ka ar mani kaut kas slikts var notikt vannas karstumā. Kā zināms, no VD izpausmēm nemirst. Un tad pamazām līstu vannā ar iespēju ātri izlīst, ja kas, un pamazām pieradinātu sevi pie domas, ka nekas taču nenotiek! Vai arī, ja rodas tādas sajūtas, nogaidītu, kamēr pāriet. Vai arī iedzer kādu trankvilizatoru pirms vannas, lai tiešām šādas sajūtas nerastos. Kad būsi pieradusi, ka nekas nenotiek, vanna ierindosies Tavā komforta zonā. Un vannā taču noslīkt nevar?
Nav jēgas meklēt, kurā brīdī tas sākās, ir jēga izdomāt, ko darīt.



Edited 1 time(s). Last edit at 21.11.2010 16:10 by strawberry.

Nu labi, es neesmu īpašs spečuks psihoterapijas jautājumos. Varu stāstīt tikai par savu pieredzi. Vēl ne reizi man doks nav teicis, kā man būtu jāuzvedas vai jājūtas. Ai nē, meloju, vienu viņš teicis gan, īpaši sākumā. Es mēdzu daudz satraukties par to, ka man nemaz nav par ko runāt, ka es varbūt nepareizi uzvedos, u.tml. Tad viņš teica: vienkārši esi.
Visi pārējie "pakalpojumi", ko esmu saņēmusi no sava doka, ir vai nu jautājumi vai dažkārt vēl kāds komentārs par manis teikto, neliela situācijas analīze vai savādāks skats uz to. Kopumā, man jāatzīst, vismaz mans terapeits uzvedas kā gudrs vecāks, kas nevis ikreiz pasaka bērnam, kas tam jādara, bet ļauj man pašai nonākt līdz saprašanai.

kad cilvji runā par smadzeņu skalošanu un to, ka ārsts kaut ko liks vai neliks, tad es brīnos, kur viņi to dabū.

psihoterapeits ne vienmēr ir ārsts, vnk palīdz pašam sevi ieraudzīt un labāk saprast. medicīnas grāmatās vispār par šīm lietām neraksta. tā nav medicīna.

un var, var visādi tas beigties. var arī sarīties ūdeni utt. ar sekām. zināms cilvēks dabūja panikas lēkmi vannā un ādama tērpā zvanīja pie kaimiņu durvīm, lai sauc Ā.P...

jo vairāk no šī procesa apzinās, jo labāk. es kādreiz vannā vispār nevarēju iet, ne pirtī, ne jebkādā vietā, kas normāliem cilvjiem patīk. tagad es gandrīz visur tur eju. agrāk varēju domāt un domāt, un nekas no domāšanas "ko darīt" nemainījās.

ok, vnk manas domas... katrs dara, kā grib.



Edited 1 time(s). Last edit at 22.11.2010 18:40 by Runcene.

Mirdza, nu nav tā, ka vien no zināšanas par slikto sajūtu iemesliem Tev kļūs labāk. Ja Tu pirkstā iegriez, tak sāp vienalga, lai gan iemesls zināms. Tomēr, piekrītu, zinot iemeslu, vieglāk tikt galā, nu kaut vai ar to pirkstu. Sāp jau sāp, bet zinot, ka pie iegriešanas liek jodu un plāksteri, vismaz neaizdzīvosies līdz gangrēnai (es te, protams, dramatizēju:-))

Kad pirmo reizi man pēc vannas palika tā nelāgi, nesapratu, kas par lietu. Itkā varētu ar baudu laisties miegā, bet nē...sirds pa gaisu,varbūt , ka panika, bet ĀP pēc laiciņa saucu. Spiediens aukšā, gaisa trūumsun liekas, ka esmu pārkarsusi, jo prasās pēc vēsuma ...un pēc brīža atkal drudzis un kratos tā , ka kādam jātur. Atbrauc dr. un viss ir beidzies-pasaka, ka simulante.
Esmu izgājusi visas pārbaudes un neko ārpus normas neatrod. Tā kā nebūtu par ko panikot. Ar galvu jau saprotu, bet ja ie slikti tad ir vienalga
kādas man bija analīzes.

Teiksim tā. Šī reakcija jau faktiski ir veids, kā tavs organisms cenšas sevi aizsargāt no briesmām. Kaut kur tas ir iemācījies, kas ir briesmas, un iemācījies arī šo aizsardzības reakciju. Visas šīs depresijas, distonijas, panikas un fobijas ir savā ziņā aizsardzības reakcikas, lai cilvēku pasargātu no kaut kā vēl briesmīgāka. Taču to gan organisms nav pamanījis, ka situācija ir mainījusies, un tagad tā aizsardzība ir, Runcenes vārdiem sakot, kā piektā kāja. Taču kamēr neiemācas reaģēt savādāk, tikmēr ķermenis turēsies pie drošā un pazīstama, lai arī makten neērtā risinājuma. Diemžēl prāts tīrā veidā (izanalizēt, saprast, ka nekas nedraud, u.tml.) te diezgan maz var palīdzēt, jo autonomā nervu sistēma (vēl to, ja nemaldos sauc par veģetatīvo nervu sistēmu) jau tāpēc ir autonoma, ka darbojas pati par sevi.

autonomā toties ar zemapziņu dikti draudzējas. ja zemazpiņā kāds gļuks, tad autonomā dabū greizas komandas.

