Sveiki, varbut kads var palidzet ar kadu padomu vai savu pieredzi saja lieta ?

Es sudzos par savu vegetativo distoniju. Arsts uzstadija so diognozi kadus 10 gadus atpakalj. Izpaudas tas man, tadas uztraukuma lekmes, bij prolbemas ar kungi un parasti kad bij slikti vai vedersapes, tad bij ari tas uztraukumu lekmes. Sad tad arii pirms arsta apmeklejuma bij uztraukuma lekme. Tas bij vairak vai mazak periodiski, kaut kad rudens menesos vai ziemas menesos. Itka sakuma tie simptomi nebij nekadi baigi trakie, taas lekmes bij parvaramas un ar to visu tiku pats gala. Meginaju iestastit sev, ka tas nekas traks nav, ka taas ir vairak vai mazak manas iedomas un katu ka vienmer sanemos un viss bij kartiba.

Bet nu tagad kaut kaa tas visas sajutas ir pastiprinajusas, simptomi palikusi savadaki, protams ir tas pasas uztraukuma lekmes, ir sirds parsitieni, smaguma sajuta ap sirds rajonu, sajuta ka paliek smagak elpot, tas pats bezspeks, tirpona, sad tad galva noreibst, sad tad galva sap.Loti nepatikama sajuta ta ir. Un ko esmu pamanijis, ka visas siis lekmes, pazimes uznak ar vien biezak + vel esmu pamanijis kad ir bailes, bailes no viskaut kaa - no novecosanas, no visadam slimibam, skatos filmas, satieku cilvekus, lasu zinas, visadas slimibas, no naves, piemeram no arstiem, agrak gaju pie arstiem protams ar bailem, bet tas bij parvaramas, bet nu tagad iedomajoties ka jaiet pie arsta nak tadas taka lekmes lidz pat gibonim, nogibis nesmu bet nu sajuta tada ka talu vairs nav. loti nepatikama sajuta. Bailes no visa, no kaut kadam citu civleku neveiksmem, slimibam, bailes no ta ka tas notiek ar mani. Un visas sis bailes liek aizdomaties kas izraisa sis taka VD lekmes, pazimes. Esmu vel pa visam jauns, man ir 25 gadi un visu laiku nesmu par to baigi interesejies lidz sim bridim, kad jau jutu ka tas apgrutina normlai dzivot, atpusties. Varbut kads var kaut ko ieteikt ? ka ar to cinities ? varbut kadi medikamenti ? varbut mans dzivesveids nav tas labakais, stradaju daudz, izguleties sanak mazak pedeja laika. Esana ari nav vienmeriga. Sad tad darba stresi. Ko man ieteiktu darit un kaa vieglak parvaret tas lekmes kas uznak ? ka jus tiekat ar to visu gala ?

Paldies.

Vispirms noregulē savu dienas režīmu- skatos pa nakti sēdi netā... Kārtīgs miegs un atpūta ir svarīgākais. lai nesāktos VD. Bet vispār maz par sevi esi pastāstījis- kāda bērnība, ģimene ir, draugi ir, utt

man arī šodie ir VD stāsts
Es šodien sapnī biju miris, visas mājas bija tukšas neviena cilvēka nebija, es lūdzu dievu ātrāk piecelties no šī sapna, sajūtas bija t'[adas ka tā visa ira īstenība, es no visiem spēkiem centos piecelties, un kad piecēlos izrādījās ka es esmu sapnī vēl biju divos sapņos iekšā, kādam tā ira bijis, un tad ar 3x es piecēlos, fū tāds murgs ak dievs! Vai tiešām t]ā ir zīme ka man drīz pienāks gals???

P.S. Es 4 dienas nelietoju AD.



Edited 2 time(s). Last edit at 02.01.2012 13:10 by enfuego.

