kā klāt vakars, tā klāt arī nemiers, trauksme... pa dienu, kamēr darbā nav laika domāt, ir daudz maz labi, bet vakarā ir sajūta, ka nekādi nespēju rast mieru... tādos vakaros gribas ķerties pie naža, lai atkal jaunas švīkas uz rokas atnestu mieru... gribas vienkārši aizbēgt, paslēpties, nebūt... bet es palieku tepat... vēl kādu laiku noturēšos... bet cik ilgi???...
gribētos zināt kā citi tiek galā ar savu nemieru, trauksmi... varbūt kaut kas varētu noderēt arī man...

Šmiga. :))

Nu tad vb, lai vakari būtu nodarbināti, vajag atrast kko priekš sirds un dvēseles? Baseinu, dejošanu...ta jebko.
Nu kkas jau nav lāga...no nekā nekas nerodas...

zandaleenc, kā tad vispār pa psiheni labi gāja? Vai tad bij arī kāda jēga no visa tā pasākuma un tās "zāļu piemeklēšanas"? :)

bija gan jēga... ar tagdējām zālēm viss šķiet pozitīvāks kā pirms tam... un tur forši izdevās atpūsties no ikdienišķā... tā vieta jau vairāk tāds kā kūrorts- ej kur gribi, dari, ko gribi... tik ierodies uz zāļu sadali...

nju nezinu...

pirmkaart, neticu, ka te var ko izdariit tikai ar zaaleem vien. otrkaart, man shkjiet, ka taas Tavas tagadeejaas zaales tomeer nav gana labas.

ja ir nepanesama trauksme, tad pret to ir zaales. es laikam nomainiitu psihiatru. kaut kaa tas Tavs doks nepaarliecina. vai Tevi pashu paarliecina? cik biezhi ej? nav taa, ka, iznaakot no slimniicas, paliek sliktak?

man nav bijushas tieshi taadas domas, bet citas, arii gana sliktas. nu nebija taa, ka psihiatrs nevareeja sakjiimikjot.

tad veel. droshi vien buutu nopietni jaadomaa par to, ko vakaros dariit. vai dziivo viena? hobiji? draugi? varbuut japiesakaas dziedaat korii vai tml.

Piemeklēt var jaunam pacientam un uz kādu neilgu laiku. Bet ko tur vairs piemeklēsi veterānam, kas jau arī slimnīcā patusējis bulkas. Ja ir liela trauksme, tad parasti nekas, izņemot trankvilizatorus, tā īsti nepalīdz. Pareizāk ir meklēt un likvidēt cēloņus visam tam, nevis cerēt ar zālēm mūžīgi apkarot sekas. Āmen. :))

Runājot par psihenēm- izskatās, ka mūsu kolēģis Lāsēns ar devies kūrortā uz Tvaiceni. :)) Tā sacīt- ietusēt slēgtajā nodaļā pie trakajiem. Vai tad tiešām tur ir tik forši, ka jūs visi uz turieni tā raujaties? :)

pirmajā momentā ļoti nostrādā, jo tā realitāte liek tev domāt. pirmās 2 nedēļas bija saviļņojošas, emocijām bagātas.

pēc slimnīcas nepalika sliktāk... bija labāk...
vakaros it kā ko darīt netrūst- treniņi, dejošana, joga...
nekad nebiju domājusi, ka darbs sagādās tādu prieku... kamēr esmu darbā nav laika domāt, nav laika trauksmei... :)
psihiatru negribu mainīt, jo šis pats šķiet ļoti labs... varu konsultēties jeb kurā laikā un kaut uz dienu mainīt terapiju...