Alstere Rakstīja:
-
> mani neviens nekad par traku nav nekad saucis.

Paldies Alstere.... To arī gribēju zināt. Ka ir tuvinieki, kas var reaģēt uz to normāli.
Pret mani arī sākumā bija parasta normāla attieksme, līdz brīdim, kamēr nāca gaismā attiecīga informācija.

nezinu Rakstīja:
-------------------------------------------------------

Ārsti
> reizēm mēdz arī "piemest" kādu diagnozi
> tāpēc, lai pacients varētu dabūt atlaides
> medikamentiem. Un, ja uz ārsta uzdoto jautājumu
> "vai kādreiz esat sasitis galvu?" atbilde ir jā,
> tad daudzi ārsti arī tālāk neskatās. Es gan
> neticu, ka pa zemes virsu staigātu kāds
> laimīgais, kurš NEKAD nav sasitis galvu. :)


Jā, šķiet, ka tāds jautājums bija. Un galvu es savulaik skolas laikā biju sasitusi. Bet tas bija tik sen. Un tika ''izgulēts''. Vienīgais traucēklis bija galvassāpes mājās kādu gadu. Galva sāpēja, ja bija ļoti daudz jāmācās un mani tikmēr ārā no istabas nelaida, kamēr nebiju visu ļoti labi izmācījusies (un vēlāk nelaida iet, jo bija tumsa, bet tumsā kārtīgas meitenes neblandoties apkārt). Vai ja bija liela viena ģimenes locekļa kliegšana. Bet kliedza bieži, gandrīz katru dienu. Tad nu ar tādām sūdzībām, ka sāp man bieži galva un esmu sanīkusi (un kas viņai nepatika, sāku runāt un bļaut pretīm kad viņa kliedza), māte aizveda mani pie psihiatra. Kur nevarēju godīgi pateikt, kā ir. Tāpēc klusēju, jo zināju, kas būs, ja muti atvēršu vaļā.
Pārgāja viss, kad ''aizgāju'' no mājas prom, patālu studēt, kur attāluma pēc pat nebija izdevīgi katru nedēļu braukt mājās Pati pat nobrīnījos, kad vienu dienu piefiksēju, ka nekāda galva vairs nesāp. Un tīri laba sajūta ir.

Bet arī par to gluži nav stāsts. Vienkārši, gandrīz katrā situācijā, kur vien ir bijusi izdevība, agrāk vai vēlāk, jau pieaugušā vecumā, mana māte pasteidzās informēt citus, gan manā darbavietā, gan arī manam vīram, ka viņai (man) jau bija bērnībā sasista galva. Un tad sākās.... no citiem tas, ko līdz tam neviens pat neievēroja un neko neteica.

Bet samērā klusa, kautrīga, pabailīga un ne pārāk sabiedriska, es biju jau sen, vairākus gadus pirms notikušā.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> tad ir organiski traucējumi, pilnīgi droši,
> vienalga kādi. ja ir kaut depresija, tad viņi
> pie šitā turas un mēģina dabūt cauri, ka
> smadzenes ir cietušas fiziski (kā smadzeņu
> audzējs), kad cilvēks ir bezcerīgs. būs ļoti
> grūti panākt, ka tā ir "cita" depresija.
>
> labi zināms nievājošs žargons šitam ir visiem
> zināmais organiķis...
>
> psihiatru kuluāru sarunās tas ir apmēram kā
> tautā neglābjams idiots, neņemams par pilnu,
> arī bez jebkādām tiesībām.
>
> to viņi lieto ļoti plaši, lai atstātu
> iespaidu: ziniet, viņš ir organiķis... visi
> dveš: ak, tā.... nu skaidrs. un traģiski māj
> ar galvu... ārsts taču teica, speciālists zina.
> lai gan tā ir viena vienīga mitoloģija.
>
> un tad cilvēki, kuri nekā nesaprot no
> medicīnas, piemēram, radi, agrāk tika
> pierunāti panākt rīcībnespēju, jo "tur nekas
> nebūs, saprotiet, viņš ir organiķis".
>

Nu šeit ir 100% precīzi pateikts ko gribēju teikt.
Vienīgi uz mani neattiecas praksē rindkopa par rīcībnespēju.

