Es te laikam esmu garā vājā ar vislielāko stāžu:)
Neticu onkolītim, aizsaulei...protams, doma, ka manis reiz vairs nebūs, ir biedējoša. Bet par to domas galvā nāk reti, jo daba tā cilvēkos ir ielikusi. Bet ar vecuma gudrību(?), nāk daudzas atziņas.
Pirmkārt, man ļoti svarīga ir apziņa, ka, neskatoties ne uz ko, dzīvi neesmu pakāsusi. Esmu apmierināta.
Ir svarīgi, ka izaudzināti laimīgi bērni, kuri audzina laimīgus mazbērnus. Daba jau no mums neko citu neprasa.
Tuvu cilvēku nāvi pārdzīvot ir palīdzējis tas, ka nav bijis nekas jānožēlo tipa "vajadzēja taču". Pirms gada 16 gados bojā aizgāja mazdēls. Es ļoti daudz izdarīju, lai viņš atkal atrastu ceļu pie sava tēva. Tas paguva notikt un bija liels mierinājums gan man, gan dēlam. Tās tādas gaišas skumjas tagad.
Man dzīves jēga ir dzīvot ar prieku un izbaudīt dzīvi. Ne vienmēr tas izdodas, bet sliktajos brīžos tā doma, ka dzīve ir/būs atkal jauka, dod spēku. Slinkums un sevis palutināšana nav nekas slikts. Un ir forši, ka prieku dod arī darbs.
Rakstu maz, bet lasu visu. Man bail par tiem, kuri ir vieni/vientuļi ar savām ķezām, bez ģimenes. Un ir bažas par Janetty meitiņu. Viedus padomus gan baidos dot gan virtuālajā, gan reālajā dzīvē:)

Janetty-par Onkulīti:)-man ļoti patika Bulgakova ("Meistars un Margarita") viena no grāmatas beigu frāzēm, kur Volands uz Onkulīša ercenģeļa jautājienu: kur viņus abus, Meistaru un Margaritu, sūtīt pēc nāves, vai uz gaismu? Atbildēja-viņi ir penījuši MIERU nevis gaismu!
Šis vispār ir ļoti slidens jautājums...neesmu baznīckalpu atbalstītāja, bet uz baznīcu, kā sakrālu celtni, īpaši Pareizticīgo, dažkārt aizčāpojam...man ir savs skatījums uz to visu, citiem cits...bet tomēr mana pārliecība, ka kkas tur ir...esmu redzējusi arī spokus (būdama pilnīgi skaidrā:)))...un vēl šo to...
Protams, tūlīt kāds teiks, ka esssu ku-kū...nekad to neesmu noliegusi...arī dr. Vecvagars teica, ka man galvā putniņi čivina un viņam arī:DDD
Bet runājot par to,kad notiek kkas briesmīgs, mani arī parauj škrobe, kur ta viņš skatās, bet no otras puses-vb katrs ir pelnījis to ko pelnījis, ne mums spriest, mēs tikai varam dzīvot tā, lai savu sirdsapziņu turētu "tīru"...te var daudz sarakstīt...

Vai tad 5-gadīgs bērns var būt pelnījis izvarošanu ??? Vai sieviete, kura par visu vairāk pasaulē grib bērniņu, bet bērns piedzimst miris utt... piemēru ir ļoti daudz! Citi saka - par vecāku, vecvecāku grēkiem...Ļoti ērta un vnk atbilde! :))) Bet ko vajadzēja tādā gadījumā sadarīt vecākiem, lai viņu bērns būtu pelnījis vardarbību, kura atstās sekas visam mūžam?! Manā izpratnē..... nu nezinu, ja nu vienīgais, viņa senči ir bijusi maniaki, kuri nogalināja un spīdzināja katru dienu.... Un ja tā arī būtu - tas NAV taisnīgi, t.s. sodu saņem ne tikai vecāki (varbūt vecāki ir labi cilvēki , bet maniaki bijuši viņu vecāki), tādā gadījumā īstie vainīgie var būt jau Aizsaulē, bet nabaga bērniņš ir cietējs.... Esmu lasījusi vienu mācību par to, ka tajā bērnā iemiesojas grēcinieka dvēsele ... nu un tagad tam bērnam jābūt izvarotam, pazemotam, spīdzinātam un nelaimīgam visu mūžu! Absurds! Man to nesaprast!

