zandaleenc,

"pēc sazvanīšanās ar psihoterapeitu tia dta zaļā gaisma trankvilizatoram... gan šovakar, gan rīt pirms koncerta...
es tik baidos, ka rīt vienkārši neaiziešu uz darbu, lai tikai nebūtu jātiekas ar cilvēkiem... psihoterapeits gan to neatļāva..."

"nu jā... mans psihoterapeits ir arī psihiatrs... droši vien tāpēc tik dāsns uz zāļu lietošanu..."



:DDDDDDDDDDDDD

Izskatās, ka Tavs psihiatrs ir arī Tavs tēvs. Cik ilgi Tu taisies uzvesties kā maza meitenīte?

zandaleenc
Kada Tev diagnoze? Ja nekluudos, Tu lieto vairakas zaales un lielaas devaas... Man briziem skiet, ka es esmu veel trakaaka par Tevi....

par diagnozi neesmu droša, jo sākumā bija depresija ar autoagresiju, bet tagad šizofrēnija... un jā, zāļu kalns pamatīgs... bet labāk ar zālēm un to bakusparādībām, nevis tā kā bija bez zālēm...
tagad bailes un nevarēšana parādās ik pa laikam un tad zinu, ka lais doties uz slimnīcu... šoreiz gan to nedarīšu, jo pēc nedēļas sākas atvaļinājums un ti ilgi kaut kā izvilkšu...

existential fool - tēvs gluži nav gan, bet es daru kā viņš saka, jo tieši viņš bija tas, kurš palīdzēja, kad pirmoreiz nkļuvu slimnīcā... un es viņam ticu un uzticos...
un jā, par mazo meitenīti ev savā ziņā ir taisnība, jo apznāti vai nē, bet esmu atgriezusies ajā vecumā, kad man bija 13 gadi un piedzima mazais brālis pār uru uzņēmos visu atbildību... tagad baidos no atbildības, jo zinu, ko tas nozīmē... un šobrīd gribas atgūt tos gadus, ko pavadīju rūpējoties par brāli... tāpēc arī bieži rīkojos kā maza meitenīte...

zandaleenc
Atvaino, ka uzmācos ar jautājumiem... gribēju zināt, vai Tev ir sava ģimene (bērni, vīrs)? Tu raksti, ka tuvojas atvaļinājums.... vai Tev nerodas stress no tā, ka ATKAL jādomā par to, KĀ pavadīt atvaļinājumu, lai gan patiesībā gribās prom no visiem pasākumiem, no kuriem sākas panika :( Vai apkārtējie, radinieki zina par Tavu slimību?
Pēc kādiem simptomiem doks uzstādīja Tev diagnozi "šizofrēnija"? Kā domā, vai ārsti atklāti pasaka pacientam, ka viņam (pacientam) ir šizofrenija? Mani biedē uzmācīgas domas un bailes, ka varu sadarīt ko šaušalīgu..... un vienlaicigi it kā apzinos, ka es taču to nedarītu nekad, bet smadzenes nez kāpēc tomēr pielauj dažus procentus no 100 ka es varētu ko tādu pastrādāt un pēdējā laikā to ir grūtāk kontrolēt..... Pirmo reizi izteikti biedējošas šadas domas parādījās grūtniecības laikā.... bet vieglākā formā jau laikam pusaudzes gados........
Es negribu vairs dzert zāles! Man liekas, ka sliktāk bez tām nejutīšos.
Tavs ārsts ir gan psihiatrs, gan psihoterapeits? Cik maksā pie viņa vizīte? Manuprāt, jāaprunājas ar vēl kādu ārstu, kurš ir ne tikai psihiatrs, bet arī psihoterapeits.... vismaz izraudāšos , jo ikdienā tas nav iespējams (darbs, meitiņa, vīrs).... tikai naktis, bet tad tikai spilvenā, lai neviens nedzird....un kad vīrs stipri aizmidzis....