Bet tā traģiskā dvešana un māšana ar galvu... , jā ir.
Un nelīdz nekādi saprātīgi piemēri, jo viss tiek tulkots kā no tās frāzes par neglābjamo ideoti un pa pilnu neņemamo.

Tīri sadzīviski kaut vai. Ja kaimiņu ''meitene'' aizbrauc ar stopiem uz ārzemēm vai iegūst kādu interesantu karjeru, tad viņa ir varone. Ja es gribu interesantu darbu vai ceļot, tad esmu ideote ar sasito galvu.

Ar to gribēju teikt, ka ir labi tikmēr, kamēr neuzrodās kāds ''gudrītis'', kas ar plašu žestu pavēsta tādu informāciju.
Protams, ka tas traucē karjerai un vairo neuzticību.

zemene, es gribētu atkārtot savu jautājumu: kā Tu domā, ko forums te var palīdzēt?

ja ņemam vērā vidējo aritmētisko, ka tādi cilvēki nekad nemainīsies... tātad miris variants.

Tu rakstīji, ka ceri uz atbalstu; ok, to var ļoti labi saprast.

kādi ir Tavi plāni, vēlmes, cerības?

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> zemene, es gribētu atkārtot savu jautājumu: kā
> Tu domā, ko forums te var palīdzēt?

es domāju ka var palīdzēt kautvai ta ka to var pateikt un vēl labi ja kāds to kalausās
vārdam ir milzīgs spēks
ja kāda kaite vaina vai sape ir izteikta tad ta jau ipusei izsāpēta

ta lūk

forums te labi der

galu galā psihoterapeits tāpat lilēkoties u ārstē ar to ka kalusās
manuprāt pacients pats ārstējās tikai vajaga kādu kas kautkā nu
reaģē vai nu kā saka vai nereagē vienalga

Runcene Rakstīja:

> kādi ir Tavi plāni, vēlmes, cerības?

Vai šis jautājums domāts par dzīvi vai kā savādāk?

Ja par forumu, varbūt ceru saskatīt kādu citu ļaužu atbildi, kā reaģēt tādos gadījumos. Tas ir - kā viņi reaģētu līdzīgā situācijā. Lai varētu izkristalizēt savu lēmumu.

Man ir plāni un cerības atrast kait ku kādus 10 miljonus,un ta pajemt smuku sekretāri un ceļot pa pasauli...tas ir labi? :)

zemene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Runcene Rakstīja:
>
> > kādi ir Tavi plāni, vēlmes, cerības?
>
> Vai šis jautājums domāts par dzīvi vai kā
> savādāk?
>
> Ja par forumu, varbūt ceru saskatīt kādu citu
> ļaužu atbildi, kā reaģēt tādos gadījumos.
> Tas ir - kā viņi reaģētu līdzīgā
> situācijā. Lai varētu izkristalizēt savu
> lēmumu.

nu es iesaku izvēlēt sev kādu mērķi mazu lielu vienalga
kautvai būt laimigai un soli pa solimiet uz to

visi traucēkli pamazām pazud ja tiem nepievērš uzmanību jo galva aizņemta ar citu
vienmēr kāds un kautkas traucē bet atrisinājumsir tikai sevī jāmeklē

redzi ja cilvēks kautko dara viss viņam nāk palīgā atliek izvēlēties kas balts kas melns

piemāram runcene tagad piedāvā ko tu vēlētos kā varētu palīdzēt, tas tapēc ka kautko jau dari sevis labā
bet pieņēmt vai izvēlēties kautko citu tas tev intuitivi jādomā

es atsakos no medikamentiem, piemēram man liekas ka kautkādi ziedputekšņi var palīdzēt nu un
tur taču ir visu dabas produktu kokteilis iekša sliktāk jau nebūs nu man palīdz kautvai
plcebu iedoma sliktāk jau nav...

būs tev pārliecība kautvai par puķu spēcīgo iedarbību un tava pārliecība uzvrēs ar to vien ka ta ir liela
tici ka tu esi vesela un pārējiem bus jāpiekāpjās...

es dauzīju galvu no bērnības ļoti daudz reizes un vienīgai sko man saka ārsti ir kautkādas tabletkas un miegs
nu un... tapat neko nevar citu darīt tad kotur

Par dzīvi.
Cerības lolot nedrīkst. Tas ir strupceļš. Vēlmes samazinu apzināti arvien vairāk. Māka ir vēlēties maz un reālas lietas. Jo daudz vēlēties jau arī ir izlaidība.
Mērķi bija. Un tagad ir. TIkai samazinu viņus, jo saprotu, ka konkrēti es diez vai viņus jebkad īstenošu. Bet ir tāda sajūta, ka netieku pāri tiem šķēršļiem. Arī pieticīgajiem mērķiem.

