Pēc murgainām attiecībām un pārliecības, ka savā dzīvē vairs vīriešus neielaidīšu, satiku savu īsto cilvēku. Sākām tikties un nemanot draudzība pārauga jūtās. Sākām kopdzīvi, soli pa solim realizējot visas tās lietas, par kurām iepriekš sapņu. Mani sapņi kopā ar manu Lielisko kļuva reāli. Nekādas rozā brilles, abpusēja uzticēšanās, cieņa, mīlestība un atbalsts. Beidzot es dzīvoju tādu dzīvi par kādu agrāk biju tikai sapņojusi. Mājas bija mana miera osta, mans patvērums ar manu Lielisko. Un tad es ielidoju (burtiskā nozīmē). Neskatoties uz 5 gades plāniem, kuros bērni neietilpa (man enkad nav patikuši mazi bērni), es paliku stāvoklī. Man likās, ja es grūtniecību nesaglabātu, es nespētu būt kopā ar savu Lielisko, bet šobrīd esmu gandrīz pārliecināta, ka grūtniecības saglabāšana bija kļūda. Manas dzīves lielākā kļūda. Man būtu grēks sūdzēties, jo mazā mums ir mierīga un salīdzinoši klusa dūda. Bet jāatzīst, manī nav un nekad nav bijušas mātes jūtas - gluži pretēji, jūtos maigi sakot diskomfortabli, atrodoties ar mazo vienā telpā (burtiski kaitina šis nemitīgais troksnis, nemitīgā ņemšanās, niķi). Man ir būtiski, lai mazā ir paēdusi, apģērbta, lai kāds par viņu rūpētos, bet praktisko un emocionālo pusi es labprāt nodotu citu rokās. Protams pienākums un atbildība man nav sveša, par bērnu rūpējos, kaut arī sakostiem zobiem, taču iekšējā spriedze tikai aug un jūtu, ka esmu sākusi eksplodēt pārāk bieži, pārāk regulāri. Labprāt mazo aizsūtītu uz laukiem, ne uz nedēļu vai 1 mēnesi, bet vismaz uz kādu gadiņi/diviem (līdz bērnudārzam), bet vīrs tādu soli neatbalsta. Nezinu, varbūt manas nepārtrauktās aktivitātes līdz ķeizaram, varbūt nebarošana ar krūti, varbūt tas, ka tā arī nepārtraucu strādāt, mātes jūtu trūkuma rašanos ir veicinājis, bet esmu pieņēmusi sevi tādu, kāda esmu.
Mani vecāki uzskata, ka man ir nepieciešama psihoterapeita palīdzība, jo tas neesot normāli. Bet kādēļ? Kādēļ guvernantes ģimenēs agrāk bija normāli, bet mana vēlme pavadīt ikdienu nedomājot par bērnu, auklēm, pamperiem, bērna vadāšanu ir nosodāma? Kādēļ godīga atzīšanās, ka es spētu dzīvot arī bez bērna, neizjūtot viņa trūkumu ir nosodāma? Manas emocionālās vajadzības par visiem 100% apmierina mans Lieliskais. Zinu, ka mazā jūt manu attieksmi, saprotu, ka tas nav vērtējams pozitīvi, bet tā iemesla dēļ rūpīgi piemeklēju aukles, lai mazā nejustos apdalīta. Vairāk neko dot viņai nevaru, jo nejūtu viņu kā daļu no sevis, kā daļu no ģimenes. Vai tādēļ jūtos apdalīta vai ko vērtīgu pazaudējusi - nē.

Mīļie vai arī jums liekas, ka psihoterapeits ar sarunām vai zālēm spēs radīt mātes jūtas tradicionālā izpratnē?

Manā paziņu lokā, ir pazīstama viena tāda, māte bez mātes jūtām, viņai ir 2 bērni, un viņai ir pofig vai bērni ir paēduši, vai kautkas jāpamāca, viņa pati to nedara, tikai tad, kad kāds viņai pasaka, lai sabučo, tad viņa to izdara.
Zazza tā ir, ka tava dzīves jēga ir tavs lieliskais, tu vnk tāda esi, bet saproti, ka nedari un nejūties pareizi, jā tā ir viss uz kritikas pamata. Tu kritizē sevi, par to un kritizē, tas ieslīcina tevi pamazām iekšā dziļāk. Redz lieliskais, man tas vārds jau lika saprast, ka tu nēsi ģimenes cilvēks.

es savā stilā biju uzcepusi diezgan lielu gabalu, bet pēc tam visu izdzēsu. sapratu, ka lieki.

es tikai varu pateikt, ka Tavā vietā pie tā psiha noietu, pie tāda, kas ar sarunām strādā. psihoterapeiti ļoti reti kad raksta zāles. un Tavs nu riktīgi nav zāļu gadījums.

jā man ar tā liekas, ka ja nav jūtu tad viņas nav, ar zālēm mātes jūtas nevar uzstaisīt!