nav man ģimenes, dzīvoju pie vecākiem un viņi ir informēti, ka es ārstējos... par diagnozi neesmu viņiem teikusi... un viņi arī nejautā... atvaļinājum gaidu, jo zinu, ka nebūs jāstājas bērnu priekšā un jācīnās ar viņiem (uz pavasari viņi kļuvuši pavisam nesavācami)... nebaida mani tusiņi, jo nesanāk to pārāk daudz pa vasaru... un kā vakar man teica psihoterapeits- forši, varēsi divreiz dienā trenēties un neceri, ka varēsi slaistīties', būs režīms... es gan nezinu kā tas izpaudīsies, bet tad jau manīs...
nezinu, kas bija par iemeslu, ka man uzstādīja šo diagnozi, jo to jau ārsti nesaka un to, ka man ir diagnoze šizofrēnija sameklēju pati netā pēc slimības klasifikatora, jo uz izraksta jau bija tikai slimības kods...
jā mans ārsts ir gan psihiatrs, gan psihoterapeits... vairāk gan viņš strādā kā psihiatrs... un viņš nav rīgā...

zandaleenc
Cik nopratu, esi skolotāja? spriežot pēc atbildēm, SF Tev noteikti nav un depresijas pazīmes arī nav izteiktas... Žēl, ka doks nav no Rīgas! Paldies par atbildēm! Turēsimies!

jā, strādāju bērnu dārzā... nu šobrīd es nevaru apgalvot, ka man ir vai nav depresija... katrā ziņā lietas, kas agrāk notika viegli, tagad tiek veiktas ar milzīgu piespiešanos...
nezinu SF vai vienkārši kreisas iedomas, bet šobrīd esot starp cilvēkiem, man ir bail... ir domas, ka viņi var nodarīt man pāri... un tas liek saspringt tik ļoti, ka pēc tam nenormāli sāp galva... :( tik ļoti, ka gandrīz katru vakaru sazvanos ar savu doku...

zandaleenc
Tev ir bailes, ka cilveki var nodarīt pāri? Arī bērni? Bet vai viņu priekšā Tevi moka kautrība, mazvērtības sajūta, domas par to, cik es tizli izskatos, grūti uzturēt sarunu vai vispār saruna neveidojas, piemetas sirdsklauves un trīc rokas? Domas par viesībām uzdzen paniku ar depresijas lēkmi....? Man gan nav baiļu, ka cilvēki var nodarīt pāri, bet viņi mani tik ļoti nogurdina, uzdzen stresu ar depresiju, ka jūtos kā izmalta caur gaļas mašīnu.... sarunas uzturēšana man ir grūts darbs, kurš izsūc visus spēkus... tikai ar radiem sarunas risinās bez stresa... nu ļooooti reti, kad ar kādu bērna mammu papļāpāšana "par neko", bet ja tā mamma iedomātos mani aicināt uz kafē, kur būtu ilgāk jārunā vai dies pasarg, sākt draudzēties..... man sākas paniskas bailes un garastāvoklis strauji krītas līdz nullei.... Es jau nerunāju par diskusijām, kad būtu jāpierāda kāda lieta, jāaizstāv savs viedoklis, jāpamato tas un tas.... Augstskolā kautkā varēju saņemties, bet ja ne šīs problēmas, man būtu ģandrīz visas atzīmes 9 vai 10.... Baiļu dēļ nevarēju pienācīgi prezentēt darbus trīcekļa dēļ un līdz ar to saņe'mu zemāku vērtējumu.....
Esmu arī pārvarēsjui sevi un pieņēmusi uzaicinājumus, bet tas neko nedeva - es jutos BRIESMĪGI, un, protams, to juta ari sarunas biedre... Māsas draudzenei, kad kārtējo reizi aicināja mani uz jūru atpūsties un bija nēerti jau kuro reizi atteikt, atzinos, kādas man problēmas.... un viņa vairs mani neaicina :))))))))) , jo zina, ka man tās ir mocības. Pat nezvana vairs, lai gan zinu, ka viņa pret mani ļoti labi izturās, bet jebkuram cilvēkam būtu grūti sarunāties ar cilvēku, kuram mierīgā gaisotnē trīc rokas, sirds lēkā tā, ka blūzīte vibrē, balss pazūd.... Viņai daudz draudzeņu, ar kurām interesanti pavada laiku....

