enfuego, Tavi spriedelējumi vispār ir topā.

mad ieņirdz Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> ...BINGO!!!...tieši to gaidīju...esi gan
> vadāms, āzi...
> ...nomierinies, iedzer tējiņas, kādu
> ripu...pāries...:)

Savā būtībā visi ir vadāmi, kas nu vairāk, kas mazāk. Arī Tu neesi izņēmums. Sadomajies nezin ko, īstās gramatiņas salasījies, uzskati tagad sevi pārāku par mums visiem? Lašara. Tā arī tava lielakā kļūda, jo Tu vienkārši pataisi sevi par konkrēto mulķi citu acīs. Un pats to nemaz nepamani.

Varu derēt, ka esi nelaimīgs, pusmūža slimību nomocīts indivīds, kurš atradis nu tad pēdējo veidu kā celt savu pašapziņu- ar visādiem tizliem slenga izteikumiem un savām atziņām nenozīmīgā forumā. Bet šeit Tu esi tik pat vientuļš un atstumts kā sava istabā. Tu esi iregrimis mistiskajā pasaulē, tici visam tam, nu tad laimīgu taciņu. Ne visi ir tik tupi, lai pieņemtu visus tos Tavus murgus.

Ko? es neko nesapratu, vari atkārtot.

...ko sadusmojies, duraciņ???...

A es reizēm vot ņemu un sadusmojos. :) Darīt tāpat nav ko. :)

fooli, davai tiekamies un atspārdam to duraku, man viņš sen jau besī ahaha

Man nepatik vardarbība, ja nu vienīgi man uzbrūk. :)) Un madam reizēm ir ļoti pozitīvas atziņas, nu bet tas ir retums.



Edited 1 time(s). Last edit at 20.02.2011 21:52 by existential fool.

...o, vēl viens opuščenijs...

kurš?

Palasot komentārus top mazliet skaidrāks, ka šāda roku trīce ir saistīta ne ar vienu vien kopīgu lietu, tik tā grūti uzreiz dabūt visu kopainu, tādēļ jau droši vien ir cilvēki, kas ilgstoši apmeklē speciālistus. Es gan dodu priekšroku aprunāties vnk ar kādu, jo tāda veida diskusija varētu vairāk palīdzēt apmēram kā grupu terapijas, kad tu apzinies, ka ar savu problēmu neesi viens un reizēm otram sniedz padomu, kas noder pašam. Es saredzu līnijas ar pašvērtējumu, pazemojuma izjūtu, perfekcionismu, savu spēju nepārliecinātību, atbalsta trūkumu, darbahismu, vecāku tēlu. Vienubrīd mana dzīve tā izmainījās, ka likās, ka ideālāk nevar būt un tā turpinājās diezgan ilgi, bet iepriekš bija murgains laiks un likās tik lieliski, ka esmu no tā tikusi vaļā, bet tagad redzu, ka no pagātnes nevar tikt tā viegli prom. Gribu, lai man atkal pilda miers, spēt palaist vaļā, to ko ir jāpalaiž. Tāds, kurš vēlas padalīties un tikt uzklausīts un stiprināt apziņu divatā, raksti - castella@inbox.lv

Ups pārrakstījos: darbahisms - aptuveni kā mazohisms vai sadisms, pareizi - darbaholismu, bet droši vien arī tā to var nosaukt, jo ar darbu arī domāju man saistās pašreizējais stāvoklis un viss tikai galvā, ka esmu izdomājusi visu kko, bet bieži vien daži komentāri vai frāzes liek man saprast, ka tieku uzskatīta par pastulbu, bet tas tikai uz pārējo pašapziņas celšanas nolūku.

4au) palasīju šo tēmu, man ir līdzīga situācija, man 22, kādi diagnosi man bija .. soc. fobija , kaut kāda trauksme.. un kommentējot šito:
Ja pametīšu studijas, pārdzīvošu. Ja studēšu, nojūgšos. Tāda tā dzīve.

Kad es mācījos 1 universitāte es arī ta domāju un aizgāju no mācībam pēc gada, godīgi tas bija visgrūtakais gads manā dzīvē un tas bija tik lielas mocīšas, vot es to4na domāju, ka nojūgšu neko nedarot vienu gadu, man pat pasliktinajas pašsajuta un manas fobijas tik pieauga, ka pat no mājas nevarēju iziet.. tagad mācos citā vitā 2 kursā, bet tāda lieta ka es visu šo gadu sēdeju uz tabletem un psihoterapijas, ja dažreiz jūtos ka piesista. tagad nevaru turpināt apmāksat terapiju un nezinu ka man ies. Bet noteikti varu teikt, jo talāk skriesi no sabiedrības, jo grūtak tev būs atgriezties tāja.

a jūs varat pierādīt ka mīlat savu mammu, tāpatās ir arī par ticēšanu dievam. To pierādīt nevar to var tikai just, bet to ko jūtat jūs pierādīt nevarat.