Sveiki, es jau atkal par to pašu - par grūtībām , nevēlēšanos kontaktēt. Dzīvoju diezgan noslēgti, izvairos no jebkādām aktivitārēm, kur nākas komunicēt ar cilvēkiem, bet ja esmu spiesta to darīt, tad tas ir trakāk kā zobusāpes. Tāpēc man pieredze švaka cilvēku pazīšanā, komunikācijā..., varbūt kāds zin kādus kursus, kur mācās runu, sarunāties u.t.t.?

Kas tad tie par kursiem būtu, kur māca sarunāties? Ā, vispār vieni ieskrēja prātā- vari mēģināt, piem., braukāt visu dienu apkārt pa zaķi un kad kontrole, tad būs trenniņš runāšanā. Gribi negribi būs jārunā. It sevišķi terapeitiski būs gadījumi ar pašvaldībniekiem. Pieredzei augot vēl kļūsi par runas virtuozi un iemācīsies izkruķīties visādās situācijās. :)

nu labi, ex.fool, varbūt tā varētu būt kāda terapeitiska grupa?nezinu, bet kā lai dzīvē iemācās nebaidīties no saskarsmes, kā lai iemācās adekvāti reaģēt uz kādu uzbraucienu, vai atstumšanu, vai vēlmi uzsākt sarunu?--tādos gadījumos parasti ieraujos sevī vēl vairāk...

jāmeklē kognitīvi biheiviorālais psihoterapeits vai kaut kāda tamlīdzīga psihoterapijas grupa... tas būs līdzvērtīgs kursiem. tagad vēl ir saradušies tādi, kas saucas par "life coach", Latvijā arī ir.

ja jau uz to būtu vienkāršas atbildes, tad nebūtu tik daudz grāmatu, diskusiju utt. par šo tēmu.

reakcijas vispār trenējas ilgi un lēni, atkarībā no tā, cik ilgi ar to ir mēģināts sadzīvot un cik ilgi cilvēks ir izvairījies no sabiedrības.



Edited 1 time(s). Last edit at 26.01.2011 22:38 by Runcene.

kamene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> nezinu, bet kā lai dzīvē
> iemācās nebaidīties no saskarsmes, kā lai
> iemācās adekvāti reaģēt uz kādu uzbraucienu,
> vai atstumšanu, vai vēlmi uzsākt
> sarunu?


Ar praksi, protams. Komunicēšana ir prasme. Bet tie kompleksi un zemais pašvērtējums ir tas, ko izmainīt visgrūtāk.



Edited 1 time(s). Last edit at 27.01.2011 03:36 by existential fool.

Značit nēsi komunikabls cilvēks pri4om tur soc. fobija!

Jau agrā bērnībā, jaunībā bija pavisam trakas komunikācijas grūtības. Gribēju, lai ir draugi, lai pieņem mani bariņā, bet nekas nesanāca. Biju pavisam vientuļa un atstumta. Tas bija ļoti, ļoti grūti. Pašai liels brīnums, ka no skolas laika ir 2 draudzenes uz mūžu. Viena no pamatskolas, otra no vidusskolas laikiem. Ilgi domāju, ka no dabas esmu intraverta. Kad sāku risināt savas psiholoģiskās problēmas, pamazām izrādījās, ka patiesībā man ļoti patīk cilvēki un saskarsme. Un arī es cilvēkiem patīku. Par vientulību un atstumtību vairs sen nav domu.
Komunikāciju trenēšana neko nedos, jārisina pamatproblēma. Un ātri tas neiet, bet ir to vērts.
Domāju, ja kāds labi jūtas viens vai dažu tuvo cilvēku lokā, tad gan darīt neko nevajag.

protams, pamatcēloni palīdzēs risināt dziļa psihoterapija, bet ir arī dažādas vienkāršākas pieejas, kas, ja cilvēks ir centīgs un nopietns, var īslaicīgi palīdzēt vismaz galīgi neiesērēt, jo arī tas ir svarīgi, citādi izmainās personība, un ir vēl viena problēma klāt.

bet jebkuras īsās darbības, ko minēju, var nākties atkārtot.

