Aizej gan pie okulista...esmu saukusi ātros, kad tāds spīdīgs uzzibsnījums, kas brīžam bija, nostabilizējās acs priekšā...izrādās nekas mirstams:))) , kamēr runājos ar ātrajiem pa telefonu-tas pazuda...Okulists Stradiņos visu pārbaudīja un izskaidroja kas un kā. Tās nav redzes halucinācijas:))) Un šizo ne tik:)))

Paldies, Runcene un paldies, Vijolīte!

Varbūt, kad tam atliks līdzekļu, kaut kad aiziešu pie tā acu ārsta (tā īpaši pats par sevi jau tas mani neuztrauc).

Nemaz jau tik jauna neesmu, pāri 40 sen jau.. Tos stāstus minēju kā piemēru no jaunības. Neveikli tekstu pasniedzu. Tas bija tālajos astoņdesmitajos. Un minēju ilustratīvi.

Un nemaz jau tos dakterus tik daudz neapmeklēju. Ilgu laiku vispār labi iztiku. Bet bērnībā.... nu tur nu mani vot gan vazāja līdz besim pa dakteriem..... Tāpēc man diez ko vispār dakteri nepatīk patiesībā. Tas ir, labprātāk izvairos no viņiem.

P.s.- starp citu, esmu šad tad tādu ''nē'' pateikusi, ka tuvinieki galīgi nikni. Viena no tādām reizēm bija gadu mijā. Protams reakcija uz to bija kā katrreiz, kad izlēmu kaut ko sev radikāli par labu- ''ja Tu esi tāda, tad eju kārties....''' (un devās to darīt).

Pa visām reizēm, šajā reizē man izdevās vislabāk novaldīties. Pateicu, lai iet. Citi (tēvs) ar pūlēm atturēja. Es protams ieēst vairs lāga nevarēju un arī neēdu, jo zināju, ka pēc tam būs baigi slikti ar vēderu, ja vēl ēdīšu. Bet personīgās reakcijas ziņā savācos labāk kā citreiz. Pateicu vēl, ka man tāda manipulēšana ir apnikusi. Un iespējami neitrāli devos ar dēlu mājās. Vecākiem bija baigs šoks par manu uzvedību. Bet es šoreiz jutu, ka biju tuvāk stabilitātes strīpai kā jebkad citreiz, līdzīgos gadījumos. Patiesībā ir vēl bijuši gadījumi, kur esmu mainījusi savu attieksmi -rīcību. Es to vienkārši šeit neminēju. Jo uzskatīju, ka tas ir maz vēl un nenoturīgi.

jāmācās sevi paslavēt par katru izdevušos drosmīgo soli un to novērtēt. redzi, kā sanāk, Tu arī šeit stāsti par sevi tikai tādas lietas, lai Tu izskatītos nevarīga...

varbūt ir vērts mainīt šo attieksmi.

Pūka.
Es pirmaa iemineejos par okulistu! :)

Protams, Janetty, ka Tu pirmā!!!:D Neviens to neapšauba:)))

Protams, Janetty, (atv.), paldies Tev par ieminēšanos!

Pūka, es Tavā vietā meklētu vietu, kur pārvākties ta patālāk no visiem Taviem manipulējošajiem radiem.
Lai nevar katru dienu atnākt ciemos un ied... dvēselē, lai mamma nevarētu jaukties Tavās darba un citās lietās.
Dzīvesvietas maiņa ir gana sarežģīts pasākums, bet tas atsvērsies ar garīgo mieru, ko iegūsi sav ā dzīvē.
Tu esi normālākā no viņiem visiem. Kāpēc mocies tajā sabiedrībā??

Pūka! Tu nopērc to skaisto vešu un viņā staigā! Tas vien jau pacels Tavu pašapziņu, kad Tu viņā staigāsi in izjutīsi to sev mu-
gurā!!!

kachenite

Paldies par padomu!