Jā, paēdusi, apgērbta.... bet tas tiešām ir tikai virspusējs rūpju līmenis.
Nu man laikam tā bērnībā bija. Kā brīvlaiki, tā prom pie vecāsmammas. Protams, tā bija daudziem, bet jādomā, ar kādu domu prom.

Varbūt patiešām vienkārši ir tādi cilvēki (gan mammas, gan tēti), kurus bērni tikai apgrūtina, traucē, kaitina. Bet tad noteikti vajag kādu personu ar ko bērns justos labi. Lai viņš nenonīktu no tām sausajām fiziskajām rūpēm. Tad labāk patiešām vidē, kur viņu pieņem kā cilvēku, nevis kā apgrūtinājumu.

Man šķiet, ka mani arī ar sakostiem zobiem tikai piecieta. Bet galīgi nejutu tādu attieksmi no saviem vecvecākiem. Tur es jutos puslīdz kā cilvēks, jo nebija uz savas ādas jāizjūt tas, kā mājās pret mani izturējās.

Būt var visādi, ja vien pēc tam netiek prasīta pretīm supermīlestība no bērna, viņam pieaugot.

Tāpēc jau rodas slepkavas kuriem nav jūtu, tādā gadījumā, to dara vecmāmiņas, kuri zin kas bērnam vajadzīgs.

Tad jau es sen būtu kļuvusi par slepkavu. Bet tāda neesmu - varbūt ja kļūs gaužām apnicīgi dzīvot es padomāšu par profesijas maiņu.

Vecmāmiņas mums ir feinas, bet abas jaunas un strādājošas. Bet apkārt tik daudz nosodījuma, ļaunuma par to, ka domā atšķirīgi. Arī es neesmu nedz sadiste, nedz mazohiste un par bērnu kā tādu vispār nedomātu (būtu labāk taisījusi abortu), ja kaut mazliet nojaustu, ka tas tā var izvērsties, bet par tādām lietām neviens nerunā, neviens nebrīdina, tādēļ, ka tā nedrīkst būt...bet kā izrādās ir.

Un vai tas ir sliktākais, ko vēlos bērnam - cilvēkus, kas sniegs viņam to, ko nespēju es? Vai tas ir amorāli to vēlēties? Vai esmu slikts cilvēks vien tādēļ, ka spēju pieņemt realitāti tādu kāda tā ir, jā, ne to smukāko, bet reālāko?

Māte bez mātes jūtām, jā forši kā grāmatas nosaukums!
Slikta tu nēsi, bet pareizi tas nav. Tātad atkal, jāmeklē cēlonis. Kāpēc tu nēsi, kā visas normālas mātes. Cik tev gadu? šī paudze jau vispār dzimst kautkādi nejūtīgi bērni. liek youtube visādus nežēlīgus, kadrus, pornografijā vispār, moka tās sievietes, bezjūtīgi suņi nogribējušies. Pasaule iet sviestā.



Edited 1 time(s). Last edit at 28.02.2011 19:02 by enfuego.

enfuego
Sodien Tev diezgan sakarigas atbildes! :))) Kaa juuties?