No medikamentiem - antidepresanti, kaa vieglaak paarvareet panikas leekmes - kognitiivaa terapija, apguusti relaksaacijas metodes( piem. elposanas vingrinaajumi).

enfuego
Līdz miršanai Tev vēl ļoti tālu. Sapņus ar miršanu un sapņus sapnī redz ļoti daudzi. Arī es. Un dzīva jau ļoti, ļoti daudz gadus.
Saproti to, ka ne zāles, ne kas cits, Tev nekad negarantēs mūžīgu un stabilu pašsajūtu. Arī nosacīti veseliem cilvēkiem reizi pa reizei uznāk gan trauksme, gan depresija, gan visāda veida sliktumi. Tā Tava mētāšanās tipa vienas zāles/otras zāles/bez zālēm/ 3 ripas...i vēl piedzerties pa lielam (kā pa Ziemasvētkiem) visu vēl vairāk sabojā. Tu jau pat nepagūsti saprast, kas Tev palīdz, kas nē. Es nedomāju, ka ģimenes ārste var palīdzēt, drīzāk viņa arī haotiski tik raksta Tev gan ko prasi, gan ko neprasi.
Man arī šitās VD/depresijas figņas sākās Tavos gados. Reizēm pazūd uz ilgu laiku, reizēm nedaudz dzīvi pabojā, ir periodi, kad ir slikti. Savā laikā tika izmēeģināti gandrīz vis AD, bet nelīdzēja neviens. Tagad jau ļoti ilgu laiku lietoju 2 zāļu kombināciju nelielās devās. Neprasi, neteikšu kādas - katram savs. Tas man palīdz puslīdz stabili noturēties. Varu tikai pateikt, ka šitās ligas man nav traucējušas ne izaudzināt 4 bērnus, ne strādāt labu darbu, ne iegūt un paturēt labus draugus. Vārdu sakot, arī ar VD/depresiju var dzīvot normāli un nepakāst savu dzīvi.
Es labāk dzīvoju normāli, kā visi, ar zālēm, nevis nesakarīgi murgoju bez zālēm, kā viens otrs tēju cienītājs.

Pilniigi pievienojos Alsteres rakstiitajam.

Bet kaa tev bija gruutnieciibas laikaa, tu lietoji AD? Un kaa peec dzemdiibaam?

Nedaudz par sevi ? Jaa, tagad atvalinajums ir un sanak sad tad velak iet gulet. Bet nu bernibaa isteniba daudz slimoju, bij problemas ar kungi, gastrits vairakas reizes un tad vel naca tas uztraukuma lekmes, sanaca pie arstiem braukat un beigas konstateja to VD. Bet nu ta jau berniba bij normala, macijos, draugi bij un viss kaa nakas. Draugi bij daudz un visi bijijam draudzigi, nebij nekadas problemas. Gimenee dzivoju ar mammu, kas rupejas un izskoloja un ari nekadas problemas. Protams tagad dzivoju atseviski, stradaju savu darbu un viss ir kartiba. Protams ir bijusi savi krenkji pa vidam, problemas darba, attiecibu izjuksana un sadi tadi pardzivojumi. Sobrid neatrodos LV, stradaju arpus LV un sad tad uznak kadas emocijas. Varbutas ta VD pastiprinasanas ir uz sadam emocijam kaut kadam ?

Varbut tas varetu but del visa saa dzivesveida kas tagad ir - darba rutinas, nevienmerigas esanas, ediena, parsvara visiem sitiem fast food edieniem, jau gataviem edieniem, neveseliiga uzstura del ? darba stradajam 9h diena un piecas - sesas dienas nedelaa...ja sanak stradat sesas, tad citreiz ir taa ka ir, ka nepaspej taja svetdiena izguleties kartigi un atpusties. Varbut tas ir siis slodzes del ?

