kāds vsp ir izārstējies? cik ilgā laikā?
mani, piemēram, neietekmē antidepresanti, ja neskaita, ka no dažiem ir enerģija, no dažiem nogurums, no dažiem nelabums..viņus vsp ir jēga dzert? sāk jau apnikt testēt visus pēc kārtas. pietam man tjipa nav depresija..(vismaz ārsts tā saka), tikai garastāvokļa svārstības, kas noved pie muļķību izdarīšanas emocijās.. un pašnāvnieciskas tieksmes, rīcība..
nez kā antidepresanti to var izārstēt.. es uzskatu, ka nevar, bet psihiatrs, ka var, bet nekas nemainās.

neirotiskos ar zālēm nevar, var bišku piestutēt krīzes (liela trauksme, švaks miegs).

tur nav ko uzskatīt, parādi man vienu, kurš ir izārstēts ar zālēm...

bi nesen raidījums par pašnāvībām... divas anonīmas sievietes (izmainīta balss, rādīja no mugurpuses) teica, ka zāles tikai pastutē, bet ir jāstrādā pašam. netika gan definēts, kā tieši.

bet biju ļoti pārsteigta, ka tāda atziņa iet gaisā no psihiatru kantora.

"tur nav ko uzskatīt, parādi man vienu, kurš ir izārstēts ar zālēm..."
tas ir domāts kā- ka nav?
kāpēc vsp ir izgudroti antidepresanti, ja tie neārstē?
njā, ja cilvēks taisa pašnāvību, viņu sūta pie psihiatra, psihiatrs dod zāles, a jēgas nekādas..
moš neiet vairs un neko nelietot..

XoX Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> kāpēc vsp ir izgudroti antidepresanti, ja tie
> neārstē?


Manā uztvērē tāpēc, ka ar AD palīdzību vari uzsākt ārstēties arī no citas puses, piem. psihoterapija! Kad jūt ka tā palīdz, tad lēnām jāmet AD nost! Bet vislabāk (ja var) tad cīnīties bez AD!!! Varbūt Uzvaras garša būs saldāka :D

Insulīns arī neārstē.

Ir daudz medikamentu, kas neārstē, bet tikai uzlabo dzīves kvalitāti, nodrošina/piegādā rumpim kaut ko tādu, kas trūkst, darbojas, kamēr ir cilvēka organismā, pēc tam vairs nē. AD un citi psihotropie darbojas kā kuram, viss ļoti individuāli.

ja cilvēks taisa pašnāvību, tad viņam kādu laiku droši vien medikamenti ir vēlami — ja vien viņš grib dzīvot.

pēc tam viņam ir ļoti vēlams iet pie psihoterapeita un apgūt citus domāšanas modeļus, lai vairs tādas idejas nenāk prātā, lai viņš nobriest un var dzīvot tālāk.

medikamenti nomierina, uzdzen miegu vai arī vnk uztaisa vēl trakākas emocijas, jo ir tik daudz enerģijas, ka neko nedarot ir tāāāāds nemiers.. man AD garīgo neuzlabo, jo 1.kārt man viņš nav slikts visu laiku, bet ja ir, tad ir ar visiem AD.
man ārsts lika apsolīt, ka netaisīšu pašnāvību, jo savādāk mani iebāzīs psihenē, ja pateikšu, ka to gribu darīt. a bet reāli- kāda jēga bāzt tāpēc psihenē? iziešu no psihenes un turpināšu tādā pat garā. kkas uznāks un viss.. pēc tam tik domāšu- ko es atkal izdarīju.. grūti jau pateikt, vai es gribu vai negribu dzīvot, viss atkarīgs no mana emocionālā stāvokļa tajā momentā, jo es ne vienu reizi vien esmu arī mēģinājusi sev kko nodarīt. cik nu ilgi es izdzīvošu tā turpinot. vienmēr jau ir šaubas- dzīvot/nedzīvot..
es pat nesaprotu vai tas skaitās slimi vai nē. esmu tjipa vesela un kad man neuznāk kkas, smaidu un esmu pozitīva.
njā, psihoterapija.. var jau mēģināt, bet maksā gan tā traki daudz.