(patiesībā man nav daudz to manipulatoru, tikai māte un vēl viens drusku)
Godīgi sakot, jau sen, jaunībā, es tā izdarīju. Sāku braukāt uz darbu uz citu pilsētu (lai arī man tur dikti nepatika, tāds pamirums tur vidē bija). Vēlāk kaut kādu mitekli dabūju. Bet beidzās diezgan smieklīgi. :D (mēginu pasmieties par sevi tagad)

Pamazām viņa arvien biežāk sāka zvanīt uz darbu. Es kļuvu izvairīgāka. Kamēr viņai paveicās dabūt pie klausules priekšnieci manu...... Nu tad viņa informēja, lai pasakot man to, šito un vēl kaut ko, lai mani pieskatot noteikti ( iedomājieties, cik apkaunojoši bija jājūtās apm. 22 gadu vecumā; es jau tā biju prātīgākā no saviem vienaudžiem un nekādus ekscesus netaisīju...). Dirdīgas ausis bija atrastas. Beigās mani strostēja darbā par to, ka es nebraucot mātei palīgā un tādā garā...
Vēl tālāk sākās piebraukāšana uz darbu. Pēkšņi bija uzradušies nez cik iemesli, lai dotos uz kaimiņpilsētu it kā darīšanās. Uz maniem iebildumiem vispār neklausījās, bet acīs skatīdamās melsa, ka it kā starp citu tur esot gadījusies. Vispārējā miera labad centos izturēties mierīgi un savaldīgi. Reiz teicu, ka tā tomēr ir darba vieta un es jūtos neērti no viņas apmeklējumiem un ka direktorei nepatiks. Nu viņa aizspērās pie direktores paprasīt un ar priecīgu ģīmi paziņoja, ka priekšniecei neesot iebildumi!! .......... nu tādā garā lietas notika.

To darbavietu es pametu, tur sākās pārāk daudz visādu ekscesu. Un pilsētu arī.

Nupat , pirms dažiem mēnešiem jau pateicu, ja turpinās tādā garā (tagad topā uzņemties rūpes par mazbērnu it kā, jau uz skolu taisās arī piebraukāt), tad aizbraukšu uz ārzemēm tik tālu, ka nekad mūžā vairs netiks klāt.

Atv. par garo penteri. Un kaut kā viņai izdevās līdzcilvēkus pārliecināt par savu vienmēr.... Tāpēc kaut kad iepriekš minēju, ka sanāk, ka man jākļūst dikti nesolīdai attieksmē, jo savādāk neko panākt nevar.

Pīlādzi

Dikti sasmējos! Iedomājos, cik smieklīgi būtu, kā es vešas sapirkusies tā kā kāds pāvs vai gailis defilēju pa māju ar izslietu degunu! Dikti komiski šķiet!

Patiesībā stāsts nebija par vešām. Es vispār īpaši neesmu tendēta uz tādām lietām. Un nav man iekšēji tik aktuāli. Un tas bija sen, ar citu domu. Tolaik tādas lietas bija dārgas, es apguvu visu ko jaunu un man bija interesanti no domas, ka es varētu to pamēģināt uzšūt pati. Un man acīmredzot gribējās sagaidīt no mātes kādu atzinību, ka netērēju kā vairums jaunu meiteņu tolaik naudu šmotkām, bet no ''prasmīgo roku'' nopirkta atgriezumu auduma, mēģinu uztellēt kaut ko pati. Darīju arī to tāpēc, ka gribējās kaut kā pārsteigt savu toreizējo draugu.

Tā nu atzinības vietā piedzīvoju baigu kaunu. Jo audums bija puscaurspīdīgs, viens pasteļtonī, bet otrs sarkans!!!, un es vēl mežģīnes biju iecerējusi piešūt...
Viņa paskatījās ar neslēptām šausmām un sašutumu uz to darinājumu, kad pateicu, ko taisu. Un pajautāja, vai es tādu taisoties vilkt???....
Es sajutos gandrīz kā noziedznieks. No tā toņa, kā viņa to teica.

Protams, nu jau sen par saviem slēptākajiem un arī parastajiem nodomiem viņu neinformēju. Dīvaini, bet viņa tā arī nesaprot, kāpēc. Tikai skaišās, ka es kā tuvākais radinieks viņai neko vairs nestāstot.