Paldies. Jā, esmu no tiem kam patīk vienatne, bet arī zināmās dozās. Bet es nedzīvoju uz vientuļas salas,--- eju uz darbu, u.t.t., kur kontakti ir neizbēgami, ir interese par daudzām lietām, bet visur ,kur ir arī interešu grupas -visur ir nepieciešamība komunicēt, pat arī aizejot uz sporta klubu, ja iet ilgstoši, tad jau izveidojas kāda komunikācija ar pārējiem, citiem tas ir dabiski, patīkami, tikai ne man. Nekad nerunāju, neviens nezina kāda es esmu, jo klusēju. Bet tas ir MOKOŠIi, jo īstenībā arī es vēlos tāpat kā citi. Esmu raksturā draudzīga, bet introverta.

Runcene, kādas ir tās vienkāršakas pieejas? Man psihiatrs ieteica geštaltterapijas grupas, bet nevaru tādas atrast. Esmu gājusi arī psihoterapijā., bet tā rakņāšanās bērnībā mani tracina, tāpec ka nekādu īpašu traumu nekad nevaru atrast, sīkās sen ir izrunātas, bet tas neko manī nav atrisinājis...Tā reakcija ir vienmēr nemainīga:-- cilvēkos sākumā ir bailes, ieraušanās, tālāk trauksme, tad steidzīgi jāuzliek kāda maska, lai neredzētu manu apmulsumu, vislaik sevi izvaroju, jo tēlošana,ka viss ir kārtībā, ka esmu normāls cilvēks,-- tā prasa milzu enerģiju, tāpēc pēc tam jūtos tik iztukšota, nekāda.

bērnībā "rakājas" tikai psihoanalītiskie/psihodinamiskie, pārējie, ja pati gribi. tāpēc jau Tev ieteica geštaltu, tur "nerakājas", piezvani kādam geštaltterapeitam, kas tur ko neatrast, ja vien grupas funkcionē. www.psihoterapija.lv, skaties reģistrā un zvani... arī eksistenciālie tad derēs. un tās visas ir dzīļu terapijas.

vienkāršās tak es teicu: kognitīvi biheiviorālā un life coach, latviski pārvērtību treneris vai tml. laikam, visādi virzieni viņiem ir.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> protams, pamatcēloni palīdzēs risināt dziļa
> psihoterapija, bet ir arī dažādas
> vienkāršākas pieejas, kas, ja cilvēks ir
> centīgs un nopietns, var īslaicīgi palīdzēt
> vismaz galīgi neiesērēt, jo arī tas ir
> svarīgi, citādi izmainās personība, un ir vēl
> viena problēma klāt.

man vina gudra ārste teica ka personību nevar izmainīt
nu sk.
bet šet laikam nekas nemainīsies
jamaina vide un viss

sociālā problēma
mēs dzīvojam vidē kura ir jukas un kur nav sakārtota
ir dažādas uzvedības ticības idioloģijas un kulturas īsāk sakot
tapeč vaig vainu atrast kādu vidi kura patīk un tai piemēroties
vai stipras personības var tadu vidi veidot sev apkart

bet nu glava līst labak nevajag

bet tās manas domas
labāk nevaig te sākt ļut lai eksperimentē cilvēki ar tavu (tēmas autore) psihi, cilvēkiem, kas pašī nav īsti
sapratusī ko dara..
bet nu redzams ka pieredze ira un nu jau, ja atmiņa strādā, var mācīties sistematizējot padarīto
ja prats to ņem pretīm

cik tev klases,ka šitā raksti

aberz atkal tu te ar saviem pantiņiem!

enfuego Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> aberz atkal tu te ar saviem pantiņiem!


ne viss ok
tikai es sapratu ka var personibu izmainit psihiatrs
a man teica ka nevar

vinji pashi neko nesaprot
tad buutu savu personibu izmainujsi bet ne
nemainas nekas

vispār jau šizofrēniķiem ir izteikta īpašība

ka viņi runā ko domā
bet reizēm nesaprot ko runā

tur tā robeža ir nobīdīta
tāpēc viegli noķert to brīdi, kad viņš šaubās

tāds ar auto nevar braukt
nevar saprast vai tas ir pa īstam, vai nē
bet kad ir sekas, tad secina - laikam pa īstam, nu ja tas notiek ar mani
vai nearmani, vai kā?

