Esmu noguris no iekšēja nemiera, kas rodās nonākot sabiedrības uzmanības centrā. ( pat ja tikai dažu cilvēku, nemaz nerunājot par lielākām masām). Šis nemiers jau sāk izpausties arī fizioloģiskās reakcijās ( roku trīce, svīšana, nespēja sakoncetrēt domas ....).
Pats vairs sev nespēju palīdzēt, tikai slīgstu dziļāk bezdibenī. Man ir 21 gads.

Lūdzu, jaukie cilvēki, iesakiet kā rīkoties. Varbūt ir kāda lētāka psihoterapija? Psihologi?

eh, es visu mūžu (28 gadus) esmu dzīvojis ar to, tikai atšķirība ir tā ka es tā jūtos visu laiku atrodoties ārpus mājām, neatkarīgi no tā vai es patiešām esmu uzmanības centrā vai nē. esmu mēģinājis iet pie ārstiem, terapijas, zāles - nekas nelīdz. vienīgā izeja ir dzīvot izolētībā.

Fak, depresīvi. Nekas iepriecinošs. Taču ir lasīts, ka daži it kā paliekot vecāki mainās un kļūst drošāki. Pašam gan notiek kaut kā pavisam uz pretējo pusi.
Grūtākais jau tas, ka iesākts studēt profesiju, kur ir vistiešākais kontakts ar cilvēkiem. Ja pametīšu studijas, pārdzīvošu. Ja studēšu, nojūgšos. Tāda tā dzīve.

neticu, ka nekas nepalīdz... kur ir lētāk, tas pašam jāmeklē, vienkārši piezvanot. psihoterapija ir brīvā tirgus produkts, tātad cenas ir tādas, kuras var izrunāt.

liela daļa psihoterapeitu ir pretīmnākoši, ja jūt, ka cilvēks ir motivēts. ir daļa, kas ir ļoti elitāri, bet nebūt ne visa.

kad es lasu "terapija nepalīdz", tad gribas smieties, jo terapija nav zāles, tur pašam jāgrib mainīties...

Skaties, guglo, apzvani psihoterapeitus, apvaicājies par cenām, varbūt var atrast arī kādu studentu, tepat forumā par to arī bija. Ar lielāko daļu šādu kaišu var mierīgi tikt galā, ja pats ir gatavs strādāt. Ja ar kaut ko arī nevar tikt galā, var vismaz iemācīties ar to sadzīvot tā, lai nav lieku sirdssāpju.

www.psihoterapija.lv
www.arstipsihoterapeiti.lv

Es personīgi vairāk izticos tam pirmajam sarakstam, bet tas laikam ir gaumes jautājums. :-))

un vēl gribētos (ja drīkst) ieteikt mēģināt skolu nepamest... es pazīstu vairākus cilvēkus, kas nav padevušies, reizēm ir pat lietojuši zāles, nav nedz nozāļoti, nekā. var taču pēc tam mēģināt savu biznesu, bet videne vnk mūsdienās ir tas pats, kas pirms 100 gadiem 3 klases, cits informētības līmenis, kur liksies ar videni vien.

izglītībai mūsdienās ir nozīme. ja ir pilnīgi citas spējas, bet būs visu mūžu jāstrādā netīkams darbs, jutīsies šausmīgi, padirsta dzīve.

turklāt pasaulē ir diezgan aktīvas pacientu organizācijas, kas cīnās par to, lai studentus ar trauksmi nepakļauj pārāk biedējošām zināšanu pārbaudēm. vajag cīnies, un būs ok.



Edited 1 time(s). Last edit at 14.02.2011 17:31 by Runcene.

iesākumam vari palasīt par Kimu Besindžeri un Vudiju Allenu, piemēram... par to, kā var būt visu laiku uz skatuves ar visām panikas lēkmēm utt.

Paldies Runcene! Esmu gatavs ar to cīnīties, vienīgi pašlaik ir finansiālas problēmas. Taču mēģināšu meklēt kaut ko pa savai kabatai. :)

Kurā grāmatu veikalā jāmeklē tie darbi?

par tiem cilvēkiem ir rakstīts internetā un žurnālos, es pat nezinu, vai ir kādas grāmatas. abi ir aktieri.

http://www.apollo.lv/portal/sieviete/articles/204289



Edited 1 time(s). Last edit at 14.02.2011 20:09 by Runcene.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> neticu, ka nekas nepalīdz...

