man trauksmes sajutas bija sena berniba biju hiperaktivs un nervozs kad sasniedzu pilngadibu saku lietot narkotikas un kluvu par narkomanu ....vairs nelietoju neko no ripam baidos ...... kas talak?

...vienkārši DZĪVE...nu un, ka lietoji???...Tevi interesē citu viedoklis, par to???...nu, bija tāds periods Tavā dzīvē...vairāk nav...tātad - likt mīksto virsū citiem, citu viedokļiem un dzīvot sev..

...pieej pie šīs problēmas nesarežgījot savu dzīvi...vismaz es tā dzīvoju....

ok

mana pieredze no sevis un citiem līdzīgiem ir tāda, ka vienmēr ir kāds mehānisms/iekšējs process, kas mudina kaut ko sākt lietot. parasti gan cilvēks pats atceras, ka tā ir it kā viena situācija, kāds dzīves notikums, kas ir pēdējais piliens, bet parasti sākums ir agrāk, tikai nav pamanīts. sievietēm vairāk "patīk" zāles un psihiatri, vīriešiem kaut kas tāds, ko nevar nopirkt legāli, traucējošās devās alko vai tml.

depresija var piemeklēt jebkurā vecumā, parasti rodas pēc tam, ja ir nepanesama trauksme, kā trauksmes vāks vai cepure. ja biji hiperaktīvs un nervozs, tam arī ir savi cēloņi, bet šie procesi var veicināt depresijas rašanos.

kas tieši katram, to ir grūti noteikt. katram atsevišķi to palīdzēt saprast var labs psihoterapeits, kurš ir vienkārši cilvēciski gudrs + profesionālis, nav naudas kāsējs pēc būtības, domā par Tavu lietu, cik var, nodarbojas ar to un intensīvi strādā, kad esi pie viņa. tie ir speci, kas parasti nedarbojas ar zālēm, bet tikai ar sarunu, kura ir vērsta uz to, lai cilvēks ierauga sevi kā spogulī, ko pats ne vienmēr spēj, un ar zināmu atbalstu sevi maina tā, kā pats grib, brīvs no jebkāda spiediena.

bet ieskatīties sevī palīdz arī daudzas citas lietas. dažiem cilvēkiem tās ir reliģijas, kaut kādā līmenī tātad palīdzēt var kāds garīdznieks, guru (bez ironijas), dažreiz veicas ar dzīvesgudriem skolotājiem utt.

bet šīs lietas ir ļoti grūti konkrēti ieteikt otram cilvēkam, jo katrs ir atšķirīgs. vajag padomāt, kādas filozofijas, piemēram, par dzīves jēgu Tevi uzrunā. citam sevi saprast palīdz kāda grāmata, mūzika utt.

ir visādas teorijas par to, kāpēc daži bērni ir, vienkāršoti runājot, nervozāki. viena no tām saistīta ar mammas psihisko stāvokli (depresija, liela garīga, fiziska utt. slodze), kad bērns ir pavisam mazs, pirmie pāris gadi, ko neatceramies, jo nav vēl valodas. ja ar mammu nav ok, viņai ne visai labi darbojas intuīcija, viņa nespēj nojaust to, ko bērnam vajag, nav laba kontakta ar sevi, tātad arī ar bērnu. šai teorijai ir gana daudz pierādījumu. sliktais ir tas, ka tādā ceļā cilvēks sev dabū info, ka viņš nevienam nav svarīgs. tas, protams, nav tiesa, jo mamma vnk ir tikai sapinusies sevī, bet bērnam veidojas zems pašvērtējums un ir liela trauksme. lai justos labāk, viņš sāk kaut ko lietot. protams, ir iespējamas arī visādas vardarbības, bet par tām jau mūsdienās cilvēki zina, ka bērniem tad var rasties visādi psihiski traucējumi.

tā kā principā ir jāmaina skats uz sevi, ja pats nevar, jāmeklē kāda palidzība.

var arī kādu laiku kādas psihotropās ripas, bet tur jābūt uzmanīgam, vajadzīgs labs ārsts. ja to izvēlas, jāievāc ziņas, jāaptaujā tauta. valsts sistēma psihiatrijā ar maziem izņēmumiem ir vairāk fabrika, kur nevienam personiski nepieiet, jo valsts to tādu ir uztaisījusi un finansē tādā līmenī, kādā grib. ierēdni interesē tikai kompensējamās un nekompensējamās psihotropās zāles un tie $, kas viņam no šiem procesiem atlēks. un, protams, ka viņš grib, lai valsts psihiatrija nestu viņam šos $. neko citu viņš negrib zināt. arī psihologs valsts psihiatrijā strādā tikai tāpēc, lai palīdzētu noteikt diagnozi un cilvēks dabūtu dārgākas zāles. tāpēc man labāk patīk privātprakses, jo tur ir tikai mana un ārsta vienošanās bez kādiem pacientu reģistriem un stulbiem jautājumiem, ar daudz līdzsvarotāku pieeju manā labā, bez klanīšanās farmindustrijai. tur ārsti arī tik ļoti nav pakļauti valsts ierēdņu spiedienam un tādējādi savā domāšanā daudz brīvāki un elastīgāki. man visderīgākie ir izrādījušies tādi, kas nekrata galvu, nevaid un nebaida ar manu "smago slimību", bet mudina domāt, ka katrs ir tik slims, cik viņš grib tāds būt. tātad tie ārsti, kas ir teikuši, ka visas šīs "slimības" ir paša izvēles jautājums. tāds atbalsts ir izrādījies ļoti derīgs.