Nu tāda traģikomiska situācija bija dikten sen.

Pūka, Tev jau 40, bet netiec vaļā no mātes ietekmes, it kā būtu pusaudzis!
Parasti bērni ap gadiem 15-25 sāk filtrēt, ko vecākiem stāstīt, ko- ne. Senči parasti padusmojas, ka bērni noslēgti palikuši, bet tad šo faktu pieņem- bērni ir izauguši, viņiem sava dzīve. Un atlaiž bērnus vaļā.
Tavai mātei, izskatās, nav, ar ko dzīvi piepildīt, vot i ņemas pa Tavējo! Vampīrs! Tu ļaujies?!

Nu pārcelies Tu attālumā Ludza- Liepāja, i pietiks, lai māte max. reizi mēnesī Tevi traucētu. I nesaki adresi, kur tu dzīvo, kur strādā- gan pieradīs un pārdzīvos! Pazvani reizi nedēļā, pastāsti, ka dzīva, vesela, mazbērns- arī vesels, i viss! Kad pieņems, ka Tu pati visu nosaki (tas prasīs pāris gadus, droši vien!), tad arī uzaicināsi ciemā. Ko saka apkārtējie par jūsu attiecībām, tā ir viņu darīšana, jo:

1) Viņiem nav ar tavu māti bijis jādzīvo, viņi nezina, kas Tev no viņas jāpacieš;
2) Viņi vienmēr kaut ko saka, kaut ko domā. :)
3) Tava māte nav bijusi īpaši pieklājīga un iejūtīga pret Tevi. Kāpēc lai Tu būtu iejūtīga pret viņu? Gribi dzīvot mierīgi un nemaksāt naudu psihoterapeitam- nāksies attālināties no mā un vīra kunga...Bērnam arī būs labāk.
Man arī ir bijis tā, ka esmu savu piedzērušo tēvu metusi ārā pa durvīm (un pēc kāda laika atkal laidusi ciemā, bet- jau skaidrā!)
Tev sen ir laiks no Pūkas par Dadzīti kļūt!

Izskatās, ka tavai mātei tomēr ir kādi nopietnāki traucējumi ar psihi. Un viņa kompensējas uz tevis. Man bija kaut kas līdzīgs- māte gāja taka tanks- enerģiska, sabiedriska, smuka utt, bet es- astēniska, nomocīta ar visiem VD simptomiem. Un tad pēc psht ieteikuma es viņu vairs nelaidu sev klāt, man bija 26g. Un tad sākās- viņa pa tām slimnīcām vien sāka dzīvoties, uzstādīja viņai dg šizo, un pāris gadu laikā kļuva par... Toties mana dzīve un pašsajūta stipri uzlabojās. Un tad es sapratu, ka šeit vairs nav runa par kaut kādu pieklājību, līdzjūtību etc, bet gan par elementāru izdzīvošanu. Šausmīgi skumji, ka tā, bet man nav citas izvēles. Pie tam viņu neapmierina ziņas un telefona zvani, ka man viss ok, reti apciemojumi, viņa arī gribēja mani visu laiku- bija vizītes bez iepriekšējas pieteikšanās un visādi citi joki.

var jau tehniski paarvaakties, bet jaabuut gatavam uz to.

liidzatkariiba ir juutu slimiiba. viirietis ir atkariigais, lieto vielas, sieviete veidojas atkariiga no attieciibaam.

maate vinjai parasti ir cilveeks, kurai pashai bija problemaatiska maate. un taa nu vinja veikli piedzmedee beernu, lai buutu nevis ko ziidiit, bet pashai ziist. un meita dziivo ar sapratni, ka vinjai kaads visu muuzhu ir jaaziida. apprec atkariigu viirieti, kas turpina no vinjas baroties.

un taa maate trakos taa pa riktiigam, tas ir 100 punkti. taa kaa buus krietni jaaturas zirgaa. buus gan psihenes, gan infarkti, gan viss cits... diemzheel var arii nomirt. pa iistam.