Sviests! Tik tiešām- pie riktīgas sociālās fobijas un konkrētajā laikā nekas tā īsti nepalīdz. Tā štelle ir tik dziļi personības dziļumos, ka es nemaz neticu, ka ir iespējams tikt pilnībā ar to galā. Bet ar laiku gan var bišku uzlabot situāciju, dažiem cilvēkiem pat būtiski. Un man, paliekot vecākam, arī diezgan krietni mazinās tā nolādētā SF.



Edited 1 time(s). Last edit at 14.02.2011 20:17 by existential fool.

es jau ar nesaku, ka pilnībā ar to var tikt galā, bet kā to palīdz sariktēt psihoterapeits un kā iesēdina vēl vairāk dziļumos tā, lai nemaisās, es nemācēšu izskaidrot, pareizāk sakot, negribu, jo būs gari jāraksta...

vienkārši es to saku tiem, kas ir ar mieru riskēt uz nezināmo, jo no sākuma tam pēc loģikas nevar noticēt.

Tie kam nav SF nemaz nezin, kas tas tāds ira. :) Un pat nevar iztēloties. Un ja iet pie psihoterapeita, tad jāsagatavojas uz kādu gadu kā minimums.

bet es jau teicu, ka rakstu tiem, kas ir gatavi riskēt. turklāt ar gadu tiešām var nepietikt. eksistenciālis šeit ir, lai gadiem visiem teiktu, ka te nekā nevar līdzēt.
es tāpēc, lai teiktu, ka var... period.

Nea, es esmu šeit lai tektu- chill out! Tāpat visi reiz nosprāgsim. :))

Man laikam nav tas trakākais variants, jo ārpus mājas varu mierīgi iziet, aiziet uz pasākumiem un tā, bet tiklīdz jārunā cilvēku priekšā ( satiekot paziņas), vai kas jādara, tā svīšana, roku trīce, sirdsklauves , nespēja savākt 2 vārdus kopā un pēcāk pārmetumi sev, ka atkal ar mani tas notiek. Nervu zāles daļēji līdz, bet tad atkal ir apātija un bremzētība.

Varbūt aizej pie kāda hipnoterapeita. Man šķiet, ka šādas bailes (un jebkuras citas) ir ierakstītas cilvēka zemapziņā. Dabūt tā projām psihoterapijas ceļā- varbūt iespējams ceļš, bet ļoti ilgs katrā ziņā.

Nu jā, psihoterapija jau derētu, bet nu jā, jābūt reālistam, ja tas ir dārgi un tiešām nav tam līdzekļi... Var pamēģināt meditāciju, bet tur pašam baigi gan jātic, gan jācenšas. ir arī elpošanas vingrinājumi. To visu noteikti var pameklēt internetā, ir arī grāmatas, principa katra gramatnīcā. Ne visi to pieņem, bet kas pieņem, tam palīdz.

jebkurā situācijā vajag darīt to labāko, ko var...

es domāju, ka būs psihoterapeiti, kas paģērēs, ka jānāk 2x nedēļā utt., bet gan jau ir arī filozofiskāk domājoši, kas ļauj cilvēkam pašam lemt un nākt, piemēram, 2x mēnesī.

un ir vēl viena tāda lieta, ko jau aptuveni minēju, ka dažkārt psihoterapeiti ir ļoti pretīmnākoši, ja redz motivāciju. finansiālas problēmas tagad ir visiem, un sazin cik ilgi tā dižķibele te vēl būs, bet jādzīvo jau tagad, nevienam pie mūža krīzes gadus nepieskaitīs :)

par visādām citām metodēm ir jāpadomā katram pašam, katrs ir veidojies savā vidē, kādam var derēt baznīca, citam ne, vēl kādam ezotērika, meditācijas utt.