Zazza
Mjaa... interesanti... Loti gribetos zinaat, cik Tev gadu un cik - meitinai (tas daudz ko izskaidrotu, vismaz - man)........ Mums ir kopiigs tas, ka man arii pirms meitina piedzima - nekad nav patikusi beerni (ne mazi, ne lieli), pareizaak sakot, vini man krita uz nerviem un ne kripatinas neintereseja visas taas padarisanas, kuras saistitas ar berniem.. Es nevareeju saprast, kaa vispaar var patikt beerni - ar viniem tik daudz ruupju, problemu, nepatiksanu, satraukumu... vini atnem tik daudz briivaa laika, ka sev pat neatliek.... Bet kad man palika 30 gadi, nobijos ne pa jokam, jo man nebija ne viira ne beerns un man palika bail no vientulibas vecumdienaas un no taa, ka, iespejams, nozelosu, ka nedzemdeeju, ka jutiisos nepilnvertiga sieviete.... jo redzeeju, cik apkaart daudz laimiigu sieviesu ar berniem.... man izdevaas sevi pierunaat un driiz vien satiku savi iisto viirieti un tikko nodomaaju, ka nu jau laiks beernam, paliku stavokli... lai gan uzzinot to - raudaaju nedelaam, biju panikaa, izmisumaa un depresijaa no taa, ka esot stavoklii, mana domasana nemainijaas un es esmu taa pati beernu nideeja... Tas mani biedeeja (nenormaali biedeeja), jo buut maatei - tas nav pasaakums uz gadu! Tad radi mani mierinaja, ka viss mainiisies, kad dzemdeesu un panemsu rokaas savu Princesiiti..... Pirmajaas dienaas peec dzemdibaam biju kaa noreibusi un nevareeju aptvert savu jauno - mates lomu...
Un tad es atklaaju, ka nekaadas mates juutas manii nemostaas, kaa liidz sim - mani liidz vajpratam kaitina katrs meitinas piikstiens (vina bija diezgan rauduliiga), mani nomaaca tas, ka neko pret beernu nejuutu, jutos drausmigi vainiga, neieredzeeju sevi... man likaas, es esmu maate-briesmone... Jo kaa gan var neko nejust pret savu beernu? Saaka mociit bezmiegs, bezcers, pastaavigs stress, beidzaas piens - sajutos veel vainigaka un veel sliktaaka, un beigaas - sakaas nopietna depresija... Negribaas te atkal visu paarstastiit, forumaa esmu jau rakstijusi... vaardu sakot, jau bija tik traki, ka bija jalieto zaales, kuras stabilizeeja manu garastavokli, nervu sisteemu, uzlaboja miegu un es beidzot sajutos iista mamma :)))
Izklausaas smiekliigi, bet zaales man atklaaja citu pasauli - Milestibas pasauli pret beernu un esmu loti laimiiga, ka mums ir meitina, kuru miilu par visu vairaak, man patiik ar vinu pavadiit laiku, apmekleet pasakumus, pulcinjus... Un ak jaa... kaa tuvojas vasara un mamma grib mazo aizvest uz laukiem uz paaris nedelaam, man naak raudiens.... Kad pagajusajaa vasaraa meitinu aizveda uz laukiem, man likaas- man tika no sirds atplests gabals, man ne tikai gariigi, bet arii fiziski truuka meitinas.... Bet vienlaicigi tas mani prieceeja, ka manii tik stipras juutas, ka juutu prieku un gandariijumu par meitinas panakumiem dziedasanaa, juutos lepna, kad audziites vinu paliela :) Ar meitinu ir tik INTERESANTI! veerot, kaa vina aug, attistaas runa, spriesana, saskatiit vinaa kautko no seviim, sajust, cik loti vina miil muus.... tas ir neaprakstaami skaisti! :)
jaasaka, ka man arii agraak ir bijis svarstiigs garastavoklis un vienmeer esmu bijusi loti trauksmaina... ja ne shiis problemas, man jau sen buutu vairaaki beerni.
vai nav taa, ka Tev tomeer ir depresija un Tu to neapzinies? Un liidz ar to nav gariigo speku aprupeet bernu, audzinaat, izjust mates milestibu utt?

ai jennety nerunā, jūtos šodien drausmīgi, kamēr atgāju no alkohola, kamēr acīs alkohols, tikmēr jūtos labi, kā sāk attīrīties, organisms bija atkal drausmas, ai es jau no šitā visa esmu noguris!

Nekāda jaunā vairs - 29. Dūdai 1.5g. Depresija, gribētos, jo tas tomēr šo to "attaisnotu", bet tas nav vispārīgs nogurums, dzīves alku apsīkums - jūtu kā atdzīvojos, kad tieku garākās "brīvdienās" no mazās...
Šobrīd vispār gribās ielīst alā, aizvilkt rāvējslēdzēju un pielikt zīmīti "Lieciet jel mani mierā!". Labi, ka reizē varu ielekt mašīnā un kur acis rāda... Apkārt teorijas, bet neviena, kurš ko praktiski vēlētos mainīt, izņemot mani. Pamēģināt. Tā vietā, labāk pamēģināt pamocīt mani - bail, ka tiešām reizēm nenoraujos.