Tas viss ir muļķības priekš dumajiem cilvēciņiem.

man šķiet, ka jautājums par Dieva eksistenci ir tik subjektīvs, ka meklēt jelkādu objektīvu skaidrojumu vai pierādījumu ir diezgan bezjēdzīgi. ir cilvēki, kas teiks, ka viņi zina, ka Dievs ir. lai tad tā arī ir.

man ir savs viedoklis, ka lūgšanas un meditācija nodrošina attiecīgus bioķīmiskus procesus smadzenēs, to pierāda manis jau agrāk minētā pozitronu emisijas tomogrāfija (kāds te noteikti teiks, ka pa īstam lūdz un Dievs pa īstam viņam atbild). un tādējādi cilvēks atslābst, sakārtojas domas utt.

man gan arī patīk baznīcas kā sakrālas celtnes, es pa laikam klausos vienu mācītāju, bet viņš ir vairāk filozofs un psihologs nekā baznīckungs. es pat šaubos, vai viņš tic Dievam. ja viņam pa taisno kāds pajautā, tad viņš smejas. Rietumos vispār daudzi no viņiem netic nekādiem onkulīšiem.

ja par nelaimēm, kas notiek, tad ir tā, ka tā vienkārši notiek. man nav cita skaidrojuma. neticu nekādiem lāstiem un sodīšanām par nez kādiem tur paaudžu grēkiem. zinot, kā cilvēki top par maniakiem (audzināšana, psiholoģiskas traumas), tur tikai jāteic, ka visiem ir ļoti jāsarga pašiem sevi un savi bērni. turklāt tagad, kad ir ekonomiski grūtāki laiki, šiem cilvēkiem ātri aiziet jumts. vieglāk par upuriem kļūst nepieskatīti, bailīgi bērni, veci cilvēki, kas pārvietojas lēni utt. tās ir un reizēm arī nav nejaušības.

otra riska vide ir nelabvēlīgas ģimenes. seksuāli izmantotas sievietes bieži prec pedofilus un zina, ka viņu bērnus izmanto, bet nekā nedara, jo ir emocionāli mirušas. cipari šai statistikā ir pabaisi. seksuāla vardarbība ir ar slieksmi cikliski atkārtoties dzimtās, kur tas jau reiz ir noticis. tāpēc saudzēsim bērnus un sabiedrībai vajadzētu kļūt izglītotākai, lai sievietes, kuras ir cietušas, nebaidītos meklēt palīdzību un lai viņām vispār būtu kur vērsties. no šīm sievietēm ļoti daudz ir atkarīgs nākotnē.

Alstere
Kāpēc Tev bažas par manu meitiņu???? Es jūtos kopā ar viņu un vīru laimīga un meitiņa aug dzīvespriecīga!

...netic daudzi...vārdos...bet 99% klusiņām tic..tā viš i...atlikušo 1 % var pieskaitīt pie bičarām...

...neticu darvina kleinajām teorijām....neticu lielajam sprādzienam....neticu humānistiem...neticu psihoterapeitiem...neticu psihiatrijas varēšanai dakterēt...neticu tolerancei...neticu daudz kam...un man pie dirsas, kas notiek ar līdzcilvēkiem...

...vairāk domājiet par sevi un tuvākajiem...

...starp citu, runcene viedi pauž...tikai maaazliet liekuļo gan...:)

Dievs nav onkulitis, tas ir fakts. Dievs ir tikai apzīmējums tam, kas eksistē mums neredzamā līmenī- tas arī viss. Katrs to iedomājas citādi. Jā, un ikviens tomēr kaut kam tic- un tas ir viņa Dievs;)

cynic, Tu gan esi viens konkrēti aprobežots rumpis. "99% klusiņām tic." :))) Ka ti k ne tā. Jā, varbūt tie ar 3 klašu izglītību. Bet man piemēram nav nemaz runa par ticēšanu vai neticēšanu. Manā pasaules uztverē vienkārši nepastāv tāds dievs un viss. Un tur nav nekādas ticēšanas vai neticēšanas. Cilvji, kas paši neprot neko analizēt- tad jā, tie ir tie kas tic tur vai netic kaut kam.