jā, es baidos arī no bērniem... baiļu periodos es spēju iztrēt vienu, divus cilvēkus vienlaicīgi... no vairāk man ir bail... un tad tik ļoti cenšos savākties, saoncentrēties, ka parasti as beidzas ar sāpošu, reibstošu galvu, trīcošām rokām un sajūtu, ka tūlīt vemšu... un tā kā tieši šobrīd sakrīt vairāk pasākumu, tad visu laiku dzīvoju pastiprinātā satraukumā un vēlmē sēdēt istabā un nekur neiet... bet apzinīgums liek aiziet vismaz uz darbu... nākamnedēļ notiks visu plsētas bērnudārzu 6 gadīgo bērnu sporta svētki, kur man jāveido viena stacija un es nezinu kā to izturēšu...

zandaleenc
Ak dies, tad KĀPĒC Tu izvēlējies šo profesiju? Es, kā sociofobiķe sytrādāju darbu, kur saskarsme tikai ar datoru un ļoti minimāli ar cilvēkiem. Nestādos priekšā, ja man būtu jārunā publikas priekšā..... pat ja draudētu ar atlaišanu.... man vairs nekas nesanāktu, agrāk gan varēju saņemties, bet tagad - ja nu tikai ar ziloņa devu lexotanil, bet es būtu kā zombijs un laikam atslēgtos vispār.... nevarētu atbildēt pat uz jautājumu, kā mani sauc....
Nav mana darīšana, bet Tavs darbs var novest Tevi līdz nervu sabrukumam! Tagad grūti nomainīt darbu, bet varbūt ir vērts pameklēt darbu, kur minimāla saskarsme ar cilvēkiem? Domāju, ka Tu uz 50% sajustos labāk, sēžot pie datora ofisā :)

kad izvēlējos šo profesiju man nebija bail no cilvēkiem, tas parādījās tikai pēc laima slimības... kad nav baiļu periodi, tad man patīk strādāt ar bērniem... kaut labāk man patiktu strādāt vienlaicīgi ar diviem, trim bērniem...
nervu sabrukums vai nē... bet parasti baiļu peridus pavadu slimnīcā... šobrīd cīnos, jo pēc nedēļas sākas atvaļinājums...

Nu skaidrs... SF Tev noteikti nav! Arī tas labi! :)

njā, laikam nav... tik labprāt gribētu zināt kāpēc man ir bailes no cilvēkiem... un kādai diagnozei to var pieskaitīt... varbūt tiešām šizofrēnijai...

Janetty, kāpēc Tu domā, ka SF ir tikai tādā gadījumā, ja tā izpaužas tā, kā Tev? :)

nezinu

Salasījos "gudras" grāmatas un žurnālus psiholoģijā/psihiatrijā :)))) Zinu, ka mazāk būtu jālasa, bet par SF jau tik daudz izlasīju, ka pat mans doks ne vienmēr varēja pakomentēt to vai citu zinātnisko rakstu.... Nupat uzzināju, ka tās uzmācīgās domas, kuras mani šausmina un kuras nevaru kontrolēt, tomēr ir nevis uzmācīgās domas, kuras nav raksturīgas depresijai, bet gan kontrastās domas un ļoti bieži tiek novērotas smagas depresijas gadījumā, nezinu, vai no tā, ko uzzināju, palika vieglāk, bet tas mazināja aizdomas, ka man ir šizofrēnija, kurai raksturīgas tieši uzmācīgās domas.....
Uzzināju, ka mana vecmāmiņa, tēva mamma (nu jau mirusi) ir ārstējusies psihiatriskajā slimnīcā .......

