Katru dienu nodzīvoju ar lielām mokām, ar trīcošām rokām un "sažņaugtām iekšām".. Kā saprast sevi un apkārtējos? Kā pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir? Kā sadzīvot.. Šie jautājumi moka mani katru dienu. Kopš sāku iet uz psihoterapiju, notiek pavisam otrādi - attiecības ar tuviniekiem ir pasliktinājušās.. Es jūtu, ka palieku bezkaunīgāka, biežāk sāku slimot (jā, pat vasarā!). Vai man nepalīdz pat psihoterapija? Vai tiešām esmu tik smags gadījums? Gribu teikt, ka man nav neviena tuva cilvēka, bet es pati esmu vainīga - es nevaru/nemāku/negribu pielaist sev klāt. Kā sākt atkal uzticēties? Kā atklāties? Kā iemācīties sarunāties un nebaidīties no acu kontakta? Varbūt no kāda gaidu kādus "maģiskus" vārdus vai īsto/pareizo attieksmi, kas mani apskaidros vai iedvesmos dzīvot uz priekšu, mācēt piedot, bet cik jau nav lasīts un dzirdēts.. :@
Zāles nelietoju - bail no atkarības. Alkoholu nepanesu; nesmēķēju.

Jūtos 'pazudusi'..

Mja, ja alkoholu nelieto tad patiešām pazudusi. Tas protams bija joks (ar daļu taisnības) bet varbūt vaina tur, ka esi pārāk pareiza... Kas attiecas uz pieaugošo bezkaunību tad manuprāt tā ir laba zīme... Lai sadzīvotu, cilvēks nedrīkst būt pārāk mīksts jo tad viņš visu laiku cietīs...

p.s. Vari rakstīt man privāti ja vēlies...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Jā, droši vien, ka esmu pārāk pareiza, bet ir cilvēki, kuri man pārmet tieši pretējo.
Pagaidām es saprotu, ka tas ir vienīgais variants, ka man ir jābūt ļoti mīkstai, jo esmu pārāk principiāla, ar mani neko nevar sarunāt, kā kko lūdz vai aizrāda, tā man ir "spurs" gaisā. Jā, lielākā problēma ir tā - kā nolaist zemāk savu degungalu.. Kā pateikt otram - jā, ok, Tev ir taisnība un man nav utt.
Tikai es brīnos, kāpēc pēc apmeklējumiem pie psihoterapeita man nepaliek labāk? Ar savu bezkaunību es varu zaudēt visu sev dārgo.. Varbūt tā ir kāda terapijas metode, kas mani noved pie tādas uzvedības, lai es pati sāku saprast, cik tālu drīkstu iet un kur ir tās robežas, kuras nedrīkst pārkāpt?
Alkohola reibumā es palieku īpaši riebīga. Sāku nicināt citus, rodas histērija, ko nevaru kontrolēt (nezinu kāpēc), raudu un sāk sāpēt vēders; tad kada jēga man no alkohola? Par nākamo dienu vispār nerunāsim..

P.S. Ku! Man liekas, ka mēs jau sarakstījāmies.. Es tā sapratu, ka Tev ir maz laika; Tu esi ļoti aizņemts.

citu ļaužu psihoterapiju ir grūti komentēt, ja maz zina... bet vispār ir labāk to pārāk daudz nekomentēt.

patiesība ir tāda, ka cilvēks mainās lēni + varbūt tu ej cauri kaut kādai pusaudžu vecuma fāzei, kas noteikti ir jāpiedzīvo, jo netika piedzīvota īstajā laikā.

varbūt visi ir pieraduši, ka Tu pārāk necel spuras gaisā... psihoterapija pārbauda visas attiecības, un tur var būt visādas nianses.

psihoterapijā ir kalni un lejas; ir arī ļoti nepatīkamas fāzes; nav nācies dzirdēt, ka kādam būtu gājis sevišķi gludi...

kopumā visi domā, ka ir smagi gadījumi, kaut beigās izrādās, ka nav... :)

teorijas lasīt ir maz jēgas, jāiet cauri tai pieredzei vienkārši.

psihoterapija pati kā tāda "nepalīdz", terapeitiskas ir lietas, kas tur notiek + katrs atveras savā laikā.

