Sveiki! Tā kā mācības apvienojumā ar VD nav nekas labs, vēlējos uzzināt jūsu viedokli. Kas būtu labāk , dzert AD un turpināt mācības, vai arī paņem akadēmisko gadu un censties sevi savest kārtības paša spēkiem? Esmu diezgan lielā nesaprašanā.

ja citādi nevar, tad dzert AD, noteikti turpināt mācības + vest sevi kārtībā pie psihologa vai psihoterapeita.

ja pametīsi mācības, varbūt iegrimsi vēl dziļāk, nevarēsi atsākt, paliksi bez izglītības, izolēsies no sabiedrības utt., ko visu pēc tam šausmīgi nožēlosi. nekad nedrīkst padoties.

paša spēkiem var, ja zini, kā Tu sevi grauz. neviens jau to neliedz darīt visu laiku. VD nav nekāda slimība.



Edited 1 time(s). Last edit at 03/14/2011 03:15PM by Runcene.

Man sākumā bij tik slikti ka par mācībām nemaz padomāt nevarēju. Savedu sevi kaut cik kārtībā un pašam gribējās beidzot sākt mācīties. Tad nu uzsāku mācības augstskolā, tiesa izvēlējos neklātieni, jo klātienē es neizturētu. Tā nu tagad tās pāris dienas mēnesī mācos, bet vismaz jūtu ka kko daru. Kad pabeigšu šo skolu ceru sākt nopietnāk mācīties, jau klātienē, jo šis tāds pagaidu variants vnk lai nesēdētu uz vietas un neko nedarītu. Tev es domāju pašai ir jāmēģina saprast cik slikti tev ir un vai Tu varētu pavilkt. Var jau pa'ņemet akadēmisko nekas traks nav, sakārtot domas un pārdomāt dzīvi. Es pēc vidusskolas paņēmu 2 akadēmiskos gadus:D Bet ja domā ka varētu tikt galā ar mācībām, tad labāk es domāju nedaudz pamocīties un mācīties. Es nenožēloju ka sāku mācīties kaut gan bij bail.

Vot tur jau tā lieta ,ka jau 4 mēnešus universitātē ir praktiski neiespējami nosēdēt lekcijās. Visu laiku nemiers un trauksmes sajūta, ko lektori stāsta dzirdu itkā tālumā, jo esmu pārāk pārņemts ar nepatīkamajām sajūtām.Atzīmes strauji sāka iet uz slikto pusi.Jo nokoncentrēties uz mācībām ir , nu jau praktiski neiespējami, un cik saprotu tad pirmās 2-4 nedēļas no AD būs tas viss vēl izteiktāk. Pie kam īpaši izteikta nemiera un trauksmes sajūa ir tieši universitātē.

"cik saprotu tad pirmās 2-4 nedēļas no AD būs tas viss vēl izteiktāk"

nevajag lasīt dr.lv šausmu stāstus...

esmu lietojusi 2 nosaukumu AD, un ar abiem bija labi pēc apmēram 2 dienām.... turklāt viens bija vecās paaudzes, kādus tagad reti nozīmē.

otra būtiska lieta ir atrast ārstu, kam vari uzticēties. psihiatrijā tas ir ļoti svarīgi.

Runcene, vai tev bija kādas no tām minētajām blaknēm? Ārste man izrakstīja cipralexu kopā ar trankvilizātoru (aizmirsu nosaukumu) , un tādā kombinācija lika lietot 2 nedēļas. Kaut kā negribas aizrauties ar tiem trankvilizātotiem

tas ir normāli, ka sākumā klāt izraksta trankvilizatoru, bet ne vienmēr tas ir tāpēc, lai noņemtu AD blaknes vai ko tur. vienkārši trankvilizators iedarbojas ātrāk un ātrāk tātad arī noņem trauksmi.

un nevajag tik briesmīgi baidīties no trankvilizatoriem. es lietoju 4 gadus gandrīz bez pārtraukuma, kamēr vispār kaut ko jēdzīgi savā labā sāku darīt. tas nav nekāds labais piemērs, protams, bet tas rāda arī, ka nav tik nāvejoši.

man ir bijušas blaknes no abiem AD (viens arī bija Cipralex), bet tās bija sīkums, salīdzinot ar ieguvumu, neatceros, kas ir instrukcijā, bet bija no viņa stiprāka svīšana, miegainība un žāvāšanās, bet bez zālēm es nebūtu spējīga veikt nekādus ikdienas pienākumus.