Janetty
Tu VARI kontroleet savas domas, tikai vajag iemaaciities kaa to dariit.

Janetty, var droši teikt, ka Tev pašai arī nav nekāda socialā fobija, jo cilvēks ar SF neļurina visu par sevi forumos. Tev ir tik pat šizofrēnija kā citiem, kā zandaleencam, piemēram, ja ne pat vairāk.

Cilvēkam ar SF ir bailes no reālas saskarsmes, ne jau no anonīmās, kā Tu raksti, ļurināšanas... Man jau sāk pamazām pieaugt trauksme sakarā ar naktsšašlikucepšanu... nolēmu nedēļas laikā pārtraukt visas zāles (jau tagad 4.dienu lietoju pa 4.daļai no Elify, Mirtazapin vispār vairs nelietoju) , gribu justies pavisam slima, lai mani neviens neaiztiek svētkos, gulēšu zem divām segām aiz divām durvīm un beidzot varēšu noskatīties kādu nokačāto filmu! :))) Esmu arī agrāk pusaudzes gados speciāli saaukstējusies, lai nav jābrauc ciemos.... Tas tā.... melnais humors, jo mani vēl vairāk biedē tas, ka mamma piedāvā un arī meitiņa ļoti grib braukt svētkos uz laukiem uz pāris ned., ja es būtu normāla, arī brauktu un baudītu atpūtu pie dabas.... Pagājšgad meitiņu nelaidu prom, jo gadu pirms tam man bija histērija, kad viņu mamma aizveda uz laukiem... Es nezinu, ko darīt.... man jau tagad sirds sāp un paniskas bailes šķirties no meitiņas. Tāda sajūta, ka man taisās izraut sirdi no krūtīm! Es nevarēšu gulēt naktī, kad nedzirdēšu viņas mierīgo elpu.... bet kad iedomājos viņas tukšo gultiņu, drēbītes, rotaļlietas... tajā reizē, kad meitiņa bija aizvesta, 2 dienas pagāja kā murgā, pārējās - nu.... kautkā izturēju...
Vīrs būs darbā, man atvaļinājums, viena pati 4 sienās... nevarēšu izturēt bez meitiņas... kaut varētu kādu anestēziju smadzenēs iešpricēt...

Tavai meitai slodze un atbildība ir par lielu. Nepārliec savas problēmas uz viņas pleciem. Ļauj viņai būt bērnam. Zinu, ka grūti, bet savādāk nevar.

Vispār, ir par traku. Kad Jāņi? Un Tu jau tagad uztraucies? Vajag piesātinātāku ikdienu. Man tagad ar 2 bērniem ir tā, ka reizēm nesaprotu ne kāda diena, ne datums, labi - mēnesi zinu. Svētki vairs nav nekāds bieds, jo tik ātri un nemanāmi pienāk, ka nav laika cepties mēnesi iepriekš.

