Kapēc domāju, ka visi tuvinieki jau zin viņas problēmas, un neviens cits jau te nenāks lasīt kas ir viņa, nekādi mēdiji domāju te netiks iesaistīti!

Ku! es dzīvoju vēl mazākā miestā nekā tu, uz 3 jām reizēm mazākā, un tanī kafejnīcā es pēc maximas ar sievu vienmēr ieeju paēst, tur pat strādā viesmīles no mana miesta, mans miests atrodās, Sigulda - Rīga maršrutā.

Mīļie ļauži, mums ne no viena nav jābaidās...

Ka uzzinās, ka esi bijis "TUR"?

Jo vairāk cilvēki neslēpsies, jo vairāk būs vienoti, jo vairāk varēs atbāzt kādam nelabvēlim, arī sabiedrība kļūs zinošāka. Cilvēki ļoti bieži maina attieksmi, ja viņiem lietas izskaidro. Ne visi ir atsaldēti nejaucēni, bet 99,99% cilvēku tāpat ir kāda psiholoģiska problēma, tikai viņi tās slēpj, bet pēc izturēšanās daudz var nojaust, it sevišķi, ja kādam baigi uznāk vēlme "mētāt" normālo. Vai te kādam ir bail no A.G., kurš forumā laiku pa laikam ieliek savus "domu graudus"? Kāds gribētu viņa galvu kaut uz sekundi sev uz pleciem?

Sabiedrībā ir stigmatizējoša, nosodoša attieksme pret tiem, kas ir gājuši pie psihiatra un lieto psihotropās zāles. Par psihoterapeitiem mazāk, jo to neviens var neuzzināt. Kādam vajag mācīt sabiedrību, kā tā nedrīkst, ka tas ir necilvēcīgi. Kurš to darīs, ja ne tie, kas tur ir bijuši un zina, kā tas ir? Tad arī citiem būs mazāk jābaidās.

Un varbūt tie, kam nav paniskas bailes no sabiedrības, var draudzēties savā starpā, ja grib?

Šeit ir zandaleenc, kura ir bijusi drosmīga, enfuego tik jaunam ir 3 meitas!!! (apsveicu!!!), viņš dzīvo nopietnu pieauguša cilvēka dzīvi, kādu citi nekad mūžā nespēs, šito drosmi un uzņēmību, Janetty audzina meitiņu, kaut veselība met daudz izaicinājumu, bet nav padevusies, lai gan daudz reižu ir jutusi kārdinājumu to darīt...

Man patik arī mada nostāja: kāpēc jābūt kā visiem? vīriešiem tai tēmā atkal ir savs strīds, bet es ne par to, man ļoti patīk tieši šī nostāja: kāds gribu but, tāds esmu.

Pirms gadiem, kad biju vēl bērns, pazinu sievieti, kura sirga ar šizofrēniju. Viņa ļoti bieži nevienā pasākumā nevarēja nosēdēt līdz galam; viņai bija veicies, jo māte bija turīga un padomju laikos varēja atļauties privātu psihiatru. Tā viņai bija iemācījusi visādus izdzīvošanas mehānismus, viņa prata pamatot, kāpēc iet prom, tad viņa citus sagaidīja, piemēram, ar nopirktu saldējumu: viņai nepatika filma, un viņa izgāja no kinoteātra. "Tā bija ļoti skumja, man grūti skatītes skumjas filmas." Zoodārzā viņa pateica: "Es gribētu pasēdēt uz soliņa, kad man būs labi, es jūs sameklēšu. jūs varat iet tālāk." Un jāsaka, ka neviens no viņas ļoti nevairījās. Tiesa, strādāt viņa nevarēja, jo darbus viņa arī pa laikam gribēja pārtraukt:) Kazi, varbūt psihoterapijas laikos būtu izvērties citādi.

Viendien te iedomājos par Janetty rakstīto, ka jāceļas no viesībām prom... ak, smalkais tonis... man nepatīk filma, es izslēdzu televizoru... var taktiski paskaidrot un iet prom, nav tāpēc jājūtas vainīgam, un skaidrojums arī citiem palīdzēs nejusties vainīgiem.

Es tieši dažkārt iedomājos par ku!; laukos dzīvojot ir jābūt ļoti iederīgam sistēmā, tad ir vakars, bet, re, šis neko.

Lūdzu, apskatieties šo:

http://www.youtube.com/watch?v=myJuWYw0Xms

everyone has the right to exist...

enfuego Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> zandaleenc man vispaŗ jautājums pie kādiem
> simptomiem, tev izrakstīja to kvetiapīnu vai
> kādas tu tur lieto, skatos savā garā tu vismaz
> priecājies par dzīvi, tev tur soc fobija bija
> vai kas?

pirmkārt jau laikam tāpēc, ka man ik pa laikam parādās nesaprotamas bailes no cilvēkiem ar domām, ka viņi grib nodarīt man kaut ko ļaunu... tad vēl ļoti lielu daļu sava laika pavadu ar vēlmi izdzert visas zāles vienlaicīgi un vēl mana autoagresija, kas parādās uz manām saskrāpetajām rokām... un gan jau ārsts zināja kāpēc izraksa man šīs zāles... es viņam uzticos...