Sveiki, forumieši. Ko man darīt, ja es vispār sēžu mājās četrās sienās un iziet uz savām ikdienas gaitām nemazu nevaru saņemties? No rītiem piecelties no gultas ir ārprāts, kaut kas jāizdomā sevī, lai varētu piecelties. Tam paiet dažreiz pat dažas stundas! Kad viss jau nokavēts un nekur nav aiziets, tad rodas vainas apziņa, solos sev saņemties nākamo dienu un atkal nekā. Ja tomēr izdodas sevi izvilkt no mājas, tad tas pārvēršas par murgu. Stress, nemiers, dulla galva, raudiens nāk, liekas, ka visi skatās uz mani ar nosodošām acīm utt. Bieži ir tā, ka nemaz neesmu nekur aizbraukusi vai aizgajusi, bet vienkārši nostaigājusies apkārt. Tad atnāku mājās un esmu bez spēka, ka nākamā dienā pat nepieļauju domu kur iet. Nevaru savākt domas ne uz mācīšanos, ne pat kādu filmu apskatīties vai labu mūziku noklausīties. Liekas esmu pārāk ieciklējusies uz sevi pašu un saēdu sevi no iekšpuses. Agrāk jau ir bijušas depresijas epizodes, psihiatri, medikamenti utt, bet vai nu tas nav devis dziļākus un ilglaicīgākus rezultātus vai vienkārši esmu bez smadzenēm, ka nespēju neko sagremot un mācīties dzīvot savādāk, vai arī man neapzināti ir iepaticies savs slimais stāvoklis, tik nespēju izdomāt kādu labumu no tā es iegūstu, jo neviens mani neaptekelē, pat nezina, kas man ir. Vai ar mani galīgi viss slikti vai es domāju, ka esmu unikāli slima?
Paldies, ka uzklausījāt.

Sāc mājās gleznot:) bērni ir, darbs ir nauda ir, varbūt tas būs iemesls piecelties un izlīst ārā!

Es arī sēžu mājās četrās sienās. Vien vakarā gan eju arā, staigāt.
Ko darīt vienmēr jau ir (darbs, ja ir, tad mājās veicams). Tikai jautājums ir tāds, cik ilgi ņemsies tikai ar sadzīves darbiem, lasīsi grāmatu, ņemsies ar bērnu, ja tāpat ļoti gribās satikt cilvēkus, parunāties?

Protams, ka tas iztukšo (mani starp citu arī neviens neaptekalē).
Es tomēr uzskatu, ka tādas skumjas, nemiers, raudāšana, nāk no tā, ka cilvēks jūtās (nelabprāt) ļoti izolēts. Un no mīlestības trūkuma.
Apbrīnoju cilvēkus, kas var ļoti ilgi neiet ārā no mājas, tikpat kā ne ar vienu nekomunicēt, un justies labi (kamēr es strādāju vienatnē, tikmēr man arī ir labi).

Jā, var tajā laikā mācīties valodas, vingrot, strādāt, .veikt dažādus pienākumus. Bet, ja tā visa laikā nevar ar nevienu aprunāties, sajūta ir drausmīga. Kā bezgalīgā konveijerā.

Bērnu man nav, nauda un darbs arī nav, mājās jau būtu labi, ja es beidzot spētu izdarīt vismaz ko, es tik nosēžu pie datora visu dienu vai noguļu gultā, dažreiz grūti pat sav ēst uztaisīt, tāpēc bieži vien apēdu ko ātrāk pagatavojamu. Savas studijas esmu atstājusi novārtā, brīnos kā es vēl ķepurojos, sesija ir puspabeigta. Man te vienreiz pateica, ka tādā gadījumā man uz psiheni jāiet, ka neesmu normāla.

nu normāli tas nav, ka cilvēks viselementārākās lietas nespēj izdarīt. Noskaidro sākumā, kā tu pati domā, tu esi invalīde vai smadzenes tev nestrādā??? Es nezinu varbūt agrāk tu arī esi bijusi slinka un neko nedarījusi, es nezinu!

.



Edited 1 time(s). Last edit at 06.05.2011 20:27 by R..

Nu agrāk jau es darīju savas ikdienas gaitas, un tikos ar draugiem, ļoti aktīva jau neesmu un bijusi, bet mājās sēdēt nekad nav paticis. Vai esmu slinka? Es nezinu, parasti jau es varu izdarīt ļoti daudz ar lielu vēlmi, ja es jūtos labi, bet līdz ko sliktāk tā rokas nolaižas un neko nedaru. Smadzenes pēdējā laikā tā mazāk un neaktīvāk strādā, kaut gan augstskola prasa tās piepūlēt. Tad nu būs jāvēršas pie psihiatra.

Gluzi ka par mani agrak. Tas kaut kads motivacijas pilnigs zudums, dzives apnikums vai kas. Agrak man ari daudzi teica, ka vienkarsi esmu slinka un neko nevelos darit, bet kad palika labak likas, ka es gribu izdarit visu ar divkarsu sparu. Vispar tajos brizos man palidzeja draudzene, kas vilka ara no majam, un aizvilka ari lidz psihiatram.

