SOCIOFOBIJA, tā pati mīļā, labā, gadi iet bet nekas nemainās...viss riebjas, pati sev vissvairāk. vai vispār iespējams no tā tikt vaļā? Jā, patreiz tāds padrūmāks periods, kad mazāk spēka ar savi cīnīties. Kā lai normāli izdzīvo cilvēku sabiedrībā?--

Man sāka mainīties situācija tad, kad satiku līdzīgāk domājošus cilvēkus. Jo laikam pazuda sajūta, ka kāds mūžīgi nosodīs, aizrādīs un tamlīdz..
Vēl man viņa bija tad, kad baidījos, ka uzdos kādu sarežģītu, vai tieši otrādi, muļķīgu jautājumu, uz kuru ātrumā nespēšu sakarīgi vai veikli atbildēt. Un nokļūšu neveiklā situācijā.

Pārgāja gandrīz tad, kad bija darbs nelielā kolektīvā, kur gandrīz visi bija tādi kā savējie. Un vēl mazinājās tad, kad saņēmu arī kādu komplimentu jomā, kur domāju, ka nekur nederu un visi citi noteikti ir labāk.

Tagad ir tad, ja tikšanās ar svešu vai cita ranga cilvēku. Ja zinu, ka neesmu pietiekoši izglītota kādā tēmā vai uzvedības pieņēmumā. Nu tā kā ar etiķetes šaubām saistīts.

Un vēl, varbūt ir labi, ja ir darbs, kur maz ar cilvēku masām jākontaktē.... Tādā ziņā mana situācija ir uzlabojusies, jo strādāju individuāli, mājās pārsvarā. Komunikācija patīk ar svešiem, ja ir caur e-pastu. Un tad problēmu nav.

Tikai Pūka...
Man reti kaads kautko aizrada vai nosoda.... :))) gandriiz nekad... bet tik un taa no baileem giibstu, kad jaaiet sabiedriibaa... (ciemos, jaatiekas ar svesiem cilveekiem vai jaauznem ciemini)... Loti sen neesmu bijusi ciemos.... iznemot pavisam tuvus radus... Tas, kas cilveekiem sagaadaa prieku (tusinji jautraa kompanijaa) - man ir kaa spiidzinaasana koncentracijas nometnee! Zinu, ka tas nav normaali un no taa arii paliek slikti... Bet tagad, kad daleeji samierinaajos un atzinos tuviem radiem, palika vieglaak....

Kamene, piedod, varbūt jau kaut kur stāstīji, es tik nepamanīju: kas ir tās lietas, ko savā labā darīji, lai fobiju mazinātu?

Gaga, ko daru lai mazinātu?- meditēju, precīzāk cenšos paplašināt savu garīgo apvārsni, tā teikt saskatīt lietas no jauna skatu punkta, līdz ar to uz sevi skatīties savādāk- pozitīvāk, jēdzīgāk. Un tā VISPĀRĪGI man tas izdodas arvienvairāk, bet es uzsveru---- vispārīgi. Bet konkrēti kad ir situācijas kad jābūt sabiedrībā, vai ciemos, vai vienalga, kur jātusē, tas man sagādā milzu mokas.

Tad man rodas jautājums, vai Tu gribi darīt kaut ko citu vai arī kaut ko vairāk? Varbūt Tev jau pašai ir idejas, kas tieši tas varētu būt?

Jā, protams ka gribētu ka spētu atbrīvoties no tām bailēm, līdz šim pašanalīze, psihoterapija neko jēdzīgu nav devuši.

psihoterapija šādos gadījumos vienmēr ir laiks. jābūt gatavam smagi ņemties, zaudēt un uzvarēt, krist un celties.

psihoterapija klasiskā izpratnē vispār neko nedod. dod tas, ja mainies. var jau iet pie tā terapeita, bet nemainīties un to negribēt.

Kamene: cik ilgi gāji psihoterapijā, kā izvēlējies terapeitu, vai viņš / viņa Tev patika, vai bija sajūta, ka ir savējais cilvēks? Vai kaut ko jaunu par sevi uzzināji? Kādas bija tavas reakcijas par jaunatklāsmēm, ja tādas bijušas?