Labdien!
Ir doma pārvākties uz Angliju. Lasīju, ka invaliditāti Anglijā var iegūt, ja pierāda darbnespēju vismaz pēdējos 2 gadus. Man tā ir 4 gadus, bet Latvijā. Vēl lasīju, ka vislabāk veicas, ja nolīgst invaliditātes piesķiršanas advokātu. Vai tiešām tas ir TIK sarežģīti? Iespējams, ka šeit atbildi negūšu, bet mēģināt jau varu!
Varbūt kāds vai kāda rads/paziņa cīnījušies par savu vietu zem saules Anglijā! Kāda pieredze?

Paldies!

Psihiatrijas jomā invaliditāte?

Jā, psihiatrijas jomā.

Viņiem ir daudz darbu, kur var strādāt diezgan slimi cilvji. Es gan vairāk zinu par ASV, un tur darba nespējas nosaka procentos un pilnīgi darba nespējīgi ir cilvēki, kas ēd vīnogas no tapetēm. Jābūt pilnīgam čau ar visiem gaidāmajiem ierobežojumiem (varbūt pat dzīve pusceļa mājā utt).

Kaut ko līdzīgu dzirdēju par Skandināviju.

Daudzi, kam ir šizofrēnija, kas ir smagākā diagnoze psihiatrijā, it veiksmīgi strādā un nemaz negrib tā to darba nespēju, ir "piestiprināts" arī sociālais darbinieks, kas pieskata, lai nav pārslodzes utt., bet tai pasaulē zina, ka pilnīga invaliditāte degradē un tur dara visu iespējamo, lai cilvēks ilgāk būtu apritē. Darba tirgus tur ir cits, un darba ņēmēji labprāt ņem darbā invalīdus, jo viņiem par to ir visādi valsts bonusi.

Es pieļauju, ka visu var dabūt gatavu, bet tur uzreiz būs attieksme kā pret teju vai uzraugāmo ar asistentu utt., jo kāds gan citādi iemesls tik skarbam vērtējumam...



Edited 1 time(s). Last edit at 13.06.2014 19:48 by Runcene.

Skarbi un, mjā, ir par ko padomāt. Vīnogu lasītāja no tapetēm neesmu, bet visu laiku cīnos ar smagu depresiju + vienkārša šizofrēnija. Gļukus neredzu. Esmu antisociāla, grūtības ik pa laikam ir ar personīgo higiēnu, nespēju ne tīrīt māju, ne rūpēties par ģimeni...pat par sevi rūpēties ir problēmas. Visus jautājumus un problēmas kārto vīrs. Laikam man arī šeit Latvijā vajag aprūpētāju.
Situācija Latvijā bez vīra šobrīd. (Vīrs jau Anglijā) Caurām dienām sēžu pustīrā pidžamā gultā. šodien ne mazgājusies, ne ķemmējusies. Man ir kauns to stāstīt, tai pašā laikā man ir pilnīga vienaldzība. Meita raud, dēls aizmuka pie draugiem. Pieaugušā reāli ģimenē nav. Nestrādāju jau 4 gadus, jo viss beidzas vienādi. Sēžu mājās apķērusi tualetes podu, jo rauj vēmītis, iedomājoties, ka jāiet uz darbu. Varu rīkoties vēl neadekvātāk, izslēgt telefonu, sarauties čupiņā un raudāt, murminot, ka nespēju aiziet uz darbu.
Es nespēju ne grīdas izmazgāt, ne rūpēties par citiem mājas darbiem. Sastingstu šausmās, tad spēju tikai apsēsties, raudāt aiz izmisuma un domāt par pašnāvību, cik es esmu tizla.

Kaut kas notika pirms tiem 4 gadiem?

Es domāju, ka Anglijā ir pieejama labāka palīdzība, tas nu gan. i varbūt kaut kā izcels Tevi. Ja jau vīrs ir prom un tur strādā, nez vai Tev būs grūtības tur visu nokārtot, bet vēl nevajadzētu galīgi padoties.

Pie mums psihiatriskajā slimnīcā cilvēks var viens gulēt nedēļām un ēst tabletes, bet Rietumeiropā, ASV un citur pieklājīgā pasaulē jebkurā tādā krīzē uzreiz ir klāt psihologs, psihoterapeits – cilvēks un ģimene nav atstāti vieni.

Zinu vienu puisi, kam, esot jau Anglijā, atklāja HIV; visas zāles bez maksas + visādi emocionālie atbalsti utt. Zāles bija ar ļoti nepatīkamām blaknēm, kādu laiku viņš nestrādāja un saņēma pabalstu.

Jā, notika. Man bija izdegšanas sindroms. Kopš tā brīža nespēju neko, man nāk panika (reāla) vai nu sastingums, vai nu vēmītis, ja kaut kas jādara. Kaut kas smadzenēs nesaslēdzas vairs. Vai gluži otrādies saslēdzas, kā nevajag.

Varbūt nemaz nav šizofrēnija.

Bet nu ok, neesmu ārsts; es tikai domāju, ka tur vispirms Tu varētu cerēt uz labāku palīdzību.

Es arī ceru, ka saņemšu labāku palīdzību. Man tikai šobrīd angļu valoda ir friend, feel, know utt. līmenī.

Varbūt tā ir tā lieta, ko tomēr vari izdarīt – apgūt valodu. Tur tomēr ir kāds cerības stars tuneļa galā.

par britu medicīnu es arī varu teikt labus vārdus.
bij tā, ka skotijas zaļumos noķēru kkādu infekciju, uz vienas kājas sāka pumpas mesties - ar katru dienu vairāk, sāka piepamt un dikti sāpēt. Domādams, ka tur ir dikti dārga medicīna smērēju smērītes un cerēju, ka pāries :) a nekā, nonācu tik tālu, ka paiet beigās nevarēju un gribi negribi sauca man ātros. deļ valodas es nesapratu vairāk kā to, ka tā esot kāda infekcija, bet nu nedēļu mani turēja pie sistēmas un viss nokārtojās.
citādi vel teica, ja būtu gaidijis ilgāk pēc nedēļas varētu arī kāju amputēt.
un beigās - iedeva man lielu maisu ar zālēm trīs mēneši uz priekšu dzert.
Rēķins - neko nebij jāmaksā...

vel varu piebilst par attieksmi, kura bij fantastiska - nerunāsim par personālu un ārstiem, kuri visādi centās palīdzēt, uzmundrināt, viņi pat mēģināja atrast kādu latvieti, lai man būtu ar ko parunāt :)



Edited 1 time(s). Last edit at 14.06.2014 23:31 by normālis.

Saņēmu ziņas, ka pēc jaunākajiem likumiem UK jānodzīvo vismaz 2 gadi, lai kaut ko varētu pretendēt, piemēram, uz invaliditāti.

laiva, lūdzu, atsaucies, ja vēl esi šeit!