Nezinu vai tas ir normāli, bet izskatās, ka vēl neesmu atradis savu īsto es. Īstenībā esmu tikai sapratis to, ka pilnībā mana uzvedība seko noskaņojumam. No vienas puses labi - kad esmu optimistiski noskaņots un daudz maz laimīgs, tad esmu jautrs, vairumā gadījumu visiem patīku, valoda plūst kā no pārpilnības raga, mētājos ar jokiem pa labi un pa kreisi, citreiz arī pa kādam dzēlīgam komentāram, bet kopumā attiecos pret visiem labsirdīgi. Bet ir tam baļķim otra puse, kad šādi laimīgi sanāk nodzīvot kādas 2 nedēļas bez nekādiem lieliem starpgadījumiem, pašpārliecinātība pāraug tādā kā lepnībā, sāku dažus apcelt (protams pa jokam), ievēroju, ka esmu tik pašpārliecināts, ka neviens man pat īsti neko nevar pateikt pretī... Pats labākais, ka visi tev aizvien paliek draugi un ceļ tik tālāk saulītē. BET...
Šai otrai fāzei parasti seko kaut kāds smags trieciens. Gandrīz vienmēr! Vairumā gadījumu mani principā nekas nevar aizvainot, apvainot, nobiedēt, ja gadās nokrist uz banāna mizas, tad parasti pats pasmejos, ja gadās izgāzties auditorijas priekšā, tad tas man pilnīgi nostrādā kā bonuss, jo es to viegli uztveru, kā joku un pilnīgi iegūst tādu kā bravūrīgā lomu citu acīs... bet tas, ko sauc par cilvēciskajām jūtām, mīlestību ir mana visvājākā vieta. Parasti šādas pašpārliecinātības scēnas beidzas ar tuva cilvēka, lielākoties tā, kuru mīli (arī platoniski, ne tikai kā piem. pretējo dzimumu), nejaušu aizvainošanu... bieži vien esmu novērojis, ka meitenēm vispār nepatīku tāds bravūrīgs... un atliek vien kādai, pret kuru man tiešām kaut kas ir, mani tā kārtīgāk atšūt un dzīve burtiski nosviež no viadukta uz sliedēm. Te es izjūtu savu bezspēcību.
Un trakākais ir tas, ka tad, kad izeju sabiedrībā, lai gan ārēji to neizrādu, visi vienkārši redz, ka neesmu vairs tik stiprs... sākas viens fail pēc otra, galvenokārt tādēļ, ka ir zema pašapziņa. Un pār mani sāk līst visa tā gūzma, ko agrāk esmu pasviedis kā joku - izrādās ļoti daudziem tas nepatika. Pats trakākais, ka visi tevi pēkšņi sāk uzskatīt par pēdējo idiotu un nav ne vārda, ko atspēkot.
Pēc kaut kā tāda es sevi saņemu rokās, ceļos 6 no rīta, mazgājos augstā dušā, eju laikā gulēt, pat veikalā naudu tērēju tikai vajadzīgajam un veselīgai pārtikai, domāju pozitīvi (esmu sapratis pozitīvās domas spēku un tā saucamo pievilkšanās likumu, ka labais pievelk labo un otrādi), tas prasa nenormālu paškontroli, pacietību. Citreiz pēc mēneša, dažreiz pat pēc nedēļas viss sāk noskaidroties, iet vienkārši kolosāli, rodas iekšējā laimes sajūta, prieks, pret citiem attiecos ar vislielāko cieņu un pats labākais, ka vienmēr bijušās meitenes pat pašas atskrien pie manis atpakaļ. Bet tad atkal sākas vecā dziesma - pašpārliecinātība kļūst tik augsta, ka jūtu, ka esmu par visiem spēcīgāks un atkal nejauši tiek pieļauts kāds FAIL, par ko atkal tāpat nākas samaksāt.
Tagad atkal esmu tajā atjaunošanās fāzē - uz "labo Es". Sev esmu burtiski piedraudējis, lai atkal visu neizjaucu... Pat nezinu, ko lai daru. Nēsāt kabatā kādu detektoru, kas signalizē, ka sāku balamutēties???