taapeec jau es te malju par psihoterapiiju. psihoterapeits simboliskaa veidaa izneesaa veelreiz un paliidz atdaliities. ja tas nenotiek, reizeem tehniski nav iespeejams nemaz aiziet, jo sieviete uz to nav gatava, pati veel ir ieksheeji slima ar vajadziibu to maati ziidiit. vai viiru, kursh parasti ir ieviest diezgan atkariigs un taatad arii slims.

un ja shitas ir pamataa, tad visi psihiatri ar vinju diagnozeem ir prieksh kakjiem. zaales kaadu laiku var pastuteet dziivi, bet shito juutu slimiibu nevienas zaales neaarstee. tas ir ljoti smags ieksheejs process sevii. un ir labi, ja tam ir atbalsts. es redzeeju kaut kur sludinaajumu par liidzatkariigu sievieshu grupaam, tas vinmeer ir leetaak.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> var jau tehniski paarvaakties, bet jaabuut gatavam
> uz to.
>
> liidzatkariiba ir juutu slimiiba. viirietis ir
> atkariigais, lieto vielas, sieviete veidojas
> atkariiga no attieciibaam.
>
> maate vinjai parasti ir cilveeks, kurai pashai
> bija problemaatiska maate. un taa nu vinja veikli
> piedzmedee beernu, lai buutu nevis ko ziidiit, bet
> pashai ziist. un meita dziivo ar sapratni, ka
> vinjai kaads visu muuzhu ir jaaziida. apprec
> atkariigu viirieti, kas turpina no vinjas
> baroties.
>
> un taa maate trakos taa pa riktiigam, tas ir 100
> punkti. taa kaa buus krietni jaaturas zirgaa. buus
> gan psihenes, gan infarkti, gan viss cits...
> diemzheel var arii nomirt. pa iistam.
>
> taapeec jau es te malju par psihoterapiiju.
> psihoterapeits simboliskaa veidaa izneesaa
> veelreiz un paliidz atdaliities. ja tas nenotiek,
> reizeem tehniski nav iespeejams nemaz aiziet, jo
> sieviete uz to nav gatava, pati veel ir ieksheeji
> slima ar vajadziibu to maati ziidiit. vai viiru,
> kursh parasti ir ieviest diezgan atkariigs un
> taatad arii slims.
>
> un ja shitas ir pamataa, tad visi psihiatri ar
> vinju diagnozeem ir prieksh kakjiem. zaales kaadu
> laiku var pastuteet dziivi, bet shito juutu
> slimiibu nevienas zaales neaarstee. tas ir ljoti
> smags ieksheejs process sevii. un ir labi, ja tam
> ir atbalsts. es redzeeju kaut kur sludinaajumu par
> liidzatkariigu sievieshu grupaam, tas vinmeer ir
> leetaak.

Tad jau tāda mīlestība nepastāv ir tikai jūtu pierašana, tā pat, kā suns pierod pie cilvēka un uzskatīs viņu par saimnieku.
Vai suni pieradina, sākot barot ar ēdienu, bet vīrieši sievietes pieradina, dāvinot dāvanas, un izveidojās jūtu kombinācijq(mīlestība)

nu principaa taa ir, jo par visiem tiem t.s. miilestiibas procesiem atbild kaut kaada kjiimija, kaads hormons.

bet no otras puses, varbuut nevajag to attiecinaat uz visu.

manupraat, pingvins preciizi un vienkaarshi ir pateikusi, par kaadiem gadiijumiem ir runa.

kachenite Rakstīja:
-------------------------------------------------------
...I nesaki adresi, kur tu dzīvo, kur
> strādā- gan pieradīs un pārdzīvos!

Paldies kachenite!