Varbut ir kadi panemieni, kaut kadi trenini, kaut kadas lietas ko vajadzetu ieverot VD cilvekiem ? noteikts laiks ko gulet, varbut kadi trenini, peldet, skriet, riteni braukt, vai treneties kaut kur ? varbut kaut kadi edieni ko labak est un ko neest? es pat nezinu...varbut kaut kas ir tads ko vajag baigi ieverot ?

VD pamatā ir emocijas, tā nav slimība, kas visiem norit vienādi. Tu kaut kā sevi čakarē, tikai sev raksturīgi, kaut kādas pašvērtējuma problēmas, dusmas, bailes. Vislabāk psihoterapeits, kur Tu vari iepazīt sevi un savas lēkmes, kad tās rodas. Tad var censties tādos apstākļos vairs nenonākt, iemācīties labāk tikt galā ar zaudējumiem un saprast, kas Tevī tobrīd notiek.

Ir visādas skolas un metodes, kad ļoti slikti, tad zāles.



Edited 1 time(s). Last edit at 02.01.2012 15:18 by Runcene.

Man parasti bija sliktaak naakosaa dienaa pat peec nelielas alkohola lietosanas, taapeec tagad praktiski nelietoju alkoholu. Vislabaak juutos kad ir rutiina un ierasta vide - pa dienu uz darbu, vakaraa maajas. Celosana joprojaam man nepatiik, jo aarzemaas juutos nedrosi un tas vieglaak var izprovoceet panikas leekmi.
Un runaajot par pagaatni, da jebkuram cilveekam pagaatnee var atrast kaut ko traumatizeejosu, un analizeejot tos nedomaaju ka cilveeks var atbriivoties no VD.

Analizējot traumas, var paskatīties uz tām ar citu skatu, jau no malas, kā pieaugušais, ne ar bērna domāšanu. Bērnībā bieži nostiprinās doma, ka kāds ir kaut ko darījis speciāli, bet vēlāk izrādās, ka vienkārši nekā labāka nezināja, jo pašam bija problēmas, līdz pat psihiskai slimībai. Un tā doma, ka kāds kaut ko speciāli var novest līdz diezgan lieliem psihiskiem traucējumiem. Tāpat bērniem nostiprinās doma, ka tāpēc viņus nemīl, kaut gan tā nav. Tas var būt arī tad, ja vecāki daudz strādā, jo maza alga utt. Viņu bieži nav mājās, un bērni kļūst nedroši.

To visu saprotot, var celt pašvērtējumu un diezgan daudz sevī mainīt. Un es domāju arī, ka jo agrāk to dara, jo labāk.



Edited 1 time(s). Last edit at 02.01.2012 15:28 by Runcene.

123
Pirmie 3 bērni man bija pirms VD sākās. Paskatoties atpakaļ, depresijas iezīmes bija jau kopš pusaudzes gadiem. Tikai tad nezināju, kas tas ir. Ceturtais puišelis pieteicās (abiem ar vīru ļoti gribējās vēl vienu mazu, kad vecākie bija paaugušies) 36 gados, kad bija ilgstošs labs periods un nekādu zāļu. Viss bija labi. Toties ap 40 viss atkal panesās;(
Lebara
Lai cik pareizu dzīves dzīvesveidu necentos ievērot, tas nepalīdzēja/nepalīdz ne pa matu. Vispār visu mūžu (jaunībā biju Latvijas izlasē, vēlāk sportoju savam priekam/veselībai) cenšos dzīvot veselīgi, cik nu tas reāli iespējams. Ekstrēmas lietas, kā, piemēram, svaigēšanu gan nevelk mēģināt:) Vienīgais lielais netikums ir pīpēšana.
Starp citu saspringtos darba un/vai dzīves periodos man tās figņas kā reiz parasti atkāpjas, lai pēc tam atkal pabāztu galvu:)

123
Alkoholu lietoju samērā reti, bet naktsmiegs pēc tam ir viens vienīgs murgs. Be šampis garšo. Tad cenšos nedzert pēc 8 vakarā. Tā arī savu jaungada šampi sāku tukšot jau ap pusdienas laiku:)

runajot par smekesanu, agrak ari smekeju, diezgan ilgi smekeju, kadus gadus 7nus. Sobrid jau 2 ar pus gadus ka nesmekeju. Bet nu nezinu vai tas ka tagad nesmekeju kaut kaa uzlaboja VD. Drizak ka ne, jo agrak naca taas uztraukumu lekmes, atceros ka parasti uzpipeju, kaut kaa palidzeja nomierinaties.