" jūtu kā atdzīvojos, kad tieku garākās "brīvdienās" no mazās..." - tas daudz ko izskaidro... Tev nav depresija! Tev ir daudz vieglāks variants ne kā man! Ja Tu jūties labi atpūšoties bez meitiņas, ja tas Tev sagādā prieku, Tu jūties atpūtusies, jūties labi kompānijā.... Kad cilvēks ir depresijā, vi'nš vairs nevar atpūsties, viņš to vnk neprot, viņš NEVAR izjust prieku, pozitīvas emocijas, gandarījumu utt., jo pozitīvās emocijas vnk. vairs nav. Pat tās lietas, hobiji utt., kas agrāk sagādāja prieku, depresijā vairs ne kripatiņu neinteresē! Vīrs centās mani izklaidēt, mēģināja aizvest atpūsties ārpus no mājām bez meituka.... Sāksim jau ar to, ka man bija pat bailes iet laukā... saņēmos, bet neviens no viņa piedāvātiem braucieniem (kurš agrāk man ļooooooti patiktu) nesagādāja nekāda prieka, es jutos tikpat nogurusi (gan emocionāli gan fiziski kā pirms atpūtas) - nekādu pozitīvu emociju! Visas pozitīvās emocijas vnk izkūpēja... to pat grūti izskaidrot! Es nevarēju pat pasmaidīt, pat piespiest sevi pasmaidīt... seja bija kā bērēs.... un tā nepārtraukti.... tāda sajūta, ka tulīt raudāšu un tikai saņemoties visiem spēkiem neizplūdu asarās, lai gan histērijas notika regulāri... Jutos vainīga vīra priekšā, ka nejutu prieku par braucienu...
Histērija varēja sākties pat skumjas mīlestības dziesmas dēļ vai pēc kāda sižeta TV ziņās par bērniem vai raidījumos par bērnu kopšanu vai audzināšanu (vienalga - par vardarbību vai par to, cik ļoti mammas rūpējas par bērniem).... salīdzināju ar sevi un jutos kā māte-briesmone, gribējās sevi sagraizīt gabalos no dusmām par to, kā neko nejūtu pret meitiņu, ka neizdevās barošana ar krūti... man GRIBĒJĀS just, bet neko nejutu :( un vēl radinieku nosodījumi....
Es pat tagad, kad meitukam jau gandrīz 5 gadi, nevaru bez zālēm.... Ja Tev ir da jebkādas lietas, kuras Tevi priecē, viss būs labi! Tava meitiņa vēl ir ļoti maziņa, mazliet paaugsies un kad sāks iet dārziņā un pulciņos - jums atklāsies jauna pasaule! Tev būs interesanti ar viņu apmeklēt dažādas nodarbības, vērot, kā viņai izdodas dažādas nodarbes.... Salīdzināt ar sevi bērnībā, mazā vairāk izrādīs jūtas pret Tevi - gribēs samīļot, sabučot un Tu pat nejutīsi, kā pamazām pārvērtīsies par vislabāko mammu savam bērnam! :) Man daudz palīdzēja mamma (pieskatīt mazo), lai gan nosodījumu un nesapratni no viņas puses arī izjutu, bet neturu ļaunu prātu, jo vesalam cilvēkam grūti just līdzi depresivam cilvēkam... Ja bērns ir jāpieskata tikai pašai - tas brīžiem ir grūti (vairāk psiholoģiski), tāpēc - izmanto katru iespēju atpūsties arī BEZ meitiņas un nejūties vainīga! Tas ir labi, ka vari gūt prieku no atpūtas! Es nevarēju un pat tagad pasākumi kompānijā man ir lielas mocības....
Ļauj omītēm pieskatīt mazo! Ved meitiņu uz 'mazuļu skoliņām - tur ir jautri ! Kā arī ir iespēja aprunāties ar citām mammām! Ja Tev nav sociālā fobija (grūtības saskarsmē ar cilvēkiem - kā man) , tad viss notiksies!
Iesaku no savas pieredzes! Kad audzītes sāka lielīt manu meitiņu, kad ieraudzīju pirmos viņas rokdarbus.... uhhh.... esmu pārliecināta, ka arī Tu atplauksi un sajutīsi tik STIPRAS jūtas, ja sirds sažņaugsies no mīlestības pret šo brīnumu - BĒRNIŅU, kuru dāvāja Liktenis....
P.S. Rakstīju ar vairākiem piegājieniem, sorry par saraustīto tekstu :) Bet rakstīju no sirds! :)