Bija arī kādi sasniegumi, bet to jau parasti neiztirzā cilvēks pats.

zemene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Par dzīvi.
> Cerības lolot nedrīkst. Tas ir strupceļš.
> Vēlmes samazinu apzināti arvien vairāk. Māka
> ir vēlēties maz un reālas lietas. Jo daudz
> vēlēties jau arī ir izlaidība.
> Mērķi bija. Un tagad ir. TIkai samazinu
>

redzi mēs te runājam par to kā nu kā domāt
es atceros kad bija priekšā neizpildams uzdevums peimeram jālec 3m platai bedrei
un tur jau divi ir apdauzījuši sevi... bet nu neko darīt ... tad rodas tas kas mobilizē visu

un kautkas man pateca sevī ka es mērķēšu aizlekt tālāk nu pus metru vēl pari
un izdevās ...

nu dzīvē daudzkas ir pagiadām, bet mērķus leilus turēt jau ir labi
nav nevienam jāsola tos sasniegt..arī sev.. tad aŗi šī pagiadām dzīve liekas vieglāka
jo īstenība ja apskatās vidējo latvieti tad visiem iet daudzmaz līdzīgi gan naudas gan cita ziņa
sliti ir tas ka mūspriecē ka citam iet sliktāk, paceļ doma paīdzēt kādam (un uz to uzvārīties)
liekas ka pašam itkā augstāks status uut

bet es saku kad bija galīgā turbā es domāju ka jāidzīvo vienalga kā, jo interesanti kās būs pēc gadiem 20 vai 30
piemeram... kautvai tapec.. viss aizirstās es saku galva aizbāž slikto ar labo.. agrāk gaj vēl sliktāk bija
pārtika pa taloniem un benzīns un vispār nebija ko ēst, bet daudzi tagad atcerās tos laikus kā kautko
labu... tas tapec ka glava slikto aizmāle ar labo...

un vispār arīšitās galvas grūtības vai atkarības tas būtība ir vienkārši jo laiks dziedē visu un atmest izveseļoties
ir pavisam vienkārši tikai lēnām un pamzām negaidīt rezultātu uzreiz lekt pāri bedrei pus metru tālāk
un aizmirst kamēr lido, jo lidojot tāpat neko nevar darīt tikai jāgaida. un viss

ta lūk man iet

smazinot mērķus cerības un ta, tas ir deprsīvi un sasniumi nāk ar laiku pa mazam gabliņam
nemanot tu ej uz mērķi jo neviļus gan uzklausi infor,macīju gan tur centies kautko strādāt vai
lasīt vai darīt par to tēmu un skaties jau ar laiku tev konkurentu nav... viss notiek pats par sevi

tikai ja tas mēķis nav izvēlēts kādu tu īsti negribi, daudziem tā ir nauda vai kautkas tads
kad sasnigts var dot vilanos, bet dzīve ir tas process tas kas notiek pa ceļam

kad mērķis sasniegts tad taču ir galā viss
aŗī nav labi

ta luk
es domāju

Re, ko atradu.
''Konsultācijas veic psiholoģijas maģistratūras pēdējo gadu studenti pārraudzībā*.

Maksa par konsultāciju - 3 Ls.
Samaksu var veikt uz vietas skaidrā naudā.''

Bet nu tas ir tikai Rīgā sapratu (RPIVA)

Vai esat kāds kaut ko tamlīdzīgu izmantojis? Un, vai to var ņemt puslīdz nopietni?

Un vēl, nevarēja saprat, vai tas students ir viens ar tevi aci pret aci, vai tas pārraugs arī tur figurē. Un katreiz cits?
Tas viņiem tāds kā mācību ternniņš sanāk?