es to zinu kā tas ir ,
jo man nav šizofrēnija, bet zāles
bet tam kam ir šizofrēnija
to var redzēt tāpatat

:-)

te viena iztecās ka zālēm nebaro nevienu kurš nav
nozieziedzies...
nu kaiņos nosita sievasmāti..

tad ko darīt? baros ar trankviļiem,
šaus nost
kas to var izlemt, smagas uzdevums, ja tas jādara
psihiatram.. vieglāk ir domāt kad es daru, bet saku mēs darījām...

kaut gan vispār jāpārbauda vai tās nav baumas
jo to man stāstīja pa ceļam garāmgājējs
es tur nebiju, varbūt ka tā nemaz nav taisnība...

bet ticami izklausījās, neies tak melot tādas lietas
a ja nē tad šausmas gan, ka nenozāļo
varbūt tā nemaz nebija, kas zina

aberz,man ta liekas ka teu ir šizofrēja,tu nesakarīgi raksti,starp citu Runcene ari uz to pamatoti noradija :)

kamene rakstīja:
----------------------------------------------
>Tā reakcija ir vienmēr nemainīga:-- cilvēkos sākumā ir bailes, ieraušanās, tālāk trauksme, tad steidzīgi jāuzliek kāda >maska, lai neredzētu manu apmulsumu, vislaik sevi izvaroju, jo tēlošana,ka viss ir kārtībā, ka esmu normāls cilvēks,-- tā >prasa milzu enerģiju, tāpēc pēc tam jūtos tik iztukšota, nekāda.


Es esmu izgājis pinlīgi visma šiatm cauri. Visu mūžu mocījos. Izolējos no viesiem, sagrāvu savu dzīvi.Tagad esmu gandrīz bomža satusā. Atrašanās starp cilvēkiem man bija tik nenormāli mokoša, jo es vislu laik tēloju, ka esmu baigi komunikabls un jautrais džeks, kāds arī es esmu pašā personības būtībā. Bet mazvērtības sajūtas neļaāva izpausties un dabiski justies. Tā izlikšanās izsūc visus spēkus, tik ļoti, ka beigās jūties gluži kā piekauts vai arī pārgruzījis n-tos vagonus kravas. Tāpē es gadiem vispār vairs nebiju komunicējis.

Galu galā paliku pavisam viens uz daudziem gadiem, bet tad sāku fiškot kādu jaunu lietu. Tas ir- mērķtiecīgi sāku izskatīties mulļķīgi citu cilvēku acīs, atmetu visu perfekcionismu malā. Pieņēmu domu, ka man nav jābūt nekādam superstāram- varu būt arī jampampiņš, kas reizēm rīkojas arī neadekvāti. Nu un, smejies vai nē, cilvēki ar vien vairāk sāka pievilkties man. Tāpat kats ir centrēts uz sevi un gaužām maz ievēro, ko dara citi. Cilvēkiem galvenais ir lai ar to otru cilvēku kopa ir jautri un interesanti un ja arī viņš reizēm izsdara ko stulbu, nu un? Jo vairāk ir par ko pasmieties, kopīgi ierēkt.

Galvenais ir atmest savu ego un iekšējo cenzūru un sprast, ka tu esi vnk cilvēks, kas pieļauj kļūdas ik uz stūra un izskatīties muļķīgi kādās situācijās arī ir pilnīgi nekas, tas ir norālāk par normālu. Galvenais ir iemācīties pasmieties pašam par sevi.

Njā, piekrītu par to aberza rakstību. Grūti vispār saprast to domu. Verētu taču rakstīt normālos tekumos, jo citādi es pat vairs nelasu tos viņa neveiklos skribelējumus.