Runajot pa tam pasam bailem. Piemeram lidot, vai ari iet pie zobarsta. Dzivoju es arpus LV un esmu izbraukajis lielako tiesu Eiropas, bet nesmu vel lidojis ar lidmasinu. Nezinu, loti bail, es zinu ka nekas tur nav, bet katu kada nedrosibas sajuta un iedomajoties ka jalido, uzreiz paliek divaini, tas pats ar kugi braukt negribas, tas pats pie zobarsta iet, itka nav bailes no tam sapem, bet taa apzina, taa doma ka vins tur tjimerejas pa tiem zobiem, nu taa neomuligi paliek un kad aiziet pie zobarsta, nak virsu tas lekmes...varbut ir kadi medikamenti, kaut kadas zales ? ko sados gadijumos var iedzert, piemeram pirms lidojuma ? jo sobrid lai aizbrauktu uz LV man ir jabrauc 30h ar masinu, bet nu es izvelos braukt ar masinu neka lidot, kaut vai tas ir dargak un ilgak, bet nu es izvelos braukt ar masinu, jo ir bail lidot...bail no siim lekmem, sajutam. Varbut tiesam ir kaut kadi nomierinosie lidzekli, ko iedzer pirms lidojuma ?

Lebara
No pieredzes. Bija jau pasen arī bailes no lidošanas, BAIGAS. Nu un pamēģināju trankvilizatoru (tad vēl nekad nebija lietots). Nelīdzēja ne drusciņas. Pēc gadiem, kad gāju pie psihoterepeita, citas problēmas bija lielas, ka par tādu sīkumu pat neieminējos. Pēc kāda laika bija jālido un bailes bija pazudušas. Neuzskaitīšu, bet daudzas bailes un trauksmes, kuras uzskatīju par neizbēgamu ļaunumu, psihoterapijas laikā pazuda, lai arī par tām pat runāts netika. Visu arī psihoterapija nespēj atrisināt, bet man tā ir devusi un dod ļoti daudz.

Lebara, Tu raksti, ka desmit gadus atpakaļ tika uzstadīta diagnoze.. Vai Tev šajā laikā nav bijusi vēlēšanās apstrīdēt šo diagnozi, nu mazums ko pasaka 15 gadus jaunam pusaudzim. Bet ir sajūta, ka Tu esi ta kārtīgi noskaņojies uz to, un saproti, ka lietas paliks sliktākas, tā tam jābūt, nu jau Tev simptomi traucē normāli dzīvot un atpūsties. Turklāt Tev ir bailes, kuras Tu pats atzīsti, jau esi izpētījis, kur un kā rodas lēkmes, no kādām domām utt. Tātad Tu esi kapitali izpētījis savu 10 gadus veco VD.... Bet vai Tu esi izpētījis sevi, kas Tu esi par cilvēku, kādi ir Tavi mērķi, sapņi, ko Tu gribi, kāds Tu gribi būt? Kapēc Tu nevari būt tāds kāds gribi? Tie ir ļoti grūti atbildami jautajumi, un bieži vien no tādiem jautajumiem sākas dažādas lēkmes. Visas bailes lidot, nomirt, saslimt, novecot, apmeklēt zobarstu, tas viss ir "nesvarīgā" daļa, svarīgā ir ta daļa, kas neļauj lidot, neskatoties uz bailēm. Var jau sev mēģināt iedvest-es esmu drošs, es esmu visvarens, un kadam jau arī izdodas. Bet "zem" tadām "bailēm" noslepjas dažādas tādas" bailes", kuras nav apzinātas, tās ir ārpus Tavas apziņas un atrodas tadā kā aizmirstā teritorijā, jeb arī ir daļēji apzinātas, bet tās tiek atmestas kā bezjēdzīgi stulbas un tapēc nosauktas par nesvarīgām. Psihoterapijā ir iespēja visas "stulbās, pa pusei apzinātas bailes" apzināties, un beidzot izjust kā nestulbas, un atbrīvoties no tām. Kāpēc Tu neej pie psihoterapeita? Vai Tu esi pamēģinājis kādreiz aiziet?