Slinkums ir slimiba, jo mums no dabas ielikts darboties un rikoties, savadak neizdzivos. Vienigi, ja cilveks nav ienemis kadu ertaku poziciju. Ta ka ej pie psihiatra, vai aizej uz kadam parbaudem pie arstiem, varbut tev kadas fiziskas veselibas problemas, ari ta var but.

ko darīt?

cik reižu te līdzīgas tēmas, tik reižu šis jautājums. "Ko darīt?"

cits jau neviens nezina, ko darīt. varbūt tā var arī visu mūžu nodzīvot, daži jau arī nodzīvo.

psihotropie medikamenti parasti palīdz tikai tik ilgi, kamēr tos lieto. Pēc tam būs jāsvīst ar sevī vienā long, long session. vai nu pie psihoterapeita, vai kā citādi.

vakar NTV Mir rādīja sižetu par meiteni, kas pēc avārijas 3 gadus mācījās no jauna kustināt pirkstus, kamēr beidzot arī piecēlās kājās. viņai bija ģimenes atbalsts, bet Tavā gadījumā tas var nebūt, jo tādi cilvēki parasti sāk citiem krist uz nerviem. te būs tāpat ļoti jāsvīst, tikai citādi, bet slinkums tas nav, tie ir citi procesi smadzenēs, kas katrā gadījumā ir savi, visbiežāk jau iestrēgšana depresijā.

izdauzi vienu sienu ārā:)

Bet ko darīt, ja nav ar ko izrunāties? Vai ir kādas atbalsta grupas, kur var tikties un dalīties pieredzē cilvēki ar šādām un līdzīgām problēmām.

ko vēl darīt. noteikti nepaļauties tikai uz psihiatru. zāles kombinē ar teoriju. nesen sāku tādus kā pierakstus ar sev svarīgām dzīves instrukcijām... ko darīt, ko nedarīt, atziņas. vienojos ar savu veselo saprātu ka pierakstus veicu tikai tad, kad esmu pie pilna prāta. 9. februārī iesāku savu personīgo bībeli.

atbalsta grupai tikai tad ir jēga, ja ir kāds psihologs/psihoterapeits, kurš to vada. citādi sanāk kopā nestabili cilvēki, kas visi grib runāt... cits netiek pie vārda, citam kāds krīt uz nerviem. kas tur labs var būt.

dienasgrāmata, manuprāt, ir labāka alternatīva. ja bail, ka kāds var atrst, var rakstīt datorā un izdzēst.

"Četrās sienās. Ko darīt?" - neko! Cilvēks nevar pilnvērtīgi dzīvot ieslodzījumā. Var tik tā nožēlojami eksistēt līdz savu dienu izskaņai. Vai arī pakārties. Citu variantu nav.

nu varbūt tu studē kaut ko, kas tev dziļi riebj. padomā, ko tu citu gribētu dzīvē darīt. varbūt tev vajag tikt prom no ģimenes. pastāsti, kādas tev ir dotības un intereses. ko tev patīk darīt, kaut vai galīgo sīkumu.

Varrētuy pārsšķērst vēnas un ar asinīm sazīmēt čibrikus uz sienām... Feini izskatītos.

Tev točna antidepresanti neiedarbojas... pilnīgi velta psihiatru laika šķiešana.

un vēl varētu uzrakstīt- RUNCENE, tad visi poliču spēki tevi dzītu kā trau suni :))

bet tas ir fakts- AD nav bnekas vairāk, kā glābiņš uz dažām nedēlām. Tie , kas apgalvo pretējo- vienkārši lobē savas interes.

Braina vai var ar tevi privati sakontaktet?

Ja, raksti uz epastu.

Nav labi rakstīt neskaidrā prātā- pārāk daudz pareizrakstības kļūdu. nja

Bet ja runā par četrām sienām- tad ko gan cilvēks tur var darīt- vai nu nodarboties ar tizliem rokdarbiem, vai nu dzert, vai nu narkoties. Nu vai nu visu to kopā. :))

A, vēl var lasīt grāmatu. Un pieķert kaut ko no iepriekšējā. :)

Ā, un vēl- masturbēt, protams. Kā gan bez tā!?



Edited 2 time(s). Last edit at 21.02.2011 22:46 by existential fool.

Var arī sēdēt, dr.lv un rakstīt, ko tu visu laiku dari zem četrām sienām:)

Man tā vienu brīdi bija, ka es vainoju sevi, ka esmu slinka un sāku visiem stāstīt, ka jūtos slikti it kā sevi attaisnotu. Tiklīdz veselība uzlabojās, viss nokārtojās pats no sevis. Reāls darbs man nav, taču izmēgjināju internetā ko pārdot. Kaut kas sāka sanākt. Man patīk dziedāt, pamēgjināju youtube ko nodziedāt, uzrakstīju pantiņus... Sāku aizrauties ar aromaterapiju, mājās visus ārstēju... Apgūstu latviešu nacionālos ēdienus, izveidoju mājas lapu par garīgo veselību http://garigaveseliba.blogspot.com/... vispār diena paiet nemanot. man nemaz vairs negribas iet uz darbu, mājās ir tik interesanti!!!



Edited 1 time(s). Last edit at 03.03.2011 16:06 by tamarhinda.