kā lai darba kolēģim atklāj, ka man ir šizofrēnija un brīžiem dzirdu balsis??? cits jau nekas ziemā nodarbībās ar bērniem esmu kopā dažas stundas un tās varu izturēt bez balsīm, bet vasarā būs nometnes un es baidos, ka tad izturēt tik viegli nevarēšu. esmu neizpratnē. teikt vai labāk tomēr noklusēt.

kāpēc jāsaka?

tā vienkārši liekas godīgi, jo nometnes prasa daudz spēka un gribas lai cilvēks nebrīnās, ja aizeju ciet...

Runcenei man liekas arī ira,un nekas,dzīvot var.Pat interesantāk,ir ar ko aprunāties :)

Vajag ārstēties,lai situācija būtu zem kontroles.Teikt kolēgiem var,ja vairs strādāt negribas,par psih slimībām ir maza izpratne,un liela neiecietība.Vienīgais nosacījums-ja var to turēt zem kontroles.

Vai tik tā gribēšana teikt nav aiz bailēm, aiz vainas sajūtas?

Ir, ir neiecietība, piekrītu bmw par visiem desmit. Ja, piemēram, Tev būtu kolēģe ar diabētu vai kādu sirdskaiti, viņa noteikti baudītu izpratni, bet, cik esmu runājusi ar parastiem ļaudīm, tik 8 no 10 uzskata, ka šizofrēnijai ir vieta slimnīcā. Un tikai.

Sargāsim sevi paši, mīļie ļaudis.

Pie psihoterapeita neej?

Derētu paanalizēt, lai pati vari pieņemt sev vislabāko lēmumu.

laikam jau aiz vainas izjūtas, jo nometnes tomēr ar bēriem. ikdienā jau kaut kā kontrolēju sevi, bet ja ir lielāks stress un nogurums (no kā nometnē neizbēgt), tad tā kontrole pazūd.
pie psihoterapeita eju. viņš ieteica pateikt, bet es nekādi nespēju saņemt drosmi. :(

Runcene dažreiz brīnās,ka es neatzīstu psihoterapeitus,bet atzīstu psihoterapiju.Un te tas ir-viens riktīgi greizs ieteikums.Būtu jārisina vainas apziņas problēma,tā vietā-pasaki.....tur problēmu pēc tam netrūks.
Es,protams,neesmu profesionālis,bet-vainas apziņai vajag uz ko izpausties,pateiksi-nebūs par to,bet-vai nebūs nemaz?Klau,man tāds jautājums-vai Tu sevi mīli?Un-ja jūties vainīga-es ieteiktu mācīties sev piedot,jo-neviens Tevi nevaino,tikai pati,tātad-ar piedošanu sev un sevis mīlēšanu vainas apziņai būtu jāizzūd.Un nav jāizliek sevi kolēgu aizmuguriskām nievām-jo ir neiecietība un neizpratne.Es lietoju audio materiālus,kas varētu palīdzēt sevi iemīlēt un tikt galā ar vainas apziņu.To lietošana gan var izsaukt emocijas,ļoti stipras,un garīgais var nosvārstīties,tas jāzin,ja kko grib tādu lietot,arī tuviniekiem derētu zināt ko dari,tāpat-to varētu saskaņot ar psihoterapeitu,nu-viņš jau nav slikts,viņam varbūt savi apsvērumi,kapēc tā ieteica....

Nu redz, mēs jau nezinām Tavas psihoterapijas kontekstu.

Kā un kāpēc...

Es patiesībā arī brīnos, jo psihoterapeitam vispār nekā nevajadzētu ieteikt, bet palīdzēt klientam pašam saprast, kāds priekš viņa ir vislabākais risinājums. Tas, ka Tu vsp jautā svešiem ļaužiem kā mums, manī rada aizdomas, ka tie vispirms ir pašvērtējuma jautājumi. Ok, es droši nezinu, saprotu arī, kā ir tā justies, bet tomēr.

Labi, mani tuvākie draugi zina, ka esmu lietojusi zāles, apmeklējusi psihoterapeitu, bet es reizēm varu būt ļoti riebīga vecene, un, ja man kāds uzbrauktu vai paironizētu par kādu citu, tad viņš publiski to nekad vairāk neiedrošinātos, bet es nekad nestāstītu privātas lietas svešiem cilvēkiem.

Kolēģis?

Arī labs jautājums, kāds tas kolēģis.

Savā tagadēja izpratnē par sevi es nebaidītos teikt, ja būtu risks, ka es kaut ko jebkuras savas neveselības dēļ varu salaist grīstē.

Mēdz teikt, ka vislielākie homofobi ir paši geji. Laikam arī pašiem psihsirdzējiem ir vislielākie kompleksi par psihkaitēm.

Bet lietas tomēr jāskatās līdzsvaroti. Tā ir, es teiktu, diezgan intīma lieta, ko tā ar katru neapspriež.

Ja Tev lielas bažas, varbūt vari neizplūst detaļās, bet vnk pateikt, ka Tev ir veselības problēmas, kas var radīt periodiskus sliktumus.

Jebkurā gadījumā es nekā neiesaku. Tev pašai jādomā, jo būs jātiek galā ar visu turpmāko.

Laimīgā. Es arī gribu balsis galvā, a to man ir tik garlaicīgi vislaik būt vienam. :(