Vēl, ieteikums kamenei, zin kā labi iedarbojas soc. baiļu pārvarēšana- aizbrauc piemēram uz kadu attālāku pilsētu un kaut kur centrā sāc skaļi bļaustīties, ka esi, piem., šīs pasaules karaliene un da jebko ko vari izgudrot. Vislabāk ja cilvēku apkārt tā pavairāk. Nebaidies, neviens jau neuzbruks, tikai būs super pievērsta uzmanība un tas jau ir tas labākais. Expousure therapy, saucās.

Man liekas šitās lietas palīdz vairāk kā rakāšanās pagātnē tajā pshoterapijā.

Tā ir vina no tehnikām, kuras rezultāti arī ir gana augsti.

malacis,pareizi raksti :)

Mani gruzī tas, ka man ir 1 gadus veca meita un 5 gadus veca meita, un būs arī trešais, bet mana nākotne ir neskaidra par savu ģimeni, jo dzīvojam mēs visi vienā istabā, alga mana arī ir tikai 190Ls uz rokas, kā lai izskolo un iedod dzīves vietusaviem bērniem, kā lai es to nodrošinu, ar tik mazām iespējām, un tad es sāku meklēt sevī vainas, kāpēc man dzīvē nav izdevies, vai kāpēc es tik ātri iesāku ģimenes dzīvi un atmetu jaunību. Vai es to nožēlošu vēlāk vai nē, visu laiku sev uzdodu jautājumus, kāpēc. Visu laiku kritizēju, ka varēju taču labāk izdarīt, un pēc tam sev pārmetu par kļūdu kuru varēju nepieļaut, vai pieļāvu izlaidības dēļ, nevis sakritības dēļ. kā saka dzīvoju vienās bailēs par ģimenes nākotni, kā bērni izaugs, kā viņiem tālāk ies, vai viņi būs apģērpti skolā, kā pienākās, vai viņi skolā netiks apsmieti, kā mani bērnība apsmēja. Man 25 gadus vecam čalim liekas, ka vis ir pārāk ātri un sasteigti, bet no otras pirms man nebija nervu problēmas, es biju pārliecināts par saviem spēkiem, zināju jau cik daudz spēšu strādāt un zināju, ka par savu ģimeni es spēšu parūpēties, bet tagad viss ir itkā apstājies. Un šī bremze, kas tagad ir liek domāt viskautko, ceru kad uzspīdēs saule, man sāks atgūties veselība un atnāks mana pārliecība atpakaļ, mēģinu ticēt dievam, bet īsti neticu jo nezinu kāpēc es neticu. Bet zinu, ka viņš ir un ir radījis šo brīnišķīgo dabu, es drīzāk ticu dabai, bet tieši konkrēti dievam es nemāku vēl pateikt vai ticu viņam vai nē, varbūt es esmu ļauns vai slikts cilvēks, parto ka neticu viņam , es tikai gribu dzīvi nodzīvot pareizi un labi, lai nebutu neparko jānožēlo! Kā lai to izdara, kā lai nodzīvo tik perfekti??????????????????????????????????????

Alstere
Tev ir 2 draudzenes un Tu veel runaa par SF??!!!! Ja tas ir taa kaa Tu raksti - draudzenes uz muuzhu no beernibas laikiem, taatad Tu proti veidot un uztureet attiecibas! Man savaa muuzhaa ir bijusi tikai viena draudzene un kad saakaas pusaudza gados triceklis , t.b., SF... tad paartruuka arii draudziba. Mees nebijaam sastridejusaas, vnk es attalinaajos, jo jutu, ka attiecibas man kluust par nastu, man palika arvien grutaak uztureet kontaktus, saakaas stress, seviski, kad draudzene aicinaaja pie sevis ciemos, un bija jatiekas ar citiem vinas draugiem (loti normaliem draudzigiem cilvekiem)... saakaas panikas leekmes un es iesledzos sevii... Laikam samierinajos ar to visu... baudu gimenes dzivi, veidoju omuliigu maajokli, gatavoju eest peec interesantakajaam recepteem, adu, baudu kopaaabuusanu ar viiru un meitinju :) Protams, satiekos ar maasas gimeni, bet kad iedomaajos par ciemos iesanu NE pie maasas, saakas stress un garastavoklis sabojaajas. Rosisanaas pa maajaam, darbs, protams - pulcinju apmeklesana ar meitinu, shopings vienatnee - tas man sagaadaa prieku kaa normaalam cilvekam - atpuuta kopaa ar draugiem :)))))))) Es labaak sariikoju dzivokla generaaltirisanu, gatavoju eest, tikai lai nav jaaiet cilveekos vai nav jaauznem ciemini :))) Labaak eju stradaat, bet ne tuseet! :)))

