Man ir tāda lieta, ka pēdējā laikā es nevaru normāli komunicēt ar saviem tuvieniekiem. Tā ir sanācis, ka dažādu dzīves pagriezienu dēļ man pagaidām sanāk ar viņiem dzīvot kopā un mana slimošana tiek uztverta kā kaut kādi lieli joki, ko es pati tikai esmu izgudrojusi un pie visiem ārstiem tieku sūtīta tikai prieka pēc. It sevišķi mana mamma tā attiecas. Un izrunāties ar viņu ir bezcerīgi, jo tad sākās visādi jautājumi, kas, savukārt, mani satracina vai arī vēl visādas citas muļķības, kā rezultātā es "uzsprāgstu". Tas, ja manas lēkmes nav norisinājušās tieši viņas acu priekšā nenozīmē, ka viņu nav! Vai jums šāda attieksme liekas normāla? Un ko jūs darītu?

Vnk dialogs kā tāds nav iespējams. Zinu, ka citiem gan jau, ka šīs tēmas tiek runātas pie psihoterapeita, bet manā gadījumā, mani pat psihoterapeiti tracina (Lai arī teorētiski man uz psihoterapiju ir jāiet pāris reizes nedēļā, ko nedaru), jo nepatīk visa tā sīkumainā izjautāšana, kas mani sadusmo, labāk pasēžu 30 min pie psihiatra un dabūju savas zāles un miers.

automātu rokās un kāp uz jumta

kk Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> automātu rokās un kāp uz jumta


Vai ne :D

Man ir bailes jeb socfobija...dēļ tā rokas trīc,karstuma viļņi un nenormāli galva reibs....diemžēl pārējie arī domā,ka tās ir tikai manas iedomas. Gan jau tā ir...bet man nesanāk tās kontrolēt. Ja uznāk,tad ir vāks :(

A ko ar automātu uz jumta darīt? Tur jau ar vienu riktīgu kāsi jākāpj, nu sliktākajā gadījumā ar cīgām.

existential fool Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> A ko ar automātu uz jumta darīt? Tur jau ar
> vienu riktīgu kāsi jākāpj, nu sliktākajā
> gadījumā ar cīgām.


Nu, ļoti daudzko var darīt, piemēram, novākt kaimiņu zemenes (Ja viņiem tādas būtu) utml. :)