Vispār jau kādu laiciņu nevaru tikt ar sevi galā, tas ir - izvēlēties savu es! Vienlīdz labi esmu gan pašpārliecināts, jokus dzenošs, nedaudz ironizējošs pret citiem, mazliet vēss, bet tā ap sevi spēju noturēt daudz draugu. Toties meitenes uz šādu mani neskatās pārāk, ja skatās, tad tās drošākās, mazliet vēsās, kuras pašam lieliski patīk kā cilvēki, bet tādu sievieti sev blakus varētu iedomāties tikai kā draugu, varbūt arī sievu, bet diez vai tādā spētu iemīlēties, jo pašam pie sirds iet tās mīļās un labestīgās.

Tikpat labi spēju būt arī sentimentāls sapņotājs, gatavs serenādes zem loga dziedāt, parasti, ja iemīlos, tad šis raksturs mani vienkārši pārņem no galvas līdz kājām, bet tāds arī esmu ik pa laikam, kad nogurstu no tā bravūrīgā vai arī dzīve nosviež uz sliedēm, kā jau stāstīju. Vispār šāds arī biju vienu periodu agrā, agrā bērnībā un kaut kur pa vidu skolas laikā. Godīgi sakot, arī tagad ir vieglāk pat būt šādam - labestīgam, iejūtīgam, tā iegūstu ļoti daudz draugu - meiteņu, sevišķi tās jaukās. Daudzreiz pat patīk aiziet prom no džeku sabiedrības un labāk visu vakaru pavadīt runājot ar meitenēm. Un šādi esmu ieguvis savas visas simpātijas un mīlestības (lai gan par pēdējām pat nezinu vai runāt daudzskaitlī).
Bet šeit atkal ir viens bet - šādā stāvoklī esmu daudz vieglāk ievainojams, neteiktu, ka pārāk sanāk laist ārā jēlības, kas principā ir labi, bet nepatīk tas, ka lielā cilvēku barā ar šādu raksturu īsti nevar iziet priekšplānā, tā teikt - nostāties citiem priekšā, sākt diskusiju un arī to asprātīgi nobeigt. Kaut kā neraisās tie joki, arī grūtāk ir citus kontrolēt, vadīt. Nezinu vai ar šādu raksturu vispār var, piemēram, vadīt uzņēmumu, lai gan ar pirmo rakstura īpašību (es - pašpārliecinātais, valdonīgais) vadīt cilvēkus, dot rīkojumus izdodas lieliski.

Tad nu esmu krustcelēs - man ir divi ceļi - labsirdīgais es - sapņotājs un valdonīgas, visu spējīgais sangviniķis.
Saprotu, ka savu personību es pats veidoju, bet šeit laikam ir grūti iet pa to vidusceļu... kaut kā ir gandrīz neiespējami nodalīt to sevi, kas lietas uztver ar emocionālo pusi un to sevi, kas visu uztver ar prātu.

Vai esat saskārušies ar līdzīgu situāciju? :)
Kādu mani jūs labāk gribētu redzēt...?

Tik daudz ūdeņu pieliet...talants uz rakstniecību :D uz lubenēm :),jeb lubu literatūru,cilvēkiem jau patī lubenes :)

Sevis iepazīšanas ceļš, un katram tas jāveic. Diez vai ir prātīgi īpaši koncentrēties uz to, vai citiem tas patiks, kaut pavisam nesvarīgi tas arī nav, vai ne? ;)

Es joprojām nezinu kas es esmu!

Maniakālā depresija. :))
Bet, ja nopietni, man šķiet, ka nav nemaz nepieciešams izvēlēties vienu vai otru, jo izvēloties agri vai vēlu var nākties saskarties ar ilgām un nožēlu par to, ka ir zaudēta tā otra personības puse. Tu jau arī saki, ka esot vienā savā "es", Tu ilgojies pēc priekšrocībām, ko sniedz otrs "es".
Nu, lūk, ar to es gribu pateikt, ka ir cilvēki, kuri, piemēram, darbā ir lauvas un vadoņi, bet vakarā ieguļas klēpī mīļotajai sievietei un atļaujas izrādīt savu patiesi labsirdīgo dabu, ko tajā brīdī neaizēno kaut kāda tieksme pašapliecināties. Tas, ka cilvēkā ir vairāki "es", nenozīmē, ka viens vai otrs no tiem ir nepatiess, vienkārši katra situācija var likt apjaust konkrētus mērķus, bet tos visus ne vienmēr var sasniegt ar vienām un tām pašām metodēm. Savā ziņā Tu esi pat priviliģēts, ka Tev piemīt šī duālā daba, novēlu Tev iemācīties izmantot to. :)