vai tas ir normāli, ka veicot jeb kuru darbību vispirms iedomājos, ko par to teiktu mans psihoterapeits??? nav dienas, kad par viņu nedomātu... un nedēļa starp sesijām liekas tik ļoti gara... un pie psihoterapeita pavadītā stunda paskrien vēja spārniem... tiešām nesaprotu, kas ar mani notiek... :(

atkarība ir dvēseles stāvoklis. kamēr no tā neizārstējas, tikmēr var palikt atkarīgs no visa kā, arī no kā tāda, kas pēcāk nogalina.

atkarība no psihoterapeita, manuprāt, ir samērā labvēlīgs atkarības veids, jo labs "psihs" Tevi tāpat no tā klēpīša vai azotes metīs ārā... būtu vērts to viņam izstāstīt.

Cik sen Tu sāki apmeklēt terapeitu? Man ir līdzīgi, bet nu jau būs kādi 5 mēneši, kopš sāku iet pie terapeites, un šī sajūta pakāpeniski mazinās.

Tas, iespējams, liecina, ka savā mūžā līdz šim nav bijis, ar ko jēdzīgi parunāties. Jāmēģina darīt tā (mainīt kaut ko), lai kaut kad tālākā nākotnē tā vairs nebūtu. Ja kļūdos, apstrīdiet...

!

Zandalēnc: priecājies, izbaudi to! Pēc kāda laika (cik ilga, nezinu!) tas pāries. Pa to laiku, kāmēr "atkarāsies" sakārtosi attiecības ar sevi un citiem cilvēkiem, un savu dzīvi.
Normāli cilvēks ir ļoti atkarīgs no vecākiem bērnībā. Ja bērnībā attiecībās ar vecākiem ir bijis kāds "errors", var gadīties, ka cilvēks " atkarājās" visu atlikušo mūža daļu. No alkohola, no spēļu automātiem, no zālēm, no psihoterapeita, no kāda cita cilvēka...Psihoterapeits ir veids, ka no šīs atkarības var tikt vaļā.
Vismaz es to tā saprotu, no tā, ko esmu lasījusi.
Es arī vien maz brītiņ "atkarājos" no psiha. Tas man palīdzēja nobeigt nesakārtotas attiecības ar cilvēku, kas man kādreiz bij bijis ļoti svarīgs.

terapijā eju nu jau gandrīz gadu, bet sajūtas nemazinās... mani tās sajūtas nedaudz baida...

Nu normāli vispār ir tā, ka cilvēkam parādās vai pieķeršanās, vai eiforija, vai vispār patīkamas sajūtas, ja atrodas kāds cilvēks, kas par viņu interesējas, uzklausa, velta uzmanību. Bet kā jebkura iemīlēšanās, tā pāriet pēc zināma laika, kā nu kuram.

Bet vispār man šķiet, ka jebkurš cilvēks no kaut kā "atkarājas", tas ir ielikts cilvēkā, vajadzība pēc uzmanības, mīlestības un piepildījuma. Psihoterapeiti paši arī "atkarājas", jebkurš.

zandaleenc, jo Tu ātrāk izrunāsi šo lietu tur, kur tam ir kāda jēga, jo labāk... ko't mēs tur varam darīt...

Ar laiku zuud atkariba no psihoterapeita,tikkai tas katram loti indviduals,un par to nevajadzeetu uztraukties.Profesionals un ar empatiju apveltits psihoterapeits ljaus taas izdzivot,neatkarigi vai par to runaa sesijaas.

Vajadzētu mēgināt to kaut kā tomēr izrunāt. Tas viss ir dabīgi, bez šīs pieķeršanās nemaz nevar, terapeits to situāciju uztaisīs ka vajadzēs. Psihoterapeits, Tevi nekādā ziņā nebārs, vai neliks tūlīt izbeigt, NEPĀRTRAUKS terapiju, nekadā ziņā. Jūs to visu izrunāsiet . Saproti, tas ir terapeita uzdevums, lai pieķeras.
Man par so tēmu ir palicisgalvā viens citāts no grāmatas, es nevarēšu uzrkstīt precīzi, jo man šobrīd nav pa rokai ta grāmata. Bet to rakstīja kāds ļoti slavens psihoanalītiķis, ka veicot savus pētījumus ar pacientiem, kaut kur ap 1918. gadu, viņu pārsteigusi kāda īpatnība, ka ar laiku, pacienti, kas nākuši atrisināt savas problēmas un uzlabot veselību, to visu pilnībā atstāj, lai nodotos "interesei" un apbrīnai par paša ārsta personu. un pacients nekādi nespēj atgriezties pie savam problēmas risināšanas kā vien koncentrēties uz ārsta personību. Viņš aprakstīja arī par pacienta greizsirdību uz visu ārsta personīgo dzīvi. Pacients to visu " sajauca" kopā ar savu problēmu un pasniedza ka pilnīgi savādāku. Protams, psihoanalītiķis taja tālajā gada droši vien bija ļoti apmulsis par tādu pavērsienu savā izpētē.

Psihoterapeits savā ziņā "aizstāj" tos cilvēkus, kas ir visnozīmīgākie, arī vecākus. Un katrs mēs kādreiz bijām absolūti atkarīgi vismaz no mammas. Bet ar laiku atkarība mazinās, līdz cilvēks pieaug un kļūst patstāvīgs. Pieaugšana prasa laiku, arī bērnam pirmās patstāvības iezīmes parādās pamazām, nu varbūt ap gadu, kad sāk staigāt, tad iemācās pats turēt karoti, tad aizšņorēt zābakus, pāriet pāri ielai, utt. Psihoterapija arī ir pieaugšana visās tajās jomās, kur cilvēks nav paspējis vai viņam nebija ļauts pieaugt. Tāpēc tāda atkarība ir normāla. Par to var runāt un var nerunāt, IMHO, bet derīgi tomēr runāt par bailēm un visām citām nepatīkamām sajūtām, ko izraisa atkarība. Tas ir ļoti vērtīgs materiāls, ar ko strādāt.