PAR LATVIEŠU GARĪGO (NE)IZTURĪBU Šad un tad ieejot tīmekļa medicīniska rakstura forumos (dr.lv, woman.delfi.lv/forum…u.c.) un palasot tur rakstīto, tīri vai mati sāk celties stāvus – nepaiet ne diena, kad kāds (biežāk gan kāda) nesūdzētos par galīgi sūdīgu jušanos, ko atrisināt varētu vienīgi kāds ļoti labs psihiatrs (arī psihologs, psihoterapeits…utt.), tāpat nepārtraukti notiek pieredzes apmaiņa par antidepresantiem, kādus nu kurš tos ir lietojis un, no kuriem nāk lielāks kaifs. Neviļus sāk rasties iespaids, ka teju jau katrs 3. vai 4. latvietis(-e) ir ar psihiskām novirzēm vai pat kļuvis jau par sava veida narkomānu, kas nevar vairs izdzīvot bez t.s. psihzālītēm. Reālā situācija, protams, nav tik traģiska, jo, kā zināms, lielākajai Latvju tautas daļai Internets joprojām nav pieejams, bez tam, kā paruna saka, mēsli vienmēr uzpeld virspusē. Un tomēr šādu personu, kas publiski lielās ar savu garīgo nenosvērtību ir kļuvis pietiekami daudz, lai par to vajadzētu sākt uztraukties. Kāds tad ir iemesls šai augstākminētajai parādībai? Viens otrs varbūt teiks – Latviešu grūtais dzīves stāvoklis Tēvzemē un ārpus tās. Daļēji var piekrist, ka Latviešiem šobrīd tiešām neklājas labi, bet jājautā – kad tad tas ir bijis savādāk? Pat izslavētajos “Ulmaņa laikos” tāpat bija gan trūkumcietēji, gan, diemžēl, arī politiski represētie (atcerēsimies “Pērkonkrustiešus”!). Par Latviešu tautas piedzīvoto abu pasaules karu, kā arī gadsimtiem ilgās vācu un krievu okupācijas laikā vispār, domāju, nav lieki jāatgādina. Un tomēr, neskatoties uz daudzajām fiziskajām un morālajām ciešanām, ko mūsu senčiem ir bijis jāpiedzīvo, viņu absolūtais vairums spēja saglabāt veselo saprātu un garīgo līdzsvaru. Palasot izsūtījumā un nāves nometnēs pabijušo ļaužu atmiņas, redzams, ka viņi cieta gan no bada, gan sala, gan uzraugu ņirgām, taču vismaz man ne reizi nav gadījies lasīt, ka kādam būt bijis nepieciešams psihiatrs un antidepresanti. Ēdiens un apģērbs – lūk, par ko sapņoja šie nelaimē nokļuvušie ļaudis. Un tiešām tā arī ir – kad cilvēkam patiešām klājas grūti, viņam nav laika depresoties, bet jādomā, ka izdzīvot. Bet bagātam, izlutinātam, bezkaunīgam slaistam, kurš no pārāk labas dzīves ir aptaukojies kā tiešā, tā arī pārnestā nozīmē, nereti pat saulīte vairs nespīd pietiekami spoži un zāle nav pietiekami zaļa, un te nu, protams, var līdzēt vienīgi “labs psihiatrs un labi antidepresanti”, ko tik neatlaidīgi pieprasa daži internetportālu pastāvīgie apmeklētāji. Protams, tie nav trūcīgi cilvēki, ja jau viņiem ir regulāri pieejams dators ar tīmekļa pieslēgumu. Un tai pat laikā, cik man zināms, valsts viņiem ja ne pilnībā, tad vismaz daļēji kompensē zālītes, no kurām pelēkā pasaulīte sāk rādīties rožaināka. Saprotams, ka tas notiek uz trūkumcietēju – pensionāru, bezdarbnieku, fizisko invalīdu rēķina. (Interesanti, vai, vadoties pēc šī paša principa, drīzumā nesāks vai bomžiem par velti izsniegt krutku, vai tīņiem pie ieejas disenē izdalīt Extasy tabletes?) Dabiski, ka pie tik labvēlīgiem apstākļiem psihslimnieku (gan patieso, gan arī iedomāto) skaits arvien pieaug, vēl jo vairāk, ka no šā gada 1.maija par psihiatra apmeklējumu un ārstēšanos traķenē vairs nav jāmaksā – toties par ārstēšanos parastajā slimnīcā jāmaksā 5 Ls diennaktī, bet par ārsta-speciālista apmeklējumu 2 Ls; lūk, no kurienes rodas nauda psihu