Un, Janetty, Tu vislaik tik vāries par tiem AD- šamējie stimulējoši, šamējie- nē. Tas viss ir fufelis. Katram cilvēkam atšķirās tās reakcijas. Citiem no tā venlafaxīna nežēlīgs nogurums un miegainība. Un ja paskatās tā globāli, tad no jaunajiem AD vienīgais sedatīvais oficiāli skaitās paroxetīns, un viss. Un pārējie ir stimulējoši. It sevišķi jau tas Cipralex, kas patiesībā ir viens no labākajiem priekš vairuma cilvju. Un jo vairāk selektīvs, jo labāk- mazāk blakusparādību. (vienā vietā Tu izteicies, ka tas pārāk selektīvs priekš Tevis :DDD )

Pa šiem gadiem bija jau laiks izštukot visu šo padarīšanu. AD nav nekāds brīnumlīdzeklis nekam, lai gan tos tagad izraksta priekš visām kaitēm.

...duraciņ, Tu esi 1% kvintesence - korojošs lumpenis...ar ko arī apsveicu...:)

kāpē tad Tu mani apsveic? Vai medaļa ar būs? :))

...pierādi, ka esi!!!...izbāz savu cāļa krūtežu cauri vadu mudžeklim, lai monitorā redzu..tad pienaglošu medāli ar sešcollīgo naglu Tev pie krūts...:)

Tukšai filozofiskajai diršanai arī ir sava vieta, bet kad sāk to krāmēt nevietā- tas tikai parāda Tava prāta potenciālu. Prasts lašara, nekas vairāk.

Janetty
Atvaino, ja skarbi.
1. Mammas loma ir unikaala un to nevar agriinaa vecuma aizstaat neviens. Nav Tava vaina, ka nespeeji sho lomu pilnveertiigi realizeet. Vienkaarshhi bija kaa bija.
2. Vari izlikties vai nee, ka ar Tevi ir viss ok, bet taa nav. Galvenokaart taapeec, ka Tu pati taa uzskati. Beerns to juut. Buutu citaadi, ja Tu nepaardziivotu, ka gjimenee juuties labi, bet ar citiem nee. Nu esi taada un viss. Tad arii, visticamaak, depresija nemociitu.
Taas beerniibas lietas (it seviskji no laika, ko beerns neatceras) parasti agri vai veelu liek sevi maniit, diemzzeel. Baigi labi, ka jums ir forshs viirs un teetis.
No manas pieredzes (arii ar miilju viiru un teeti komplektaa). Ilgus gadus maldiijos starp VD un/vai depresiju no drusku liidz pat ljoti smagai - dziive kaa pa vilnjiem. No savas beerniibas gan intuitiivi zinaaju, ko juut un paaardziivo beerni, gan daudz intereseejos par to. Psihoterapijas periodaa daudz paliidzeeja arii psihoterapeits ar padomu. Ljoti baidiijos nodariit paari beernu psihei. Man liekas, ka ljoti pozitiivi nostraadaaja tas, ka no beerniem nekad nesleepu, kad bija pat ljoti slikti. Un vinji ljoti labi saprata, pienjeema un nejutaas vainiigi. Tagad visi jau lieli un ir ok.
Man bija 4 puikas, tas arii citaadaak. Var gadiities, ka Tavai meitinjai buus smagi, ka vinja ir paaraak liela dalja no Tavas pasaules.
Tavaa vietaa es izrunaatos ar gudru psihologu, lai saprastu, ko un kaa vareetu uztvert Tava meitinja.

Es gan gribu visul laiku ēst un ēst, jo ceru, ka kādreiz pieņemšos svarā, bet tā lai neuzsprāgtu:)