Runcene, vareji jau nu uzrakstīt vien to tekstu sava stilā. Es tā īsti šitādu situāciju nesaprotu. Nu ja Tev nav grūti:)

es domāju, ka te labi viss pateikts:

http://www.mammamuntetiem.lv/articles/9739/kapec-sieviete-nevelas-bernu/

iespējams, ka mūsu autore tā arī nekad to bērnu negribēs... tā notiek, un viss. terapeits varētu palīdzēt pašai sevi pieņemt, jo manai acij lasās, ka viņa jūtas vainīga. viņai vajadzētu tikt galā ar šo vainas sajūtu. un tagad velk uz depresiju, jo nav iespējams izturēt sociālo spiedienu.

psihoterapija nerisina visas problēmas... svarīgi arī, ko Zazza pati grib.

otra laba lieta, ko terapeits palīdzētu saprat, ir tas, kā labāk tikt galā, lai bērns nedabū nervu sabrukumu, jo šitie ir tie gadījumi, kad tas var notikt. ja viņš ir bioloģiski piesaistījies tēvam vai auklei, tad ir ok. bet to, manuprāt, var/vajag novērtēt... resp. vai būs/ir kāds apdraudējums. jo daba tā ir taisījusi, ka mazulim šo piesaisti vajag, un tā parasti veidojas ar māti. ja tā nestrādā, tā jāveido ar kādu citu. vai tas ir noticis? Zazza jau gan daudz ir izdarījusi, bet domāju, ka viņa ir zināmā mērā atbildīga, lai paveiktu to labāko.

un par šīm lietām raksta gan, nav gluži tiesa, ka neviens par to nerunā. citētais raksts (jā, tiesa, maz tādu ir) + bioloģiskā piesaiste, bērna emocionālā audzināšana (BEA) utt.

jautājums arī, vai autore grib, lai būtu citādi. izklausās, ka negrib. nu tad tas arī var būt psihoterapeitiskais pasūtījums: esmu tāda, gribu tāda būt, ir spiediens no citiem, negribu to bērnu... vai kaut kā tā. psihoterapijā, protams, ir iespējami visādi pagriezieni, bet to neviens iepriekš nevar pateikt. tai pašā laikā nevienam nav jāiet pie psihoterapeita, ja pats negrib, bet ģimene spiež.

bet nosodījumam te nav vietas. tas nekā nedod, tikai cilvēku dzen grāvī. tas ir tas pats apmēram, kas likt gejam gulēt ar sievieti...



Edited 3 time(s). Last edit at 01.03.2011 14:52 by Runcene.

pieņemsim pat, ka ir tāds variants, ka sieviete agrā bērnībā ir dabūjusi kādu smagu psiholoģisku traumu, ilgstoši izvarota, turēta badā vai vēl kas...

šausmīgi baidās, bet ļoti grib gribēt bērnu, iet pie psihoterapeita utt.

taču var nepietikt ar dzīves laiku, lai ko mainītu... var panākt tikai to, ka cilvēks var sevi pieņemt, un viss.

Ok, to es visu ta sapratu, bet man ir tāda sajūta, ka viņa jau to bērnu grib, bet tur ir kaut kas cits ko viņa nesaprot, nezin, negrib zināt. Ir dažreiz arī tādi gadījumi, ka problēma tiek pagriesta pavisam no citas puses, jeb arī rāda tikai to daļu ko saprot, kaut kā tā. Bija interese izlasīt Tavu komentu. Man bija tāda sarežģīta doma, kuru tā īsti nevaru nemaz noformulēt. Tipa nesapratīs, jo ta ir tikai mana fantāzija par tēmu:)

"Ok, to es visu ta sapratu, bet man ir tāda sajūta, ka viņa jau to bērnu grib, bet tur ir kaut kas cits ko viņa nesaprot, nezin, negrib zināt. Ir dažreiz arī tādi gadījumi, ka problēma tiek pagriesta pavisam no citas puses, jeb arī rāda tikai to daļu ko saprot, kaut kā tā."