enfuego
Beidzot pirmaa sakarigaa atbilde! :) Domaaju, ka katram cilvekam dzives beigaas kautkas janozeelo... vienam vairaak, citam - mazaak.... Un perfekti nodziivot dziivi, kaa Tu izsakies, domaaju, ka veel nevienam nav izdevies!

Laikam ir jāsamierinās ar to kas jau ir un jāturpina dzīvot tālāk, bet kā lai izdzēš to no savām smadzenēm! Varbūt esmu pārāk sīkumains un pedantisks?

Enfuego,nezinaju ka Tev ti gruti.Novēlu veiksmi!

paldies!

Janetty, davai draudzēties! Mums abiem būs vismaz pa vienam draugam. :) Iesim patusēt, iekrāsosim šo pelēko ikdienu.

existential fool
Man patika Tava atbilde! Es pasmaidīju... forši... Tiešām.... aiskustināja līdz pat asarām.... to var saprast tikai tas, kuram draugu nav un kurš NEPROT draudzēties.... Grib, lai ir draugs/draudzene, bet nesanāk.... Grūti pat izteikt vārdos to iracionālo stresu.... Kā Tu jūties?
Jā.... kad sirds grib izlēkt pa muti, iedomājoties, ka būs jāiet, piemēram, ar vīru uz tikšanos ar viņa draugiem vai iet ciemos pie māsas, kur būs arī citi viesi....Pats lielākais stress pēdejā laikā bija, kad bija jātiekas ar vīra draugu un tā drauga draudzeni.... pāris jau vairākus gadus dzīvo ārzemēs - ļooooooti sabiedriski, dzīvespriecīgi, asprātīgi, jautri, draudzīgi cilvēki! Apmēram 3 reizes gadā viņi atbrauc uz LV un vīrs, loģiski grib ar viņiem tikties, bet man uztraukums 'taaaaaaaads ka pat bailes ka noģībšu.... Viņi pret mani atklāti, laipni, draudzīgi, bet es - kā valsts eksāmenā, kurā pēkšņi saproti, ka galva tukša un skan kā tukša muca....Domāšana apstājas, nespēju reaģēt vai atbildēt ko interesantu.... par stāstīšanu vispār nerunājot.... mute sausa... Pāris reižu viņi pajautāja, ko es tāda domīga, par ko aizdomājos utt. , pavelk tā labsirdīgi uz zoba, bet es vēl vairāk ieraujos sevī, jūtos kā vajāts dzīvnieks, iedzīts stūrī... un garastāvoklis nošļūk līdz tādai robežai, ka vienīgā doma - ātrāk mājās - savā cietoksnī, kurā varu būt droša un justies kā karaliene! :)))))
Starpcitu, ar NE TIK komunikabliem cilvēkiem jūtos mierīgāk un došāk... bet ne vairāk.... veidot kontaktus, draudzēties - tas priekš manis ir nepiepildīts sapnis, kautkas nereāls un netverams.................

Esmu tikko no Veldres ielas... Nu jau 3 ned., kopš samazināju Elify devu līdz 75mg, bet jūtos normāli. Neko citu nelietoju :) Sliktāk noteikti nav. Tas priecē. Neeskperimentēšu vairs ar AD. Tātad tomēr organisms nepierod pie zālēm un viņu iedarbība nevājinās ar laiku.... Man no tā bija PANISKAS bailes.

Janetty, jei bogu, es Tevi nesaprotu. Kā šāda kalibra sociofobiķis var tikt pie vīra un vēl uztaisīt bērnu? Tev toč ir tas vīrs, vai Tu viņu esi tikai izdomājusi?