Par klonazepamu daudz un izsmeļoši var izlasīt arī tīmeklī. Pieder pie benzodiazepīnu jeb trankvilizatoru grupas.
Tautas valodā – nomierinošs līdzeklis, ja nav lietots iepriekš, parasti iedarbojas bez problēmām, jaudīgs medikaments, var būt ilgstoša miegainība un grūtības koncentrēties. Lieto ļoti plaši, arī epilepsijai, tātad ne tikai psihiatrijā, bet arī neiroloģijā.
Protams, to bieži kombinē arī ar antidepresantiem, cipralex nav izņēmums. Reizēm "komplektā" ir arī kāds mazais neiroleptiķis.
Bet es viņu nedzertu, ja nebūtu pamēģināti nebenzodiazepīnu nomierinošie (adaptol (jālieto kursa veidā), spitomin) vai mazie neiroleptiķi.
Nav ieteicams ilgāk par 2 ned., "sēžas" uz opiātu receptoriem, tātad ar laiku labsajūtas nodrošināšanai var vajadzēt palielināt devu, var rasties pieradums, bet tas ir diezgan individuāli. Ir cilvēki, kas teju visu mūžu, piemēram, miegam lieto 1/2 tabletes vai pat mazāk. Atkarīgs no personības struktūras. Atkarīgai personībai ar psihisku saslimšanu var izznākt saradoties diezgan stipri. No alkohola u. c. ķīmiskām vielām atkarīgajiem labāk nesākt, ja vien narkologs to nesaskata kā vienīgo iespēju tieksmes mazināšanai, bet domāju, ka tagad arī tur ir citas iespējas. Vienmēr bijis strīdīgs jautājums. Es, piemēram, nevienam benzo neesmu kāpinājusi devu, kaut pirmā lietošanas tūre bija pat kādi 8 gadi ar pārtraukumiem. Un ne tāpēc, ka bail kļūt atkarīgai, bet tiešām nevajadzēja.
Ar benzodiazepīniem Latvijā, manuprāt, ir divi grāvji: vai nu pārmērīga dēmonizācija vai arī pārāk vieglprātīga attieksme, ka nekas bīstams tas nav.
Gudrāk konsultēties ar jaunākas paaudzes psihiatru, kas apmeklē kongresus ārzemēs un varēs ieteikt kādu labāku alternatīvu, ja vien iespējas nav jau izsmeltas un šis nav pēdējā cerība.