Nezinu, kam lai prasa padomu. Varbūt šeit ...
Tuvam cilvēkam tika uzstādīta diagnoze- šizofrēnija uz ticības pamata. Cilvēks dzīvoja savu dzīvi- audzināja savus bērnus, saimniekoja savā saimniecībā, strādāja mežā.Kārtoja visas juridiskas lietas, kas nepieciešamas saimniecības vadīšanai. Dzīvoja savā pasaulē, kurā nozīmīga vieta bija lūgšanām par sevi un sev tuviem cilvēkiem. Ja to dara 15 gadu garumā, tad varbūt ir normāli, ka cilvēkam var nākt atklāsmes. Nu ja to var saukt par šizofrēniju- nu tad lai tā būtu:(
Pirms mēneša uzsāka ārstēšanos psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Visi tuvinieki ir izmisuši. Cilvēks vairs nepazīst savus bērnus, kad viņi zvana pa telefonu, parunāt nevar (runas traucējumi). Tādā sajūta, ka cilvēks ir alkohola stiprā reibumā. Strauji krīt svars, jo nav ēstgribas.
Vai zālēm drīkst būt tāda iedarbība? Vai tas ir normāli? Tāda sajūta, ka notiek neatgriezeniski procesi. Cilvēks acu priekšā iet bojā. Vai tāds ir ārstēšanas mērķis? Vai pēc slimnīcas maz ir iespējams, ka viņš vēl aties no tā visa, kas tagad notiek ar viņu?

Bet kāpēc cilvēks vispār nonāca psihiatru uzmanības lokā?

jā, man tāds pats jautājums...

ir bijusi saskare ar kristiešiem, kas ir ļoti nodevušies savai lietai (kāds varbūt teiktu, ka viņi ir fanātiķi), tiešām tajā pasaulē vien dzīvo, bet viņus neviens neķersta.

Man ar tā bija.Noteikti dod kvetiapīnu lielos daudzumos.

Viņš pats apmierināts, bet tev slikti!