Ja skatās tālāk, tad viss kas var būt. Kad ir pieredze ar psihoterapiju, tad cilvēki parasti zina, ka tur ir visādi brīnumi un visādi spoguļattēli iespējami. Bet sākumā jau visi domā pa taisno, objektīvi, varbūt ir sakrautas visādas aizsardzības, pats sev nezin ko ir iestāstījis... ar to tad arī ir jādarbojas, jo cita materiāla taču nav... es jau arī domāju visu ko, tikai tas "viss kas" ir šausmīgi daudz, un no tās domāšanas jēgas arī maz. pat ja mēs uzminētu, parasti cilvēki to tik un tā nevar izmantot, līdz tam ir kārtas jānoņem, bailēs jāieiet un pašam tas piedzīvojums jāizceļo. bet varbūt atklāsies kas tāds tādās kombinācijās, ko pat neviens superspecs nekad agrāk nav dzirdējis.



Edited 1 time(s). Last edit at 01.03.2011 15:55 by Runcene.

Nepārspīlējat, viņa vienkārši domā par vīriešiem, mans brālis arī mīl vairākas sievietes kautgan viņam ir 2 bērni kuri gaida kad tētis beidzot sāks domāt un rūpēties par viņiem, bet tētis domā tikai par saviem pautiem, kā apmierināt, pavālēt, un atrunājās, kur tad paliek personīgā dzīve, bet personīgā dzīve beidzas, kad jau ir bērni! Vot nav brālim to jūtu, nu nav.

Jā, Runcene, vot tiesi to es domāju....Kārtu kārtas. Man liekas, ka Zazza jau grib lai tas jutas butu, citādi jau viņā nerakstītu te, nedomātu par to. Un tas jau vien liecina, ka jūtas pret bērnu ir, tikai kaut kas ar tam jūtām pašai pret sevi nav kārtībā. Vel man iekrita acīs tas, ka Zazza savu vīrieti sauc par Lielisko un meitu par Mazo. Nu tas tā...

Es gan parasti aizstāvu psihoterapiju kā vienu no retajiem jēdzīgajiem līdzekļiem pretstatā mēģinājumiem "saņemties", "par to nedomāt" vai gadiem dzert tabletes. Taču, IMHO, piespiedu psihoterapija (tāpēc, ka kāds no ģimenes vēlas, lai tu to dari) ir bezjēdzīga laika un naudas šķiešana.

Cita lieta, ka, cik es varu sajust, Tev, Zazza, arī pašai kaut kas šajā situācijā nepatīk, bet, iespējams, Tu vēl pati nezini, kas. Varbūt Tu gribi izlavierēt starp savas ģimenes vēlmēm, bērna vajadzībām un savu personīgo dzīvi tā, lai vilks paēdis un kaza dzīva. Tad ir vērts iet pie psihoterapeita un mēģināt kopīgi noskaidrot, kas īsti ar Tevi notiek, ko Tu pati gribi, un cik daudz šīs vēlmes vispār ir iespējams realizēt.

Ja Tu nespēj dot bērnam mīlestību, tad tā tas pašlaik ir. Objektīvi. Cilvēks spēj dot tālāk tikai to, ko pats reiz ir saņēmis.

Bet vispār, mana versija ir tāda: ja cilvēks nemīl bērnus, kaut kāda daļa viņa personības ir ievainota, kaut kāda sāpe tur ir. Jo mēs visi esam bijuši bērni, un totāla nemīlestība pret bērniem nozīmē arī nemīlestību pret bērnu sevī, vai pret sevi bērnībā, vai kā lai nu to noformulē. Jo šis bērns nekur nepazūd, viņš tiešām paliek kā daļa, un piedevām liela un svarīga daļa cilvēka personības.

Bet iemācīties mīlēt un pieņemt sevi, lūk, šis uzdevums ir tā vērts, lai tam tērētu i laiku, i naudu, i savus garīgos resursus. Jo tad daudzas lietas mainās, dažas izmaiņas varbūt ir iepriekš neparedzamas un pat biedējošas, bet tomēr lielākoties patīkamas.