Pie tam Lebara- Tev ir visas iespējas tikt vaļā no traucējošiem simptomiem, ejot pie psihoterapeita. Izklausies sakarīgs, analizētspējīgs jauns cilvēks. Taka viss vēl priekšā. Ļoti jauka jaunā gada apņemšanās- tikt vaļā no sajūtām traucējošām, ko arī novēlam!!!

Fox.

Nesmu bijis es pie psihoterapeita, jo vienmer esmu ticis kaut kaa ar to gala. Vienmer to VD nesmu uzskatijis pa kaut kadu nopietnu slimibu, vienmer esmu domajis to kaa kaut kadu iedomu slimibu, ka tas tikai mana prata un vienmer esmu kaut ka ticis ar to visu gala. Bet nu jaa, sobrid ir taa, kad viss taka pastiprinajies un grutak ar to tikt gala. Varbut tiesam vajadzetu aiziet pie psihoterapeita.

Paldies liels par padomiem.

Jā viss ir okei, tika es to sasodīto psihoterapeitu nevaru atļauties. Es savācu informāciju tikai no foruma, un vēl no ģ.ārstes kautko. Līdz psihiatram es nu nekādi negribu nonākt. Šodien iedzēru kafiju, tas bija ārprāc, likās sirds apstāsies domāju nu viss gals ir klāt. neko nespēj upadomāt sāku ar sievu strīdēties, nervozēt. Sieva jau nezin kāpēc es nervozēju, jo es iekšā jūtu pavisam citas emocijas, un tas mani grauž. Nu vot sadzēros kafiju likās ka kātus atdošu. Tagad atkal iedzēru to lexotanilu, aiz bailēm ka nenosprāgstu.

Šodien tabūju jaunus AD Venlaxors. Ģ. ārste izrakstīja jo man ir trucīgais statuss. Tāpēc viņa raksta kam būs pilna atlaide, sēžu tagad un baidos dzert jo tur rakstīts 37,5mg liekas ka būs par stipru deva, vopšem pizdec polnijs, no iepriekšējiem AD man apetītes nebija, tad es sāku baidīties ka nenotievēju, jo ēst negribējās, kas jāgaida atkal ir no šiem antidepresantiem, man jau viss ir panicis, kad būs zāles kas beidzot stabilizēsies uz gadu vismaz. Jo ar katru mēģinājumu AD dzert izgāžās, tā cerība jau sāk zust. Katrs AD man iedarbojās tikai uz 2-3 nedēļām un tas arī viss.

tagad arī sāp kreisā roka liekās, ka tā ir SIRDS vaina, sajūta ka motors apstāsies, jo es par cik zinu, ka ja sāp kreisā roka tad tā ir sirds vaina! Nu vopšem es no visa baidos, mazākā sāpe un es uzreiz pirmais ko es domāju ir nāve, un miršana!

Ak Dievs par ko tu mani tā sodi.

jauna jā gadā es nedzēru, jo man reāli negribējās dzert, dzēru tikai aiz kompānijas u ntā arī iesākās tas viss.