Ar to bēgšanu tālumā diez vai būs līdzēts. Šī ir jau piektā dzīvesvieta. Un esmu nogurusi no tās bēguļojošās dzīves.
Patiesībā iepriekšējā dzīvesvietā viņai neko neteicu, viņa pati atrada. Biju izdomājusi tā smuki, ka iekārtošos un tad viņu uzaicināšu ciemos, jo man drausmi nepatika tā kontrolējošā sajūta. Bet beidzās stulbi. Pieklājības pēc biju spiesta viņu uzņemt, jo viņa atradās pie mājas (kur agrāk nu nekādu darīšanu nebija) un pamanīja mani. Un tad sākās, līdz pat tādam absurdam, ka teica, ka nenākot pie manis, bet uz tualeti (gadījumos, kad nebija ar person. trasnportu), jo nevarot tik ilgi izciest līdz autobusam....un citas vietas kur ieiet tuvākajā apkārtnē nav..... Nu normālās attiecībās tas protams nebūtu nekas īpašs.

Kad pāris reizes šausmīgi pārskaitos, tad teica, ka neko citu negribot, bet tikai ieiet dzīvoklī, apsēsties un uz mani paskatīties.... Vai tiešām mātei neesot tādu tiesību? Nu pretīgi bija...

Pēc tās pieredzes, piektajā, patreizējā dzīves vietā, izlēmu vairs neielaisties kompromisos. Arī telef. nedodu, jo tad viņa zvanītu un sūtītu manipulējošas sms bezgala. Dažreiz zvanu, bet tas ir drausmīgi grūti -runāt ar viņu. Jūtos kā gabalos sarauta citreiz.
Protams, visiem tika prasīta mana dzīvesvieta, telefons, ar argumentu, ka mātei esot tiesības zināt, kur meita dzīvo... Un šoks, jo viena paziņa bija atteikusies.... Bet es vienkārši zinu, kas sāktos, ja kļūšu ļāvīgāka...

Jā, tie trīs pieminētie punkti jau ir tādi, bet arvien vairāk cilvēku mani uzskata par maitu, kas neciena savu māti. Pēdējā konflikta laikā, kad skrēja kārties, bļāva un raudāja, ka bērniem vecāki, jo īpaši māte, jāciena, lai vai kāda esot, kaut vai prostitūta vai dzērāja.... bet viņa nav ne viens, ne otrs pat....

Man laikam ir kaut kādas mūžīgās bailes, ka pār mani nāks kāda atriebība, ja būšu pret viņu necienīga un tas laikam mani sapinķerē.... Ja jau viņa būtu ar kādu ārēji redzamu, sabiedrībā nosodošu trūkumu, tad jau viss būtu vienkārši...

Kad kādam notika kāda ķeza, viņa vienmēr teica- tas tam cilvēkam dieva sods par to un to... un gan jau dievs sodīs arī citus, kas uzdrošinājušies kaut ko.. (atkal iegrimu pa daudz emocijās)

Bet tā, ar prātu ņemot, Tev kachenite taisnība. Paldies par rezumējumu! :)

pingvins Rakstīja:
-------------------------------------------------------

māte gāja taka tanks- enerģiska,
> sabiedriska, smuka utt, bet es- astēniska,
> nomocīta ar visiem VD simptomiem.

Patiesībā tik tiešām to pašu varētu teikt arī par manu māti. Paskatos viņas jaunības bildītes, viņa tik skaista šķiet, salīdzinājumā ar mani.
Vien tagad, kad mums tie konflikti ir lielāki, arī jūtās viņa ļoti slikti. Un ārsti dusmīgi, ka es esmu savu māti tik tālu novedusi...

Kaut kad lasīju rakstu, kur bija par tām māšu- meitu atkarībām rakstīts, laikam ''mammamuntetiem'' portālā...un biju šokā, cik dažas situācijas precīzi bija aprakstītas!

Un tad man ienāca prātā, kaut grūti kam tādam noticēt, ka mana mamma nav gribējusi sev nemaz smuku (normālu domāju, pašapzinīgu) meitu blakus. Jo tikai tagad saprotu, ka visi jautājumi, kas bijuši sasitīti ar kaut ko sievišķīgu, viņā vienmēr izraisīja tādu kā naidu vai sašutumu. Drēbes man pirka puicīgas, pucēšanos uzskatīja par izlaidību. Nerunājot nemaz par tādām lietām kā manikīrs vai kosmētika. Sāku domāt, ka viņa varbūt gribēja (zemazpiņā), lai visu laiku esmu tāda tizla? Es pat sajutos apkaunota no tā, ka esmu par meiteni piedzimusi.