Vislabāk- piedzimt par normālu cilvēku un labā ģimenē. Un defektīvajiem cilvjiem netaisīt bērnus, jo tieši šamējo bērni parasti ir ar sociālo fobiju.

existential fool
Man ar gadiem SF nemazinajaas, censos vnk ar to sadzivot, mierinot sevi ar domu, ka vareeja buut ljaunaak... kautkaa tomeer saneemos, bet lielaakaa meraa tomeer PAVEICAAS un es izveidoju gimeni un juutos ar saviem milajiem cilvekiem loti labi... Starpcitu, mani vecaaki ir LOTI sabiedriski cilveeki, labsirdigi, nekad nav bijusas problemas ar alkoholu utml..... Nezinu, no kurienes manii taa zaraza - SF?! Cik atceros sevi - esmu bijusi loti juutigs berns, ar biezaam garastavokla svarstibaam.......

No iekšejienes bieži vien ir neiespējami saskatīt defektus, jo ar tiem ir dzīvots visu mūžu un viss ir veidojies ap tiem.

Garā veseliem un laimīgiem vecākiem nekad nav bērni- sociofobiķi. Tas vienkārši neiet kopā.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> kad es lasu "terapija nepalīdz", tad gribas
> smieties, jo terapija nav zāles, tur pašam
> jāgrib mainīties...

Vecā labā Runcene savā elementā. Kad es uzzināju ka manām problēmām ir nosaukumi un ir veidi un līdzekļi kā cīnīties, man bija ļoti liels entuziasms un liela vēlēšanās mainīties, es centīgi un sparīgi darīju visu ilgā laika periodā, bet rezultāti bija smieklīgi vai nebija vispār. ja šīs problēmas ir saistītas ar cilvēka personību, tad viņas nevar izārstēt. to var izdarīt tikai tad, ja cilvēkam tas ir iedzīts, piemēram ja vecāks vai vecāki viņu bērnībā ir terorizējuši.

Sniegpulkstenim ieteikums netērēt naudu psihoterapeitiem, tas būs ģeņgi na veķer. Ja tu zvanīsi psihoterapeitam, pirmais jautājums ko viņš tev uzdos - vai tu vari strādāt, kas tulkojas kā "vai tev ir ko man maksāt".

"Kad es uzzināju ka manām problēmām ir nosaukumi un ir veidi un līdzekļi kā cīnīties, man bija ļoti liels entuziasms un liela vēlēšanās mainīties"

fig ar tiem nosaukumiem... taas ir tikai izpausmes. aizmirstiet nosaukumus. nosaukumi ir viena traka lieta, pie kuriem tureeties, lai tik nevareetu saakt dziivot.

apmeeram taa te kaads raksta katru dienu. "izlasiiju internetaa, ka man ir taada un taada fobija/slimiiba. esmu sapratis, ka man tas jaapienjem un jaasaak aarsteeties/ciiniities." vot tad tik saakas, liidz tam veel bija taa, so-so... ja tur iestreegst, tad uz ilgu laiku.

taatad, aizmirstiet tos nolaadeetos nosaukumus un beidziet "ciiniities". te nekas nav "jaaciinaas".

"es centīgi un sparīgi darīju visu ilgā laika periodā, bet rezultāti bija smieklīgi vai nebija vispār."

tur jau ir tas klupshanas akmens. visi aiziet uz psihoterapiju, gatavi viskautko "spariigi dariit".

bet bez taa stulbaa sevis chakareeshanas posma laikam neviens nav izticis, vismaz tie, ar kuriem ir pljaapaats, es arii, protams, ne.

piedzimst kompleksu mociitai maatei beerns, pashas maate un sabiedriiba spiezh, kaadai ir jaabuut labai maatei, jo uz ieprieksheejo paaudzi jau arii ir spiests (vecenju gjedovshchina, vispretiigaakaa sutenere ir beerniibaa terorizeeta sieviete).

muusdienaas galvenais, ka jaabuut pezhai izcirptai ar frizuuru, sievietei "komunikablai", ar graadu psihologjijaa un sabiedriskajaas attieciibaas, ar datorprasmi, perfektai, nevainojamai, kura nekad beerniibaa nav kaapusi kokaa, jauniibaa uzpiipeejusi vai iedzeerusi (vai dariijusi to visu ar shausmiigu vainas apzinju, jo kaartiigas meitenes taa nedara), beernam jaabuut ar sterilu uzvediibu jau pirms dzimshanas, maate pat nezina, ka histeerijas ir kaada vecumposma normaala izpausme, taapat siiko kautinji uc., vinja nezina arii, kaa ar to tikt galaa, jo pashas maate vinjaa to uzskatiija par nenormaaliibu un shausmiigi no taa kauneejaas. un mamma nu njemas, iespringst un censhas buut "vieniigaa perfektaa", taisiidama un dreseedama arii berrnu par shiis "vieniigaas perfektaas" reklaamas plakaatu... antidepresanti parasti jau treshajaa paaudzee, "jaa, mana mamma arii lietoja, mums tas iedzimts, gjeneetiski. mans psihiatrs taa uzskata"... jei bogu, piedraazt.