tad izmanto negļukoto apziņas daļu (psihoterapeits strādā ar "veselo", lai piekļūtu "slimajam"), un tad var šo to sarunāt ar zemapziņu, lai tā uzvedas kā nākas (kognitīvi biheiviorālā pieeja utt. viss cits, kas darbojas kaut cik nomierinoši (baznīca, reliģijas vispār). ja nav dziļas depresijas (cilvis nelien ārā no gultas), domas palīdz sakārtot soļošana, peldēšnaa, iešana, pastaigas, kas kuram. kad zemapziņa ir iztīrīta no greizām idejām un vecām mikroshēmām (visas dzīļu terapijas, bet līdz dzīlēm var tikt arī ar meditāciju, tikai ne šaraškinā līmenī), tad tā pati beidz aizsargāties, jo nav jau vairs vajadzības. dziļās lietas gan nav ātras.

tās lietas, kas bērnībā liekas traģēdija, ja nav izbirstētas, arī tagad liekas traģēdija. tāpēc jau vecāki bērnus audzina, un tagad, kad par psiholoģiju ir zināms daudz vairāk, cenšas rūpēties (cerams) par bērna emocionālo veselību arī daudz vairāk un mēģina vērot, lai zemapziņā nesasēžas kaut kādi gļuki, kas dzīvos kā parazīti arī turpmāk un maitās dzīvi.



Edited 1 time(s). Last edit at 23.11.2010 09:36 by Runcene.

Mana "autonomā" nervu sistēm dikti darudzējas ar zemapziņu. Uzstādīti tādi kā lokātori , kas ķer visādas izjūtas. Ja kādu laiku jūtos normāli un neesmu ķērusi pēc zālēm , tad jūtu, ka ieslēdzas maņu orgāni un gaida kādu novirzi no normas , lai varētu sacelt trauksmi. Ar prātu tad es saprotu, kas par lietu, bet vienalga uzķeros. Katru reizi jau ir kaut kas cits.
Man ar psihterapiju būtu grūti, man gribās kontrolēt ko saku (arī zemapziņa) un dizi vai saruna iznāktu ,tikai nauda iztērēta.
Vizītes , es domāju normālam dokam ir dārgas?.

Var ari ar normālu pshtrp. sarunāt par 10-15Ls vizīti- atkarīgs, kā mācēsi vienoties. Mēnesī tātad 40Ls. Cik Tu mēnesī par zālēm izdod?

Mirdza, piedod, nākas man pasmaidīt par tavu teicienu, ka Tu kontrolē, ko saki. Skaidra lieta, ka Tu šajā forumā esi tāda vienīgā. ;-)))

varbūt cilvis gribēja pateikt, ka grib visu kontrolēt un turēt savās rokās. tad jau īstais p-terapeita klients :)))

vismaz sākumā gandrīz neviens šitāds kadrs nekam neuzticas.

es domāju, ka pēc principa "katram slimniekam savs ārsts" var atrast arī psihoterapeitu. par to šitajā froumā ir daudz runāts.

arī par naudu un vērtībām ir runāts. kā nu kurš sevi vērtē. es, piemēram, nomaucos gandrīz pilnīgi līdz zemei, kamēr beidzot kaut kur devos. un domāju, ka spītīgāka par mani nav, bet sev par atvieglojumu redzu, ka šis forums no tādiem vien sastāv ;)

nē, nu ir jau apzinīgie... ir.

Bet vispār, mirdza, vēlreiz pārlasot tavus tekstus, man rodas diezgan stiprs iespaids, ka Tu gribi, lai mēs, tie, kas šeit rakstām, Tevi pierunājam uzsākt psihoterapiju vai jebko citu sevis labad. Pat labi zinot, no kurienes šādai vēlmei kājas aug, es teikšu nē. Vismaz es uz to neparakstos.

Kamēr pati negribēsi kaut ko savā dzīvē mainīt, tikmēr nekas arī nemainīsies. Un ja nebūsi motivēta strādāt ar sevi, tad tik un tā atmetīsi ar roku pēc pāris nedēļām un te jebkurš iegants kļūs par nopietnu iemeslu, vai tā būtu nauda, neuzticēšanās, bailes vai jebkas cits.

Kas grib, tas meklē iespējas, kas negrib - atrunas.



Edited 1 time(s). Last edit at 24.11.2010 12:52 by gaga.

mirdza Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Kā lai tiek galā ar šādu problēmu. Jau
> ilgāku laiku man ir nepatika iet vannā vai
> dušā. Nevis nepatīk mazgāties vai bail no
> ūdens, bet pati atrašanās vannā rada
> uztraukumu, ka tūlīt paliks slikti ar sirdi un
> trūkst gaisa..... Kas ir par iemeslu šādām
> bailēm?
> Varbūt ir kāds padoms, kā rīkoties.

uzvāri vilkābeles uzlējumu un uztaisi vannu
vai iemet vannā sudraba kautko

joks protams bet varbūt palīdz

vilkābeles ir rožu dzimtas augs
domā ka rožu dārzā sēdi
nosūc ļaunumu un pēc vannas viss siltais aizplūst kanalizācijaa

nez, viens psihoterapeits kaut kur teica, ka latvietis neiet nekur, kamēr nenomaucas galīgi. to vispār citi speci arī saka. domāju, ka tā tāda nacionālā īpatnība.

gaga Rakstīja:
-------------------------------------------------------
Pat labi zinot, no kurienes šādai
> vēlmei kājas aug, es teikšu nē. Vismaz es uz
> to neparakstos.
>
>

GAGA tu pamanīji ka esi labs cilvēks?
Tu centies citiem palīdzēt
bet atšķirībā no citiem tev par to nekas nav.
Istenībā es pat neteikšu
tālāk

buca tev