sponsorēšanai! Savu artavu psihiatru un psihzālīšu popularizēšanā dod arī daudzi saziņas līdzekļi, skandinot, ka, lūk, Rietumu zemēs psihiatru uzskaitē esot vidēji katrs 7. cilvēks, bet pie mums – “tikai” katrs desmitais, tas gan neliecinot par mūsu tautas vairuma garīgo veselību, bet par to, ka ļaudis kautrējoties un baidoties iet pie psihiatriem, bet to gan nevajagot darīt, jo būt psihslimniekam esot pilnīgi dabiski un normāli, ārzemēs katram cilvēkam esot ja ne personīgais psihiatrs, tad vismaz psihologs, tāpat antidepresantus laiku pa laikam esot jālieto teju katram cilvēkam – nu gluži vai kā aspirīnu, kuņģa pilienus vai medicīnisko ogli. Nezinu, vai tiešām Rietumu zemēs tā ir, ja nu tā ir taisnība, tas liecina tikai to, ka šo valstu iedzīvotāju liela daļa ir kļuvuši par gara tizleņiem, no kuriem, protams, Normālam Latvietim nekādā gadījumā nebūtu jāņem piemērs. Skaidrs, ka šāda psihzālīšu un ļaužu garīgās nenoturības slavināšana ir pilnīgā saskaņā ar pasaulē valdošā cionistu-masonu režīma plāniem padarīt cilvēces vairumu par fiziski un garīgi tizliem, manipulējamiem robotiem, kuriem nav savas gribas un politiskās pārliecības. Un tiešām – nu nekļūs taču tāds cilvēks, kurš regulāri lieto dažāda veida antidepresantus un nevar pat mēnesi nodzīvot, neaprunājoties ar psihiatru (vai, sliktākajā gadījumā, psihologu), par Nelokāmu Cīnītāju, savas Rases un Tautas politisko un ekonomisko interešu aizstāvi, jo šādai rīcībai obligāti nepieciešama ir liela gan fiziskā, gan, it sevišķi, garīgā izturība. To labi zina mūsu ienaidnieki, tāpēc viņi visiem spēkiem cenšas mūs sagraut sākumā garīgi, labi zinot, ka drīz pēc tam sekos arī fiziskais sabrukums. Un sākas tas ļoti nevainīgi – “vai, cik sūdīgi es pēdējā laikā jūtos, jāaprunājas ar kādu psihspeciālistu, varbūt ieteiks padzert kādas tabletītes!”. Lūk, tādejādi ļaudis kļūst par atkarīgiem – no cigaretēm, no alkohola, no tabletēm… Katram Latviešu Patriotam, kam nav vienaldzīga savas tautas un valsts nākotne, būtu jārūpējas, lai viņa līdzcilvēki nekļūtu par šādiem psihiski manipulējamiem monstriem. Tādēļ mums jābūt labā nozīmē neiecietīgiem pret garā tizliem ļaudīm. Ja mēs dzirdam jaunu, spēcīgu cilvēku gaužamies, ka viņš nespēj noiet kādus 3 km kājām, vai uznest 5.stāvā 20 kg smagu mugursomu, no mūsu puses parasti seko pamatotas nievas un izsmiekls. Taču pret GARĪGU tizlumu mēs bieži vien esam nepamatoti iecietīgi, salīdzinājumā ar fizisko. Ja mēs katram psihzālīšu un psihspeciālistu lūdzējam tīmeklī atbildētu strikti: “Beidz d…ties, vecīt (vecenīt), ej labāk paņem lāpstu un paroc zemi, tas tavu depresiju momentā izārstēs labāk par visiem medikamentiem!” un tamlīdzīgi, tad, esmu pārliecināts, garīgi tizlo latvietīšu skaits ātri vien krietni samazinātos. Mūsu senči vienmēr ir kautrējušies publiski izrādīt savu gara vājumu, pat tuvinieku bērēs ir atturējušies (atšķirībā no dažām kaimiņtautām) no skaļas vaimanāšanas, arī uzzinot, ka viņiem ir piespriests nāvessods vai piemeklējusi smaga, neārstējama slimība, pratuši godam saglabāt garīgo izturību līdz pat “finišam”. Arī mūsdienu Latviešiem ir jābūt tieši tādiem pašiem, tikai tad Latviešu tautai un Latvijas valstij būs vieta nākotnes Cilvēces vēsturē. Kaunēsimies būt vāji kā miesā, tā, it sevišķi, garā !!! PAR GARĪGI VESELU UN STIPRU LATVJU TAUTU CĪ ŅAI SVEIKS !!! 21.10.2005. blaa