+ produktīvāk ir to visu, ko te sarakstīji, stāstīt psihoterapijā, jo šis stāsts ir līdzīgs tūkstošiem citu, bet katram tur ir savi ceļi.

varbūt Tev ir radušās kādas jūtas pret terapeitu un tamlīdzīgi, kaut dusmas, šī vilšanās...

Paldies, Čorvena.
Psihoterapeits zina, kādā stāvoklī esmu šobrīd. Jā, droši vien, ka tas ir pārejas posms. Man ir 24 gadi, bet reizēm uzvedos kā bērns.
Ļoti ceru, ka pēc kāda laika pārlasot šo diskusiju, varēšu pasmaidīt. :)

monta87

Man ir viena sena un laba paziņa ar līdzīgu problēmu kompleksu... bet tikai līdzīgu... cenšos viņai palīdzēt jau gadus 10 vismaz... neteiktu ka īpaši labi rezultāti tam ir bet zināmas pārdomas par to ir iekrājušās... bet tas tā...

Alkohols protams, ka nav universālas zāles... ir cilvēki, kam ar to ir problēmas. Bet! Alkohols ir ne tikai zāles bet arī sava veida diagnostikas līdzekliz. Tā teikt patiesības eliksīrs. Tā kā šad un tād to ir derīgi palietot. It īpaši ja blakus ir kāds kas to visu var novērot un novērtēt...

Varbūt arī esam sarakstijušies. Rakstītāju nav maz, gadās, ka neatceros... Tā kā raksti droši... :)

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Labais... es te tā iedir...., Piedod Monta.
Ku, ideāli Tu raksti, -ja grib, raksti privātajā... man te viena paziņa ar līdzīgu kompleksu 10gadus bez panakumiem, varbūt esam sarakstījusies, tik daudz raksta, ka neatceros.. Tu tak esi īsts son of the bi.....:)))))))))))))))))))))))))) Kas par augstpratību! Tu mani tā nofascinēji, ka mazliet iepatikies.

Paldies Tev liels, Ku! :)
Par alkohola lietošanu mēs varētu diskutēt ilgi, bet uzskatu, ka man to ir bīstami lietot, jo tagad ir diezgan grūts laiks un ja sākšu katru vakaru pa vienai/divām glāzītēm, nemaz nepamanīšu, ka jau būšu atkarīga. Un ko tas novērotājs pateiks? Visdrīzāk, ka es nedrīkstu dzert un viss.. :D Jāmāk runāt un izpaust emocijas arī bez reibuma.

fox

Godīgi sakot es tik smalki neanalizēju ko es rakstu... jo visiem pa prātam tāpat nekad nebūs. Tāpēc vienkārši rakstu tā kā domāju tajā brīdī... Un ir kāda daļa cilvēku kuriem patīk kā es rakstu un domāju... Tas arī viss...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Es arī nelietoju alkoholu, un to patiešām savā ziņā var uzskatīt par problēmu, jo tad risinājums problēmām jāmeklē citā veidā.
Piekrītu, ka cilvēks mainās lēni, pamazām saprot sevi un apkārtējos. Un tas viss var iet caur lielām grūtībām- tas ir stāsts par to, kāda ir dzīve.

jā, monta87, par to, ka it kā nav uzlabojumu, nesatraucies..., daudziem tā notiek, ka kādu laiku var būt pat tāda kā veselības pasliktināšanās..., iedomājies, ka tu esi kā zemūdens nirējs, kurš izpēta savu zemapziņu, bet terapeits ir kā trose, kas neļaus Tev apmaldīties...