un beerns peec tam: "es ciinos, es saprotu, es straadaaju ar sevi"... jo ir dabuujis mesidzhu: "esmu nederiigs, slims, tizls, man tas gjeneetiski, tagad jaaaarsteejas" utt. cilveekam nav ljauts buut cilveekam, nu un tad tik "straadaa", lai turpat paliktu un turpinaatu dzimtas sveeto laastu. kazi, dazha attopas, kad eskulapi liek pashai savu beernu vest pie psihiatra...

ja iet uz ntajaam terapijaam un visu laiku ciinaas, tad jau terapistam nav vieta dota, lai meegjinaatu pateikt, ka vajag beigt ciiniities; ir veel citi veidi, kaa shaads "entuziasms" sabruuk: piemeeram, kad piemetas kaada smaga slimiiba, jo tad vienkaarshi fiziski esi nolikts horizontaali un spiests domaat.

psihoterapija arii ir veersta uz to, lai tak beidzot vari sevi pienjemt, kaads esi.

"bet es tik ciiniijos pie septinjiem terapeitiem septinjus gadus..." vinjiem bija dots speiss, lai vareetu pateikt, ka jaabeidz entuziasmot un ciiniities, ka jaaizmirst visas psihiatrijas diagnozes, kuraas dazhi viltiigaaki "ciiniitaaji" (psihiatri) ir sho to par sevi sarakstiijushi? ja terapeitam netiek dots shis speiss, tad atliks tikai septinji psihiatri septinjdesmit gadus.

"eju gadiem pie terapeita un dzeru zaales, bet nekas nepaliidz"... tas ir konkreets pizgjec.

es to patiesiibaa visu par sevi rakstu. nevienam nevajag apvainoties, tas nav personiski pret "feil".

mana mamma "ciiniijaas" un pilniibaa saluuza 50 gadu vecumaa, peec tam vinjas maasa mani ielika hihenee, kad saku luuzt es, jo mums tas esot "iedzimts". tagad vinja pati ir zaalju rezultaats, uz ko zheel skatiities. un es esmu viena savaa dzimtaa lielaa attaalumaa, kas ir veel sheit fiziski un gariigi ar veselu saprashanu, man nav nekaada radu un tuvinieku atbalsta, es esmu pilniigi viena shai atskaarsmes procesaa, cik tas attiecas uz zaru, no kura esmu dzimusi... taa kaa domaajiet, miiljie.



Edited 4 time(s). Last edit at 15.02.2011 09:36 by Runcene.

existential fool

"Garā veseliem un laimīgiem vecākiem nekad nav bērni- sociofobiķi. Tas vienkārši neiet kopā."
Iet gan kopā! Man vecāki vnk superīgi cilvēki! Audzināja ar mīlestību, nelutināja, bet viss nepieciešamais bija.. māsa auga kā normāls bērns un ir sabiedriska un laimīga sieviete, bet es no visa baidījos, raustījos, vienmēr bija bail no svešiniekiem, ciemiņiem.... Vienmēr centos būt laba meita, bet ja man aizrādīja par kādu sīku nedarbu, nevis nolamāja vai nopēra, likās sa pasaule sabrūk.... galvā uzreiz doma "esmu slikta".... Lai gan vecāki NEKAD mani nepazemoja un neaizvainoja. Man bija paniskas bailes, ar''i ja kāds svešāks cilvēks aizrāda, man vienmēr bija šausmīgi žēl vecu nevarīgu cilvēku. Pat tagad atceros sevi (pirmsskolnieci)... braucu vilcienā... pretīm sēž onkulitis (laikam ap 70), vecs, trīcošām rokām, izskatījās nelaimīgs... man viņa palika tik ļoti žēl.... līdz pat asarām.... garastāvoklis krītas, jūtos vnk drausmīgi.... 6 gados! Un vēl daudz tml. gadījumu, kurus normāls cilvēks pat nepamana un ja pamana, tad garastāvoklis no tā noteikti nekrītas.... Māsa arī kā normāls bērns, nepamanīja un neaizdomājās ne par ko tādu un NEKAD viņai no šādiem iemesliem kā augstāk aprakstīju, garastāvoklis nemainījās.... (esmu ar viņu par to runājusi). Ja garastāvokli varēja sabojāt pat šādas lietas, tad varat iedomāties, kā man gāja, kad notika reālas nepatikšanas.....