bet valsts vai privāts – tas nav vienmēr galvenais kritērijs: visur ir visādi cilvēki. arī valsts sektorā var būt ļoti atsaucīgi, mūsdienīgi domājoši ārsti, it sevišķi gados jaunie, kas pacieš sistēmu tikai tāpēc, ka jāiesit roka un privāto pacientu vēl nav pietiekami daudz.

kas tieši Tev ir cēlonis tam, par ko stāsti, precīzi neviens nevar pateikt. Tev jādomā, jāmēģina sevi saprast. sliktās sajūtas kādu laiku būs jāiztur, visi cilvēki savu reizi ir izbijušies, skumst utt. tās ir normālas jūtas. Tu tagad uzreiz nevari cerēt, ka viss būs vienkārši perfekti.

bet mans personiskais viedoklis ir tāds, ka, ja ilgi nenāk miegs (dienām/nedēļām), ir nepanesama trauksme, dauzās kūleņo sirds, nevar nekā ieēst, ir dziļa depresija, tad labāk kādu laiku palietot zāles, bet ir jābūt atbildīgam un jādomā, kā sevi iekšēji mainīt, kā atslābt citādi (meditācijas utt.). ja Tu ilgi lietosi zāles, tad zaudēsi radošumu, kļūsi truls, nebūs slikto sajūtu, bet nejutīsi arī dzīves smaržu un garšu, reizēm var aizmirst arī par seksu (it sevišķi saistībā ar antidepresantiem), jo draudziņš bēdīgs skatīsies tikai zemē. ja ir domas par citiem medību laukiem, tad ir nopietni, bet piespiest un izvelēties neviens Tavā vietā nevar. es tad meklētu palīdzību, kaut vai zvanot uz krīzes tālruni. citreiz pietiek ar to, ka Tevi kāds uzklausa, vari nolaist tvaiku par kaut ko.

ir visādas savstarpējās palīdzības formas, bijušie lietotāji utt., bet arī tur ne viss ir rožaini. dažādas anonīmās organizācijas (anonīmie alkoholiķi vai AA) ir vairāk kopīgas gaudošanas nekā jēdzīga atbalsta vietas. no tiem, kas ir tikuši galā, esmu dzirdējusi tikai sliktas atsauksmes. varbūt sagadīšanās, bet fakts.

te, šajā forumā, pirms laika bija atrodamas bijušā spēlmaņa Andra Siliņa koordinātes. varbūt viņš var kā palīdzēt, viņš ir uzrakstījis arī grāmatu par saviem meklējumiem.

ir vērts atrast lietas, kas iepriecina, kādu laiku to var nākties darīt apzināti un mazliet sevi piespiest domāt, ar ko varētu nodarboties, jo sākumā var šķist, ka nekas neder, nekas nepatīk. var nākties sevi piespiest strādāt/mācīties, jo vienkārši negribēsies. nāk pavasaris, arī vīrietis var padomāt par kādu foršu apģērba gabalu.

ir jau tiesa, ka ir vienkārši jādzīvo, bet dzīvošana taču sastāv no konkrētām lietām. turklāt dažreiz var būt tik dziļi apjukuma brīži, ka pats vairs nekā nevar saprast. tad varbūt vajag vienkārši apstāties un padomāt, ko tiešām gribi, un no viena stūra pamazām to sākt. visu arī uzreiz nedabūsi, vseh ņe projebjoš.

tas viss ir ļoti aptuveni, protams, bet kaut ko no minētā varbūt vari izmantot.



Edited 1 time(s). Last edit at 27.02.2011 13:41 by Runcene.

paldies

Runcene,cik ilgi parasti lieto kvetiapīnu? Man tagad jālieto līdz galam? :)

A mans uzskats, ka ir cēlonis un sekas, un ir neatgrezieniskas sekas, un ir jāsamierinās ar sekām, ja tu nesamierinies tad ir pictec vnk,vot redzat, es šodien tā runāju jo tā jūtos!

Un ka tev, enfuego, palidz tas rexetin, juties labak????

da bļedj man neviena tablete nepalīdz un neticu, ka palīdzēs, jo narkomāna amfetamīna lietošanas sekas vēl nav psihiatra praksē, tāpēc šī cīņa ir jameklē paša spēkiem!