Arī šodien pagrižu aci uz sāniem, un sajūtas nāk līdzi no kājām kautkādas nesaprotamas, atliek straujāk pagriezst aci uz sāniem, un kautkādas sajūtas, liekas ka jūtu acs un ķemeņa nervus. Da polnijs pizdecs šodien ir iestājies, neko sē'dēsu un rakstot novirzīšu domas, lai nesajūku prātā, jo vienu brīdi likās ka žopa ira prātā esmu sajucis, ai es jau daudzko baidos stāstīt kas ar mani notiek, ka tik mani neaizved uz psiheni. bet neko es turos cik man spēka, man ir bērni kurus es mīlu un gribās ļoti vēl dzīvot. Es ļot sanervozējies, nespēju apstāties rakstīt kas notiek manās smadzenēs. Sieva aizgāja pakaļ sīkajiem, es paliku viens ar mazo, sajūtas tādas ka nosprāgšu un sīkā paliks viena pati līdz atnāks sieva mājās.

B le nevajadzēja to kafīju dzert, bet no rīta jutos tik miegains gribējās atsžirg, laikam nedrīkstēju dzert, jo ļoti uzbudināts esmu, nevis agresīvi, bet haotiski. Ai man jau pirksti ira noguruši.



Edited 1 time(s). Last edit at 02.01.2012 18:34 by enfuego.

Enfugo, ja Tu atteiktos tikai no dažam lietam dzīvē, tad Tu droši varētu atrast tos 80 ls mēnesī, kurus iztērēt psihoterapijai. Padomā, cik daudz naudas mēnesī tiek bezjēdzīgi norunāts pa telefonu, iztērēts elektrībā, nobraukāts degvielā, nemaz nerunājot par nodzerts un nopīpets. To es ne par Tevi konkrēti, bet vispār.

Tu domā ka man 1 mēnesis terapijas kurs daudzko palīdzētu... un 80 Ls pietam. Man ir žēl tādas naudas.



Edited 1 time(s). Last edit at 02.01.2012 19:29 by enfuego.

enfuego Rakstīja:
-------------------------------------------------------
Sieva jau nezin
> kāpēc es nervozēju, jo es iekšā jūtu pavisam
> citas emocijas, un tas mani grauž. Nu vot
> sadzēros kafiju likās ka kātus atdošu.

Varbūt mēģini no kafijas atteikties apzināti, lai viņa Tevi vismaz vēl papildus nestimulētu. Es jau daudzus gadus kafiju nedzeru, lai gan pirms tam bija gandrīz vienīgais, ko vispār dzēru.

Man trauksme veidotos no tā, ka nevaru savam tuviniekam ieminēties, kā jūtos.
No savas -sievas pozīc. runājot. Man noteikti labāk patiktu, ja mans dzivesbiedrs pateiktu, ja izjūt pats par kaut ko nervozitāti vai satraukumu. Respektīvi -dalītos ar to.... Nevis psihotu (kā viņš arī dara) un liktu citiem minēt, kas noticis un likties vēl līdzvainīgiem.... Ja Tu neko nesaki, sieva varbūt domā, ka ārēji it kā viss okey, un tas raisa neizpratni.

Man piemēram ir ļoti grūti brīžos, kad mans vīrs nervozē, psiho, ārdās, neko nesaka, jo nesaprotu, kas ir tas, kas nokaitina viņu pēkšņi. Bet, ja man piem. pasaka, vot darbā bija riebīgs kašķīgs klients (viņam), sanervozējos... tas ir pavisam kas cits.
Varbūt noriskē parunāt ar sievu par tām emocijām tomēr?
Un, ja baidies šobrīd par mazo bērnu un savām sajūtām, tad vienkārši skaties, lai viņš ir drošā vidē, piem, gultiņā, un neņem viņu tikmēr rokās vai kā. Kamēr jutīsi, ka paliek labāk.