Janetty, Tu neesi vecākais bērns?

jau kādreiz tā kā ieteicos, varbūt vari parunāt ar mammu par laiku, kad Tu par sevi nekā nezini, par pirmsvalodas periodu un visu laiku līdz apmēram 3 gadiem, kā arī mammas grūtniecību. varbūt bija ļoti liels stress. es pat diezgan daudz riskētu derēt, ka mammai būs problēmas par šo laiku runāt, bet tur varētu būt Tavu grūtību sakne, jo mesidžu, ka esi slikta, viņa Tev ir iedevusi neapzināti kaut kad tad, bet viņai bija pamats, kas balstīts pašas sajūtās.

jo citādi Tu esi vienīgais gadījums uz pasaules, ko zinu, kas izkrīt no analītiķu vērojumiem, kā veidojas neirozes un depresijas.

bet to parasti visiem ir bail mēģināt noskaidrot, jo visi neapzināti zina, ka tad daudzkas var mainīties... un ja nu no tā arī bail...

Janetty Rakstīja:
-------------------------------------------------------


... Lai gan vecāki NEKAD mani
> nepazemoja un neaizvainoja.

Es drusku nesaprotu. Jo uzskatu, ka uzbļaušana uz bērnu nevietā (iedomājoties to gadījumu par nejauši izgāzto kafiju kafejnīcā), īpaši, ja bērns ir gribējis ko labu izdarīt, savā ziņā tomēr ir pazemošana....

Atvainojos, ja esmu ko pārpratusi. Bet tīri iekšēji es tā domāju.

Man ienāca prātā tieši tas pats, kas Pūkai.

piekriitu abaam ieprieksheejaam meiteneem. esmu gana daudz urbusi shiis lietas, lai buutu jaapiekriit arii eksistenciaalim. es varbuut izveeleetos maigaakus izteicienus, bet tieshi taa ir.

starp citu, kameer nebiju gaajusi uz psihoterapiju, arii domaaju, ka mana maate vnk ir ideaals un es vnk biologjiski slima fig vinj zin no kaa, bet diemzheel taas iluuzijas sabruka, kad sapratu, cik ljoti vinja centaas, lai buutu nopuleeta fasaade... es vienmeer taada smuka, pareiza, uzvediiga...

ja vinja zinaatu, ko es taagd daru un kaa dziivoju... jeezus maria!

Pag sanāk, ka jūs no mājas normāli nevarat iziet, un parādīties publikā? jo visu laiku ir domas un bailes, ka kautkas nepareizi notiks? man ir iedzimta vecmāmiņas līnija, un viņai bija šizofrēnija, bet viņa izārstējās, gāja pie dieva, un sāka kautkam ticēt, man tas ir iedzimst, gan uzvedībā, gan acis, bet pārējais no tēta, kuru es pat nēsmu redzējis. Mani vairāk biedē un nāk nožēla par to, ka es esmu savu laiku pavadījis nepareizi, un nāk nožēlošana, ka varēju taču labāk, un visu laiku sev pārmetu, ka varēju labāk izdarīt, un nedarīt nepareizi, un tas plosa mani, tāpēc visus darbus kurus daru, daru ļoti pedantiski, pat pārāk. Un ja kautkas nesanāk, tad domāju par to kāpē varēju taču labāk, man nepatīk kļūdas, par kurām ir jānožēlo, bet ir celonis ir sekas, es vienmēr zināju sekas, bet tanī brīdī, nespēju pieņemt pareizo lēmumu, tikai pēc tam atminos, kā, kāpēc , un parko!!