Pirmsjanju triceklis man jau menesi atpakal saakaas, jo pedejos gados jaanji parvertaas par murgu! Ikdiena piesatinata cik vien tas iespejams sociofobikim - darbs 8 st, meitinu vedu uz darzinju un atpakal, uz pulcinju, majaas eest gatavosana un sakopsana (starpcitu, loti patiik majaas darbi)..... gramatu lasisana meitinai, labaak izlaizu visu dzivokli, tikai lai nav jaadodaas uz pasakumiem kompanijaas.... Satiekos ar maasu.... Protams, nekadu kompaniju (loti reti un ar trankvili zem meeles).....
Nu forshi, ka Tev svetki nav bieds...! Katru gadu Jaanji, Jaunais gads un Lieldienas ir kaa elles mocibas... pedejaa laikaa... Un sogad pat negribeeju vasaru, labaak lai lietaina un auksta vasara, lai butu attaisnojums manai paliksanai majaas.... Sogad pirmoreizi negaidiiju pavasari un saak riebties saulains laiks....
Meitinas prieksaa censos savaakties un ikdienaa viss OK, bet kad buus jaalaizh uz laukiem.... nezinu, vai to pardzivosu.... (mammai pilnibaa uzticos un meituks tiks pienacigi pieskatiits).... Es labaak padariisu sev galu, ne kaa parliksu savas problemas uz vinas pleciem, ja vairs nevareesu tikt galaa ar sevi, tad labaak lai vispaar nav maates.... :( Es i bez taa juutiisos lidz muuza galam vainiga vinas prieksaa, ka grutniecibas laikaa nevareeju savaakties un man saakaas nenormala trauksme ar depresiju ar sausmiigaam domaam, par kuraam sevi neieredzu... arii par pirmajiem menesiem, kad staigaaju apkaart kaa zombijs un NEKO nejutu pret manu miiljo Sauliiti :(
Es tik loti gribu velreiz izdzivot tos pirmos menesus ar meitinu-ziidainiiti un visu labot ... kaa vareeja neko nejust? Manii sakrajies milestibas paarpalikums , kuru nedevu pirmajos menesos ... Es juutos vainiiga, kad veeroju ziidainiisus un smaidu, juutu pret viniem maigumu, gribaas vinus sabucot.... pret meitinu pirmajos menesos neko taadu nejutu .... Man loti saap, kad dzirdu raudam zidaini, vinreiz pati saaku raudaat... man acu prieksaa tas murgs . Nezinu, vai mman tiks piedots...Viss ... vairs nevaru parakstiit :(((((

Man patīk cilvēki un esmu ekstraverts, bet acīmredzot nepatīku pretējam dzimumam, jo sievietes mani nemīl :(

Andrisdgff Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Man patīk cilvēki un esmu ekstraverts, bet
> acīmredzot nepatīku pretējam dzimumam, jo
> sievietes mani nemīl :(

sporta Mersi vai Lexus džipu un viss notiks

kk :D Precīzi ābolītī :DDD

Man ir tikai bailes no spokiem!

Vienu vasaru ar vienu draugu skatijāmies spoku video baisus, pēctam kādu mēnesi bija paranoja, kad gāju gulēt tumsā, jo likās, ka tūlīt kaut ko dzirdēšu, vai arī kaut kas parādīsies man acu priekšā..

Sociālās fobijas, huiņas par pasaules pirmsākumu u.c. tarakāni galvā rodas no tā, ka nepietiekami tusēts.
Nu man arī kādreiz bez biļetes braucot bija sociālā fobija no gestapoviešu brigādes (kontrolieriem) komplektā ar pašvaldībnieku busiņu. Ar laiku pie visa pierod.

Skolas 2 ārstē labāk nekā Tvaika 2

kk
sporta Mersi vai Lexus džipu un viss notiks
:))))))))
Jaa, sievietei buutu gruuti paiet garaam tadam viriietim !
Nu jau atkal stabilizejas garastavoklis... Izdzeru Mirtazapin uz nakti, sodien esmu kaa miegaina musha, bet garigais nu jau daudzmaz.... normals...

Jā, man, piemēram, ir ļoti grūti paiet garām tādiem vīriešiem, kuriem ir tik smalkas mašīnas, jo man vienmēr liekas, ka tādi mani apdraud. :)) Es labāk metu līkumu.

veertet viirieti pec mashiinas - nu nu...
labak neizteikshos, lai kaadu neaizvainotu:)

may
Bet pec kaa tad cita verteet?! :)))))) Sievietes, savukart, - peec kruushu lieluma!
P.S. Tauta jokojas, bet Tu tik nopietni nem pie sirds? :))))