Kāda veida terapiju Tu pielieto? Es nebrīnītos, ja Tu ej pa psihodinamiskās psihoterapijas ceļu...
Jebkurā gadījumā, terapija ir smags darbs ar sevīm, toties pēc tam būs viegli... :)
Turies un Tu IZTURĒSI! :)

strawberry

Reālā dzīve neatbilst manam iedomātam "dzīves modelim", tāpēc ir tik daudz rūgtuma/vilšanās..Dažreiz ir PĀRĀK grūti saprast dzīvi, sevi un apkārtējos.

zive

Paldies Tev, Zive!
Ja godīgi, es pat nezinu psihoterapijas "veidu". Mēs vnk runājam par to, ko jārunā. Vairāk viņš ķerās klāt pie manām sajūtām, ko pati īsti neizprotu - nevaru pateikt, kas tas tāds; kas tā par sajūtu, kā arī savstarpējās attiecības ar tuviniekiem un it īpaši SIEVIETĒM. Dr. mani apmierina. Ir dzirdētas labas atsauksmes; viņš ir arī psihiatrs un neirologs, bet viņš negrib man rakstīt zāles, jo vēlas "ārstēt ar vārdu".

Ceru, ka tiešām būs labi pēc tam. Jau tagad jūtos labāk, jo šeit ir cilvēki, kuri atsaucas. Paldies Jums, visiem.
Forumā jau ilgāku laiku iegriežos, varbūt sameklēšu kko priekš sevis, bet nevarēju.. Vnk varbūt gribējās, lai tiek runās TIEŠI AR MANI un par manām problēmām, jo, kā jau Čorvena minēja - tādas problēmas kā man, ir daudziem.

jā, un vēl..., var arī gadīties tā (par cik detaļas man nav zināmas, varu izteikt tikai minējumus), tātad, var gadīties arī tā, ka tās sliktās sajūtas ir kā zīme, kas liecina, ka tiek aizskartas tieši problemātiskās vietas, kas Tev kaut kādā veidā jāatsrādā un pārstrādā, iegūstot jaunu pieredzi...

Bet nu, ar minējumiem labāk nenodarbošos..., vnk, psihoterapijā mēdz būt situācijas, kas līdzinās kā staigāšanai pa naža sameni...
Varu ieteikt grāmatu "Laimes terapija", autors Etjens Žalenks - to varētu sameklēt kaut vai Centrālajā bibliotēkā uz Brīvības ielas...
Grāmata var palīdzēt ļoti daudz ko saprast + tā lasās arī ļoti viegli! :)
Būs labi!!! :)

Nezinu, vai būtu "pareizi" šeit sarakstīt visu līdz sīkumiem. Neviens tāpat nebūs pacietīgs līdz galam izlasīt un vienalga pateiks, ka tas ir murgs kkāds! :D
Tā droši vien ir kā Tu saki, atliek pamazām strādāt, analizēt un mainīt manus "iedomātos modeļus". Neesmu viena, man jārēķinās ar draugu un viņa ģimeni. Vnk jūtu, ka daudzus principus nākas norīt, tur arī rodas problēmas un dzīves iepazīšana..
Paldies Tev. Būtu labi, ja grāmata būtu nopērkama, jo vairs nedzīvoju Rīgā, kaut gan iepriekš šad tad iegriezos tajā bibliotekā.
Un ar tām grāmatām ir kā ir. Esmu lasījusi tieši psiholoģiskās grāmatas - pēc tam man ir lielāka putra galvā. Ir grūti vienam strādāt pēc grāmatas, tāpēc apmeklēju psihoterapiju.
Bieži vien, kad nevēlos domāt par savām problēmām, tad lasu romānus. :D Bet tagad vnk ir tik traki, ka nevaru koncentrēties grāmatai..

arī es esmu lasījusi daudz un dažādas psiholoģiskās grāmatas..., tāpēc nekvienu citu grāmatu neminēju, izņemot to, kuru minēju augstāk - tā grāmata ir savādāk sarakstīta..., bet nu, ok! nelasi..., bet ieskaties vismaz tās grāmatas saturā un izlasi aizmugurējo vāku - ja neuzrunās ne saturs, ne aizmugurējais vāks, tad patiešām Tu neko nebūsi zaudējusi... ;))
Nu..., nopietni... ;)