esmu sapratusi, ka man ir bail no seksuālām attiecībām... nesaprotu, ko darīt, jo pa šo tēmu kaut kā kauns runāt ar psihoterapeitu... par šo tē'mu spēju tikai uzrakstīt... tad tas neliekas tik mulsinoši...

Nu, patiesībā, Tu vari par to arī uzrakstīt, tā kā dienasgrāmatā. Tas, ka Tu to vari atzīt, tas jau ir ļoti daudz.. Rakstīšana ļoti daudz ko palīdz, pašai izprast. Vari pamēģināt to izstāstīt sev kā terapeitam, skaļi, nu kad neviena nav mājas. aprunāties.
Man ir bijušas tāmas, ko nespeju pārrunāt ar terapeitu, tad mēdzu darīt tā, ka pateicu, ka man ir kāda tema par ko gribu, bet nevaru parunāt. To izteikt ir viegli. Pēc tam viss pats sabīdās. Man ir bijis arī tā, ka uzrakstu un iedodu terapeitei izlasīt, un pēc tam vēl kādu laiku negribēju runāt, kamēr tas sanāca vieglak, neka sakumā.

samulsusi... Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> esmu sapratusi, ka man ir bail no seksuālām
> attiecībām... nesaprotu, ko darīt, jo pa šo
> tēmu kaut kā kauns runāt ar psihoterapeitu...
> par šo tē'mu spēju tikai uzrakstīt... tad tas
> neliekas tik mulsinoši...


neko nedari
man liekas ka tās bailes pašas pāries
sapņos redzēsi ūdeni vai kaut ko tādu un
no rīta nebūs bail...

vienkārši
tas ir pamatinstikts
tam nevaig skriet pa priekšu
vai bremzēt

:-)

īstenībā es esmu novērojis ka tie kas meklē palīdzību no malas
stipri zaudē (arī to draugu nedraugu vai .... )

īstenībā labāk nelaist savā galvā citus, viņa pati izdmomās

Es esmu darījusi tā, ka rakstīju un pēc tam terapeitam lasījusi priekšā. Tad ir vieglāk, ir tāda kā atsvešinātība no uzrakstītā, tomēr skaļi pateikta tā problēma vienreiz ir un pēc tam jau ir vieglāk.