Pingvīn, paldies, ka uzrakstīji kā Tev bija. Kādreiz mēģināju runāt ar savām paziņām par šo tēmu, bet nevienai! galīgi nevienai! nekas tāds nebija. Un dabā nezināju nevienu līdzīgu precedentu.

Un ārkārtīgi labi vārdi ir par to izdzīvošanu! Vienreiz domāju pajautāšu, vai tiešām viņa ''ies uz visu banku'', lai tikai savu panāktu? Un, jā, biju šokā.... Es lūdzu, lai varu kādu savu dzimšanas dienu justies brīvi, bez tā žņauga, pienākuma pret viņu. Man palika tik jocīgi, kad sapratu, ka patiesībā viņai vienalaga, ka jūtos savā dzimšanas dienā slikti....

Bet man ir doma viena.

"Un ārsti dusmīgi, ka es esmu savu māti tik tālu novedusi..."

dies' atpestī...

vai tad tie ārsti nāk pie Tevis mājās?

Protams nē.

To viņai teikuši slimnīcā bija. Pāris mediķi pēc tās viņas histērijas izturās tagad nosodoši pret mani.

Ai, štrunts ar to visu...... Iešu ārā paslēpot tagad.

Bāc man 25 gadi nu gribās man vēl dzīvot, izdzīvošanas instinkts man vēl ir saglabājies, bet ja katra diena jāizdzīvo, vaitad tā ir dzīve, es tagad sāku saprast, kāpēc mana vecmāmiņa visu mūžu, dzēra zāles, visi tie simptomi, pie nekvalitatīvas dzīves, nāk ārā, tas nu ir fakts!



Edited 1 time(s). Last edit at 28.02.2011 19:14 by enfuego.

No pagātnes. -Kaimiņi (agrākie) par mani smejoties jau sen, jo staigājot garos svētkos kā āksts, kad vidusmēra 18 gadīgās meitenes vilka miņukus. Kad pēc 2 gadiem uzšuvu miņukus sev, tad pateica, ka laikam gribot vīriešiem kārties kaklā... Un kad biju apņēmības pilna uzšūt sev smuku veļiņu (jo pēcpadomju posmā bija dikti dārgas tādas štelles un diezgan bezgaumīgas), tad manai mammai vispār mute pavērās.... Viņa pateica kaut ko tik riebīgu... atcerēties pat negribu.

Mīļā sirds, tad jau es ir pavisam traka:))))))
Iedomājies, bez valodas zināšanām esmu izbraukājusi teju visu Eiropu, 5 gadus atpakaļ diendienā no darba braucu ar stopiem(autobusi tajā nomalē nekursēja), reizēm sanāca arī uz darbu doties ar stopiem. Skaitījos smalkā( priekš laukiem) amatā. Skaidrs, ka darba kolēģi domāja, ka esmu traka, jukusi, prātu izkūkojusi...........un vēl .....šoreiz pietiks.......Trakajiem taču pieder pasaule.............

P.S. Tava problēma ir aprakta citur....................iesaku aiziet pie psihoterapeita...........Bet ar acu problēmām pie neirologa, man pirms migrēnas lēkmes mirgo zvaigznītes gar acīm:)))

es kad strauji pieceļos, vai smagu paceļu, man dzirkstelītes, parādās, uz kādu brīdi!

Tas nav kā dzirksteles. Bet kā balts apaļš plankumiņš.
Kaut kad varbūt aiziešu pie acu ārsta.

Bet neskatoties uz manu hipohondrisko noslieci, migrēnas man nav bijušas! un ūdens ceļgalā arī nē... :D :D :D :D :D Par to esmu ļoti pārliecināta.

Tagad par darbu vairāk jādomā.

a ko nozīmē, ka strauji pieceļos vai pagriežu galvu divus apļus, man noreibs galva!