Nu vispār jau es domāju 80 latus mēnesī, nu tipa vairakus gadus pēc kārtas:)

Nu zemene protams kā vienmēr viss ir norimies, un vis ir kārtībā. Mazo vienmēr ielieku gultiņā. jo ļoti uzstraucos ka viņai kautkas nenotiek, visp[ar es ļoti uzstraucos apr mazo meitiņu. Uz katra gājiena skatos lai nekas nenotiktu ar viņu.

Nu jauki, ka esi tik prātīgs un situācija normāla!

Paldies Pingvins.

Enfuego, es dazreiz palasu tevis rakstīto un tieshām tevī saskatu sevi.Kā jau tev te rakstīja , tu tiesham visas zāles dzer ļoti haotiski un es cilvēks kursh izjuta daudz ko uz savas adas varu teikt, ka AD iedarbība sakas pēc 3 nedēļām.
Man kā jau mums viesiem ir savs stasts un lūk ko es gribu teikt.Tev vajag nomierinaties , bet pats tu to izdarīt nevarīt.Cik saprotu G.ārsts tev arī diez ko palīdzēt nevar, tik izrakstīt kartējas zāles.Psihoterapeitam tev naudas nav, bet ir arī psihiatri , kuri tev varetu palīdzet.Tas nenozīme ka tu esi psihs vai vel kas, bet dazreiz mēs jūtamies tā, ka paliek bail(par ko tu arī raksti).Man arī bija slikti, pat liekas ka sliktak ka man nevienam nav.Gāju pie neirologa un g.arsta , viņi man rakstīja Adaptol un vel nez ko.Tad es pati izlēmu ka man vajag palīdzību un pajautāju neirologam kādu labu psihiatru.Man patika tas, ka psihiatram bija arī psihoterapeita diploms.Lai nomierinatos(majas apstakļos , kur ir berni , man tas bija grūti) es iegūlos psih. slimnīcā uz dazām dienām.Tur es rittīgi izgulējos, man piemeklēja zāles un es aizgāju mājās.Pēc mēnesha es veiksmīgi noliku eksāmenus un aizbraucu ārvalstī.Rakstu to tāpēc, ka gribas lai redz cik ātri tiku uz ķepām, jo biju pie speciālista nevis g.ārsta, kura man ieteica vairak pastaigat gar jūru vai ravēt dārzu.Vel tajās dienās man potēja B grupas vitamīnus un daudz vingroju.Biju starp normālajiem cilvekiem, kuriem dzīvē var būt neklājas tik labi ka gribētos un taja brīdī viņi bija "ķezā"( vienai meitenej nomira mamma, viņa pati atnaca uz psih.slimnīcu,a citaj bij sociālā trauksme: kredīti kurus nevareja pavilkt un izlika no majas arā un t.t.).
Es tevi saprotu Enfuego kā jūties, bet saprotu pec tava rakstīta ka tev vajag speciālista palīdzību un tur nav nekas apkaunojoš.Es esmu pilnīgi normals cilveks, studēju un stradaju.To ka biju Gintermuizā nekaunos, bet arī īpashi nevienam nesaku .Kas bij tas bij.Bet tur es saņēmu reālu palīdzību.Dakters 1,5 stundas uzklausīja manu stastu un man reāli palika vieglāk.Es domaju tas arī nepieciešams tev-lai tevi uzklausa un protams sapratne.
Lai jums viesiem laba veselība!

oi kad es vienreiz saņemšos. Bet man liekas ka mana sieva par psihiatru pārpratīs un nesapratīs, to kautkā man ar viņu jāizrunā, bet veseli cilvēki jau uzreiz uzstvers to ka tu esi psihiski slims un tā tālāk!

nevienam nekas nav jāzina, pie kādiem dokiem Tu ej.

ar sievu ir citādi, bet viņa taču jau zina, ka Tu lieto zāles.

Ai tā slēpju un tēloju ka vienmēr nedzeru, un kad dzeru tad dzeru slepus viņai to nezinot, vot kur tā problēma!