Espats...tiešām nebaidies lietot trankvilizatorus ja nevari savādāk...mans VD stāžs gandrīz 21 gads...bez to palīdzības nebūtu beigusi autoskolu, ieguvusi vadītāja apliecību, pabeigusi kursus (vairākus) un strādājusi par manikīri (kur dažkārt pārņēma visas ar VD saistītās "jaukās" sajūtas)...visus šos gadus man līdzi ir kāda tbl.-drošībai, bet tas nenozīmē ka tās ēdu:))
Ja lietoju tad, patiesībā, tik minimālās devās ka šeit pat tās neminēšu, jo tāds placebo efekts jau vien ir, bet ja palīdz...:)
Vb labāk paņem slimības lapu uz pāris dienām , jo ja iekavēsi...es arī paņēmu akadēmisko-tagad nožēloju, jo vairs neatgriezos...palika sevis dikti žēl...:(
Turies, lai veicas!

Tagad es arī ieteiktu dzert AD, arī trankvilizatoru, ja vajag, bet turpināt iesākto un paralēli mēģināt sevi sakārtot ar psihoterapiju. Tā kā man šī jau ir otrā lielā krīze dzīvē, tad es arī nodomāju, viss pietiek. Metīšu visu pie malas, kas traucē, un maksimāli pievērsīšos sev, lai vienreiz par visām reizēm tiktu ar to galā. Tā kā pirmajā reizē biju uzsākusi psihoterapiju, un apmēram pēc gada VD atkāpās (kaut gan kopumā murdziņs bija apmēram 3.gadus), tad savā prātā likās, ka tagad gadu jau es varu nolikt aktīvo dzīvi malā. Rezultātā ir pagājuši jau divi gadi, kuru laikā cītīgi eju psihoterapijā, bet murdziņš kā nebeidzas tā nebeidzas, un tagad tik un tā sāku dzert AD, lai varētu atgriezties reālajā dzīvē. Ja zinātu, ka tas tā ievilksies, tad visticamāk tomēr būtu uzreiz ķērusies arī pie zālēm.

manuprāt, ideja "pārtraukšu visu, pievērsīšos sev" vienkārši ir lielas bailes tajā brīdī, ne jau, ka tur būtu kādas rūpes par sevi :)

katrs glābjas, kā prot...

ja šitā liga ir, tad vienkārši vajag doties uz priekšu, kaut rāpus, kaut ar zālēm, jo izkrist no sociālās aprites ir bīstami, sāks mainīties personība vēl trakāk, paliks par galīgu muļķi. domāju, ka nav tāda cilvēka, kam nevar atrast zāles un to pareizās kombinācijas.

protams, ja mērķis nav apmēram tāds: "būšu psihiatrijas invalīds, saņemšu pensiju,10 dienas katru mēnesi padzīvošos slimnīcā, kāda vaina, māsiņas jaukas, pacienti gan tādi pridurki, bet vismaz var uzspēlēt kārtis..."

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------

>
> protams, ja mērķis nav apmēram tāds: "būšu
> psihiatrijas invalīds, saņemšu pensiju,10
> dienas katru mēnesi padzīvošos slimnīcā,
> kāda vaina, māsiņas jaukas, pacienti gan tādi
> pridurki, bet vismaz var uzspēlēt kārtis..."

Šitas gan labais:DDD ...īpaši pacienti-pridurki un es te tāds viens umņiks starp tiem, kas nez kādēļ vienmēr,kāršu spēlē, paliek "durakos":DDDD

Vijolīte, Tu ar pa psiheni ņemies vai? Un vienmēr paliec durakos?

...atkal uztveres problēmas moka?:DDD

Man nav uztveres problēmu. Tas ir medicīniski apstiprināts. :)))

...ko duraks sodien visiem biksēs ķeras???..

Kurš duraks?

Ja jau mācības ļoti patīk un tas ko mācies arī interesē, tad vajag tik turpināt, bet sevi pārmocīt nevajag. Es mācījos vakaros, trīs reizes nedēļā. Ja bija ne visai, lietoju trankviļus, tad varēja labāk koncentrēties. Eksāmeni man patika, jo bija interesanti runāt ar pasniedzējiem. Vienīgi grūti bija tas, ka man ir grūti kontaktēties ar citiem un man bija ļoti neērti. Es pat nevarēju pielaist domu, kādeiz neaiziet uz lekcijām. Tas bija traki, bet interesanti, neticēju, ka izturēšu. Ja lietotu psih zāles, tiešām neizturētu. Varbūt tā bija mana apsēstība ar mācībām????